Kā izskaidrot apziņu?

Apziņa ir mūsu esamības pamataspekts, teic filozofs Deivids Čalmers: „Nav nekā tāda, par ko mēs zinātu vēl tiešākā veidā... taču vienlaikus tā ir visnoslēpumainākā parādība pasaulē.” Viņš dalās dažos veidos, kā domāt par filmu, kas atskaņojas mūsu galvās.

Šobrīd jūsu galvā atskaņojas filma.

Tā ir lieliska daudzkadru filma.

Tai ir 3D formāts un telpiskā skaņa tam,

ko pašreiz redzat un dzirdat,

taču tas ir tikai sākums.

Jūsu filmā ir smarža, garša un tauste.

Jūs tajā sajūtat savu ķermeni,

sāpes, izsalkumu, orgasmus.

Tajā ir emocijas — dusmas un prieks.

Tajā ir atmiņas,
piemēram, ainas no bērnības,

ko redzat acu priekšā.

Un tajā ir pastāvīga aizkadra balss

jūsu apzināto domu plūsmā.

Šīs filmas pamatā esat jūs,

kas to visu piedzīvo tiešā veidā.

Šī filma ir jūsu apziņas plūsma,

pakļauta prāta un pasaules pārdzīvojumiem.

Apziņa ir viens no cilvēka esības
pamatakmeņiem.

Ikvienam no mums ir apziņa.

Mums visiem ir sava iekšējā filma —

gan tev, gan tev un tev.

Nav nekā, par ko mēs zinātu tiešākā veidā.

Vismaz es par savu apziņu
zinu tiešā veidā.

Es nevaru būt pārliecināts,
ka jūs, draugi, apzināties.

Apziņa arī piešķir dzīvei jēgu.

Bez apziņas

nekam mūsu dzīvēs
nebūtu nozīmes vai vērtības.

Taču vienlaikus tā ir
visnoslēpumainākā parādība pasaulē.

Kāpēc mums piemīt apziņa?

Kāpēc mums ir šīs iekšējās filmas?

Kāpēc mēs neesam vien roboti,

kas apstrādā ienākošos datus

un izvada gatavos domu produktus,

vispār nepiedzīvojot iekšējo filmu?

Patlaban neviens nezina
atbildes uz šiem jautājumiem.

Es ierosinu, ka,
lai integrētu apziņu zinātnē,

varētu būt vajadzīgas
pāris radikālas idejas.

Daži cilvēki saka,
ka zinātne par apziņu ir neiespējama.

Zinātne pēc savas būtības ir objektīva.

Apziņa pēc savas būtības ir subjektīva.

Tādēļ nevar būt zinātnes par apziņu.

Šis uzskats pastāvēja
lielāko daļu 20. gadsimta.

Psihologi objektīvi pētīja uzvedību,

neirozinātnieki objektīvi
pētīja smadzenes,

un neviens pat nepieminēja apziņu.

Pat pirms 30 gadiem, kad aizsākās TED,

bija ļoti maz zinātnisku pētījumu
par apziņu.

Pirms aptuveni 20 gadiem
tas viss sāka mainīties.

Tādi neirozinātnieki kā Frānsiss Kriks

un tādi fiziķi kā Rodžers Penrouzs

teica, ka ir pienācis laiks
ķerties pie apziņas.

Kopš tā laika ir noticis
burtiski sprādziens, uzplaukums

zinātniskajos darbos par apziņu.

Tas ir bijis brīnišķīgs darbs. Lielisks.

Taču līdz šim tam ir bijuši
arī vairāki būtiski ierobežojumi.

Galvenais uzdevums apziņas zinātnei
pēdējo gadu laikā

ir bijis meklēt sakarības,

sakarības starp noteiktiem
smadzeņu apgabaliem

un noteiktiem apziņas stāvokļiem.

Daļu no šī darba mums parādīja
Nensija Kenvišera,

kura prezentēja šo lielisko darbu
vien pirms pāris minūtēm.

Tagad mēs daudz labāk saprotam,

piemēram, tās smadzeņu vietas,

kas atbild par apzināto
pārdzīvojumu, redzot sejas,

jūtot sāpes,

vai jūtoties laimīgam.

Bet tā arvien ir sakarību zinātne.

Tā nav skaidrojumu zinātne.

Mēs zinām, ka šie smadzeņu apgabali

piedalās noteiktos apziņas
pārdzīvojumu veidos,

bet mēs nezinām, kāpēc.

Man patīk teikt,

ka šāda veida darbs neirozinātnē

sniedz atbildes

uz dažiem no mūsu uzdotajiem
jautājumiem par apziņu,

jautājumiem par to, ko dara
noteikti smadzeņu apgabali

un ar ko tie ir saistīti.

Taču tas savā ziņā ir vieglākais uzdevums.

Es gan nenoniecinu neirozinātniekus.

Patiešām vieglu uzdevumu
attiecībā uz apziņu nav.

Taču tas neatrisina
šīs jomas lielāko mīklu:

kāpēc fiziskos procesus smadzenēs
vispār pavada apziņa?

Kāpēc pastāv šī iekšējā subjektīvā filma?

Šobrīd mums tam īsti nav skaidrojuma.

Varētu sacīt —

dosim neirozinātnei dažus gadus!

Tā izrādīsies kārtējā neatliekamā parādība

tāpat kā sastrēgumi, orkāni,

dzīve, un mēs to sapratīsim.

Visi klasiski neatliekamie gadījumi

prasa neatliekamu rīcību.

Kā strādā sastrēgums,

kā notiek orkāns,

kā dzīvie organismi vairojas,
pielāgojas un veic vielmaiņu, —

tie visi ir jautājumi
par objektīvu funkcionēšanu.

To varētu attiecināt uz cilvēka smadzenēm,

skaidrojot dažas no smadzeņu
darbībām un funkcijām

kā neatliekamas parādības.

Kā mēs ejam, kā mēs runājam,
kā mēs spēlējam šahu, —

tie visi ir jautājumi par darbībām.

Bet, kad runa ir par apziņu,

jautājumi par darbībām
vieni no vieglākajiem.

Grūtais uzdevums ir jautājums,

kādēļ visas šīs darbības

pavada subjektīvs pārdzīvojums?

Un te standarta
neatliekamības paradigmai,

pat neirozinātnes standarta paradigmām

līdz šim nav diez cik daudz, ko teikt.

Redziet, es sirdī esmu
zinātnes materiālists.

Es vēlos zinātnisku apziņas teoriju,

kas darbojas,

un ilgu laiku es skrēju ar pieri sienā,

meklējot tīri fizisku
apziņas teoriju, kas strādātu.

Ar laiku es nonācu pie secinājuma,

ka tas vienkārši nedarbojas
sistēmisku iemeslu dēļ.

Tas ir garš stāsts,

taču pamatdoma ir atrodama

tīri redukcionistiskos skaidrojumos,

smadzeņu fizioloģijā balstītā izpratnē, —

tie ir stāsti par sistēmas funkcijām,

tās uzbūvi, tās dinamiku,

tās izpausmēm.

Lieliski piemēroti
vieglo problēmu risināšanai —

kā mēs rīkojamies,
kā mēs funkcionējam —

bet, runājot par subjektīviem
pārdzīvojumiem,

kāpēc tas viss šķiet nākam no iekšienes?

Tas ir kas pilnīgi jauns,

un tas vienmēr ir tālāks jautājums.

Tāpēc es domāju, mēs esam strupceļā.

Mums ir šī lieliskā skaidrojumu ķēde,
pie kuras mēs esam pieraduši,

kurā fizika paskaidro ķīmiju,

ķīmija paskaidro bioloģiju,

bioloģija paskaidro daļu psiholoģijas.

Bet apziņa šeit nešķiet iederamies.

No vienas puses ir fakts,
ka mums piemīt apziņa.

No otras puses mēs nezinām,

kā to savienot ar mūsu
zinātnisko pasaules redzējumu.

Domāju, ka šobrīd apziņa
ir tāda kā anomālija,

ko mums vajag integrēt
mūsu pasaules redzējumā,

bet mēs vēl nezinām kā.

Sastopoties ar šādu anomāliju,

var būt vajadzīgas radikālas idejas.

Es domāju, ka mums varbūt
vajag vienu vai divas idejas,

kas sākumā šķiet trakas,

iekams mēs varam
izprast apziņu zinātniski.

Šīm trakajām idejām
jau ir dažas kandidātes.

Manam draugam Denam Denetam,
kurš šodien ir te, viena tāda ir.

Viņa trakā ideja ir tāda,

nekādu grūto uzdevumu
attiecībā uz apziņu nav.

Visas šīs iekšējās
subjektīvās filmas pamatā

ir kāda veida ilūzija vai apjukums.

Mums patiesībā tik vien kā jāizskaidro

objektīvās funkcijas,
smadzeņu darbības izpausmes,

un tad mēs būsim izskaidrojuši visu,

kas būtu jāizskaidro.

Es saku — vairāk atbalsta viņam.

Tieši tāda veida radikālas idejas

mums vajag pētīt,

ja gribam tīri redukcionistisku,

uz smadzeņu fizioloģiju
balstītu apziņas teoriju.

Vienlaikus man
un daudziem citiem cilvēkiem

šis redzējums ir mazliet par tuvu

vienkāršai apziņas fakta noliegšanai,

lai tas būtu apmierinošs.

Tāpēc es eju citā virzienā.

Atlikušajā laikā es vēlos aplūkot
divas trakas idejas,

kas, manuprāt, varētu būt daudzsološas.

Pirmā trakā ideja —
apziņa ir visa pamatā.

Fiziķi dažreiz pieņem atsevišķus
Visuma aspektus par pamatakmeņiem:

telpu un laiku, un masu.

Viņi pieņem pamatlikumus, kas tos regulē,

piemēram, gravitācijas
un kvantu mehānikas likumus.

Šie pamata lielumi un likumi

netiek skaidroti
ar kaut ko vēl vienkāršāku.

Tie drīzāk tiek uztverti kā sākums,

no kura jūs tālāk ceļat pasauli.

Dažreiz pamatlietu saraksts paplašinās.

19. gadsimtā Maksvels atklāja,

ka elektromagnētiskās parādības
nevar izskaidrot

ar esošo pamatlietu palīdzību —

telpu, laiku, masu, Ņūtona likumiem —,

tādēļ viņš izvirzīja
elektromagnētisma pamatlikumus

un pieņēma elektrisko lādiņu
kā pamatelementu,

ko šie likumi regulē.

Es domāju, ka šobrīd mēs
esam līdzīgā situācijā ar apziņu.

Ja apziņu nevar izskaidrot

ar esošo pamatlietu palīdzību —

telpu, laiku, masu, lādiņu —,

tad gluži loģiski ir jāpaplašina saraksts.

Dabiskākais ir pieņemt pašu apziņu
kā kaut ko pamatā esošu,

kā dabas pamatakmeni.

Tas nenozīmē, ka pēkšņi
to nevar zinātniski izmantot.

Tas paver jaunas iespējas
zinātniskam izmantojumam.

Tad mums jāpēta pamatlikumus,
kas regulē apziņu,

likumus, kas saista apziņu ar citām
pamatlietām: telpu, laiku, masu,

fiziskiem procesiem.

Fiziķi dažkārt saka,

ka mēs gribam pamatlikumus,
kas ir tik vienkārši,

ka tos varētu uzdrukāt uz T-krekla.

Es domāju, ka atrodamies
līdzīgā situācijā ar apziņu.

Mēs gribam atrast pamatlikumus,
kas ir tik vienkārši,

ka tos varētu uzdrukāt uz T-krekla.

Mēs vēl nezinām, kādi šie likumi ir,

bet tieši tos mēs meklējam.

Otra trakā ideja —
apziņa varētu būt universāla.

Katrai sistēmai varētu būt
zināms apziņas līmenis.

Šo uzskatu mēdz saukt par panpsihismu:

pan — 'visi', psih — 'prāts'.

Katra sistēma apzinās —

ne tikai cilvēki, suņi, peles, mušas,

bet arī Roba Knaita mikrobi,
elementārdaļiņas.

Pat fotonam ir zināms apziņas līmenis.

Tas nenozīmē, ka fotoni
ir saprātīgi vai domājoši.

Nav tā, ka fotons
sabrūk dusmās, domādams:

„Ai, es vienmēr skraidu apkārt
teju gaismas ātrumā.

Es nekad nedabūju piestāt
un pasmaržot rozes.”

Nē, ne tā.

Ideja ir, ka varbūt fotoniem

varētu būt kāds neapstrādātas,
subjektīvas sajūtas elements,

kāds primitīvs apziņas priekštecis.

Tas varbūt izklausās jancīgi.

Kāpēc gan kādam vajadzētu
iedomāties ko tik traku?

Daļa motivācijas nāk
no pirmās trakās idejas,

ka apziņa ir visa pamatā.

Ja tā ir visa pamatā,
gluži kā telpa, laiks un masa,

ir dabiski pieņemt, ka tā ir universāla,

tāpat kā tie.

Svarīgi arī atzīmēt, ka,

lai arī ideja mums šķiet neloģiska,

tā nav ne tuvu tik neloģiska
cilvēkiem no citām kultūrām,

kurās cilvēka prāts
vēl vairāk tiek uzskatīts

esam nepārtrauktā saiknē ar dabu.

Dziļāka motivācija nāk no idejas,

ka, iespējams, vienkāršākais
un efektīvākais veids,

kā atrast šos apziņu un fizikālos
procesus saistošos pamatlikumus,

ir saistīt apziņu ar informāciju.

Vienmēr, kad tiek apstrādāta informācija,

pastāv apziņa.

Sarežģīta informācijas apstrāde,
piemēram, kā cilvēkā —

sarežģīta apziņa.

Vienkārša informācijas apstrāde —

vienkārša apziņa.

Pēdējos gados ir noticis
kas ļoti aizraujošs —

neirozinātnieks Džulio Tononi

ir ņēmis šāda veida teoriju

un rūpīgi to izstrādājis
ar matemātisku teoriju.

Viņam ir matemātisks mērs
informācijas integrēšanai,

ko viņš sauc par „fī”

un kas mēra sistēmā integrētās
informācijas apjomu.

Viņš pieņem, ka fī ir saistīts ar apziņu.

Tātad cilvēka smadzenēs —

apbrīnojami liela apjoma
informācijas integrēšana,

augsta fī vērtība,

varen daudz apziņas.

Pelē — vidēja līmeņa
informācijas integrēšana,

tomēr diezgan nozīmīga,

diezgan liels apziņas daudzums.

Bet tārpos, mikrobos, daļiņās

fī daudzums krītas,

integrētās informācijas apjoms krītas,

taču tas joprojām nav nulle.

Pēc Tononi teorijas

joprojām pastāvēs ne-nulles līmeņa apziņa.

Viņš piedāvā apziņas pamatlikumu:

augsts fī, augsta apziņa.

Es nezinu, vai šī teorija ir patiesa,

bet pašreiz tā ir, iespējams,
vadošā teorija apziņas zinātnē,

un tā ir lietota plaša diapazona
zinātnisko datu integrēšanai.

Un tai piemīt jauka īpašība —

tā patiešām ir gana vienkārša,
lai to uzdrukātu uz T-krekla.

Vēl viena pēdējā motivācija ir tāda,

ka panpsihisms var palīdzēt mums

integrēt apziņu fiziskajā pasaulē.

Fiziķi un filozofi bieži novērojuši,

ka fizika ir savādi abstrakta.

Tā paskaidro realitātes uzbūvi,

izmantojot lērumu vienādojumu,

taču tā neskaidro realitāti,
kas ir tās pamatā.

Kā to formulē Stīvens Hokings —

kas piešķiļ uguni šiem vienādojumiem?

Saskaņā ar panpsihismu

fizikas vienādojumus
var atstāt tādus, kādi tie ir,

bet ar tiem var skaidrot apziņas plūsmu.

Tieši to fizika galu galā dara —

apraksta apziņas plūsmu.

Šajos uzskatos apziņa ir tā,
kas piešķiļ uguni vienādojumiem.

Šajos uzskatos apziņa nekarājas
ārpus fiziskās pasaules

kā kāds papildinājums.

Tā atrodas tieši tās pamatā.

Manuprāt, šiem panpsihisma uzskatiem

ir potenciāls pārvērst
mūsu attiecības ar dabu,

un tam varētu būt diezgan nopietnas
sociālas un ētiskas sekas.

Dažas no tām varētu būt neloģiskas.

Es kādreiz domāju,

ka nevajadzētu ēst neko,
kam piemīt apziņa,

tādēļ man vajadzētu būt veģetārietim.

Ja esat panpsihists un šādi uzskatāt,

jūs būsiet ļoti izsalcis.

Manuprāt, par to padomājot,

tas tiecas mainīt jūsu uzskatus,

toties svarīgākais ētiskiem
un morāliem apsvērumiem

ir nevis apziņas esamības fakts,

bet apziņas sarežģītības līmenis.

Tāpat ir pašsaprotami vaicāt par apziņu

citās sistēmās, piemēram, datoros.

Kā ar mākslīgi inteliģentajām sistēmām
filmā „Viņa” — Samanta?

Vai viņa piemīt apziņa?

Ja skatāmies no informējošās
panpsihista perspektīvas,

viņai noteikti ir raksturīga sarežģīta
informācijas apstrāde un integrēšana,

tāpēc, ļoti iespējams,
atbilde ir jā, viņa apzinās.

Ja tā ir taisnība,

tas rada diezgan nopietnas
ētiskas problēmas

gan ar inteliģentu datorsistēmu radīšanu,

gan arī ar to izslēgšanu.

Visbeidzot var uzdot
jautājumus par apziņu,

kas piemīt veselām grupām, planētai.

Vai Kanādai ir sava apziņa?

Vai vietējā līmenī —

vai tādai integrētai grupai
kā TED konferences publika...

vai mums šobrīd piemīt kopīga TED apziņa,

šīs TED grupas iekšējā filma,

kas ir citāda nekā
mūsu katra atsevišķā filma?

Es nezinu atbildi uz šo jautājumu,

taču, manuprāt, to ir vērts
vismaz uztvert nopietni.

Tātad panpsihisma redzējums ir radikāls,

un es nezinu, vai tas ir pareizs.

Es drīzāk esmu pārliecināts
par pirmo trako ideju,

ka visa pamatā ir apziņa,

nekā par otro,

ka tā ir universāla.

Šis skatījums rada
jebkādu skaitu jautājumu,

jebkādu skaitu izaicinājumu,

piemēram, kā mazās apziņas daļiņas

savienojas tajā sarežģītajā apziņā,
ko mēs pazīstam un mīlam.

Ja atbildēsim uz šiem jautājumiem,

tad, man šķiet, mēs būsim tikuši tālu

nopietnas apziņas teorijas izveidē.

Ja ne, nu, šis ir, iespējams,
visgrūtākais uzdevums

zinātnē un filozofijā.

Mēs nevaram cerēt to atrisināt
vienas nakts laikā.

Bet es domāju, ka ar laiku
mēs to izpratīsim.

Apziņas saprašana, manuprāt, ir atslēga,

lai saprastu gan Visumu,
gan mūs pašus.

Tam varbūt vajag
tikai pareizo trako ideju.

Paldies.

(Aplausi)