Kā es aizbēgu no Ziemeļkorejas

Uzaugot Ziemeļkorejā, Hjonso Lī domāja, ka viņas valsts ir "labākā visā pasaulē". Tikai 90. gadu bada laikā viņai radās jautājumi. Viņa izbēga no valsts, kad viņai bija 14 gadu, lai kā bēgle slepus uzsāktu dzīvi Ķīnā. Šis ir personisks un sirdi plosošs stāsts par izdzīvošanu un cerību. Un tas ir skaļš atgādinājums par tiem, kas sastopas ar pastāvīgām briesmām pat tad, kad robeža ir jau tālu aiz muguras.

Kad biju maza, es domāju,
ka mana valsts ir labākā visā pasaulē.

Un es uzaugu, dziedot dziesmu
"Mums pasaulē nav, ko apskaust."

Un es ļoti lepojos.

Skolā es veltīju daudz laika
studijām par Kimu Irsenu,

bet mēs neko daudz neapguvām
par pasauli ārpusē,

izņemot to, ka Amerika, Dienvidkoreja
un Japāna ir ienaidnieki.

Kaut arī es bieži prātoju par ārpasauli,

es domāju, ka visu dzīvi
nodzīvošu Ziemeļkorejā,

līdz pēkšņi viss mainījās.

Kad man bija septiņi gadi, es pirmo reizi
redzēju publisku nāvessoda izpildi.

Bet es domāju, ka mana dzīve
Ziemeļkorejā bija normāla.

Mana ģimene nebija nabadzīga,

un es pati nekad nebiju cietusi badu.

Bet kādu dienu 1995. gadā,
mana māte pārnesa mājās vēstuli

no darbabiedres māsas.

Tajā bija teikts: "Kad jūs šo lasīsiet,

mūsu piecu cilvēku ģimenes
vairs šajā pasaulē nebūs,

jo mēs neesam ēduši
pēdējās trīs nedēļas.

Mēs visi guļam uz grīdas,

un mūsu ķermeņi ir tik vāji,
ka mēs gaidām nāvi."

Es biju ļoti satriekta.

Toreiz es pirmo reizi dzirdēju,
ka cilvēki manā valstī cieš.

Drīz pēc tam,
ejot garām vilciena stacijai,

es redzēju ko tik šausmīgu, ka līdz
pat šai dienai to nespēju aizmirst.

Mirusi sieviete gulēja uz zemes,

un novārdzis bērns viņas apskāvienos

bezpalīdzīgi vērās mātes sejā.

Bet neviens viņiem nepalīdzēja,

jo visi bija aizņemti ar rūpēm
par sevi un savu ģimeni.

Milzīgs bads piemeklēja
Ziemeļkoreju 1990. gadu vidū.

Tā rezultātā no bada mira
vairāk nekā miljons ziemeļkorejiešu,

un daudzi izdzīvoja tikai tādēļ,
ka ēda zāli, kukaiņus un koku mizu.

Elektrības piegādes pārrāvumi
arī kļuva arvien biežāki,

tāpēc naktī man apkārt viss
bija pilnīgi tumšs,

izņemot gaismas jūru Ķīnas pusē,

kas bija turpat pāri upei no manas mājas.

Es allaž prātoju, kāpēc viņiem
bija gaisma, bet mums ne.

Šajā satelītattēlā
redzama Ziemeļkoreja naktī,

salīdzinot ar kaimiņvalstīm.

Šī upe ir Amnokgana,

kas ir daļa no robežas
starp Ziemeļkoreju un Ķīnu.

Kā redzat, upe dažviet ir ļoti šaura,

kas ļauj ziemeļkorejiešiem
slepus to šķērsot.

Bet daudzi iet bojā.

Dažreiz es redzēju līķus
peldam lejup pa straumi.

Es nevaru neko daudz izpaust par to,
kā es pametu Ziemeļkoreju,

varu tikai minēt to,
ka briesmīgajos bada gados

mani nosūtīja uz Ķīnu
dzīvot pie attāliem radiem.

Bet es domāju, ka no ģimenes
būšu šķirta tikai īsu laiku.

Es nevarēju iedomāties,

ka atkal kopā dzīvosim
tikai pēc 14 gadiem.

Ķīnā man kā jaunai meitenei
bez ģimenes dzīve bija grūta.

Man nebija ne jausmas,

kas mani kā ziemeļkorejiešu bēgli sagaida.

Bet drīz es sapratu,
ka tas ir ne tikai ārkārtīgi grūti,

bet arī ļoti bīstami,

jo ziemeļkorejiešu bēgļus Ķīna uzskata
par nelegāliem imigrantiem.

Tā es dzīvoju pastāvīgās bailēs,
ka manu identitāti atklās

un mani repatriēs uz Ziemeļkoreju,
kur mani gaidīs šausmīgs liktenis.

Kādu dienu mans ļaunākais
murgs piepildījās –

mani noķēra Ķīnas policija

un aizveda uz policijas
iecirkni nopratināšanai.

Kāds bija nosūdzējis,
ka esmu ziemeļkorejiete,

tāpēc viņi pārbaudīja
manu ķīniešu valodas prasmi

un uzdeva milzum daudz jautājumu.

Es biju pārbijusies.

Es domāju, ka mana sirds pārsprāgs.

Ja kaut kas šķistu nedabisks,
mani ieslodzītu un repatriētu.

Es domāju, ka mana dzīve ir galā.

Bet man izdevās apvaldīt savas emocijas

un atbildēt uz jautājumiem.

Pēc iztaujāšanas

viens no policistiem teica kādam citam:

"Šis ir viltus ziņojums.
Viņa nav ziemeļkorejiete."

Un viņi atlaida mani. Tas bija brīnums.

Daži ziemeļkorejieši meklē
patvērumu ārzemju vēstniecībās Ķīnā.

Bet daudzus noķer Ķīnas policija

un repatriē.

Šīm meitenēm smaidīja veiksme.

Kaut arī viņas noķēra,

vēlāk viņas atbrīvoja pēc spēcīga
starptautiskā spiediena.

Šiem ziemeļkorejiešiem
tik ļoti nepaveicās.

Katru gadu Ķīnā notver
milzīgu skaitu ziemeļkorejiešu

un repatriē uz Ziemeļkoreju,

kur viņus var spīdzināt, ieslodzīt
vai publiski sodīt ar nāvi.

Kaut arī man laimējās izkļūt ārā,

daudzi citi ziemeļkorejieši
šādu veiksmi nepiedzīvo.

Ir traģiski, ka ziemeļkorejiešiem
jāslēpj sava identitāte

un smagi jācīnās par izdzīvošanu.

Pat iemācoties jaunu valodu
un iestājoties darbā,

viņu pasaule vienā mirklī
var apgriezties kājām gaisā.

Tāpēc pēc desmit gadu
identitātes slēpšanas,

es nolēmu riskēt
un doties uz Dienvidkoreju.

Un es atkal sāku jaunu dzīvi.

Dzīves uzsākšana Dienvidkorejā

bija daudz grūtāka, nekā biju gaidījusi.

Dienvidkorejā ļoti svarīga
bija angļu valoda,

tāpēc man bija jāsāk mācīties
trešā valoda.

Es arī sapratu, ka starp dienvidiem
un ziemeļiem pastāv liela plaisa.

Mēs visi esam korejieši, bet iekšēji

esam kļuvuši ļoti dažādi
67 šķirtības gadu laikā.

Mani pat piemeklēja identitātes krīze.

Vai es esmu dienvidkorejiete
vai tomēr ziemeļkorejiete?

No kurienes es esmu? Kas es esmu?

Pēkšņi nebija vairs zemes,
ko es ar lepnumu varētu dēvēt par savējo.

Kaut arī pierast pie dzīves
Dienvidkorejā nebija viegli,

es izveidoju plānu un sāku gatavoties
universitātes iestājeksāmeniem.

Kad sāku aprast ar savu jauno dzīvi,

es saņēmu šokējošu telefona zvanu.

Ziemeļkorejas varasiestādes
bija pārtvērušas naudu,

ko sūtīju savai ģimenei,

un par sodu manu ģimeni
piespiedu kārtā pārcels

uz kādu attālu lauku novadu.

Viņiem steidzami bija jābēg.

Tāpēc es sāku plānot,
kā palīdzēt viņiem izbēgt.

Ziemeļkorejiešiem ir jāmēro
neticami gari attālumi

ceļā uz brīvību.

Ir gandrīz neiespējami šķērsot robežu

starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju.

Tāpēc ironiskā kārtā
es lidoju atpakaļ uz Ķīnu

un devos uz Ziemeļkorejas robežu.

Mana ģimene neprata ķīniešu valodu,

tāpēc man viņi kaut kā bija jāpavada
pa vairāk nekā 3000 kilometru garo ceļu

cauri Ķīnai un Dienvidaustrumāzijai.

Ceļš ar autobusu aizņēma nedēļu,

un mūs gandrīz notvēra vairākas reizes.

Vienreiz mūsu autobusu apturēja
un pārbaudīja kāds ķīniešu policists.

Viņš savāca visas identitātes kartes

un sāka iztaujāt.

Tā kā mana ģimene neprata ķīniešu valodu,

es domāju, ka viņus arestēs.

Kad ķīniešu policists viņiem tuvojās,

es pēkšņi piecēlos un viņam teicu,

ka šie ir kurlmēmi cilvēki, ko es pavadu.

Viņš ar aizdomām palūkojās manī,

bet par laimi noticēja.

Mēs tikām līdz Laosas robežai.

Bet man bija jāiztērē gandrīz visa nauda,

lai piekukuļotu Laosas robežsargus.

Bet pat tad,
kad bijām tikuši pāri robežai,

manu ģimeni arestēja un ieslodzīja
par nelegālu robežas šķērsošanu.

Kad biju samaksājusi
soda naudu un kukuli,

viņus pēc mēneša atbrīvoja.

Bet drīz vien viņus arestēja atkal
Laosas galvaspilsētā.

Tas bija viens no manas dzīves
grūtākajiem brīžiem.

Es biju darījusi visu,
lai mana ģimene izkļūtu brīvībā,

un mēs bijām tik tuvu,

bet viņus ieslodzīja cietumā,

pavisam netālu
no Dienvidkorejas vēstniecības.

Es staigāju turp un atpakaļ
starp imigrācijas iestādi

un policijas iecirkni,

izmisīgi cenšoties dabūt viņus ārā,

bet man vairs nebija naudas
kukulim un soda naudai.

Es zaudēju visas cerības.

Tajā brīdī es izdzirdēju
kāda vīrieša balsi:

"Kas noticis?"

Es biju pārsteigta, ka pilnīgi svešam
cilvēkam nebija vienalga.

Lauzītā angļu valodā
un ar vārdnīcas palīdzību

es izskaidroju situāciju, un vīrietis
nevilcinoties devās uz bankomātu

un samaksāja atlikušo naudu
par manu ģimeni

un diviem citiem ziemeļkorejiešiem,
lai izkļūtu no apcietinājuma.

Es no visas sirds
pateicos viņam un jautāju:

"Kāpēc jūs man palīdzat?"

"Es nepalīdzu jums," viņš teica.

"Es palīdzu ziemeļkorejiešu tautai."

Es sapratu, ka šis ir simbolisks
brīdis manā dzīvē.

Laipnais svešinieks simbolizēja
jaunu cerību man un ziemeļkorejiešiem,

kad mums to visvairāk vajadzēja.

Un viņš man parādīja,
ka svešinieku laipnība

un starptautiskās sabiedrības atbalsts

patiešām ir cerību stars,
kas mums, ziemeļkorejiešiem, vajadzīgs.

Visbeidzot pēc ilgā ceļojuma

mana ģimene atkal bija kopā Dienvidkorejā.

Bet nokļūšana brīvībā ir tikai pusceļš.

Daudzi ziemeļkorejieši
ir šķirti no ģimenēm,

un, ierodoties citā valstī,

dzīvi uzsāk bez naudas
vai gandrīz bez tās.

Tāpēc starptautiskā sabiedrība
var palīdzēt mums

ar izglītību, angļu valodas apmācību,
darba apmācību un tā tālāk.

Mēs arī varam kalpot par tiltu

starp cilvēkiem Ziemeļkorejā un ārpasauli.

Jo daudzi no mums uztur saikni
ar tur palikušajiem ģimenes locekļiem,

un mēs sūtam informāciju un naudu,

kas palīdz mainīt
Ziemeļkoreju no iekšienes.

Man ir veicies, jo dzīvē esmu saņēmusi
daudz palīdzības un iedvesmas.

Tāpēc es vēlos sniegt
centīgiem ziemeļkorejiešiem

iespēju gūt panākumus
ar starptautisku atbalstu.

Esmu pārliecināta, ka redzēsiet
arvien vairāk ziemeļkorejiešu,

kas gūst panākumus visā pasaulē,

ieskaitot TED skatuvi.

Paldies.

(Aplausi)