Kā izdarīt grūtās izvēles?

Lūk, runa, kas var burtiski mainīt jūsu dzīvi. Kādu karjeru izvēlēties? Izbeigt attiecības vai tomēr precēties? Kur man vajadzētu dzīvot? Šādi nozīmīgi lēmumi var būt mokoši un sarežģīti. „Bet tas ir tāpēc, ka mēs tos nepareizi uztveram,” uzskata filozofe Rūta Čanga. Viņa piedāvā jaunu, iespaidīgu teoriju, kā izveidot sevi par tiem, kas mēs patiesībā esam.

Iedomājieties grūtās izvēles,
ar ko sastapsieties drīzumā!

Tā varētu būt izvēle
starp divām karjerām —

mākslinieks vai grāmatvedis,

vai vietām, kur dzīvot, —
pilsētā vai laukos,

vai pat starp diviem cilvēkiem —

piemēram, precēt Betiju vai Lolitu.

Varbūt tev būs jāizvēlas,
vai tu gribi vai negribi bērnus,

vai paņemt pie sevis
slimīgo māti vai tēvu,

vai audzināt bērnu saskaņā ar
sava partnera reliģisko pārliecību,

kas tevi pašu atstāj vienaldzīgu.

Cita izvēle — vai ziedot
savus mūža ietaupījumus labdarībai.

Iespējams, ka grūtā izvēle,
par kuru iedomājāties,

bija kaut kas liels, kaut kas nozīmīgs,

kas tāds, kas jums ir svarīgs.

Grūtās izvēles, šķiet, ir gadījumi,

kad mocāmies šaubās, lauzām rokas,

griežam zobus.

Bet, manuprāt, mēs
esam pārpratuši grūtās izvēles

un to lomu mūsu dzīvēs.

Grūto izvēļu izpratne

atklāj apslēpto spēku,

kas piemīt ikvienam no mums.

Tas, kas izvēli padara grūtu,

ir alternatīvu sastarpējā attiecība.

Jebkurā vienkāršā izvēlē

viena alternatīva ir labāka par otru.

Sarežģītā izvēlē

viena alternatīva dažās jomās ir labāka,

bet otra alternatīva
ir labāka citās jomās,

un kopumā viena nav labāka par otru.

Tu mokies šaubās, vai palikt

savā pašreizējā darbā pilsētā

vai pilnībā mainīt dzīvi,

lai pievērstos
izaicinošākam darbam laukos,

jo palikšana ir labāka vienā ziņā,

pārcelšanās ir labāka citā ziņā.

bet kopumā neviena no izvēlēm
nav labāka par otru.

Nevajadzētu domāt,
ka visas grūtās izvēles ir lielas.

Pieņemsim, ka mēģinām izdomāt,
ko ēst brokastīs.

Mēs varētu ēst
šķiedrvielām bagātas kliju pārslas

vai šokolādes virtuli.

Pieņemsim, ka šajā izvēlē

ir svarīgi garšīgums un veselīgums.

Pārslas būtu veselīgāka izvēle,

virtulis garšo daudz labāk,

bet kopumā viena no izvēlēm
nav labāka par otru.

Grūta izvēle.

Tas, ka saprotam, ka mazās izvēles

arī var būt sarežģītas,

varētu likt lielajām, grūtajām izvēlēm
šķist mazāk sarežģītām.

Galu galā mēs taču izdomājam,
ko lai ēd brokastīs,

tātad varbūt varam izdomāt,

vai palikt pilsētā

vai pieņemt jauno darbu
un pārcelties uz laukiem.

Tāpat nevajadzētu uzskatīt,
ka grūtās izvēles ir grūtas,

jo mēs esam neattapīgi.

Kad es pabeidzu koledžu,

es nespēju izvēlēties
starp divām karjerām —

filozofiju un jurisprudenci.

Es tiešām mīlēju filozofiju.

Ir fantastiskas lietas,
ko var mācīties kā filozofs,

turklāt klubkrēsla komfortā.

Bet es nācu no vienkāršas
imigrantu ģimenes,

kur ar greznību sapratu

cūkas mēli un marmelādes sviestmaizi

savā skolas pusdienu kastītē,

tādēļ doma par dzīves pavadīšanu,

sēžot klubkrēslā un vienkārši domājot,

jā, tas man šķita kā izšķērdības
un vieglprātības kalngals.

Tad nu es sameklēju
savu dzelteno blociņu,

lapas vidū novilku līniju,

un centos izdomāt iemeslus

par un pret katrai alternatīvai.

Es atceros, ka nodomāju:

„Ja vien es zinātu,

kāda izvērtīsies mana dzīve
katrā no karjerām!”

Ja vien Dievs vai Netflix atsūtītu man DVD

ar abām iespējamajām nākotnes karjerām,
man neko vairāk nevajadzētu.

Es tās salīdzinātu vienu līdzās otrai,

es redzētu, ka viena ir labāka,

un izvēle būtu vienkārša.

Bet es nesaņēmu šādu DVD,

un, tā kā nevarēju izlemt, kas ir labāk,

es darīju to, ko dara daudzi,
saskaroties ar grūtām izvēlēm —

es izvēlējos drošāko variantu.

Bailes kļūt par filozofu-bezdarbnieku,

lika man kļūt par juristi,

un, kā es atklāju,

jurisprudence nebija tā labākā izvēle,

tā nebiju es.

Tā nu tagad esmu filozofe,

un pētu sarežģītās izvēles,

un es varu droši apgalvot,
ka bailes no nezināmā,

kas ir izplatīta rīcības motivācija,

sastopoties ar grūtām izvēlēm,

tomēr balstās
uz nepareiziem priekšstatiem.

Ir kļūdaini domāt, ka grūtajās izvēlēs

viena alternatīva
tiešām ir labāka par otru,

bet mēs esam par neattapīgu,
lai saprastu, kura,

un, tā kā mēs to nezinām,

tad varam tikpat labi izvēlēties
mazāk riskanto variantu.

Pat noliekot blakus divas alternatīvas

ar pilnīgu informāciju par tām,
izvēle joprojām var būt grūta.

Grūtas izvēles ir grūtas

nevis mūsu nezināšanas dēļ,

bet gan tādēļ,
ka vislabākā varianta nav.

Tātad, ja labākā varianta nav,

ja svaru kausi nenosveras
par labu vienai alternatīvai,

nevis otrai,

tad alternatīvām jābūt vienādi labām.

Tad varbūt par grūtām izvēlēm
pareizi būtu teikt,

ka izvēle jāizdara
starp vienlīdz labām iespējām.

Bet tā nevarētu būt.

Ja alternatīvas ir vienādi labas,

vajadzētu vien uzmest monētu,

un šķiet kļūdaini domāt,

ka izvēlēties starp divām karjerām,

dzīvesvietām, cilvēkiem, ko precēt,
varētu, metot monētu.

Ir vēl viens iemesls uzskatīt,

ka grūtās izvēles nav izvēles

starp vienādi labām iespējām.

Pieņemsim, ka mums jāizvēlas
starp diviem darbiem —

kļūt par investīciju baņķieri

vai grafisko mākslinieku.

Ir vairākas lietas,
kam šādā izvēlē ir nozīme,

piemēram, tas, cik darbs ir aizraujošs,

finansiālās drošības sasniegšana,

laiks, ko veltīt ģimenei, un tā tālāk.

Varbūt, kļūstot par mākslinieku,

jūs varēsiet strādāt ar pašu jaunāko

grafiskās atveidošanas jomā.

Varbūt, kļūstot par baņķieri,

jūs varēsiet strādāt ar pašu jaunāko

finanšu manipulāciju jomā.

Iztēlojieties šos divus darbus,
kā vien vēlaties,

tā, lai neviens no tiem
nav labāks par otru.

Pieņemsim, ka mēs vienu no tiem
nedaudz uzlabojam.

Pieņemsim, ka banka,
mēģinot jūs pārliecināt,

paaugstina jūsu mēnešalgu
par 500 dolāriem.

Vai šī papildu nauda
darbu bankā tagad padara

labāku par mākslinieka darbu?

Ne obligāti.

Augstāks atalgojums
padara darbu bankā labāku,

nekā tas bija pirms tam,

bet ar to var nepietikt,

lai padarītu baņķiera darbu
labāku par mākslinieka darbu.

Bet, ja viena darba uzlabošana

to nepadara labāku par otru,

tad abi sākotnējie darbi

nevar būt vienlīdz labi.

Sākot ar divām lietām,
kas ir vienlīdz labas,

un uzlabojot vienu no tām,

tai būtu jābūt labākai par otru.

Tā nav, ja runa ir par grūtajām izvēlēm.

Tātad mums ir āķīgs uzdevums.

Mums ir divi darbi.

Neviens no tiem nav labāks par otru,

un tie nav arī vienlīdz labi.

Kā tad lai mēs izvēlamies?

Tā vien šķiet,
ka kaut kas te ir nogājis greizi.

Varbūt izvēle pati par sevi
ir problemātiska,

un salīdzināšana nav iespējama.

Bet tas nevar būt pareizi.

Nav tā, ka mēs mēģinātu izvēlēties

starp divām lietām, kas nav salīdzināmas.

Galu galā mēs izvērtējam divus darbus,

nevis vērtības ciparam deviņi

un šķīvim ar ceptām olām.

Divu darbu priekšrocību salīdzināšana

ir kaut kas, ko mēs varam izdarīt

un ko bieži vien arī darām.

Manuprāt, āķīgums parādās

pārsteidzīgu pieņēmumu dēļ,

ko izdarām attiecībā uz vērtībām.

Mēs neapzināti pieņemam, ka tādas vērtības

kā taisnīgums, skaistums, laipnība,

ir radniecīgas zinātniskiem lielumiem,

kā piemēram, garums, masa un svars.

Izvēlieties kādu salīdzinošu jautājumu,
kas neietver vērtības!

Piemēram —
kurš no diviem koferiem ir smagāks?

Ir tikai trīs iespējas.

Pirmā kofera svars ir lielāks, mazāks

vai vienāds ar otrā kofera svaru.

Tādas īpašības kā svars var atspoguļot

ar reāliem skaitļiem
— viens, divi, trīs utt., —

un ir tikai trīs iespējami salīdzinājumi

starp jebkuriem diviem reāliem skaitļiem.

Viens skaitlis ir lielāks, mazāks

vai vienāds ar otru.

Ar vērtībām tā nav.

Kā pēcapgaismības būtnēm

mums ir tieksme pieņemt,

ka zinātniskā domāšana ir atslēga visam,

kam mūsu pasaulē ir nozīme,

taču vērtību pasaule

ir citādāka nekā zinātnes pasaule.

Vienas pasaules objekti

ir saskaitāmi ar reāliem skaitļiem.

Otras pasaules objekti ne.

Mums nevajadzētu pieņemt,

ka pasaule, kura ir,
ko veido garumi un svari,

ir tāda pati struktūra pasaulei,
kurai vajadzētu būt,

ko veido tas, ko mums vajadzētu darīt.

Tātad, ja to, kas mums rūp,

— bērna prieku, mīlestību,
ko izjūti pret partneri —

nevar atainot ar reāliem skaitļiem,

nav iemesla domāt,

ka izvēles gadījumā
ir tikai trīs iespējas,

ka viena alternatīva ir labāka,
sliktāka vai vienāda ar otru.

Mums jāievieš jauna, ceturtā attiecība

ārpus būšanas labākam,
sliktākam vai vienādam,

kas paskaidro to,
kas notiek grūtajās izvēlēs.

Man patīk teikt, ka šīs alternatīvas ir

līdzvērtīgas.

Kad alternatīvas ir līdzvērtīgas,

tam, ko izvēlamies,
var būt ļoti liela nozīme,

taču viena alternatīva
nav labāka par otru.

Drīzāk alternatīvas atrodas

tajā pašā vērtību apgabalā,

tajā pašā vērtību līgā,

bet tai pašā laikā būdamas ļoti atšķirīgas

savās vērtību formās.

Tieši tāpēc izvēle ir grūta.

Šāda grūto izvēļu izpratne

atklāj kaut ko, ko mēs paši
par sevi nezinājām.

Katram no mums ir spēja

radīt iemeslus.

Iztēlojieties pasauli, kurā katra izvēle,
ar ko sastopaties,

ir vienkārša izvēle,

proti, vienmēr ir kāda labākā alternatīva.

Ja ir labākā alternatīva,

tad tieši to vajadzētu izvēlēties,

jo būt racionālam

nozīmē darīt labāko, nevis sliktāko,

izvēloties to, ko ir visvairāk
iemeslu izvēlēties.

Šādā pasaulē

mums būtu vairāk iemeslu

nēsāt melnas zeķes, nevis rozā,

ēst pārslas, nevis virtuļus,

dzīvot pilsētā, nevis laukos,

precēt Betiju, nevis Lolitu.

Pasaule, pilna tikai ar vieglām izvēlēm,

padarītu mūs par iemeslu vergiem.

Taču padomājot

ir neprātīgi uzskatīt,

ka šādi iemesli

ir likuši jums izvēlēties

tieši tos vaļaspriekus, kas jums ir,

dzīvot tieši tajā mājā, kas jums ir,

strādāt tieši to darbu, ko jūs strādājat.

Tā vietā jūs saskārāties ar alternatīvām,

kas bija līdzvērtīgas, grūtas izvēles,

un radījāt paši savus iemeslus

izvēlēties tieši to vaļasprieku,
to māju un to darbu.

Kad alternatīvas ir līdzvērtīgas,

mums dotie iemesli,

kas nosaka, vai mēs pieļaujam kļūdu,

klusē par to, ko mums vajadzētu darīt.

Tieši šeit, grūto izvēļu pasaulē,

mēs varam vingrināt

savas normatīvās spējas,

spējas radīt pašiem savus iemeslus,

lai padarītu sevi

par tādu cilvēku,

kas dod priekšroku dzīvošanai laukos

nevis pilsētas dzīvei.

Izvēloties starp līdzvērtīgām iespējām,

mēs varam paveikt ko tiešām ievērojamu.

Mēs varam nolikt sevi aiz izvēles.

Te es stāvu.

Es esmu, kas esmu.
Esmu par baņķiera darbu.

Es esmu par šokolādes virtuļiem.

Šī atbilde grūto izvēļu gadījumā

ir racionāla atbilde,

bet to nenosaka mums dotie iemesli.

Tā vietā to apstiprina
iemesli, ko radām paši.

Kad mēs paši radām iemeslus

kļūt par šādu cilvēku, nevis citādu,

mēs no visas sirds kļūstam
par cilvēku, kas esam.

Var teikt, ka mēs kļūstam

par paši savas dzīves autoriem.

Tāpēc, sastopoties ar grūtām izvēlēm,

mums nevajadzētu sist galvu pret sienu,

cenšoties izdomāt,
kura alternatīva ir labāka.

Nav tādas labākās alternatīvas.

Tā vietā, lai meklētu iemeslus ārpusē,

mums vajadzētu meklēt
iemeslus šeit, iekšā.

Par ko man lemts kļūt?

Jūs varbūt izlemsiet kļūt
par rozā zeķes valkājošu,

pārslas mīlošu,
laukos dzīvojošu banķieri,

un es varbūt izlemšu kļūt
par melnas zeķes valkājošu,

virtuļus mīlošu pilsētas mākslinieku.

Tas, kā rīkojamies,
sastopoties ar grūtajām izvēlēm,

ir atkarīgs no katra paša.

Cilvēki, kas, sastopoties ar šīm izvēlēm,
nevingrina savas normatīvās spējas,

ir pa straumei peldētāji.

Mēs visi pazīstam tādus cilvēkus.

Es tā kļuvu par juristi.

Es neizmantoju savu
spēju izvēlēties jurisprudencē.

Es nebiju par jurisprudenci.

Pa straumei peldētāji ļauj pasaulei

rakstīt viņu dzīves stāstus.

Viņi ļauj atalgojuma un soda mehānismiem —

atzinīgam uzsitienam uz pleca,
bailēm, izvēles vienkāršumam —

noteikt, ko viņi dara.

Grūtās izvēles mums māca

pārdomāt, kā mēs varam likt lietā
savu spēju izvēlēties,

kas ir mūsu vērtības,

un ar grūto izvēļu starpniecību

kļūt par šo cilvēku.

Grūtās izvēles nebūt nav
mokošu šaubu un baiļu avots,

tās ir vērtīgas iespējas,

kas ļauj mums cildināt to īpašo

cilvēka esībā,

ka iemesli, kas nosaka,

vai mūsu izvēles ir pareizas vai aplamas,

reizēm izbeidzas,

un tieši te, grūto izvēļu pasaulē,

mums ir vara

radīt pašiem savus iemeslus,

lai kļūtu par tiem īpašajiem cilvēkiem,
kas mēs esam.

Un tieši tāpēc grūtās izvēles nav lāsts,

bet gan dieva dota laime.

Paldies.

(Aplausi)