Šobrīd jūsu galvā atskaņojas filma. Tā ir lieliska daudzkadru filma. Tai ir 3D formāts un telpiskā skaņa tam, ko pašreiz redzat un dzirdat, taču tas ir tikai sākums. Jūsu filmā ir smarža, garša un tauste. Jūs tajā sajūtat savu ķermeni, sāpes, izsalkumu, orgasmus. Tajā ir emocijas — dusmas un prieks. Tajā ir atmiņas, piemēram, ainas no bērnības, ko redzat acu priekšā. Un tajā ir pastāvīga aizkadra balss jūsu apzināto domu plūsmā. Šīs filmas pamatā esat jūs, kas to visu piedzīvo tiešā veidā. Šī filma ir jūsu apziņas plūsma, pakļauta prāta un pasaules pārdzīvojumiem. Apziņa ir viens no cilvēka esības pamatakmeņiem. Ikvienam no mums ir apziņa. Mums visiem ir sava iekšējā filma — gan tev, gan tev un tev. Nav nekā, par ko mēs zinātu tiešākā veidā. Vismaz es par savu apziņu zinu tiešā veidā. Es nevaru būt pārliecināts, ka jūs, draugi, apzināties. Apziņa arī piešķir dzīvei jēgu. Bez apziņas nekam mūsu dzīvēs nebūtu nozīmes vai vērtības. Taču vienlaikus tā ir visnoslēpumainākā parādība pasaulē. Kāpēc mums piemīt apziņa? Kāpēc mums ir šīs iekšējās filmas? Kāpēc mēs neesam vien roboti, kas apstrādā ienākošos datus un izvada gatavos domu produktus, vispār nepiedzīvojot iekšējo filmu? Patlaban neviens nezina atbildes uz šiem jautājumiem. Es ierosinu, ka, lai integrētu apziņu zinātnē, varētu būt vajadzīgas pāris radikālas idejas. Daži cilvēki saka, ka zinātne par apziņu ir neiespējama. Zinātne pēc savas būtības ir objektīva. Apziņa pēc savas būtības ir subjektīva. Tādēļ nevar būt zinātnes par apziņu. Šis uzskats pastāvēja lielāko daļu 20. gadsimta. Psihologi objektīvi pētīja uzvedību, neirozinātnieki objektīvi pētīja smadzenes, un neviens pat nepieminēja apziņu. Pat pirms 30 gadiem, kad aizsākās TED, bija ļoti maz zinātnisku pētījumu par apziņu. Pirms aptuveni 20 gadiem tas viss sāka mainīties. Tādi neirozinātnieki kā Frānsiss Kriks un tādi fiziķi kā Rodžers Penrouzs teica, ka ir pienācis laiks ķerties pie apziņas. Kopš tā laika ir noticis burtiski sprādziens, uzplaukums zinātniskajos darbos par apziņu. Tas ir bijis brīnišķīgs darbs. Lielisks. Taču līdz šim tam ir bijuši arī vairāki būtiski ierobežojumi. Galvenais uzdevums apziņas zinātnei pēdējo gadu laikā ir bijis meklēt sakarības, sakarības starp noteiktiem smadzeņu apgabaliem un noteiktiem apziņas stāvokļiem. Daļu no šī darba mums parādīja Nensija Kenvišera, kura prezentēja šo lielisko darbu vien pirms pāris minūtēm. Tagad mēs daudz labāk saprotam, piemēram, tās smadzeņu vietas, kas atbild par apzināto pārdzīvojumu, redzot sejas, jūtot sāpes, vai jūtoties laimīgam. Bet tā arvien ir sakarību zinātne. Tā nav skaidrojumu zinātne. Mēs zinām, ka šie smadzeņu apgabali piedalās noteiktos apziņas pārdzīvojumu veidos, bet mēs nezinām, kāpēc. Man patīk teikt, ka šāda veida darbs neirozinātnē sniedz atbildes uz dažiem no mūsu uzdotajiem jautājumiem par apziņu, jautājumiem par to, ko dara noteikti smadzeņu apgabali un ar ko tie ir saistīti. Taču tas savā ziņā ir vieglākais uzdevums. Es gan nenoniecinu neirozinātniekus. Patiešām vieglu uzdevumu attiecībā uz apziņu nav. Taču tas neatrisina šīs jomas lielāko mīklu: kāpēc fiziskos procesus smadzenēs vispār pavada apziņa? Kāpēc pastāv šī iekšējā subjektīvā filma? Šobrīd mums tam īsti nav skaidrojuma. Varētu sacīt — dosim neirozinātnei dažus gadus! Tā izrādīsies kārtējā neatliekamā parādība tāpat kā sastrēgumi, orkāni, dzīve, un mēs to sapratīsim. Visi klasiski neatliekamie gadījumi prasa neatliekamu rīcību. Kā strādā sastrēgums, kā notiek orkāns, kā dzīvie organismi vairojas, pielāgojas un veic vielmaiņu, — tie visi ir jautājumi par objektīvu funkcionēšanu. To varētu attiecināt uz cilvēka smadzenēm, skaidrojot dažas no smadzeņu darbībām un funkcijām kā neatliekamas parādības. Kā mēs ejam, kā mēs runājam, kā mēs spēlējam šahu, — tie visi ir jautājumi par darbībām. Bet, kad runa ir par apziņu, jautājumi par darbībām vieni no vieglākajiem. Grūtais uzdevums ir jautājums, kādēļ visas šīs darbības pavada subjektīvs pārdzīvojums? Un te standarta neatliekamības paradigmai, pat neirozinātnes standarta paradigmām līdz šim nav diez cik daudz, ko teikt. Redziet, es sirdī esmu zinātnes materiālists. Es vēlos zinātnisku apziņas teoriju, kas darbojas, un ilgu laiku es skrēju ar pieri sienā, meklējot tīri fizisku apziņas teoriju, kas strādātu. Ar laiku es nonācu pie secinājuma, ka tas vienkārši nedarbojas sistēmisku iemeslu dēļ. Tas ir garš stāsts, taču pamatdoma ir atrodama tīri redukcionistiskos skaidrojumos, smadzeņu fizioloģijā balstītā izpratnē, — tie ir stāsti par sistēmas funkcijām, tās uzbūvi, tās dinamiku, tās izpausmēm. Lieliski piemēroti vieglo problēmu risināšanai — kā mēs rīkojamies, kā mēs funkcionējam — bet, runājot par subjektīviem pārdzīvojumiem, kāpēc tas viss šķiet nākam no iekšienes? Tas ir kas pilnīgi jauns, un tas vienmēr ir tālāks jautājums. Tāpēc es domāju, mēs esam strupceļā. Mums ir šī lieliskā skaidrojumu ķēde, pie kuras mēs esam pieraduši, kurā fizika paskaidro ķīmiju, ķīmija paskaidro bioloģiju, bioloģija paskaidro daļu psiholoģijas. Bet apziņa šeit nešķiet iederamies. No vienas puses ir fakts, ka mums piemīt apziņa. No otras puses mēs nezinām, kā to savienot ar mūsu zinātnisko pasaules redzējumu. Domāju, ka šobrīd apziņa ir tāda kā anomālija, ko mums vajag integrēt mūsu pasaules redzējumā, bet mēs vēl nezinām kā. Sastopoties ar šādu anomāliju, var būt vajadzīgas radikālas idejas. Es domāju, ka mums varbūt vajag vienu vai divas idejas, kas sākumā šķiet trakas, iekams mēs varam izprast apziņu zinātniski. Šīm trakajām idejām jau ir dažas kandidātes. Manam draugam Denam Denetam, kurš šodien ir te, viena tāda ir. Viņa trakā ideja ir tāda, nekādu grūto uzdevumu attiecībā uz apziņu nav. Visas šīs iekšējās subjektīvās filmas pamatā ir kāda veida ilūzija vai apjukums. Mums patiesībā tik vien kā jāizskaidro objektīvās funkcijas, smadzeņu darbības izpausmes, un tad mēs būsim izskaidrojuši visu, kas būtu jāizskaidro. Es saku — vairāk atbalsta viņam. Tieši tāda veida radikālas idejas mums vajag pētīt, ja gribam tīri redukcionistisku, uz smadzeņu fizioloģiju balstītu apziņas teoriju. Vienlaikus man un daudziem citiem cilvēkiem šis redzējums ir mazliet par tuvu vienkāršai apziņas fakta noliegšanai, lai tas būtu apmierinošs. Tāpēc es eju citā virzienā. Atlikušajā laikā es vēlos aplūkot divas trakas idejas, kas, manuprāt, varētu būt daudzsološas. Pirmā trakā ideja — apziņa ir visa pamatā. Fiziķi dažreiz pieņem atsevišķus Visuma aspektus par pamatakmeņiem: telpu un laiku, un masu. Viņi pieņem pamatlikumus, kas tos regulē, piemēram, gravitācijas un kvantu mehānikas likumus. Šie pamata lielumi un likumi netiek skaidroti ar kaut ko vēl vienkāršāku. Tie drīzāk tiek uztverti kā sākums, no kura jūs tālāk ceļat pasauli. Dažreiz pamatlietu saraksts paplašinās. 19. gadsimtā Maksvels atklāja, ka elektromagnētiskās parādības nevar izskaidrot ar esošo pamatlietu palīdzību — telpu, laiku, masu, Ņūtona likumiem —, tādēļ viņš izvirzīja elektromagnētisma pamatlikumus un pieņēma elektrisko lādiņu kā pamatelementu, ko šie likumi regulē. Es domāju, ka šobrīd mēs esam līdzīgā situācijā ar apziņu. Ja apziņu nevar izskaidrot ar esošo pamatlietu palīdzību — telpu, laiku, masu, lādiņu —, tad gluži loģiski ir jāpaplašina saraksts. Dabiskākais ir pieņemt pašu apziņu kā kaut ko pamatā esošu, kā dabas pamatakmeni. Tas nenozīmē, ka pēkšņi to nevar zinātniski izmantot. Tas paver jaunas iespējas zinātniskam izmantojumam. Tad mums jāpēta pamatlikumus, kas regulē apziņu, likumus, kas saista apziņu ar citām pamatlietām: telpu, laiku, masu, fiziskiem procesiem. Fiziķi dažkārt saka, ka mēs gribam pamatlikumus, kas ir tik vienkārši, ka tos varētu uzdrukāt uz T-krekla. Es domāju, ka atrodamies līdzīgā situācijā ar apziņu. Mēs gribam atrast pamatlikumus, kas ir tik vienkārši, ka tos varētu uzdrukāt uz T-krekla. Mēs vēl nezinām, kādi šie likumi ir, bet tieši tos mēs meklējam. Otra trakā ideja — apziņa varētu būt universāla. Katrai sistēmai varētu būt zināms apziņas līmenis. Šo uzskatu mēdz saukt par panpsihismu: pan — 'visi', psih — 'prāts'. Katra sistēma apzinās — ne tikai cilvēki, suņi, peles, mušas, bet arī Roba Knaita mikrobi, elementārdaļiņas. Pat fotonam ir zināms apziņas līmenis. Tas nenozīmē, ka fotoni ir saprātīgi vai domājoši. Nav tā, ka fotons sabrūk dusmās, domādams: „Ai, es vienmēr skraidu apkārt teju gaismas ātrumā. Es nekad nedabūju piestāt un pasmaržot rozes.” Nē, ne tā. Ideja ir, ka varbūt fotoniem varētu būt kāds neapstrādātas, subjektīvas sajūtas elements, kāds primitīvs apziņas priekštecis. Tas varbūt izklausās jancīgi. Kāpēc gan kādam vajadzētu iedomāties ko tik traku? Daļa motivācijas nāk no pirmās trakās idejas, ka apziņa ir visa pamatā. Ja tā ir visa pamatā, gluži kā telpa, laiks un masa, ir dabiski pieņemt, ka tā ir universāla, tāpat kā tie. Svarīgi arī atzīmēt, ka, lai arī ideja mums šķiet neloģiska, tā nav ne tuvu tik neloģiska cilvēkiem no citām kultūrām, kurās cilvēka prāts vēl vairāk tiek uzskatīts esam nepārtrauktā saiknē ar dabu. Dziļāka motivācija nāk no idejas, ka, iespējams, vienkāršākais un efektīvākais veids, kā atrast šos apziņu un fizikālos procesus saistošos pamatlikumus, ir saistīt apziņu ar informāciju. Vienmēr, kad tiek apstrādāta informācija, pastāv apziņa. Sarežģīta informācijas apstrāde, piemēram, kā cilvēkā — sarežģīta apziņa. Vienkārša informācijas apstrāde — vienkārša apziņa. Pēdējos gados ir noticis kas ļoti aizraujošs — neirozinātnieks Džulio Tononi ir ņēmis šāda veida teoriju un rūpīgi to izstrādājis ar matemātisku teoriju. Viņam ir matemātisks mērs informācijas integrēšanai, ko viņš sauc par „fī” un kas mēra sistēmā integrētās informācijas apjomu. Viņš pieņem, ka fī ir saistīts ar apziņu. Tātad cilvēka smadzenēs — apbrīnojami liela apjoma informācijas integrēšana, augsta fī vērtība, varen daudz apziņas. Pelē — vidēja līmeņa informācijas integrēšana, tomēr diezgan nozīmīga, diezgan liels apziņas daudzums. Bet tārpos, mikrobos, daļiņās fī daudzums krītas, integrētās informācijas apjoms krītas, taču tas joprojām nav nulle. Pēc Tononi teorijas joprojām pastāvēs ne-nulles līmeņa apziņa. Viņš piedāvā apziņas pamatlikumu: augsts fī, augsta apziņa. Es nezinu, vai šī teorija ir patiesa, bet pašreiz tā ir, iespējams, vadošā teorija apziņas zinātnē, un tā ir lietota plaša diapazona zinātnisko datu integrēšanai. Un tai piemīt jauka īpašība — tā patiešām ir gana vienkārša, lai to uzdrukātu uz T-krekla. Vēl viena pēdējā motivācija ir tāda, ka panpsihisms var palīdzēt mums integrēt apziņu fiziskajā pasaulē. Fiziķi un filozofi bieži novērojuši, ka fizika ir savādi abstrakta. Tā paskaidro realitātes uzbūvi, izmantojot lērumu vienādojumu, taču tā neskaidro realitāti, kas ir tās pamatā. Kā to formulē Stīvens Hokings — kas piešķiļ uguni šiem vienādojumiem? Saskaņā ar panpsihismu fizikas vienādojumus var atstāt tādus, kādi tie ir, bet ar tiem var skaidrot apziņas plūsmu. Tieši to fizika galu galā dara — apraksta apziņas plūsmu. Šajos uzskatos apziņa ir tā, kas piešķiļ uguni vienādojumiem. Šajos uzskatos apziņa nekarājas ārpus fiziskās pasaules kā kāds papildinājums. Tā atrodas tieši tās pamatā. Manuprāt, šiem panpsihisma uzskatiem ir potenciāls pārvērst mūsu attiecības ar dabu, un tam varētu būt diezgan nopietnas sociālas un ētiskas sekas. Dažas no tām varētu būt neloģiskas. Es kādreiz domāju, ka nevajadzētu ēst neko, kam piemīt apziņa, tādēļ man vajadzētu būt veģetārietim. Ja esat panpsihists un šādi uzskatāt, jūs būsiet ļoti izsalcis. Manuprāt, par to padomājot, tas tiecas mainīt jūsu uzskatus, toties svarīgākais ētiskiem un morāliem apsvērumiem ir nevis apziņas esamības fakts, bet apziņas sarežģītības līmenis. Tāpat ir pašsaprotami vaicāt par apziņu citās sistēmās, piemēram, datoros. Kā ar mākslīgi inteliģentajām sistēmām filmā „Viņa” — Samanta? Vai viņa piemīt apziņa? Ja skatāmies no informējošās panpsihista perspektīvas, viņai noteikti ir raksturīga sarežģīta informācijas apstrāde un integrēšana, tāpēc, ļoti iespējams, atbilde ir jā, viņa apzinās. Ja tā ir taisnība, tas rada diezgan nopietnas ētiskas problēmas gan ar inteliģentu datorsistēmu radīšanu, gan arī ar to izslēgšanu. Visbeidzot var uzdot jautājumus par apziņu, kas piemīt veselām grupām, planētai. Vai Kanādai ir sava apziņa? Vai vietējā līmenī — vai tādai integrētai grupai kā TED konferences publika... vai mums šobrīd piemīt kopīga TED apziņa, šīs TED grupas iekšējā filma, kas ir citāda nekā mūsu katra atsevišķā filma? Es nezinu atbildi uz šo jautājumu, taču, manuprāt, to ir vērts vismaz uztvert nopietni. Tātad panpsihisma redzējums ir radikāls, un es nezinu, vai tas ir pareizs. Es drīzāk esmu pārliecināts par pirmo trako ideju, ka visa pamatā ir apziņa, nekā par otro, ka tā ir universāla. Šis skatījums rada jebkādu skaitu jautājumu, jebkādu skaitu izaicinājumu, piemēram, kā mazās apziņas daļiņas savienojas tajā sarežģītajā apziņā, ko mēs pazīstam un mīlam. Ja atbildēsim uz šiem jautājumiem, tad, man šķiet, mēs būsim tikuši tālu nopietnas apziņas teorijas izveidē. Ja ne, nu, šis ir, iespējams, visgrūtākais uzdevums zinātnē un filozofijā. Mēs nevaram cerēt to atrisināt vienas nakts laikā. Bet es domāju, ka ar laiku mēs to izpratīsim. Apziņas saprašana, manuprāt, ir atslēga, lai saprastu gan Visumu, gan mūs pašus. Tam varbūt vajag tikai pareizo trako ideju. Paldies. (Aplausi)