Šajā TED inteliģences oāzē šovakar stāvu jūsu priekšā kā eksperts smagumu vilkšanā pa aukstām vietām. Kopš sasniedzu pilngadību, lielākoties vadu polārās ekspedīcijas, un aizvadītajā mēnesī es un mans komandas biedrs Tarka Lepinjē pabeidzām ambiciozāko ekspedīciju, kādā jebkad biju devies. Patiesībā rodas sajūta, ka esmu nogādāts no četrus mēnešus ilgas būšanas nekurienes vidū, kur lielākoties burkšķēju un lamājos, tieši uz TED skatuves. Kā varat iedomāties, šādas pārmaiņas nav bez sekām. Viena no interesantajām blaknēm – šķiet, ir cietusi mana īstermiņa atmiņa. Tāpēc man bija jāuzraksta dažas piezīmes, lai nākamās 17 minūtes izvairītos no pārmērīgas burkšķēšanas un lamāšanās. Šī ir pirmā runa, kurā stāstu par šo ekspedīciju, un, lai gan nemēģinājām atšifrēt genomus un nebūvējām kosmosa teleskopus, šis ir stāsts par to, kā atdot visu, kas mums bija, lai paveiktu ko tādu, kas līdz šim vēl nebija izdevies. Tāpēc ceru, ka atradīsiet kādu vielu pārdomām. Tas bija ceļojums, ekspedīcija Antarktīdā, aukstākajā, vējainākajā, sausākajā un augstākajā kontinentā uz Zemes. Tā ir fantastiska vieta. Milzīga vieta. Tā ir divreiz lielāka par Austrāliju, kontinents ir tikpat liels kā Ķīna un Indija kopā. Starp citu, pēdējo dienu laikā esmu piedzīvojis interesantu fenomenu, ko tādu pēc dažiem gadiem TED konferencē droši vien dzirdēs Kriss Hedfīlds, apmēram šāda veida sarunu: "Ak, Antarktīda! Lieliski! Mēs ar vīru devāmies uz Antarktīdu ar Lindblad atzīmēt kāzu gadadienu." Vai arī: "O, forši, vai devāties turp uz maratonu?" (Smiekli) Patiesībā mūsu ceļojums bija kā 69 maratoni viens pēc otra 105 dienās, 2900 kilometru ceļojums kājām turp un atpakaļ no Antarktīdas piekrastes uz Dienvidpolu un atpakaļ. To darot, mēs par 640 kilometriem pārspējām visu laiku garāko polāro ekspedīciju, ko cilvēki veikuši tikai pašu spēkiem. (Aplausi) Tiem no jums, kuri dzīvo piekrastē, tas būtu tāpat kā no šejienes iet uz Sanfrancisko, tad apgriezties un doties atpakaļ. Kā pārgājiens tas bija tāds pagarš, un visprecīzāk tas rezumēts godājamajā Business Insider Malaysia lapā. ["Divi polārpētnieki veikuši ekspedīciju, kura līdz šim visiem beigusies ar nāvi"] Kriss Hedfīlds skaisti runāja par bailēm un veiksmes varbūtību, un, jā, arī par izdzīvošanas varbūtību. No deviņiem cilvēkiem, kas bija mēģinājuši īstenot šo ceļojumu pirms mums, nevienam neizdevās tikt līdz polam un atpakaļ, pieci, mēģinot to paveikt, gājuši bojā. Šis ir kapteinis Roberts Falkons Skots. Viņš vadīja pēdējo šīs ekspedīcijas mēģinājumu. Skots un viņa sāncensis Sers Ernests Šekltons, ar desmit gadu starpību, abi vadīja ekspedīcijas, lai kļūtu par pirmajiem, kas sasniedz Dienvidpolu, lai izveidotu Antarktīdas iekšzemes karti, jo tā bija vieta, par kuru tolaik zinājām mazāk nekā par Mēness virsmu, jo Mēnesi iespējams saskatīt ar teleskopu. Antarktīda pirms simt gadiem lielākoties bija neizpētīta. Daži no jums varbūt zina šo stāstu. Skota pēdējā ekspedīcija Terra Nova 1910. gadā sākās kā milzīgs ekspedīcijas tipa gājiens. Viņam bija liela komanda, bija poniji, suņi, ar degvielu darbināmi traktori, izveidoti vairāki pārtikas un degvielas depozīta punkti, kam sekojot Skota piecu cilvēku komanda ceļotu uz Dienvidpolu, lai tur grieztos atpakaļ un slēpotu atpakaļ uz piekrasti. Skots ar saviem pieciem komandas biedriem Dienvidpolā ieradās 1912. gada janvārī, lai uzzinātu, ka viņu jau apsteigusi norvēģu komanda Roalda Amundsena vadībā, kas brauca suņu kamanās. Skota komanda beigās palika kājniekos. Vairāk nekā gadsimtu šis ceļojums nebija pabeigts. Skota piecu cilvēku komanda gāja bojā atpakaļceļā. Pēdējos desmit gadus jautāju sev, kāpēc tā. Kā nākas, ka šis mērķis palicis tik nesasniedzams? Skota komanda kājām pieveica 2500 kilometru. Kopš tā laika tik tālu neviens nebija ticis. Šī ir augstākā atzīme cilvēka izturībai, cilvēka centieniem un sportiskajiem sasniegumiem, iespējams, uz Zemes skarbākajos klimatiskajos apstākļos. Tas būtu tā, it kā maratona rekords nebūtu mainījies kopš 1912. gada. Un, protams, savāda un paredzama zinātkāres, spītības un, iespējams, pārliekas pašpārliecinātības kombinācija lika man domāt, ka es varētu būt tas, kurš šo darbiņu paveiktu. Pretstatā Skota ekspedīcijai, mēs bijām divatā un pagājušā gada oktobrī sākām ceļu no Antarktīdas piekrastes, visu velkot paši. Skots to sauca par "pašvilkšanu". Sakot, ka tas bija kā gājiens uz Sanfrancisko un atpakaļ, patiesībā domāju, ka tā bija tāda smaguma vilkšana, kas ir mazliet lielāks par visu laiku smagāko NFL spēlētāju. Katras mūsu ragavas svēra 200 kilogramus vai 440 mārciņas ceļa sākumā, kas pielīdzināms svaram, ko vilka Skota vājākais ponijs. Sākotnēji spējām pieveikt 800 metrus stundā. Varbūt iemesls, kāpēc vairāk nekā gadsimtu neviens nemēģināja veikt šo ceļojumu, ir tas, ka neviens nav bijis tāds muļķis, lai ko tādu mēģinātu. Lai gan nevaru apgalvot, ka pētījām Edvarda laikmeta izpratnē – mēs nedevām vārdus kalniem un kartē neatzīmējām jaunas ielejas –, domāju, ka mēs devāmies cilvēka apziņas neizpētītās teritorijās. Pilnīgi noteikti, ja reiz nākotnē atklās, ka cilvēka smadzenēs ir daļa, kas iemirdzas, kad cilvēks nolād pats sevi, es it nemaz nebūšu par to pārsteigts. Būsiet dzirdējuši, ka vidējais amerikānis 90% laika pavada telpās. Mēs nebijām telpās gandrīz četru mēnešu garumā. Arī saulrietu mēs neredzējām. Dienas gaisma 24 stundu garumā. Dzīves apstākļi bija diezgan spartiski. 105 dienu laikā es trīs reizes nomainīju apakšveļu, un mums ar Tarku bija jādala nepilnu trīs kvadrātmetru liela telts. Tomēr mums bija tehnoloģijas, kādas Skots pat iedomāties nespētu. Katru dienu no telts blogojām, lietojot datoru un pielāgotu satelīta raidītāju, ko darbinājām ar saules baterijām: pāri teltij bija elastīgs fotoelektriskais panelis. Rakstīšana man bija svarīga. Bērnībā iedvesmojos no piedzīvojumu un pētniecības literatūras un domāju, ka šonedēļ šeit visi esam pieredzējuši stāstīšanas spēku un nozīmību. Mums bija dažas 21. gadsimta ierīces, bet realitātē Skota piedzīvotajām grūtībām stājāmies pretī arī mēs. Tādām grūtībām kā laika apstākļi un tam, ko Skots sauca par slīdēšanu – berzi starp sliecēm un sniegu. Aukstākais mūsu piedzīvotais vējš bija ap mīnus 70 grādiem, un lielu daļu ceļa sniegavētru dēļ pilnīgi neko nevarēja redzēt. Ceļojām augšup un lejup pa vienu no pasaules lielākajiem un bīstamākajiem ledājiem – Bīrdmora ledāju. Tas ir ap 180 kilometru garš, lielākoties klāts ar tā saukto zilo ledu. Variet redzēt, ka tā ir skaista, mirguļojoša, tēraudcieta, zila virsma, kas klāta tūkstošiem plaisu. Šīs dziļās plaisas ledājā ir pat līdz 60 metru dziļas. Lidmašīnas tur nevar nolaisties, tāpēc vislielākajam riskam bijām pakļauti tieši tad, kad mūsu izglābšanas iespējas tehniski bija visniecīgākās. Pēc 61 gājiena dienas nonācām Dienvidpolā, ceļā slikta laika dēļ atpūšoties tikai vienu dienu, un diemžēl jāsaka, ka tā savā ziņā bija vilšanās. Tur atrodas pastāvīga ASV bāze, Amundsenskota-Sautpola stacija Dienvidpolā. Tur ir skrejceļš, ēdnīca un siltas dušas, tur ir pasta nodaļa un tūristu veikals, basketbola laukums, kas pārmaiņus mēdz būt kinoteātris. Mūsdienās šī vieta ir citāda, un tur ir arī hektāriem atkritumu. Manuprāt, ir lieliski, ka cilvēkiem 365 dienas gadā pieejami hamburgeri, karstas dušas un kinoteātri, bet tas rada daudz tukšu kartona kastīšu. Fotogrāfijas kreisajā stūrī redzami vairāki hektāri atkritumu, ko paredzēts izvest no Dienvidpola. Dienvidpolā ir arī pola atzīme, un mēs nokļuvām līdz tai kājām, pašu spēkiem, bez atbalsta, pa grūtāko ceļu, pieveicot 1400 kilometru īsākajā laikā, velkot līdzi vairāk svara nekā kāds jebkad vilcis. Ja mēs būtu tur apstājušies un devušies mājup, kas būtu bijusi samērā prātīga rīcība, tad mana runa šeit beigtos un tā beigtos apmēram tā: ja jums ir pareizā komanda, pareizie rīki un tehnoloģijas, ja jums ir gana ticības sev un pietiekama apņēmība, iespējams ir viss. Bet tad mēs apgriezāmies, un tieši tad kļuva interesanti. Augstu Antarktīdas plato, 3000 metru augstumā, ir vējains, auksts un ļoti sauss, un mēs bijām pārguruši. Bijām pieveikuši 35 maratonus, bijām tikai pusceļā. Mums, protams, bija drošības tīkls ar lidmašīnām, satelīttelefoniem un 24 stundu raidītājiem, kādu Skota laikā nebija, bet no šodienas skatpunkta, tā vietā, lai atvieglotu dzīvi, drošības tīkls mums ļāva balansēt uz naža asmens. Pārāk cieši pietuvoties cilvēka absolūto spēju robežām. Tas ir ļoti izsmalcināts spīdzināšanas veids – dienu no dienas novājināt sevi līdz badam, līdzi velkot produktiem pilnas ragavas. Gadiem esmu rakstījis veiklas rindiņas finansējuma pieprasījumos par cilvēka izturības robežu pārvarēšanu, bet patiesībā tas bija patiešām biedējoši. Pirms nokļuvām polā, divas nedēļas gandrīz visu laiku bija pretvējš, kas mūs bremzēja. Tāpēc vairākas dienas ēdām pusporcijas. Ceļojuma veikšanai mums ragavās bija ierobežots pārtikas daudzums, ko centāmies izstiept, samazinot porcijas uz pusi no uzņemamā kaloriju daudzuma. Mums tā rezultātā pastiprinājās hipoglikēmija, dienu no dienas mums bija zems cukura līmenis asinīs, un kļuvām ļoti jutīgi pret milzīgo aukstumu. Tarka uzņēma šo manu bildi, kad no hipotermijas biju gandrīz atslēdzies. Mums abiem bija atkārtotas hipotermijas lēkmes, ko iepriekš nebiju piedzīvojis, un tas patiešām mācīja pazemību. Lai kā jums tāpat kā man patiktu domāt, ka esat cilvēks, kas nepadodas, ka cīnīsieties līdz galam, hipotermija neatstāj daudz izvēļu. Jūs kļūstat pilnīgi bezspēcīgs. Kā piedzēries mazulis. Jūs kļūstat nožēlojams. Atceros, ka gribēju tikai apgulties un padoties. Tā bija savāda, savāda sajūta, un biju ļoti pārsteigts, ka esmu tā notrulināts. Un tad mums pavisam beidzās pārtika, 74 kilometrus pirms nākamās depozīta stacijas, ko bijām izvietojuši turpceļā. Bijām atstājuši 10 pārtikas punktus, burtiski aprakot pārtiku un degvielu atpakaļceļam. Degviela domāta plītiņai, lai varētu kausēt sniegu un iegūt ūdeni. Biju spiests pieņemt lēmumu izsaukt krājumu papildināšanas reisu, lidmašīnu ar pārtiku astoņām dienām, lai mēs spētu pārvarēt šo posmu. Lai sasniegtu mūs Antarktīdas otrā pusē, bija nepieciešamas 12 stundas. Izsaukt lidmašīnu bija viens no dzīves grūtākajiem lēmumiem. Un droši vien izklausos pēc blēža, stāvot jūsu priekšā ar vēderiņu. Pēdējo trīs nedēļu laikā esmu pieņēmies svarā par 13 kilogramiem. Tāds izsalkums atstājis interesantu psihisku traumu – tagad iztukšoju katru viesnīcas bufeti, kad vien tādu atrodu. (Smiekli) Bet mēs tiešām bijām diezgan izsalkuši un diezgan drūmā stāvoklī. Ne mirkli nenožēloju lēmumu izsaukt lidmašīnu, jo šodien šeit stāvu dzīvs, visiem zobratiem griežoties, daloties ar šo stāstu. Bet plānā tāda ārējā palīdzība nebija paredzēta, un mans ego vēl joprojām ar to cīnās. Šis bija mans visu laiku lielākais sapnis, un tas bija tik tuvu ideālam. Atpakaļceļā uz piekrasti mūsu dzelkšņi – dzelkšņi uz zābakiem zilā ledāja šķērsošanai – saplīsa Bīrdmora ledāja virsotnē. Vēl bija jāpārvar 160 kilometri lejup pa ļoti slidenu, akmenscietu, zilu ledu. Tie bija jālabo gandrīz katru stundu. Lai dotu jums priekšstatu par apmēriem. Šis ir skats lejup uz Bīrdmora ledāja pamatni. Tajā starpā pie horizonta iespējams ietilpināt visu Manhetenu. Starp Houpa un Kifina kalnu ir 32 km. Tik niecīgs kā Antarktīdā nebiju juties vēl nekad. Nonākuši līdz ledāja pakājei, ieraudzījām dučiem dziļo plaisu, ko pārklājusi svaiga sniega sega. Viens no Šekltona vīriem šāda reljefa šķērsošanu aprakstīja kā iešanu pa stikla jumtu virs dzelzceļa stacijas. Mēs kritām cauri vairāk reižu, nekā spēju atcerēties, parasti slēpei vai zābakam izduroties caur sniegu. Dažreiz ielūzām arī līdz padusēm, bet par laimi nekad ne dziļāk. Pirms nepilnām piecām nedēļām, pēc 105 dienu ilga ceļa, mēs šķērsojām šo savādi nožēlojamo finiša līniju, Rosa salas piekrasti Antarktīdas Jaunzēlandes daļā. Priekšplānā redzams ledus un aizmugurē – tādas apdrupušas klintis. Mums aiz muguras stiepjas 2900 kilometri gandrīz nepārtrauktu slēpju sliežu. Bijām kājām veikuši visu laiku garāko polāro ekspedīciju, ko biju sapņojis paveikt desmit gadu garumā. Un atskatoties es palieku pie visa, ko esmu gadu gaitā teicis par mērķu nozīmi, par apņēmību un ticību sev, bet arī atzīšu, ka daudz nedomāju, par to, kas notiek, kad esi sasniedzis mērķi, kas prasījis visu, kam esi veltījis visu savu pieauguša cilvēka dzīvi, un patiesībā vēl cenšos to izdomāt. Kā jau teicu, ir dažas ārējās pazīmes, kas liecina par manu prombūtni. Esmu pieņēmies par 13 kilogramiem. Man ir dažas apsaldējumu rētas, kas tagad droši vien klātas ar grimu. Viena uz deguna, pa vienai uz katra vaiga, kur bija aizsargbrilles, bet iekšēji tiešām esmu pavisam cits cilvēks. Ja godīgi, Antarktīda mani būtiski izaicināja un padarīja tik pazemīgu, ka droši vien nekad nespēšu to vārdos izteikt. Vēl arvien mēģinu sakārtot savas domas. Tas, ka šeit stāvu un dalos ar šo stāstu, ir pierādījums tam, ka mēs visi varam paveikt lielas lietas – ar ambīcijām, ar aizrautību, ar vienkāršu spītību, atsakoties padoties. Ja par kaut ko ļoti sapņosiet, kā teicis Stings, tas tiešām piepildīsies. Bet stāvu šeit, sakot: "Ziniet ko, tā klišeja par to, ka ceļojums ir svarīgāks par galamērķi? Tur kaut kas ir." Jo tuvāk tiku finiša līnijai, tam apdrupušajam, akmeņainajam Rosa salas krastam, jo vairāk sapratu, ka lielākā mācība, ko šis ļoti garais un smagais pārgājiens man, iespējams, iemācījis, ir, ka laime nav finiša līnija. Ka mums, cilvēkiem, ideālā pasaule, par kuru daudzi sapņojam, varbūt pat nav nemaz sasniedzama. Un, ja nejūtamies apmierināti šeit, šodien, tagad savā ceļā, savā ikdienas haosā un cīņā, kurā visi dzīvojam, nepārtrauktajos līkločos, puspabeigto darbu sarakstos, domās par labākām citām reizēm, varbūt nekad tā arī nejutīsimies. Daudzi man jautājuši, kas tālāk. Šobrīd esmu laimīgs par iespēju atpūsties un tikt pie viesnīcu bufetēm. Bet kā teicis Bobs Houps: "Jūtos ļoti pazemīgs, bet domāju, ka man pietiks rakstura, lai to pārvarētu." (Smiekli) Paldies. (Aplausi)