Iekāres noslēpums ilglaicīgās attiecībās

Ilglaicīgās attiecībās mēs bieži sagaidām, ka mūsu mīļotais cilvēks vienlaikus būs mūsu labākais draugs un erotiskais partneris. Bet kā argumentē Estere Perela, pilnīga atdeve labam seksam balstās uz divām pretrunīgām vēlmēm: mūsu vēlmes pēc drošības un vēlmes pēc pārsteigumiem. Tad kādā veidā uzturēt iekāri? Ar asprātības un daiļrunības palīdzību Perela atklāj erotiskās inteliģences noslēpumu.

Kāpēc labs sekss tik bieži izplēn

pat pāriem, kuri turpina
viens otru mīlēt vairāk kā jebkad?

Kāpēc laba intimitāte negarantē labu seksu

pretēji plaši izplatītajam uzskatam?

Nākamais jautājums būtu —

vai varam vēlēties to, kas mums jau ir?

Tas ir miljonus vērtais jautājums, vai ne?

Un kāpēc aizliegtais ir tik erotisks?

Kas piemīt noteikumu pārkāpšanai,
kas padara iekāri tik spēcīgu?

Un kāpēc no seksa rodas bērni,

bet bērni pāru dzīvē
rada erotisku katastrofu?

(Smiekli)

Tas ir tāds kā
nāvējošs trieciens erotikai, vai ne?

Kādas ir jūsu sajūtas mīlot?

Un ar ko šīs sajūtas atšķiras iekārojot?

Šie ir daži no jautājumiem,

uz kuriem balstās mani pētījumi
par erotiskās iekāres dabu

un tai līdzās esošajām dilemmām
mūsdienu mīlestībā.

Es apceļoju visu pasauli,

un es ievēroju to,
ka visur, kur ienāk romantika,

parādās šķietama iekāres krīze.

Krīze iekārē kā gribētā iegūšanā,

iekārē kā individuālisma,
mūsu brīvo izvēļu,

mūsu vēlmju, mūsu identitātes paušanā —

iekārē, kas kļuvusi
par mūsdienu mīlestības

un uz individuālistiskās sabiedrības
centrālo objektu.

Ziniet, šī ir pirmā reize
cilvēces vēsturē,

kad mēģinām pieredzēt
seksualitāti ilgtermiņā,

ne tādēļ, ka vēlamies 14 bērnus,

kuru iegūšanai mums jādzemdē vēl vairāk,
jo daudzi no viņiem neizdzīvos,

un ne tādēļ, ka tas
ir tieši sievietes laulību pienākums.

Šī ir pirmā reize,
kad vēlamies seksu atkal un atkal

baudas un iekārē balstītās saiknes dēļ.

Kas uztur iekāri,
un kāpēc tas ir tik grūti?

Uzticīgās attiecībās
iekāres uzturēšanas pamatā, manuprāt,

ir divu cilvēka pamatvajadzību samērošana.

No vienas puses, mūsu vēlmes
pēc drošības, paredzamības,

paļaušanās, uzticamības,

uzticības, pastāvīguma.

Visām šīm nostiprinošajām,
stabilajām dzīves pieredzēm,

ko dēvējam par mājām.

Taču mūsos — vīriešos un sievietēs —
pastāv vienlīdz spēcīga vēlme

pēc piedzīvojumiem, kaut kā jauna,

noslēpumiem, riska, briesmām,

nezināmā, negaidītā, pārsteigumiem —

jūs saprotat būtību.

Pēc klejošanas, ceļojumiem.

Tādējādi mūsu drošības
un piedzīvojumu vēlmju saskaņošana

vienās attiecībās

jeb tas, ko mēs šodien
saucam par kaislīgu laulību,

agrāk bija jēdzienu pretruna.

Laulības bija ekonomisks veidojums,

kurā cilvēki tika sasaistīti
sadarbībā uz mūžu,

bērnu, sabiedriskā stāvokļa,

pēctecības un līdzcilvēku ziņā.

Taču tagad mēs vēlamies,
lai partneris mums sniedz visu to,

taču papildus tam es vēlos,
lai esi mans labākais draugs,

mana uzticības persona
un kaislīgs mīlnieks,

un mēs dzīvojam divtik ilgi.

(Smiekli)

Tādējādi mēs dodamies
pie viena cilvēka un būtībā prasam

viņam sniegt mums to,
ko kādreiz nodrošināja vesels ciemats:

Dod man piederību, dod man identitāti,

dod man ilgtspējību,

bet dod man arī ārpasaulīgumu,
noslēpumainību un apbrīnu, visu vienā.

Dod man ērtības, dod man „asumu”.

Dod man ko jaunu,
dod man pazīstamo.

Dod man paredzamību,
dod man pārsteigumu.

Mums tas ir pašsaprotami,

un rotaļlietas un veļa mūs ar to izglābs.

(Smiekli)

(Aplausi)

Nu mēs nonākam pie stāsta
eksistenciālās realitātes, vai ne?

Es uzskatu, ka savā ziņā

— un es pie tā atgriezīšos —

iekāres krīze bieži vien ir iztēles krīze.

Kāpēc tad labs sekss tik bieži izplēn?

Kādas ir attiecības
starp mīlestību un iekāri?

Kā tās sadarbojas,
un kā tās ir pretrunā viena ar otru?

Jo tieši tur slēpjas
erotikas noslēpums.

Ja man jautā, kāds darbības vārds
atbilst mīlestībai, tas ir „piederēt”.

Ja iekārei atbilst
darbības vārds, tas ir „gribēt”.

Mīlestībā mēs vēlamies, lai mums pieder,
mēs vēlamies pazīt mīļoto.

Mēs vēlamies samazināt attālumu.

Mēs vēlamies sašaurināt aizu.

Mēs vēlamies mazināt spriedzi.

Mēs vēlamies tuvību.

Taču iekārē

mēs mēdzam nevēlēties atkal doties
uz vietām, kur jau esam bijuši.

Izdarīti secinājumi nenotur mūsu interesi.

Iekārē mēs vēlamies ko citu,

kādu otrā pusē, kuru varam apciemot,

ar kuru varam pavadīt kādu laiku,

kur varam ielūkoties,
kas notiek viņu sarkano lukturu rajonā.

Saprotiet?

Iekārē mēs vēlamies tiltu, kas jāšķērso.

Jeb citiem vārdiem,
dažkārt es saku — ugunij vajag gaisu.

Iekārei vajag telpu.

Kad to tā pasaka,
tas bieži skan diezgan abstrakti.

Bet tad es uzdevu vienu jautājumu.

Pēdējos gados
esmu bijusi vairāk nekā 20 valstīs

„Pārošanās nebrīvē” ietvaros
un esmu jautājusi cilvēkiem,

kad viņi izjūt vislielāko tieksmi
pēc sava partnera.

Ne tieši seksuālo pievilcību,
bet gan spēcīgāko tieksmi.

Un visās kultūrās, visās reliģijās
un abos dzimumos — izņemot vienu —

ir dažas atbildes,
kas turpina izskanēt.

Pirmā grupa ir:

visvairāk mani pievelk partneris,
kad viņa ir projām,

kad esam šķirti, kad atkal tiekamies.

Būtībā, kad es atkal apzinos

savu spēju iedomāties
sevi ar savu partneri,

kad uz skatuves atgriežas mana iztēle

un kad es varu to balstīt partnera prombūtnē un ilgās,

kas ir iekāres nozīmīga sastāvdaļa.

Taču otrā grupa ir vēl interesantāka:

mani visvairāk pievelk partneris,

kad redzu viņu studijā,

kad viņa ir uz skatuves,

kas viņš ir savā elementā,

kad viņa dara to, kas viņu aizrauj,

kad redzu viņu viesībās,
un viņš pievelk citus cilvēkus,

kas redzu viņu atbildīgā pozīcijā.

Būtībā, kad redzu savu partneri
starojošu un pašpārliecinātu.

Iespējams, lielākais uzbudinātājs
visā minētajā.

Starojošs kā pašpietiekams.

Es skatos uz šo cilvēku
— starp citu, cilvēki

reti runā par iekāri kā brīdi,
kad esam saplūduši vienā,

piecus centimetrus viens no otra.

Nezinu, cik tas ir collās.

Bet arī ne tad,
kad otrs cilvēks ir tik tālu,

ka vairs viņu neredzam.

Tad, kad vēroju savu partneri no ērta attāluma,

kur šis cilvēks, kas jau
ir tik iepazīts, tik zināms,

uz brīdi atkaļ kļūst
nedaudz noslēpumains, netverams.

Šajā attālumā starp mani un otru cilvēku
arī slēpjas erotikas degsme,

kustība otra cilvēka virzienā.

Jo dažreiz, kā teicis Prusts,

noslēpumainība neslēpjas
ceļošanā uz jaunām vietām,

bet aplūkošanā ar jaunu vērienu.

Kad redzu savu partneri vienu pašu,

darot to, kas viņu aizrauj,

es skatos uz šo cilvēku,
un uz brīdi mainās mana uztvere,

un es atveru sevi noslēpumainībai,
kas mitinās tepat līdzās.

Un vēl jo svarīgāk šajā otra cilvēka vai sevis raksturojumā,

kas ir vienāds abiem,

visinteresantākais ir tas,
ka iekārē nav vajadzēšanas.

Nevienam neviens nav vajadzīgs.

Iekāre neietver aprūpēšanu.

Aprūpēšana ir ļoti mīloša.

Tā spēcīgi nomāc iekāri.

(Smiekli)

Es vēl neesmu satikusi cilvēku,
kuru uzbudina kāds,

kuram viņš ir vajadzīgs.

Iekārošana ir viena lieta.

Vajadzēšana ir izslēdzošs faktors,

sievietes to ir zinājušas no sākta gala,

jo jebkas,
kas atgādina vecāku pienākumus,

parasti nodzēsīs erotisko dzirksti.

(Smiekli)

Tam ir labs iemesls, vai ne?

Un trešā atbilžu grupa parasti bija:

kad esmu pārsteigts,
kad mēs kopā smejamies,

kā man šodien kāds birojā teica,

kad viņš ir uzvalkā, un es atbildēju,

vai nu uzvalkā vai kovboja zābakos.

Bet būtībā tad, kad ir kas jauns.

Jaunā ieviešanā nav runa par jaunām pozām.

Nav runa par paņēmienu repertuāru.

Jaunums ir daļa sevis,
ko visvairāk izceļat.

Kuras daļas tiek pirmo reizi pamanītas?

Jo zināmā mērā varētu teikt, ka sekss
nav kaut kas, ar ko nodarbojas, vai ne?

Sekss ir vieta, kurp dodaties.

Tā ir telpa, kurā ieejat

sevī iekšā
un kopā ar otru vai citiem cilvēkiem.

Kurp jūs dodaties seksa laikā?

Ar kurām daļām no sevis jūs saistāties?

Ko jūs tiecaties tur izpaust?

Vai tā ir vieta, kur gūt
ārpasaulīgumu un garīgu vienotību?

Vai tā ir vieta nerātnībām
un vieta, kur droši paust agresiju?

Vai tā ir vieta,
kur beidzot varat atdoties

un neuzņemties atbildību par pilnīgi visu?

Vai tā ir vieta, kur varat
izrādīt savas bērnišķīgās vēlmes?

Kas tur tiek izpausts? Tā ir valoda.

Tā nav tikai uzvedība.

Mani interesē
tieši šis valodas dzejiskums,

tādēļ arī es uzsāku pētīt šo
erotiskās inteliģences priekšstatu.

Dzīvnieki nodarbojas ar seksu.

Tas ir pamats, tā ir bioloģija,
tas ir dabiskais instinkts.

Mēs esam vienīgie,
kas dzīvo erotisku dzīvi,

tas nozīmē, ka tā ir seksualitāte,
ko pārveidojusi cilvēka iztēle.

Mēs esam vienīgie,
kas var mīlēties stundām ilgi,

pavadīt laiku svētlaimē,
pieredzēt vairākus orgasmus,

nevienam pat nepieskaroties,
tikai tāpēc, ka spējam to iztēloties.

Mēs varam tikai dot mājienu.
Mums pat nav ar to jānodarbojas.

Mēs spējam pieredzēt spēcīgās izjūtas,
ko sauc par alkām,

kas ir iekāres piests,

spēja to iztēloties tā, it kā tas notiktu,

pieredzēt to, it kā tas notiktu,

patiesībā nekam nenotiekot

un visam notiekot vienlaikus.

Tādēļ, sākot domāt par erotiku,

es sāku domāt par seksa dzejiskumu,

un ja es uz to lūkojos kā inteliģenci,

tad tas ir kas tāds, kas jākultivē.

Kas ir tā sastāvdaļas?

Iztēle, rotaļīgums,

jaunums, ziņkāre, noslēpumainība.

Tomēr galvenā sastāvdaļa
ir elements, ko sauc par iztēli.

Bet vissvarīgākais,
lai es varētu sākt izprast,

kuriem pāriem piemīt erotiskā dzirksts

un kas uztur iekāri,

man bija jāatgriežas
pie erotikas sākotnējās definīcijas,

noslēpumainās definīcijas,

un es to paveicu
ar atdalīšanas metodi,

patiesībā aplūkojot traumas,

kas atrodas otrā sētas pusē,

Un es to darīju,

aplūkojot sabiedrību, kurā biju uzaugusi,

tā ir Beļģijā mītoša kopiena,
kur visi ir holokausta izdzīvotāji,

un manā kopienā
bija divas cilvēku grupas:

tie, kuri nenomira,
un tie, kuri atgriezās dzīvē.

Tie, kuri nenomira,
bieži dzīvoja ļoti piezemētu dzīvi,

nespējot pieredzēt baudu,
nespējot uzticēties,

jo, kad esat piesardzīgs,
noraizējies, nemierīgs un nedrošs,

jūs nespējat pacelt savu galvu,
lai dotos un paceltos visumā

un būtu rotaļīgs, drošs par sevi un iztēles bagāts.

Tie, kuri atgriezās dzīvē, bija tie,

kuri uztvēra erotiku
kā pretindi pret nāvi.

Viņi zināja, kā saglabāt dzīvību sevī.

Kad es sāku klausīties pāros,

kam pietrūkst seksa,

es dažreiz no cilvēkiem dzirdēju:
„Es gribu vairāk seksa,”

taču kopumā cilvēki vēlas labāku seksu,

un labāks sekss rodas,
savienojoties ar šo dzīvīguma,

spēka, atjaunošanās, vitalitātes,

Erota, enerģiskuma īpašību,

ko sekss viņiem kādreiz sniedza

vai ko viņi cerēja, ka tas sniegs.

Tādēļ es sāku uzdot citādu jautājumu.

„Es noslēdzos sevī, kad...”
kļuva par jautājumu.

„Es mazinu savu iekāri, kad...”

kas nav tas pats jautājums, kā:

„Manu iekāri mazina...”
un „Tu mani neuzbudini, kad..”.

Un cilvēki sāka atbildēt:
„Es mazinu savu iekāri, kad

es iekšēji jūtos miris,
kad man nepatīk savs ķermenis,

kad jūtos vecs,

kad man nav bijis laiks pašam sev,

kad man nav bijusi iespēja pat ar tevi sazināties,

kad man neveicas darbā,

kad man ir zems pašvērtējums,

kad es nespēju sevi novērtēt,

kad es jūtos, it kā man
nebūtu tiesību gribēt, ņemt,

saņemt baudu.”

Un tad es sāku uzdot pretēju jautājumu.

„Es pastiprinu savu uzbudinājumu, kad...”.

Jo lielāko daļu laika
cilvēkiem patīk uzdot jautājumu:

„Tu mani uzbudini, kas mani uzbudina,”

un es palieku ārpus jautājuma.

Ja iekšēji jūtaties miris,

otrs Valentīna dienā var darīt visu ko.

Nebūs ne silts, ne auksts.
Saņēmēja pusē neviena nebūs.

(Smiekli)

Es savu uzbudinājumu pastiprinu, kad...

Es atmodinu savas vēlmes, es pamostos, kad...

Šajā paradoksā starp mīlestību un iekāri

vismulsinošākais šķiet tas,

ka tas pats, kas mīlestību izkopj —

abpusēja, savstarpēja mijiedarbība,

aizsardzība, bažas,
atbildība vienam par otru —

dažreiz ir tieši tas, kas apslāpē iekāri.

Jo iekāre bieži nāk kopā ar jūtām,

kas mīlestībā nav tik ļoti iecienītas:

greizsirdība, pārņemtība,

agresija, vara, dominance,

nerātnība, palaidnieciskums.

Principā mūs visus naktī uzbudinās tās pašas lietas,

pret kurām mēs demonstratīvi iestāsimies dienas laikā.

Ziniet, erotiskais prāts
nav īpaši politkorekts.

Ja visi fantazētu
par rozēm noklātām gultām,

mums par to nebūtu
tik interesantas sarunas.

(Smiekli)

Mūsu prātā šeit augšā
notiek lērums lietu,

un mēs ne vienmēr zinām,
kā parādīt tās cilvēkam, ko mīlam,

jo mēs domājam,
ka mīlestībā valda pašaizliedzība,

bet iekārē patiesībā vajadzīga
zināma deva savtīguma

tā labākajā nozīmē:

spējā saglabāt saikni pašam ar sevi
otra cilvēka klātbūtnē.

Es vēlos jums iezīmēt šo nelielo ainu,

jo ar vajadzību
apmierināt abas šīs vēlmes

mēs arī piedzimstam.

Mūsu tieksme pēc saiknes,
mūsu tieksme pēc atšķirtības,

mūsu tieksme pēc drošības
un piedzīvojumiem,

vai mūsu tieksme
pēc kopā būšanas un patstāvības,

ja jūs par to domājat kā par mazu bērnu, kas sēž jums klēpī

un ir ērti tur iekārtojies, jūtas ļoti droši un ērti,

pienāk brīdis, kad mums visiem
jādodas plašajā pasaulē,

lai atklātu un pētītu.

Tas ir iekāres sākums,

šai pētniecībai vajadzīga ziņkāre, atklājumi.

Tad kādā brīdī bērns pagriežas
un lūkojās uz jums,

un ja jūs viņam pasakat:

„Mazais, pasaule ir lieliska vieta.

Uz priekšu. Tajā ir tik daudz kā interesanta,”

tad bērns var aizgriezties un vienlaikus pieredzēt

saiknes pastāvēšanu un atšķirtību.

Viņš var atdoties savai iztēlei,
savam ķermenim,

savam rotaļīgumam,

visu laiku apzinoties,
ka, viņam atgriežoties, šeit kāds būs.

Taču, ka šajā pusē ir kāds, kas saka:

„Esmu noraizējies. Esmu uztraucies. Esmu nomākts.

Mans partneris tik sen
nav par mani rūpējies.

Kas tur ārā ir tik labs?

Vai mums šeit, kopā esot, nav viss,
kas tev nepieciešams?”

Tādā gadījumā atliek vien nedaudzas reakcijas,

kuras droši vien mēs visi spējam atpazīt.

Daži no mums atgriezīsies,

atgriezās jau ļoti sen,

un tas mazais bērns, kurš atgriežas,

ir bērns, kurš palaidīs garām daļu sevis,

lai nepazaudētu otru cilvēku.

Es atteikšos no savas brīvības,
lai nezaudētu saikni.

Un es iemācīšos mīlēt noteiktā veidā,

kas tiks noslogots ar papilds raizēm

un papildu atbildību, un papildu drošību,

un es nemācēšu tevi atstāt,

lai ietu spēlēties, lai pieredzētu baudu,

lai atklātu, lai ieietu sevī iekšā.

Pārtulkojiet to pieaugušo valodā.

Tas sākas ļoti agrā jaunībā.

Tas turpinās mūsu dzimumdzīvē
līdz pat pašām beigām.

Otrais bērns atgriežas,

bet visu laiku lūkojās pāri savam plecam.

„Vai tu tur vēl būsi?

Vai tu mani nolamāsi? Vai tu mani rāsi?

Vai tu uz mani dusmosies?”

Šis bērns var būt aizgājis,
bet viņš nekad jūs pavisam neatstāj,

un tie ir cilvēki, kas bieži jums stāstīs,

ka sākumā tas bija ļoti kaislīgi.

Jo sākumā

plaukstošā intimitāte
vēl nebija tika spēcīga,

lai novestu pie iekāres samazināšanās.

Jo ciešāk mēs bijām saistīti,
jo lielāku atbildību es izjutu,

jo mazāk es spēju atraisīties tavā klātbūtnē.

Trešais bērns tā īsti nekad neatgriežas.

Tad kas notiek,
ja vēlaties uzturēt iekāri?

Tas ir šis divdaļīgais elements.

No vienas puses, jūs vēlaties drošību,
lai spētu doties projām.

No otras puses, ja nevarat doties projām,
jūs nevarat iegūt baudu,

jūs nevarat sasniegt kulmināciju, orgasmu,

jūs neuzbudināties, jo pavadāt savu laiku

otra cilvēka ķermenī
un galvā, nevis savējā.

Tādējādi šajā dilemmā, mēģinot apmierināt
šīs divas pamatvajadzības,

es esmu sapratusi,
ka ir pāris lietas, ko dara erotiski pāri.

Pirmkārt, viņiem ir daudz seksuālā privātuma.

Viņi saprot, ka pastāv erotiskā telpa,

kas pieder katram no viņiem.

Tāpat viņi saprot,
ka priekšspēle nav kaut kas,

ko dara piecas minūtes
pirms īstās izrādes.

Priekšspēle principā sākās
iepriekšējā orgasma beigās.

Tāpat viņi saprot,
ka erotiskās telpas būtība

nav otra cilvēka glāstīšana.

Tās būtība ir radīt telpu,
kur jūs atstājat aiz durvīm uzņēmumu,

varbūt atstājat aiz durvīm programmētāja prātu,

(Smiekli)

un jūs vienkārši nonākat vietā,
kur jūs beidzat būtu labais pilsonis,

kas rūpējas par lietām un ir atbildīgs.

Atbildība un iekāre lauž ragus viena otrai.

Tās neiet labi roku rokā.

Erotiskie pāri saprot arī to,
ka kaisle vīst un plaukst.

Tā ir līdzīga mēnesim.

Tai ik pa laikam uznāk aptumsums.

Bet tas, ko viņi zina, ir tas, kā to atdzīvināt.

Viņi māk to atgriezt atpakaļ,

un viņi zina, kā to atgūt,

jo viņi ir veiksmīgi atbrīvojušies no viena liela mīta,

mīta par spontānumu, par to,

ka tas vienkārši nokritīs no debesīm,

kamēr locīsiet drēbes,
kā zibens no skaidrām debesīm,

viņi ir sapratuši, ka viss,

kas notiks vienkārši un pēkšņi,
jau ir noticis ilgtermiņa attiecībās.

Lai pilnībā nodotos seksam,
tam ir jāsagatavojas.

Tas ir apzināts. Tas ir ar nodomu.

Tā ir koncentrēšanās un klātbūtne.

Priecīgu Valentīna dienu!

(Aplausi)