Iedomājieties grūtās izvēles, ar ko sastapsieties drīzumā! Tā varētu būt izvēle starp divām karjerām — mākslinieks vai grāmatvedis, vai vietām, kur dzīvot, — pilsētā vai laukos, vai pat starp diviem cilvēkiem — piemēram, precēt Betiju vai Lolitu. Varbūt tev būs jāizvēlas, vai tu gribi vai negribi bērnus, vai paņemt pie sevis slimīgo māti vai tēvu, vai audzināt bērnu saskaņā ar sava partnera reliģisko pārliecību, kas tevi pašu atstāj vienaldzīgu. Cita izvēle — vai ziedot savus mūža ietaupījumus labdarībai. Iespējams, ka grūtā izvēle, par kuru iedomājāties, bija kaut kas liels, kaut kas nozīmīgs, kas tāds, kas jums ir svarīgs. Grūtās izvēles, šķiet, ir gadījumi, kad mocāmies šaubās, lauzām rokas, griežam zobus. Bet, manuprāt, mēs esam pārpratuši grūtās izvēles un to lomu mūsu dzīvēs. Grūto izvēļu izpratne atklāj apslēpto spēku, kas piemīt ikvienam no mums. Tas, kas izvēli padara grūtu, ir alternatīvu sastarpējā attiecība. Jebkurā vienkāršā izvēlē viena alternatīva ir labāka par otru. Sarežģītā izvēlē viena alternatīva dažās jomās ir labāka, bet otra alternatīva ir labāka citās jomās, un kopumā viena nav labāka par otru. Tu mokies šaubās, vai palikt savā pašreizējā darbā pilsētā vai pilnībā mainīt dzīvi, lai pievērstos izaicinošākam darbam laukos, jo palikšana ir labāka vienā ziņā, pārcelšanās ir labāka citā ziņā. bet kopumā neviena no izvēlēm nav labāka par otru. Nevajadzētu domāt, ka visas grūtās izvēles ir lielas. Pieņemsim, ka mēģinām izdomāt, ko ēst brokastīs. Mēs varētu ēst šķiedrvielām bagātas kliju pārslas vai šokolādes virtuli. Pieņemsim, ka šajā izvēlē ir svarīgi garšīgums un veselīgums. Pārslas būtu veselīgāka izvēle, virtulis garšo daudz labāk, bet kopumā viena no izvēlēm nav labāka par otru. Grūta izvēle. Tas, ka saprotam, ka mazās izvēles arī var būt sarežģītas, varētu likt lielajām, grūtajām izvēlēm šķist mazāk sarežģītām. Galu galā mēs taču izdomājam, ko lai ēd brokastīs, tātad varbūt varam izdomāt, vai palikt pilsētā vai pieņemt jauno darbu un pārcelties uz laukiem. Tāpat nevajadzētu uzskatīt, ka grūtās izvēles ir grūtas, jo mēs esam neattapīgi. Kad es pabeidzu koledžu, es nespēju izvēlēties starp divām karjerām — filozofiju un jurisprudenci. Es tiešām mīlēju filozofiju. Ir fantastiskas lietas, ko var mācīties kā filozofs, turklāt klubkrēsla komfortā. Bet es nācu no vienkāršas imigrantu ģimenes, kur ar greznību sapratu cūkas mēli un marmelādes sviestmaizi savā skolas pusdienu kastītē, tādēļ doma par dzīves pavadīšanu, sēžot klubkrēslā un vienkārši domājot, jā, tas man šķita kā izšķērdības un vieglprātības kalngals. Tad nu es sameklēju savu dzelteno blociņu, lapas vidū novilku līniju, un centos izdomāt iemeslus par un pret katrai alternatīvai. Es atceros, ka nodomāju: „Ja vien es zinātu, kāda izvērtīsies mana dzīve katrā no karjerām!” Ja vien Dievs vai Netflix atsūtītu man DVD ar abām iespējamajām nākotnes karjerām, man neko vairāk nevajadzētu. Es tās salīdzinātu vienu līdzās otrai, es redzētu, ka viena ir labāka, un izvēle būtu vienkārša. Bet es nesaņēmu šādu DVD, un, tā kā nevarēju izlemt, kas ir labāk, es darīju to, ko dara daudzi, saskaroties ar grūtām izvēlēm — es izvēlējos drošāko variantu. Bailes kļūt par filozofu-bezdarbnieku, lika man kļūt par juristi, un, kā es atklāju, jurisprudence nebija tā labākā izvēle, tā nebiju es. Tā nu tagad esmu filozofe, un pētu sarežģītās izvēles, un es varu droši apgalvot, ka bailes no nezināmā, kas ir izplatīta rīcības motivācija, sastopoties ar grūtām izvēlēm, tomēr balstās uz nepareiziem priekšstatiem. Ir kļūdaini domāt, ka grūtajās izvēlēs viena alternatīva tiešām ir labāka par otru, bet mēs esam par neattapīgu, lai saprastu, kura, un, tā kā mēs to nezinām, tad varam tikpat labi izvēlēties mazāk riskanto variantu. Pat noliekot blakus divas alternatīvas ar pilnīgu informāciju par tām, izvēle joprojām var būt grūta. Grūtas izvēles ir grūtas nevis mūsu nezināšanas dēļ, bet gan tādēļ, ka vislabākā varianta nav. Tātad, ja labākā varianta nav, ja svaru kausi nenosveras par labu vienai alternatīvai, nevis otrai, tad alternatīvām jābūt vienādi labām. Tad varbūt par grūtām izvēlēm pareizi būtu teikt, ka izvēle jāizdara starp vienlīdz labām iespējām. Bet tā nevarētu būt. Ja alternatīvas ir vienādi labas, vajadzētu vien uzmest monētu, un šķiet kļūdaini domāt, ka izvēlēties starp divām karjerām, dzīvesvietām, cilvēkiem, ko precēt, varētu, metot monētu. Ir vēl viens iemesls uzskatīt, ka grūtās izvēles nav izvēles starp vienādi labām iespējām. Pieņemsim, ka mums jāizvēlas starp diviem darbiem — kļūt par investīciju baņķieri vai grafisko mākslinieku. Ir vairākas lietas, kam šādā izvēlē ir nozīme, piemēram, tas, cik darbs ir aizraujošs, finansiālās drošības sasniegšana, laiks, ko veltīt ģimenei, un tā tālāk. Varbūt, kļūstot par mākslinieku, jūs varēsiet strādāt ar pašu jaunāko grafiskās atveidošanas jomā. Varbūt, kļūstot par baņķieri, jūs varēsiet strādāt ar pašu jaunāko finanšu manipulāciju jomā. Iztēlojieties šos divus darbus, kā vien vēlaties, tā, lai neviens no tiem nav labāks par otru. Pieņemsim, ka mēs vienu no tiem nedaudz uzlabojam. Pieņemsim, ka banka, mēģinot jūs pārliecināt, paaugstina jūsu mēnešalgu par 500 dolāriem. Vai šī papildu nauda darbu bankā tagad padara labāku par mākslinieka darbu? Ne obligāti. Augstāks atalgojums padara darbu bankā labāku, nekā tas bija pirms tam, bet ar to var nepietikt, lai padarītu baņķiera darbu labāku par mākslinieka darbu. Bet, ja viena darba uzlabošana to nepadara labāku par otru, tad abi sākotnējie darbi nevar būt vienlīdz labi. Sākot ar divām lietām, kas ir vienlīdz labas, un uzlabojot vienu no tām, tai būtu jābūt labākai par otru. Tā nav, ja runa ir par grūtajām izvēlēm. Tātad mums ir āķīgs uzdevums. Mums ir divi darbi. Neviens no tiem nav labāks par otru, un tie nav arī vienlīdz labi. Kā tad lai mēs izvēlamies? Tā vien šķiet, ka kaut kas te ir nogājis greizi. Varbūt izvēle pati par sevi ir problemātiska, un salīdzināšana nav iespējama. Bet tas nevar būt pareizi. Nav tā, ka mēs mēģinātu izvēlēties starp divām lietām, kas nav salīdzināmas. Galu galā mēs izvērtējam divus darbus, nevis vērtības ciparam deviņi un šķīvim ar ceptām olām. Divu darbu priekšrocību salīdzināšana ir kaut kas, ko mēs varam izdarīt un ko bieži vien arī darām. Manuprāt, āķīgums parādās pārsteidzīgu pieņēmumu dēļ, ko izdarām attiecībā uz vērtībām. Mēs neapzināti pieņemam, ka tādas vērtības kā taisnīgums, skaistums, laipnība, ir radniecīgas zinātniskiem lielumiem, kā piemēram, garums, masa un svars. Izvēlieties kādu salīdzinošu jautājumu, kas neietver vērtības! Piemēram — kurš no diviem koferiem ir smagāks? Ir tikai trīs iespējas. Pirmā kofera svars ir lielāks, mazāks vai vienāds ar otrā kofera svaru. Tādas īpašības kā svars var atspoguļot ar reāliem skaitļiem — viens, divi, trīs utt., — un ir tikai trīs iespējami salīdzinājumi starp jebkuriem diviem reāliem skaitļiem. Viens skaitlis ir lielāks, mazāks vai vienāds ar otru. Ar vērtībām tā nav. Kā pēcapgaismības būtnēm mums ir tieksme pieņemt, ka zinātniskā domāšana ir atslēga visam, kam mūsu pasaulē ir nozīme, taču vērtību pasaule ir citādāka nekā zinātnes pasaule. Vienas pasaules objekti ir saskaitāmi ar reāliem skaitļiem. Otras pasaules objekti ne. Mums nevajadzētu pieņemt, ka pasaule, kura ir, ko veido garumi un svari, ir tāda pati struktūra pasaulei, kurai vajadzētu būt, ko veido tas, ko mums vajadzētu darīt. Tātad, ja to, kas mums rūp, — bērna prieku, mīlestību, ko izjūti pret partneri — nevar atainot ar reāliem skaitļiem, nav iemesla domāt, ka izvēles gadījumā ir tikai trīs iespējas, ka viena alternatīva ir labāka, sliktāka vai vienāda ar otru. Mums jāievieš jauna, ceturtā attiecība ārpus būšanas labākam, sliktākam vai vienādam, kas paskaidro to, kas notiek grūtajās izvēlēs. Man patīk teikt, ka šīs alternatīvas ir līdzvērtīgas. Kad alternatīvas ir līdzvērtīgas, tam, ko izvēlamies, var būt ļoti liela nozīme, taču viena alternatīva nav labāka par otru. Drīzāk alternatīvas atrodas tajā pašā vērtību apgabalā, tajā pašā vērtību līgā, bet tai pašā laikā būdamas ļoti atšķirīgas savās vērtību formās. Tieši tāpēc izvēle ir grūta. Šāda grūto izvēļu izpratne atklāj kaut ko, ko mēs paši par sevi nezinājām. Katram no mums ir spēja radīt iemeslus. Iztēlojieties pasauli, kurā katra izvēle, ar ko sastopaties, ir vienkārša izvēle, proti, vienmēr ir kāda labākā alternatīva. Ja ir labākā alternatīva, tad tieši to vajadzētu izvēlēties, jo būt racionālam nozīmē darīt labāko, nevis sliktāko, izvēloties to, ko ir visvairāk iemeslu izvēlēties. Šādā pasaulē mums būtu vairāk iemeslu nēsāt melnas zeķes, nevis rozā, ēst pārslas, nevis virtuļus, dzīvot pilsētā, nevis laukos, precēt Betiju, nevis Lolitu. Pasaule, pilna tikai ar vieglām izvēlēm, padarītu mūs par iemeslu vergiem. Taču padomājot ir neprātīgi uzskatīt, ka šādi iemesli ir likuši jums izvēlēties tieši tos vaļaspriekus, kas jums ir, dzīvot tieši tajā mājā, kas jums ir, strādāt tieši to darbu, ko jūs strādājat. Tā vietā jūs saskārāties ar alternatīvām, kas bija līdzvērtīgas, grūtas izvēles, un radījāt paši savus iemeslus izvēlēties tieši to vaļasprieku, to māju un to darbu. Kad alternatīvas ir līdzvērtīgas, mums dotie iemesli, kas nosaka, vai mēs pieļaujam kļūdu, klusē par to, ko mums vajadzētu darīt. Tieši šeit, grūto izvēļu pasaulē, mēs varam vingrināt savas normatīvās spējas, spējas radīt pašiem savus iemeslus, lai padarītu sevi par tādu cilvēku, kas dod priekšroku dzīvošanai laukos nevis pilsētas dzīvei. Izvēloties starp līdzvērtīgām iespējām, mēs varam paveikt ko tiešām ievērojamu. Mēs varam nolikt sevi aiz izvēles. Te es stāvu. Es esmu, kas esmu. Esmu par baņķiera darbu. Es esmu par šokolādes virtuļiem. Šī atbilde grūto izvēļu gadījumā ir racionāla atbilde, bet to nenosaka mums dotie iemesli. Tā vietā to apstiprina iemesli, ko radām paši. Kad mēs paši radām iemeslus kļūt par šādu cilvēku, nevis citādu, mēs no visas sirds kļūstam par cilvēku, kas esam. Var teikt, ka mēs kļūstam par paši savas dzīves autoriem. Tāpēc, sastopoties ar grūtām izvēlēm, mums nevajadzētu sist galvu pret sienu, cenšoties izdomāt, kura alternatīva ir labāka. Nav tādas labākās alternatīvas. Tā vietā, lai meklētu iemeslus ārpusē, mums vajadzētu meklēt iemeslus šeit, iekšā. Par ko man lemts kļūt? Jūs varbūt izlemsiet kļūt par rozā zeķes valkājošu, pārslas mīlošu, laukos dzīvojošu banķieri, un es varbūt izlemšu kļūt par melnas zeķes valkājošu, virtuļus mīlošu pilsētas mākslinieku. Tas, kā rīkojamies, sastopoties ar grūtajām izvēlēm, ir atkarīgs no katra paša. Cilvēki, kas, sastopoties ar šīm izvēlēm, nevingrina savas normatīvās spējas, ir pa straumei peldētāji. Mēs visi pazīstam tādus cilvēkus. Es tā kļuvu par juristi. Es neizmantoju savu spēju izvēlēties jurisprudencē. Es nebiju par jurisprudenci. Pa straumei peldētāji ļauj pasaulei rakstīt viņu dzīves stāstus. Viņi ļauj atalgojuma un soda mehānismiem — atzinīgam uzsitienam uz pleca, bailēm, izvēles vienkāršumam — noteikt, ko viņi dara. Grūtās izvēles mums māca pārdomāt, kā mēs varam likt lietā savu spēju izvēlēties, kas ir mūsu vērtības, un ar grūto izvēļu starpniecību kļūt par šo cilvēku. Grūtās izvēles nebūt nav mokošu šaubu un baiļu avots, tās ir vērtīgas iespējas, kas ļauj mums cildināt to īpašo cilvēka esībā, ka iemesli, kas nosaka, vai mūsu izvēles ir pareizas vai aplamas, reizēm izbeidzas, un tieši te, grūto izvēļu pasaulē, mums ir vara radīt pašiem savus iemeslus, lai kļūtu par tiem īpašajiem cilvēkiem, kas mēs esam. Un tieši tāpēc grūtās izvēles nav lāsts, bet gan dieva dota laime. Paldies. (Aplausi)