Uz Dienvidpolu un atpakaļ – 105 manas dzīves grūtākās dienas

2014. gadā Bens Saunderss mēģināja veikt līdz šim drosmīgāko ceļojumu. Viņš devās pabeigt kapteiņa Roberta Falkona Skota 1912. gada neveiksmīgo misiju – četros mēnešos no Antarktīdas piekrastes līdz Dienvidpolam un atpakaļ kopā veicot 2900 kilometru. Tikai piecas nedēļas pēc ekspedīcijas sniedzot pirmo runu, Saunderss piedāvā pirmatnīgu, godīgu skatījumu uz pašpārliecinātības iedvesmoto misiju, kas viņam likusi pieņemt dzīves grūtāko lēmumu.

Šajā TED inteliģences oāzē

šovakar stāvu jūsu priekšā

kā eksperts smagumu vilkšanā
pa aukstām vietām.

Kopš sasniedzu pilngadību,
lielākoties vadu polārās ekspedīcijas,

un aizvadītajā mēnesī es un
mans komandas biedrs Tarka Lepinjē

pabeidzām ambiciozāko ekspedīciju,
kādā jebkad biju devies.

Patiesībā rodas sajūta,
ka esmu nogādāts

no četrus mēnešus ilgas
būšanas nekurienes vidū,

kur lielākoties burkšķēju un lamājos,

tieši uz TED skatuves.

Kā varat iedomāties,
šādas pārmaiņas nav bez sekām.

Viena no interesantajām blaknēm –

šķiet, ir cietusi mana īstermiņa atmiņa.

Tāpēc man bija jāuzraksta dažas piezīmes,

lai nākamās 17 minūtes izvairītos
no pārmērīgas burkšķēšanas un lamāšanās.

Šī ir pirmā runa,
kurā stāstu par šo ekspedīciju,

un, lai gan nemēģinājām atšifrēt genomus
un nebūvējām kosmosa teleskopus,

šis ir stāsts par to, kā atdot visu,
kas mums bija, lai paveiktu ko tādu,

kas līdz šim vēl nebija izdevies.

Tāpēc ceru, ka atradīsiet
kādu vielu pārdomām.

Tas bija ceļojums, ekspedīcija Antarktīdā,

aukstākajā, vējainākajā, sausākajā
un augstākajā kontinentā uz Zemes.

Tā ir fantastiska vieta. Milzīga vieta.

Tā ir divreiz lielāka par Austrāliju,

kontinents ir tikpat liels
kā Ķīna un Indija kopā.

Starp citu, pēdējo dienu laikā
esmu piedzīvojis interesantu fenomenu,

ko tādu pēc dažiem gadiem TED konferencē
droši vien dzirdēs Kriss Hedfīlds,

apmēram šāda veida sarunu:

"Ak, Antarktīda! Lieliski!

Mēs ar vīru devāmies uz Antarktīdu
ar Lindblad atzīmēt kāzu gadadienu."

Vai arī: "O, forši, vai devāties
turp uz maratonu?"

(Smiekli)

Patiesībā mūsu ceļojums bija
kā 69 maratoni viens pēc otra

105 dienās, 2900 kilometru ceļojums kājām
turp un atpakaļ no Antarktīdas piekrastes

uz Dienvidpolu un atpakaļ.

To darot, mēs par
640 kilometriem pārspējām

visu laiku garāko polāro ekspedīciju,
ko cilvēki veikuši tikai pašu spēkiem.

(Aplausi)

Tiem no jums, kuri dzīvo piekrastē,

tas būtu tāpat kā no šejienes
iet uz Sanfrancisko,

tad apgriezties un doties atpakaļ.

Kā pārgājiens tas bija tāds pagarš,

un visprecīzāk tas rezumēts

godājamajā Business Insider Malaysia lapā.

["Divi polārpētnieki veikuši ekspedīciju,
kura līdz šim visiem beigusies ar nāvi"]

Kriss Hedfīlds skaisti runāja

par bailēm un veiksmes varbūtību,
un, jā, arī par izdzīvošanas varbūtību.

No deviņiem cilvēkiem, kas bija mēģinājuši
īstenot šo ceļojumu pirms mums,

nevienam neizdevās
tikt līdz polam un atpakaļ,

pieci, mēģinot to paveikt, gājuši bojā.

Šis ir kapteinis Roberts Falkons Skots.

Viņš vadīja pēdējo
šīs ekspedīcijas mēģinājumu.

Skots un viņa sāncensis
Sers Ernests Šekltons,

ar desmit gadu starpību,

abi vadīja ekspedīcijas, lai kļūtu
par pirmajiem, kas sasniedz Dienvidpolu,

lai izveidotu Antarktīdas iekšzemes karti,

jo tā bija vieta, par kuru tolaik

zinājām mazāk nekā par Mēness virsmu,

jo Mēnesi iespējams saskatīt ar teleskopu.

Antarktīda pirms simt gadiem
lielākoties bija neizpētīta.

Daži no jums varbūt zina šo stāstu.

Skota pēdējā ekspedīcija
Terra Nova 1910. gadā

sākās kā milzīgs
ekspedīcijas tipa gājiens.

Viņam bija liela komanda, bija poniji,

suņi, ar degvielu darbināmi traktori,

izveidoti vairāki pārtikas
un degvielas depozīta punkti,

kam sekojot Skota piecu cilvēku komanda
ceļotu uz Dienvidpolu,

lai tur grieztos atpakaļ
un slēpotu atpakaļ uz piekrasti.

Skots ar saviem pieciem komandas biedriem

Dienvidpolā ieradās 1912. gada janvārī,

lai uzzinātu, ka viņu jau apsteigusi
norvēģu komanda Roalda Amundsena vadībā,

kas brauca suņu kamanās.

Skota komanda beigās palika kājniekos.

Vairāk nekā gadsimtu
šis ceļojums nebija pabeigts.

Skota piecu cilvēku komanda
gāja bojā atpakaļceļā.

Pēdējos desmit gadus

jautāju sev, kāpēc tā.

Kā nākas, ka šis mērķis
palicis tik nesasniedzams?

Skota komanda kājām pieveica
2500 kilometru.

Kopš tā laika tik tālu
neviens nebija ticis.

Šī ir augstākā atzīme cilvēka izturībai,

cilvēka centieniem
un sportiskajiem sasniegumiem,

iespējams, uz Zemes skarbākajos
klimatiskajos apstākļos.

Tas būtu tā, it kā maratona rekords

nebūtu mainījies kopš 1912. gada.

Un, protams, savāda un paredzama

zinātkāres, spītības un, iespējams,
pārliekas pašpārliecinātības kombinācija

lika man domāt, ka es varētu būt tas,
kurš šo darbiņu paveiktu.

Pretstatā Skota ekspedīcijai,
mēs bijām divatā

un pagājušā gada oktobrī sākām ceļu
no Antarktīdas piekrastes,

visu velkot paši.

Skots to sauca par "pašvilkšanu".

Sakot, ka tas bija kā gājiens
uz Sanfrancisko un atpakaļ,

patiesībā domāju, ka tā bija
tāda smaguma vilkšana,

kas ir mazliet lielāks par visu laiku
smagāko NFL spēlētāju.

Katras mūsu ragavas svēra 200 kilogramus

vai 440 mārciņas ceļa sākumā,

kas pielīdzināms svaram,
ko vilka Skota vājākais ponijs.

Sākotnēji spējām pieveikt
800 metrus stundā.

Varbūt iemesls, kāpēc vairāk nekā gadsimtu
neviens nemēģināja veikt šo ceļojumu,

ir tas, ka neviens nav bijis tāds muļķis,
lai ko tādu mēģinātu.

Lai gan nevaru apgalvot,

ka pētījām Edvarda laikmeta izpratnē –

mēs nedevām vārdus kalniem
un kartē neatzīmējām jaunas ielejas –,

domāju, ka mēs devāmies
cilvēka apziņas neizpētītās teritorijās.

Pilnīgi noteikti, ja reiz nākotnē atklās,
ka cilvēka smadzenēs ir daļa,

kas iemirdzas, kad cilvēks
nolād pats sevi,

es it nemaz nebūšu par to pārsteigts.

Būsiet dzirdējuši, ka vidējais amerikānis
90% laika pavada telpās.

Mēs nebijām telpās
gandrīz četru mēnešu garumā.

Arī saulrietu mēs neredzējām.

Dienas gaisma 24 stundu garumā.

Dzīves apstākļi bija diezgan spartiski.

105 dienu laikā es trīs reizes
nomainīju apakšveļu,

un mums ar Tarku bija jādala
nepilnu trīs kvadrātmetru liela telts.

Tomēr mums bija tehnoloģijas,
kādas Skots pat iedomāties nespētu.

Katru dienu no telts blogojām,

lietojot datoru
un pielāgotu satelīta raidītāju,

ko darbinājām ar saules baterijām:

pāri teltij bija elastīgs
fotoelektriskais panelis.

Rakstīšana man bija svarīga.

Bērnībā iedvesmojos no piedzīvojumu
un pētniecības literatūras

un domāju, ka šonedēļ šeit
visi esam pieredzējuši

stāstīšanas spēku un nozīmību.

Mums bija dažas 21. gadsimta ierīces,

bet realitātē Skota piedzīvotajām grūtībām

stājāmies pretī arī mēs.

Tādām grūtībām kā laika apstākļi
un tam, ko Skots sauca par slīdēšanu –

berzi starp sliecēm un sniegu.

Aukstākais mūsu piedzīvotais vējš
bija ap mīnus 70 grādiem,

un lielu daļu ceļa sniegavētru dēļ
pilnīgi neko nevarēja redzēt.

Ceļojām augšup un lejup
pa vienu no pasaules lielākajiem

un bīstamākajiem ledājiem –
Bīrdmora ledāju.

Tas ir ap 180 kilometru garš,
lielākoties klāts ar tā saukto zilo ledu.

Variet redzēt, ka tā ir skaista,
mirguļojoša, tēraudcieta, zila virsma,

kas klāta tūkstošiem plaisu.

Šīs dziļās plaisas ledājā
ir pat līdz 60 metru dziļas.

Lidmašīnas tur nevar nolaisties,

tāpēc vislielākajam riskam
bijām pakļauti tieši tad,

kad mūsu izglābšanas iespējas
tehniski bija visniecīgākās.

Pēc 61 gājiena dienas nonācām Dienvidpolā,

ceļā slikta laika dēļ
atpūšoties tikai vienu dienu,

un diemžēl jāsaka,
ka tā savā ziņā bija vilšanās.

Tur atrodas pastāvīga ASV bāze,

Amundsenskota-Sautpola
stacija Dienvidpolā.

Tur ir skrejceļš, ēdnīca

un siltas dušas,

tur ir pasta nodaļa un tūristu veikals,

basketbola laukums,
kas pārmaiņus mēdz būt kinoteātris.

Mūsdienās šī vieta ir citāda,

un tur ir arī hektāriem atkritumu.

Manuprāt, ir lieliski,

ka cilvēkiem 365 dienas gadā

pieejami hamburgeri,
karstas dušas un kinoteātri,

bet tas rada daudz tukšu kartona kastīšu.

Fotogrāfijas kreisajā stūrī redzami

vairāki hektāri atkritumu,

ko paredzēts izvest no Dienvidpola.

Dienvidpolā ir arī pola atzīme,

un mēs nokļuvām līdz tai
kājām, pašu spēkiem,

bez atbalsta, pa grūtāko ceļu,

pieveicot 1400 kilometru īsākajā laikā,

velkot līdzi vairāk svara
nekā kāds jebkad vilcis.

Ja mēs būtu tur apstājušies
un devušies mājup,

kas būtu bijusi samērā prātīga rīcība,

tad mana runa šeit beigtos

un tā beigtos apmēram tā:

ja jums ir pareizā komanda,
pareizie rīki un tehnoloģijas,

ja jums ir gana ticības sev
un pietiekama apņēmība,

iespējams ir viss.

Bet tad mēs apgriezāmies,

un tieši tad kļuva interesanti.

Augstu Antarktīdas plato,
3000 metru augstumā,

ir vējains, auksts un ļoti sauss,
un mēs bijām pārguruši.

Bijām pieveikuši 35 maratonus,

bijām tikai pusceļā.

Mums, protams, bija drošības tīkls

ar lidmašīnām, satelīttelefoniem

un 24 stundu raidītājiem,
kādu Skota laikā nebija,

bet no šodienas skatpunkta,

tā vietā, lai atvieglotu dzīvi,

drošības tīkls mums ļāva

balansēt uz naža asmens.

Pārāk cieši pietuvoties
cilvēka absolūto spēju robežām.

Tas ir ļoti izsmalcināts
spīdzināšanas veids –

dienu no dienas novājināt sevi līdz badam,

līdzi velkot produktiem pilnas ragavas.

Gadiem esmu rakstījis veiklas rindiņas
finansējuma pieprasījumos

par cilvēka izturības robežu pārvarēšanu,

bet patiesībā tas bija patiešām biedējoši.

Pirms nokļuvām polā,

divas nedēļas gandrīz visu laiku
bija pretvējš, kas mūs bremzēja.

Tāpēc vairākas dienas ēdām pusporcijas.

Ceļojuma veikšanai mums ragavās
bija ierobežots pārtikas daudzums,

ko centāmies izstiept,

samazinot porcijas uz pusi
no uzņemamā kaloriju daudzuma.

Mums tā rezultātā
pastiprinājās hipoglikēmija,

dienu no dienas mums bija
zems cukura līmenis asinīs,

un kļuvām ļoti jutīgi
pret milzīgo aukstumu.

Tarka uzņēma šo manu bildi,

kad no hipotermijas
biju gandrīz atslēdzies.

Mums abiem bija atkārtotas hipotermijas
lēkmes, ko iepriekš nebiju piedzīvojis,

un tas patiešām mācīja pazemību.

Lai kā jums tāpat kā man patiktu domāt,

ka esat cilvēks, kas nepadodas,

ka cīnīsieties līdz galam,

hipotermija neatstāj daudz izvēļu.

Jūs kļūstat pilnīgi bezspēcīgs.

Kā piedzēries mazulis.

Jūs kļūstat nožēlojams.

Atceros, ka gribēju
tikai apgulties un padoties.

Tā bija savāda, savāda sajūta,

un biju ļoti pārsteigts,
ka esmu tā notrulināts.

Un tad mums pavisam beidzās pārtika,

74 kilometrus pirms
nākamās depozīta stacijas,

ko bijām izvietojuši turpceļā.

Bijām atstājuši 10 pārtikas punktus,

burtiski aprakot pārtiku
un degvielu atpakaļceļam.

Degviela domāta plītiņai,
lai varētu kausēt sniegu un iegūt ūdeni.

Biju spiests pieņemt lēmumu
izsaukt krājumu papildināšanas reisu,

lidmašīnu ar pārtiku astoņām dienām,
lai mēs spētu pārvarēt šo posmu.

Lai sasniegtu mūs Antarktīdas otrā pusē,
bija nepieciešamas 12 stundas.

Izsaukt lidmašīnu bija viens
no dzīves grūtākajiem lēmumiem.

Un droši vien izklausos pēc blēža,
stāvot jūsu priekšā ar vēderiņu.

Pēdējo trīs nedēļu laikā esmu
pieņēmies svarā par 13 kilogramiem.

Tāds izsalkums atstājis
interesantu psihisku traumu –

tagad iztukšoju katru viesnīcas bufeti,
kad vien tādu atrodu.

(Smiekli)

Bet mēs tiešām bijām diezgan izsalkuši
un diezgan drūmā stāvoklī.

Ne mirkli nenožēloju
lēmumu izsaukt lidmašīnu,

jo šodien šeit stāvu dzīvs,

visiem zobratiem griežoties,
daloties ar šo stāstu.

Bet plānā tāda ārējā palīdzība
nebija paredzēta,

un mans ego vēl joprojām ar to cīnās.

Šis bija mans visu laiku lielākais sapnis,

un tas bija tik tuvu ideālam.

Atpakaļceļā uz piekrasti

mūsu dzelkšņi – dzelkšņi uz zābakiem
zilā ledāja šķērsošanai –

saplīsa Bīrdmora ledāja virsotnē.

Vēl bija jāpārvar 160 kilometri lejup

pa ļoti slidenu, akmenscietu, zilu ledu.

Tie bija jālabo gandrīz katru stundu.

Lai dotu jums priekšstatu par apmēriem.

Šis ir skats lejup
uz Bīrdmora ledāja pamatni.

Tajā starpā pie horizonta
iespējams ietilpināt visu Manhetenu.

Starp Houpa un Kifina kalnu ir 32 km.

Tik niecīgs kā Antarktīdā
nebiju juties vēl nekad.

Nonākuši līdz ledāja pakājei,

ieraudzījām dučiem dziļo plaisu,
ko pārklājusi svaiga sniega sega.

Viens no Šekltona vīriem
šāda reljefa šķērsošanu aprakstīja

kā iešanu pa stikla jumtu
virs dzelzceļa stacijas.

Mēs kritām cauri vairāk reižu,
nekā spēju atcerēties,

parasti slēpei vai zābakam
izduroties caur sniegu.

Dažreiz ielūzām arī līdz padusēm,

bet par laimi nekad ne dziļāk.

Pirms nepilnām piecām nedēļām,
pēc 105 dienu ilga ceļa,

mēs šķērsojām šo savādi
nožēlojamo finiša līniju,

Rosa salas piekrasti
Antarktīdas Jaunzēlandes daļā.

Priekšplānā redzams ledus

un aizmugurē – tādas apdrupušas klintis.

Mums aiz muguras stiepjas 2900 kilometri
gandrīz nepārtrauktu slēpju sliežu.

Bijām kājām veikuši visu laiku
garāko polāro ekspedīciju,

ko biju sapņojis paveikt
desmit gadu garumā.

Un atskatoties

es palieku pie visa,

ko esmu gadu gaitā teicis

par mērķu nozīmi,

par apņēmību un ticību sev,

bet arī atzīšu, ka daudz nedomāju,
par to, kas notiek,

kad esi sasniedzis mērķi,
kas prasījis visu,

kam esi veltījis visu
savu pieauguša cilvēka dzīvi,

un patiesībā vēl cenšos to izdomāt.

Kā jau teicu, ir dažas ārējās pazīmes,
kas liecina par manu prombūtni.

Esmu pieņēmies par 13 kilogramiem.

Man ir dažas apsaldējumu rētas,
kas tagad droši vien klātas ar grimu.

Viena uz deguna, pa vienai uz katra vaiga,
kur bija aizsargbrilles,

bet iekšēji tiešām
esmu pavisam cits cilvēks.

Ja godīgi,

Antarktīda mani būtiski izaicināja
un padarīja tik pazemīgu,

ka droši vien nekad nespēšu
to vārdos izteikt.

Vēl arvien mēģinu sakārtot savas domas.

Tas, ka šeit stāvu un dalos ar šo stāstu,

ir pierādījums tam, ka mēs visi
varam paveikt lielas lietas –

ar ambīcijām, ar aizrautību,

ar vienkāršu spītību,

atsakoties padoties.

Ja par kaut ko ļoti sapņosiet,
kā teicis Stings,

tas tiešām piepildīsies.

Bet stāvu šeit, sakot:

"Ziniet ko, tā klišeja par to,
ka ceļojums ir svarīgāks par galamērķi?

Tur kaut kas ir."

Jo tuvāk tiku finiša līnijai,

tam apdrupušajam,
akmeņainajam Rosa salas krastam,

jo vairāk sapratu, ka lielākā mācība,

ko šis ļoti garais un smagais pārgājiens
man, iespējams, iemācījis, ir,

ka laime nav finiša līnija.

Ka mums, cilvēkiem,

ideālā pasaule, par kuru daudzi sapņojam,

varbūt pat nav nemaz sasniedzama.

Un, ja nejūtamies apmierināti šeit,
šodien, tagad savā ceļā,

savā ikdienas haosā un cīņā,
kurā visi dzīvojam,

nepārtrauktajos līkločos,
puspabeigto darbu sarakstos,

domās par labākām citām reizēm,

varbūt nekad tā arī nejutīsimies.

Daudzi man jautājuši, kas tālāk.

Šobrīd esmu laimīgs par iespēju atpūsties
un tikt pie viesnīcu bufetēm.

Bet kā teicis Bobs Houps:

"Jūtos ļoti pazemīgs,

bet domāju, ka man pietiks
rakstura, lai to pārvarētu."

(Smiekli)

Paldies.

(Aplausi)