Mana meita Malāla

Pakistānas pedagogs Ziaudīns Jūsafzajs atgādina pasaulei vienkāršu patiesību, ko daudzi nevēlas dzirdēt — sievietes un vīrieši ir pelnījuši vienādas iespējas uz izglītību, brīvību un neatkarīgu identitāti. Viņš dalās ar stāstiem no paša dzīves un savas meitas Malālas dzīves, kuru 2012. gadā Taliban sašāva tikai tāpēc, ka viņa uzdrošinājās iet uz skolu. „Kāpēc mana meita ir tik stipra?” jautā Jūsafzajs: „Jo es viņai neaplauzu spārnus.”

Daudzās patriarhālās un cilšu sabiedrībās

tēvus parasti atpazīst pēc viņu dēliem,

bet es esmu viens no nedaudzajiem tēviem,

ko atpazīst pēc viņa meitas,

un es ar to lepojos.

(Aplausi)

Malāla uzsāka savu izglītības kampaņu

un 2007. gadā pastāvēja par savām tiesībām,

un, kad 2011. gadā viņas centienus godināja

un viņai piešķīra Nacionālo jaunatnes miera balvu,

viņa kļuva ļoti slavena,

ļoti populāra savas valsts jauniete.

Pirms tam viņa bija mana meita,

bet tagad es esmu viņas tēvs.

Dāmas un kungi,

ja mēs ielūkojamies cilvēces vēsturē,

sievietes stāsts

ir stāsts par netaisnību,

nevienlīdzību,

vardarbību un izmantošanu.

Redziet,

patriarhālās sabiedrībās

jau kopš pašiem pirmsākumiem,

meitenei piedzimstot,

viņas piedzimšana netiek sumināta.

Viņa nav gaidīta

ne no tēva, nedz mātes puses.

Kaimiņi nāk

un izsaka līdzjūtību mātei,

un neviens neapsveic tēvu.

Māte jūtas ļoti neērti

par to, ka piedzimusi meitene.

Kad viņa piedzimst pirmā meitene,

pirmā meita, viņa ir bēdīga.

Kad viņai piedzimst otrā meita,

viņa ir satriekta,

un, kad, gaidot dēlu,

viņai piedzimst trešā meita,

viņas jūtas vainīga kā noziedzniece.

Cieš ne tikai māte,

bet arī meita, jaundzimusī meita,

cieš, kad tā kļūst vecāka.

Piecu gadu vecumā,

kad viņai vajadzētu iet skolā,

viņa paliek mājās,

un skolā uzņem viņas brāļus.

Līdz 12 gadu vecumam savā ziņā

viņai ir laba dzīve.

Viņa var priecāties.

Viņa var rotaļāties ielās ar saviem draugiem,

un viņa var pārvietoties ielās

kā taurenītis.

Taču, sasniedzot pusaudža vecumu,

kad viņai paliek 13 gadi,

viņai liedz iziet ārpus mājām

bez vīrieša pavadības.

Viņu iesloga savas mājas četrās sienās.

Viņa nav vairs brīvs cilvēks.

Viņa kļūst par tā dēvēto godu

savam tēvam, brāļiem

un ģimenei,

un, ja viņa pārkāpj

šo tā dēvētā goda kodeksu,

viņu var pat nogalināt.

Interesanti, ka šis tā dēvētais

goda kodekss,

ne tikai ietekmē meitenes dzīvi,

tas ietekmē arī

ģimenes vīriešu dzīvi.

Es pazīstu kādu ģimeni,
kurā ir septiņas māsas un viens brālis,

un šis viens brālis

ir devies prom uz Persijas līča valstīm,

lai pelnītu iztiku savām septiņām māsām

un vecākiem,

jo viņš uzskata, ka būtu pazemojoši,

ja viņa septiņas māsas apgūtu kādu prasmi

un dotos ārpus mājas,

un nopelnītu kaut ko iztikai.

Tādēļ šis brālis

upurē savas dzīves priekus

un savu māsu laimi

uz tā dēvētā goda altāra.

Patriarhālās sabiedrībās

ir vēl viena norma,

ko sauc par paklausību.

Labai meitenei jābūt

ļoti klusai, ļoti pazemīgai

un ļoti pakļāvīgai.

Tie ir kritēriji.

Labai paraugmeitenei ir jābūt ļoti klusai.

Viņai ir jābūt klusai

un jāpieņem

sava tēva un mātes lēmumi,

un vecajo lēmumi,

pat ja viņai tie nepatīk.

Ja viņu izprecina vīram, kurš viņai nepatīk,

vai ja viņu izprecina vecam vīram,

viņai tas jāpieņem,

jo viņa negrib, lai viņu nodēvē

par nepaklausīgu.

Ja viņu izprecina ļoti agri,

viņai tas jāpieņem.

Citādi viņu sauks par nepaklausīgu.

Un kas galu galā notiek?

Runājot dzejnieces vārdiem,

viņu izprecina, izguldina

un tad viņa dzemdē citus dēlus un meitas.

Situācijas ironija ir tā,

ka šī māte,

viņa māca to pašu paklausības stundu

savai meitai

un to pašu goda stundu saviem dēliem.

Un šis ļaunais burvju loks turpinās un turpinās.

Dāmas un kungi,

šo miljonu sieviešu skaudro stāvokli

var mainīt,

ja mēs domātu citādāk,

ja sievietes un vīrieši domātu citādāk,

ja vīrieši un sievietes
cilšu un patriarhālajās sabiedrībās

attīstības valstīs,

ja viņi varētu pārkāpt pāris

ģimenes un sabiedrības normas,

ja viņi varētu atcelt diskriminējošus likumus

savu valstu sistēmās,

kas vēršas pret sieviešu pamata cilvēktiesībām.

Dārgie brāļi un māsas, kad piedzima Malāla

un pirmoreiz,

ticiet man,

man nepatīk jaundzimuši mazuļi, ja godīgi,

bet, kad es piegāju un ieskatījos viņas acīs,

ticiet man,

es sajutos ārkārtīgi pagodināts.

Ilgi pirms viņas piedzimšanas

es domāju par viņas vārdu,

un mani sajūsmināja varonīga,

leģendāra brīvības cīnītāja Afganistānā.

Viņas vārds bija Malāli no Maivandas,

un es nosaucu savu meitu viņas vārdā.

Dažas dienas pēc Malālas,

manas meitas, piedzimšanas,

atnāca mans brālēns,

tā bija nejaušība,

viņš atnāca pie manis

un atnesa ciltskoku,

Jūsafzaju ciltskoku.

Apskatot šo ciltskoku,

tas izsekoja mūsu priekštečus 300 gadu garumā.

Taču es ieskatījos, visi bija vīrieši,

un es paņēmu savu pildspalvu,

uzvilku līniju no sava vārda

un uzrakstīju: „Malāla.”

Kad viņa paaugās,

kad viņai bija četrarpus gadi,

es uzņēmu viņu savā skolā.

Jūs jautāsiet, kāpēc gan lai es pieminētu

meitenes uzņemšanu skolā?

Jā, man tas ir jāpiemin.

Tas varbūt ir pašsaprotami Kanādā,

Amerikā, daudzās attīstītajās valstīs,

bet nabadzīgās valstīs,

partriarhalās sabiedrībās, cilšu sabiedrībās

tas ir milzīgs notikums meitenes dzīvē.

Iestāšanās skolā nozīmē

viņas identitātes un vārda atzīšanu.

Uzņemšana skolā nozīmē,

ka viņa ir nokļuvusi sapņu un centienu pasaulē,

kur viņa var izpētīt savas

nākotnes dzīves iespējas.

Man ir piecas māsas,

un nevienai no viņām nebija iespējas iet skolā.

Jūs būsiet izbrīnīti,

pirms divām nedēļām,

aizpildot pieteikumu Kanādas vīzai

un aizpildot pieteikuma sadaļu par ģimeni,

es nespēju atcerēties

vairākus no savu māsu uzvārdiem.

Iemesls tam bija tas,

ka es nekad, nekad neesmu redzējis

savu māsu vārdus rakstītus jebkādā dokumentā.

Šī iemesla dēļ

es augstu vērtēju savu meitu.

To, ko mans tēvs nevarēja dot manām māsām

un savām meitām,

es domāju — man tas ir jāmaina.

Es mēdzu novērtēt

savas meitenes inteliģenci un gudrību.

Es mudināju viņu sēdēt kopā ar mani,

kad atnāca mani draugi.

Es mudināju viņu doties man līdzi
uz dažādām sanāksmēm.

Visas šīs labās vērtības

es centos ieaudzināt viņas personībā.

Un ne tikai viņas,
ne tikai Malālas personībā.

Es sniedzu visas šīs labās vērtības

arī pārējām savas skolas skolniecēm un skolniekiem.

Es izmantoju izglītību emancipācijai.

Es mācīju savām meitenēm,

es mācīju savām skolniecēm

aizmirst pakļaušanās mācību.

Es mācīju saviem skolniekiem

aizmirst tā dēvēto pseido godu.

Dārgie brāļi un māsas,

mēs tiecāmies pēc tā, lai sievietēm būtu vairāk tiesību,

un mēs cīnījāmies,

lai sievietēm būtu vairāk un vairāk vietas sabiedrībā.

Bet mēs saskārāmies ar jaunu parādību.

Tā bija nāvējoša cilvēktiesībām

un jo īpaši sieviešu tiesībām.

To sauca par talibanizāciju.

Tas nozīmē pilnīgu

sieviešu dalības noliegšanu

visās politiskajās, ekonomiskajās
un sociālajās aktivitātēs.

Tika zaudētas simtiem skolu.

Meitenēm aizliedza iet skolā.

Sievietes piespieda aizklāt sejas,

un viņām aizliedza doties uz tirgu.

Mūziķus apklusināja,

meitenes pēra

un dziedātājus nogalināja.

Miljoniem cilvēku cieta,

bet daži neklusēja.

Tas ir visbaisākais,

kad visapkārt ir šādi cilvēki,

kas nogalina un per,

un tu uzstāj par savām tiesībām.

Tas patiešām ir visbaisākais.

Desmit gadu vecumā

Malāla pastāvēja,
viņa pastāvēja par tiesībām

uz izglītību.

Viņa rakstīja dienasgrāmatu BBC blogam,

viņa brīvprātīgi pieteicās

New York Times dokumentālajām programmām,

un viņa runāja, izmantojot jebkuru pieejamo platformu.

Viņas balss bija visspēcīgākā.

Tā pa visu pasauli izplatījās kā kreščendo.

Tas bija iemesls, kādēļ Taliban kustība

nespēja paciest viņas kampaņu

un 2012. gada 9. oktobrī

viņai tiešā tēmējumā iešāva galvā.

Man un manai ģimenei tas bija pasaules gals.

Pasaule pārvērtās lielā, melnā caurumā.

Kamēr mana meita bija

uz dzīvības un nāves robežas,

es čukstēju ausī savai sievai:

„Vai es esmu vainīgs tajā, kas noticis

ar manu un tavu meitu?”

Viņa man spēji atbildēja:

„Lūdzu, nevaino sevi.

Tu cīnījies par to, kas ir pareizs.

Tu liki uz spēles savu dzīvību

patiesības dēļ,

miera dēļ

un izglītības dēļ,

un tava meita iedvesmojās no tevis

un pievienojās tev.

Jūs abi bijāt uz pareizā ceļa,

un Dievs viņu sargās.”

Šie daži vārdi man nozīmēja ļoti daudz,

un es šo jautājumu vairs neuzdevu.

Kad Malāla bija slimnīcā

un cieta stipras sāpes.

Viņai bija spēcīgas galvassāpes,

jo viņas sejas nervs bija nogriezts,

es manīju tumšu ēnu

pārslīdam pār manas sievas seju.

Bet mana meita nekad nesūdzējās.

Viņa mēdza mums sacīt:

„Es jūtos labi ar savu šķībo smaidu

un nejūtīgumu sejā.

Ar mani viss būs kārtībā.
Lūdzu, neuztraucieties.”

Viņa bija mūsu mierinājums,

un viņa mierināja mūs.

Dārgie brāļi un māsas,

mēs iemācījāmies no viņas, kā būt izturīgiem

visgrūtākajos brīžos,

un man prieks jums atklāt,

ka par spīti tam, ka viņa ir simbols

bērnu un sieviešu tiesībām,

viņa ir tāda pati kā jebkura 16 gadīga meitene.

Viņa raud, kad nav pabeigusi mājas darbu.

Viņa ķildojas ar saviem brāļiem,

un es par to esmu ļoti priecīgs.

Cilvēki man jautā,

kas manā audzināšanā ir tik īpašs,

kas padarīja Malālu tik pašapzinīgu,

drosmīgu, sadzirdamu un nosvērtu.

Es tiem atbildu: „Nejautājiet man, ko es darīju.

Jautājiet mani, ko es nedarīju.”

Es viņai neaplauzu spārnus, tas arī viss.

Liels paldies.

(Aplausi)

Paldies. Liels paldies. Paldies. (Aplausi)