Galvenais dizaina noslēpums ir... pamanīšana

Kā cilvēki mēs ļoti ātri pierodam pie „tā vienkārši ir”. Taču dizaineriem „tā vienkārši ir” ir iespēja... Vai varētu būt labāk? Kā? Šajā jautrajā, dzīvīgajā runā cilvēks, kurš radījis iPod un „Nest” termostatu dalās ieteikumos, kā pamanīt — un vadīt — pārmaiņas.

Izcilajā 1980. gada filmā „Brāļi Blūzi”

ir aina, kurā Džons Beluši pirmo reizi
dodas apciemot Denu Eikroidu

viņa dzīvoklī Čikāgā.

Dzīvoklis ir šaurs un mazs

un atrodas vien metra attālumā
no vilciena sliedēm.

Džonam sēžot Dena gultā,

garām aiztraucas vilciens,

sadrebinot visu istabu.

Džons jautā: „Cik bieži
tas vilciens brauc garām?”

Dens viņam atbild:
„Tik bieži, ka drīz tu to vairs nemanīsi.”

Un tad kaut kas nokrīt no sienas.

Mēs visi zinām, par ko viņš runā.

Kā cilvēki mēs ļoti ātri pierodam
pie ikdienišķām lietām.

Mans pienākums kā produktu dizaineram
ir ieraudzīt šīs ikdienišķās lietas,

sajust tās un censties tās uzlabot.

Piemēram — redzat šo augli?

Redzat šo uzlīmīti?

Tādu uzlīmju nebija, kad es biju mazs.

Bet, gadiem ejot,

kādam radās šī spožā ideja
uzlikt uz augļa uzlīmi.

Kāpēc?

Tāpēc, lai mums būtu vieglāk
samaksāt par to veikalā.

Tas ir lieliski,

mēs ātrāk tiekam ārā no veikala.

Taču rodas arī jauna problēma.

Kad pārnākam mājās izsalkuši

un virtuvē uz galda
ieraugām šo gardo, sulīgo augli,

mēs vienkārši gribam to ņemt un apēst.

Taču tagad vispirms nākas atrast uzlīmīti.

Un tad jācenšas to ar nagiem
noskrubināt, sabojājot augli.

Tad noņemtā uzlīme jāsaviļā
— jūs saprotat, ko domāju —

un tad jācenšas to dabūt
nost no pirkstiem.

(Smiekli) (Aplausi)

Tas nav jautri,

ne pavisam nav.

Bet notika kas interesants.

Redzat, darot to pirmoreiz,
jūs droši vien to visu arī sajutāt.

Jūs vienkārši gribējāt to augli apēst.

Jūs sajutāties neapmierināti,

jūs vienkārši gribējāt ķerties tam klāt.

Kad pienāca desmitā reize,

jūs vairs nejutāties tik neapmierināti

un sākāt vienkārši mierīgi
kasīt uzlīmi nost.

Kad pienāca simtā reize,

vismaz es vairs nejutu neko.

Es vienkārši paņēmu augli rokās,

iecirtu tajā nagus,
cenšoties noņemt uzlīmi,

un tad aizdomājos:

„Vai uz šī ābola gadījumā nav
vēl kāda uzlīme?”

(Smiekli)

Kāpēc tā notiek?

Kāpēc mēs pierodam pie ikdienišķām lietām?

Mums kā cilvēciskām būtnēm
ir ierobežota smadzeņu jauda.

Līdz ar to smadzenes mūsu ikdienas
darbības iekodē kā ieradumus,

lai varētu atbrīvot vietu
jaunu lietu apgūšanai.

To sauc par pierašanu.

Tas ir viens no vienkāršākajiem veidiem,
kā mēs, cilvēki, mācāmies.

Pierašana ne vienmēr ir kaut kas slikts.

Atceraties, kā mācījāties braukt?

Es pavisam noteikti atceros.

Rokas sažņaudz stūri 10—2 pozīcijā,

jūs pievēršat uzmanību ikvienam objektam:

automašīnām, gaismām, gājējiem.

Tas ir nervus bendējošs process.

Tik ļoti, ka es mašīnā pat nevarēju
ne ar vienu sarunāties

un nevarēju pat klausīties mūziku.

Bet tad notika kas interesants.

Nedēļām ejot, vadīt mašīnu
kļuva aizvien vienkāršāk.

Tas kļuva par ieradumu.

Tas sāka kļūt aizraujoši
un notikt dabiski.

Nu varēja atkal sarunāties
ar draugiem un klausīties mūziku.

Tam, ka mēs pierodam pie lietām,
ir pamatots iemesls.

Ja tā nenotiktu, mēs pamanītu
katru mazāko detaļu

katru reizi.

Tas būtu ļoti nogurdinoši,

un mums neatliktu laika
iemācīties ko jaunu.

Tomēr reizēm pierast nav labi.

Ja pierašana liedz pamanīt
problēmas mums apkārt,

tad tas ir slikti.

Ja tas mūs attur ne tikai pamanīt,
bet arī rast risinājumu problēmām,

tad tas jau ir ļoti slikti.

Komiķi to labi saprot.

Visa Džerija Sainfelda karjera balstījās
uz šo sīkumu pamanīšanu —

ieraudzīt tās stulbības, ko darām
ik dienas un ko pat neatceramies.

Viņam ir stāsts
par ciemošanos pie draugiem,

kad viņš vienkārši vēlējās
ieiet dušā nomazgāties.

Viņš pastiepj roku un mazliet pagriež
krāna rokturi uz vienu pusi,

un ūdens kļūst savus 30 grādus par karstu.

Tad viņš pagriež to uz pretējo pusi,
un ūdens ir 30 grādus par aukstu.

Bet viņš bija vēlējies tikai nomazgāties.

Tā ir gadījies mums visiem,

mēs to vienkārši neatceramies.

Bet Džerijs atcerējās,

kā jau komiķim pienākas.

Tomēr dizaineru, novatoru
un uzņēmēju darbs ir

ne tikai pamanīt šīs mazās detaļas,

bet iet soli tālāk un censties tās labot.

Šī sieviete fotogrāfijā

ir Mērija Andersone.

1902. gadā viņa ciemojās Ņujorkā.

Bija auksta, mitra un sniegota diena,
bet viņa bija siltumā tramvaja vagonā.

Pa ceļam viņa pamanīja,
ka vadītājs atver logu,

lai notīrītu sniegu no priekšējā stikla,
lai braukt būtu drošāk.

Tomēr, atverot logu, vagonā ieplūda
aukstais, mitrais āra gaiss,

radot neērtības pasažieriem.

Iespējams, lielākā pasažieru daļa
pie sevis nodomāja:

„Tā nu tas ir, vadītājam nav
citas izvēles kā tikai atvērt logu.

Tā tam vienkārši jābūt.”

Tomēr Mērijai tā nelikās.

Viņa nodomāja:

„Kā būtu, ja vadītājs varētu
priekšējo stiklu notīrīt no iekšpuses,

lai viņš droši varētu turpināt ceļu,

pasažieriem paliekot siltumā?”

Tieši tur un tad viņa atvēra
savu piezīmju grāmatiņu

un sāka skicēt to, kas vēlāk kļūs
par pasaulē pirmo vējstiklu tīrītāju.

Kā produktu dizainers es cenšos mācīties
no tādiem cilvēkiem kā Mērija,

lai ieraudzītu apkārtējo pasauli
tādu, kāda tā ir patiesībā,

nevis kāda tā mums šķiet.

Kāpēc?

Tāpēc, ka ir vienkārši atrisināt
problēmu, ko saredz ikviens,

bet ir grūti atrisināt problēmu,
ko gandrīz neviens nemana.

Daļai cilvēku šķiet, ka šīs spējas
cilvēkam vai nu piemīt

vai nepiemīt jau kopš dzimšanas.

Tā it kā Mērijai jau kopš dzimšanas bija
dota spēja saredzēt pasauli skaidrāk.

Ar mani tā nenotika.

Man to nācās iemācīties pašam.

Strādājot Apple,

Stīvs Džobss mūs aicināja
katru dienu nākt uz darbu

un skatīties uz mūsu produktiem
no pircēja skatupunkta,

no tā jaunā pircēja skatupunkta,

kurš baidās un kuru varētu
piemeklēt vilšanās,

un kurš ir patīkami satraukts,
domājot, ka viņa jaunais produkts

uzreiz būs gatavs darbam.

Džobss to dēvēja
par „mūžīgajiem iesācējiem”

un vēlējās būt drošs, ka mēs pievēršam
uzmanību katrai sīkākajai detaļai,

lai padarītu tās ātrākas, vienkāršākas un
nevainojamākas jaunajiem pircējiem.

Es to skaidri atceros no tiem laikiem,
kad tikko bija iznācis pirmais iPod.

Deviņdesmitajos gados,

— būdams tāds jaunāko
ierīču fans, kāds esmu es —

es katru reizi steidzos uz veikalu
pēc visvisjaunākās ierīces.

Es pavadīju laiku ceļā,

nopirku to, pārrados mājās,
sāku vērt vaļā iepakojumu,

un tur atkal bija uzlīme!

Uzlīme, uz kuras rakstīts:
„Pirms lietošanas uzlādēt.”

Ko?!

Nespēju tam noticēt!

Tik daudz laika,
lai tiktu pie šī produkta,

un nu man vēl jāgaida,
kamēr ierīce uzlādējas.

Man šķita, ka jāgaida vesela mūžība,
līdz beidzot varēšu jauno mantiņu lietot.

Tas bija traki.

Bet, ziniet, tolaik tā bija
gandrīz ar visiem produktiem.

Ja ierīcē bija baterijas,

tā bija jāuzlādē pirms lietošanas.

Stīvs to pamanīja

un teica:

„Mēs nepieļausim, ka tā notiek
arī ar mūsu produktu.”

Ko tad mēs iesākām?

Parasti, ja ierīcē ir cietais disks,

rūpnīcā to pārbauda 30 minūtes,

lai pārliecinātos, ka cietais disks
strādās vēl gadiem ilgi pēc tam,

kad pircējs to ir izņēmis no iepakojuma.

Ko izdarījām mēs?

Mēs ierīci pārbaudījām
vairāk nekā divas stundas.

Kāpēc?

Pirmkārt, lai radītu
augstākas kvalitātes ierīci,

ko būtu viegli izmēģināt

un pārbaudīt tās atbilstību
pircēja vajadzībām.

Bet svarīgākais bija tas,

ka no kastītes izņemta baterija
bija pilnībā uzlādēta,

gatava lietošanai,

tā, lai patīkami satrauktais pircējs

ierīci uzreiz varētu sākt lietot.

Tas bija lieliski, un tas nostrādāja.

Cilvēkiem tas patika.

Mūsdienās gandrīz ikviena ierīce,
kas darbojas ar baterijām,

tiek pārdota pilnībā uzlādēta,

pat ja tajā nav cietā diska.

Bet tolaik mēs bijām tie,
kas pamanīja šo detaļu un to izlaboja.

Šobrīd tā dara arī visi pārējie.

Vairs nekādu „Pirms lietošanas uzlādēt”.

Bet kāpēc es jums to stāstu?

Pamanīt neredzamo,
ne tikai acīmredzamo problēmu

ir svarīgi ne tikai produktu dizainā,

bet it visā, ko darām.

Mums visapkārt ir nemanāmas problēmas,

kuras varam atrisināt.

Bet vispirms mums tās jāpamana, jāizjūt.

Es negribētu sniegt padomus,

kas saistīti ar neiroloģiju
vai psiholoģiju.

TED kopienā ir ļoti daudz cilvēku,

kas zina par šīm nozarēm
daudz vairāk, nekā es jebkad zināšu.

Bet ļaujiet man jums dot
dažus padomus, kas palīdz man,

un var palīdzēt mums visiem,
cīnoties ar pierašanu.

Mans pirmais padoms ir
skatīties uz lietām plašāk.

Pieķeroties kādai problēmai,

reizēm izrādās, ka ir daudz soļu,
kas līdz šai problēmai noved,

un reizēm — daudz soļu, kas no tās izriet.

Ja pakāpsieties soli atpakaļ
un paskatīsieties plašāk,

varbūt spēsiet izmainīt
kādu no šiem soļiem,

kas problēmu rada.

Varbūt varat tos apvienot.

Vai novērst pavisam,
lai uzlabotu situāciju kopumā.

Par piemēru var ņemt termostatus.

Kad tie parādījās 20. gs. sākumā,
tos bija ļoti vienkārši lietot.

Tos viegli varēja grozīt.

Cilvēkiem viss bija skaidrs.

Bet 70. gados

pasauli skāra enerģētikas krīze,

un pircēji sāka aizdomāties par to,
kā ietaupīt enerģiju.

Kas tad notika?

Termostatu dizaineri nolēma
tam pievienot papildu soli.

Tā vietā, lai vienkārši pagrieztu,

tagad to bija jāprogrammē.

Varēja uzstādīt noteiktam laikam
vēlamo temperatūru.

Šī ideja šķita lieliska.

Šādu funkciju sāka pievienot
visiem termostatiem.

Bet izrādījās, ka enerģija
netika ietaupīta.

Kāpēc tā?

Tāpēc ka cilvēki nespēja paredzēt nākotni.

Viņi vienkārši nezināja, kā atšķirsies
nedēļas sezonu no sezonas

gadu no gada.

Līdz ar to enerģiju neviens neietaupīja.

Kas notika pēc tam?

Termostatu dizaineri atgriezās
pie rasējumu galda,

pievēršot uzmanību
šim programmēšanas solim.

Tika izveidots labāks lietotāju interfeiss

un labāka ierīces dokumentācija.

Tomēr cilvēki turpināja
gadu no gada izšķiest enerģiju,

jo viņi vienkārši
nespēja paredzēt nākotni.

Ko izdarījām mēs?

Mēs programmēšanu nomainījām
ar mašīnmācīšanās algoritmu,

kas piefiksēja termostata
ieslēgšanu un izslēgšanu,

vai jums patīk kāda noteikta temperatūra
no rīta vai kad esat ārpus mājas.

Vai zināt?

Tas nostrādāja!

Cilvēki ietaupa enerģiju,
neko paši neprogrammējot.

Līdz ar to ir vienalga, ko jūs darāt.

Ja pakāpsieties soli atpakaļ
un paskatīsieties uz detaļām,

iespējams, ieraudzīsiet, kā no kādas
atbrīvoties vai tās apvienot,

lai padarītu visu procesu
daudz vienkāršāku.

Šis ir mans pirmais padoms:
skatīties plašāk.

Mans otrais padoms būtu
apskatīties tuvāk.

Viens no maniem labākajiem
skolotājiem bija mans vectēvs.

Viņš man iemācīja visu par pasauli.

Viņš man pastāstīja, kā lietas
tiek uztaisītas un kā labotas,

kādi rīki un paņēmieni vajadzīgi
veiksmīgam projektam.

Es atceros vienu viņa stāstu par skrūvēm

un par to, ka ikvienai lietai
vajadzīga sava īpaša skrūve.

Ir daudz dažādu skrūvju:

koka skrūves, metāla skrūves,
enkurskrūves, betona skrūves.

Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi.

Mūsu uzdevums ir radīt produktus,

kurus pircēji paši varētu uzstādīt
bez profesionāļu palīdzības.

Ko mēs iesākām?

Es atcerējos šo sava vectēva stāstu,

un tā nu mēs domājām:

„Cik daudz dažādu skrūvju
mēs varam ielikt kastītē?

Vai tās būs divas, trīs,
četras, piecas skrūves?

Ir taču tik daudz dažādu sienu tipu.”

Mēs to pārdomājām, centāmies optimizēt

un nonācām pie trīs dažādām skrūvēm,
kuras būtu jāpievieno produktam.

Mēs domājām, ka tas atrisinās problēmu.

Bet tā nenotika.

Mēs nosūtījām mūsu produktus,

un pircēji, kas tos saņēma,
nebija apmierināti.

Ko mēs iesākām?

Mēs atgriezāmies pie rasēšanas galda

uzreiz pēc tam, kad sapratām,
ka kaut kas nebija pareizi izdomāts.

Mēs nonācām pie īpašas,
pielāgotas skrūves —

par lielu vilšanos mūsu investoriem.

Viņi mums jautāja: „Kāpēc jūs tērējat
tik daudz laika kaut kādai skrūvei?

Gādājiet par pārdošanu!”

Mēs atbildējām:

„Mēs spēsim pārdot vairāk,
ja novērsīsim šo kļūmi.”

Izrādījās, mums bija taisnība.

Turpmāk komplektā nāca
tikai viena pielāgota skrūve,

kas bija vienkārši iestiprināma sienā.

Ja pievērsīsim uzmanību šiem sīkumiem,
ko, iespējams, nepamanām,

un aplūkosim tos jautājot:

„Vai tie ir svarīgi,

vai arī mēs tā vienmēr esam darījuši?”

tad, iespējams, mēs varētu
tikt no tiem vaļā.

Mans pēdējais padoms ir domāt jaunāk.

Katru dienu mani trīs mazie bērni
uzdod man interesantus jautājumus.

Viņi man, piemēram, jautā:

„Kāpēc automašīnas
nevar lidot pāri sastrēgumiem?”

Vai arī: „Kāpēc man
kurpju šņoru vietā nav līplentes?”

Dažreiz viņu uzdotie jautājumi ir vietā.

Kādu dienu es savam dēlam lūdzu:

„Aizskrien līdz pastkastītei
un pārbaudi, vai tajā, kas ir!”

Apjucis viņš paskatījās
uz mani un jautāja:

„Kāpēc tā pati nevar sevi pārbaudīt
un paziņot mums, kad tajā kaut kas ir?”

(Smiekli)

Es nodomāju:
„Tas tiešām ir labs jautājums.”

Bērni var uzdot kaudzēm jautājumu,

un reizēm mēs saprotam,
ka nevaram uz tiem atbildēt.

Mēs vienkārši sakām:
„Dēls, tā tas pasaulē ir iekārtots.”

Jo biežāk ar kaut ko sastopamies,

jo vairāk pie tā pierodam.

Taču bērni vēl nav dzīvojuši tik ilgi,

lai pie šīm lietām pierastu.

Tāpēc, saskaroties ar problēmām,

viņi cenšas nekavējoties to atrisināt,

bieži vien darot to labāk,

pat ievērojami labāk nekā mēs.

Mans padoms, ko ņemt vērā,

ir pieaicināt komandā gados jaunus
vai prātā jaunus cilvēkus.

Jo, ja šādi cilvēki ir komandā,

viņi liek domāt jaunāk
visiem pārējiem klātesošajiem.

Pikaso reiz teica:
„Visi bērni ir mākslinieki.

Problēma ir, kā palikt māksliniekam,
kad viņš vai viņa izaug.”

Mēs visi pasauli redzējām skaidrāk,
kad pirmoreiz to ieraudzījām,

pirms ieradumi sāka tam traucēt.

Mūsu uzdevums ir atgriezties tajā laikā,

sajust šo vilšanos,

ieraudzīt šos sīkumus,

skatīties plašāk

un tuvāk

un domāt jaunāk

tā, lai mēs vienmēr paliktu iesācēji.

Tas nav vienkārši.

Mums būs jāstājas pretim

vienam no galvenajiem veidiem,
kā uztveram pasauli.

Taču, ja to izdarīsim,

mēs varēsim paveikt pārsteidzošas lietas.

Manā gadījumā, cerams,
izstrādāt labāku produktu dizainu.

Jums tas, iespējams, nozīmēs
ko citu, ko ļoti nozīmīgu.

Mūsu izaicinājums,
ik rītu pamostoties, ir sev jautāt:

„Kā es varu labāk izjust šo pasauli?”

Un, ja to darīsim,
tad varbūt, tikai varbūt,

mums izdosies atbrīvoties
no šīm kaitinošajām uzlīmēm.

Liels paldies!

(Aplausi)