Ikvienam bērnam vajadzīgs varonis

Rita Pīrsone, skolotāja jau 40 gadus, reiz dzirdēja kolēģi sakām: „Man nemaksā par to, lai man bērni patiktu.” Viņas atbilde: „Bērni nemācās no cilvēkiem, kas viņiem nepatīk.” Aizkustinošs aicinājums pedagogiem noticēt saviem skolēniem un veidot ar tiem īstu, cilvēcisku un personīgu saikni.

Esmu pavadījusi visu savu dzīvi

vai nu skolā, pa ceļam uz skolu

vai runājot par to, kas notiek skolā.

Abi mani vecāki bija pedagogi,

mani vecvecāki no mātes puses bija pedagogi,

un pēdējos 40 gadus esmu darījusi to pašu.

Lieki teikt, ka šo gadu laikā

man ir bijusi iespēja aplūkot izglītības reformas

no daudziem skatpunktiem.

Dažas no šīm reformām ir bijušas labas.

Dažas no tām ir bijušas ne tik labas.

Mēs zinām, kāpēc bērni pamet skolu.

Mēs zinām, kāpēc bērni nemācās.

Tas ir nabadzības, zema apmeklējuma,

negatīvas vienaudžu ietekmes dēļ. Mēs zinām, kāpēc.

Bet viena no lietām, par kurām nekad nerunājam

vai runājam ļoti reti,

ir cilvēciskās saiknes un attiecību vērtība

un nozīme.

Džeimss Koumers saka, ka nekāda nozīmīga mācīšanās

nevar notikt bez nozīmīgām attiecībām.

Džordžs Vašingtons Kārvers saka, ka visa mācīšanās

ir attiecību izpratne.

Ikvienu šajā zālē ir ietekmējis

kāds skolotājs vai pieaugušais.

Gadiem ilgi esmu vērojusi cilvēkus mācām.

Esmu redzējusi vislabākos un esmu arī redzējusi vienus no sliktākajiem.

Kolēģe man reiz teica:

„Man nemaksā par to, lai man patiktu bērni.

Man maksā par to, lai es pasniegtu stundu.

Bērniem tā jāapgūst.

Man tā jāiemāca. Viņiem tā jāiemācās. Punkts.”

Es viņai teicu:

„Vai zini, bērni nemācās no cilvēkiem, kas viņiem nepatīk.”

(Smiekli) (Aplausi)

„Tās nu gan ir pilnīgas muļķības.” viņa teica.

Es viņai sacīju: „Tavs gads gan būs garš

un grūts, mīļā.”

Lieki piebilst, ka tāds tas arī bija. Daži cilvēki domā,

ka tev vai nu piemīt spēja veidot attiecības

vai arī nepiemīt.

Manuprāt, Stīvenam Kovijam bija pareiza doma.

Viņš teica, ka vajag tikai dažas vienkāršas lietas,

piemēram, vispirms censties saprast,

tā vietā, lai tiktu saprasts,

vienkāršas lietas kā atvainošanās.

Vai esat kādreiz par to padomājuši?

Atvainojoties bērniem, viņi ir satriekti.

Es reiz pasniedzu stundu par proporcijām.

Man īpaši nepadodas matemātika, bet es centos.

Es atgriezos un apskatījos tajā skolotāja grāmatā.

Es visu stundu biju mācījusi nepareizi. (Smiekli)

Tad nu nākamajā dienā es atgriezos klasē un teicu:

„Paklau, bērni, man jāatvainojas.

Es visu stundu jums nomācīju nepareizi. Man tik ļoti žēl."

Viņi sacīja: „Viss kārtībā, Pīrsones kundze,

Jūs bijāt tik ļoti aizrāvusies, ka mēs vienkārši ļāvām jums turpināt.”

(Smiekli) (Aplausi)

Man ir bijušas klases, kas ir bijušas tik vājas,

tik akadēmiski vājas, ka esmu raudājusi.

Esmu domājusi, kā gan es aizvedīšu šo grupu

deviņos mēnešos

no turienes, kur viņi ir pašlaik, līdz turienei, kur viņiem jābūt?

Tas bija sarežģīti. Tas bija drausmīgi grūti.

Kā lai es vienlaikus paceļu bērna pašapziņu

un viņa akadēmisko sniegumu?

Vienu gadu man radās lieliska ideja.

Es pateicu visiem saviem skolēniem:

„Jūs izvēlēja manai klasei,

jo es esmu vislabākā skolotāja

un jūs esat vislabākie skolēni.

Mēs esam salikti kopā,

lai pārējiem mēs varētu parādīt, kā tās lietas darāmas.”

„Tiešām?” viens no skolēniem noprasīja.

(Smiekli)

„Tiešām,” es atbildēju: „Mums jāparāda citām klasēm,

kā tas darāms, tā kā, ejot pa gaiteni,

cilvēki mūs ievēros, tādēļ jūs nedrīkstiet trokšņot.

Jums vienkārši cienīgi jāsoļo.”

Es viņiem iedevu sakāmo: „Es esmu kaut kas.

Es biju kaut kas, kad šeit ierados.

Es būšu labāks kaut kas, kad došos projām.

Es esmu spēcīgs, un esmu stiprs.

Es esmu pelnījis izglītību, ko šeit iegūstu.

Man ir ko darīt, cilvēki, uz kuriem atstāt iespaidu,

un vietas, kurp doties.

Un viņi sacīja: „JĀ!”

Ja to atkārtojat pietiekami ilgi,

tas sāk kļūt par daļu no tevis.

Tad — (Aplausi)

es iedevu uzdevumu, 20 jautājumus.

Skolnieks nošāva greizi 18.

Es uzliku „+2” uz viņa lapas un lielu smaidiņu.

„Pīrsones kundze, vai tas ir vieninieks?” viņš jautāja.

„Jā,” es teicu.

Viņš: „Kāpēc tad jūs uzlikāt smaidiņu?”

Es: „Tāpēc, ka tu esi uz pareizā ceļa.

Divi tev ir pareizi. Tu nesalaidi grīstē visus.”

Es: „Vai tad tev pārrakstot

nebūs labāk?”

„Jā, skolotāj, es varu vairāk,” viņš atbildēja.

Redziet, „-18” izsūc no jums visu dzīvību.

„+2” saka: „Es neesmu pavisam slikts.”

(Smiekli) (Aplausi)

Gadiem ilgi es vēroju, kā mana māte

izmanto brīvo laiku, lai atkārtotu mācību vielu,

lai pēcpusdienā dotos mājas apmeklējumos,

lai pirktu ķemmes un sukas, un zemesriekstu sviestu, un krekerus,

ko ielikt galda atvilktnē bērniem, kam vajadzēja paēst,

un mazgājamo lupatiņu un ziepes bērniem, kas oda ne pārāk labi.

Redziet, ir grūti mācīt bērnus, kuri smird.

Bērni var būt nežēlīgi.

Tāpēc viņa turēja šīs lietas sava galdā atvilktnē,

un gadus vēlāk, kad viņa bija devusies pensijā,

es redzēju dažus no šiem pašiem bērniem gūstam sekmes

un sakām viņai: „Ziniet, Vokeres kundze,

jūs mainījāt manu dzīvi.

Jūs panācāt, ka tas nostrādāja.

Jūs likāt man sajust, ka es esmu kaut kas,

lai arī dziļi sirdī zināju, ka neesmu.

Es gribu, lai jūs redzat, par ko esmu kļuvis.”

Kad pirms diviem gadiem, 92 gadu vecumā, mana mamma nomira,

viņas bērēs bija tik daudz kādreizējo skolēnu,

ka man acīs saskrēja asaras, nevis tāpēc, ka viņas vairs nebija,

bet tāpēc, ka viņa bija atstājusi attiecību mantojumu,

kas nekad nepazudīs.

Vai mums ir pa spēkam vairāk attiecību? Pavisam noteikti.

Vai jums patiks visi jūsu bērni? Protams ne.

Jūs zināt, ka „grūtie” bērni nekad nekavē.

(Smiekli)

Nekad. Jums nepatiks viņi visi,

un „grūtie” parādās ar nolūku.

Tā ir saikne. Tās ir attiecības.

Lai gan jums nepatiks viņi visi,

svarīgākais ir tas, ka viņi nemūžam nedrīkst to uzzināt.

Tāpēc skolotāji kļūst par lieliskiem aktieriem un lieliskām aktrisēm,

mēs nākam uz darbu, kad mums negribas,

mēs klausāmies politikā, kurai neredzam jēgu,

un mēs mācām tik un tā.

Mēs mācām tik un tā, jo tas ir tas, ko mēs darām.

Mācot un mācoties jāgūst prieks.

Cik varena būtu mūsu pasaule,

ja mums būtu bērni, kas nebaidītos riskēt,

kas nebaidītos domāt

un kuriem būtu savs varonis?

Ikviens bērns ir pelnījis varoni,

pieaugušo, kurš nekad viņam neatmetīs ar roku,

kurš saprot saiknes spēku

un uzstāj, lai viņi kļūtu par vislabāko, kas vien iespējams.

Vai šis darbs ir grūts? Kā nu ne! Ak kungs, kā nu ne!

Bet tas nav neiespējams.

Mēs to varam paveikt. Mēs esam izglītotāji.

Mēs esam dzimuši, lai panāktu izmaiņas.

Liels paldies!

(Aplausi)