Daudzās patriarhālās un cilšu sabiedrībās tēvus parasti atpazīst pēc viņu dēliem, bet es esmu viens no nedaudzajiem tēviem, ko atpazīst pēc viņa meitas, un es ar to lepojos. (Aplausi) Malāla uzsāka savu izglītības kampaņu un 2007. gadā pastāvēja par savām tiesībām, un, kad 2011. gadā viņas centienus godināja un viņai piešķīra Nacionālo jaunatnes miera balvu, viņa kļuva ļoti slavena, ļoti populāra savas valsts jauniete. Pirms tam viņa bija mana meita, bet tagad es esmu viņas tēvs. Dāmas un kungi, ja mēs ielūkojamies cilvēces vēsturē, sievietes stāsts ir stāsts par netaisnību, nevienlīdzību, vardarbību un izmantošanu. Redziet, patriarhālās sabiedrībās jau kopš pašiem pirmsākumiem, meitenei piedzimstot, viņas piedzimšana netiek sumināta. Viņa nav gaidīta ne no tēva, nedz mātes puses. Kaimiņi nāk un izsaka līdzjūtību mātei, un neviens neapsveic tēvu. Māte jūtas ļoti neērti par to, ka piedzimusi meitene. Kad viņa piedzimst pirmā meitene, pirmā meita, viņa ir bēdīga. Kad viņai piedzimst otrā meita, viņa ir satriekta, un, kad, gaidot dēlu, viņai piedzimst trešā meita, viņas jūtas vainīga kā noziedzniece. Cieš ne tikai māte, bet arī meita, jaundzimusī meita, cieš, kad tā kļūst vecāka. Piecu gadu vecumā, kad viņai vajadzētu iet skolā, viņa paliek mājās, un skolā uzņem viņas brāļus. Līdz 12 gadu vecumam savā ziņā viņai ir laba dzīve. Viņa var priecāties. Viņa var rotaļāties ielās ar saviem draugiem, un viņa var pārvietoties ielās kā taurenītis. Taču, sasniedzot pusaudža vecumu, kad viņai paliek 13 gadi, viņai liedz iziet ārpus mājām bez vīrieša pavadības. Viņu iesloga savas mājas četrās sienās. Viņa nav vairs brīvs cilvēks. Viņa kļūst par tā dēvēto godu savam tēvam, brāļiem un ģimenei, un, ja viņa pārkāpj šo tā dēvētā goda kodeksu, viņu var pat nogalināt. Interesanti, ka šis tā dēvētais goda kodekss, ne tikai ietekmē meitenes dzīvi, tas ietekmē arī ģimenes vīriešu dzīvi. Es pazīstu kādu ģimeni, kurā ir septiņas māsas un viens brālis, un šis viens brālis ir devies prom uz Persijas līča valstīm, lai pelnītu iztiku savām septiņām māsām un vecākiem, jo viņš uzskata, ka būtu pazemojoši, ja viņa septiņas māsas apgūtu kādu prasmi un dotos ārpus mājas, un nopelnītu kaut ko iztikai. Tādēļ šis brālis upurē savas dzīves priekus un savu māsu laimi uz tā dēvētā goda altāra. Patriarhālās sabiedrībās ir vēl viena norma, ko sauc par paklausību. Labai meitenei jābūt ļoti klusai, ļoti pazemīgai un ļoti pakļāvīgai. Tie ir kritēriji. Labai paraugmeitenei ir jābūt ļoti klusai. Viņai ir jābūt klusai un jāpieņem sava tēva un mātes lēmumi, un vecajo lēmumi, pat ja viņai tie nepatīk. Ja viņu izprecina vīram, kurš viņai nepatīk, vai ja viņu izprecina vecam vīram, viņai tas jāpieņem, jo viņa negrib, lai viņu nodēvē par nepaklausīgu. Ja viņu izprecina ļoti agri, viņai tas jāpieņem. Citādi viņu sauks par nepaklausīgu. Un kas galu galā notiek? Runājot dzejnieces vārdiem, viņu izprecina, izguldina un tad viņa dzemdē citus dēlus un meitas. Situācijas ironija ir tā, ka šī māte, viņa māca to pašu paklausības stundu savai meitai un to pašu goda stundu saviem dēliem. Un šis ļaunais burvju loks turpinās un turpinās. Dāmas un kungi, šo miljonu sieviešu skaudro stāvokli var mainīt, ja mēs domātu citādāk, ja sievietes un vīrieši domātu citādāk, ja vīrieši un sievietes cilšu un patriarhālajās sabiedrībās attīstības valstīs, ja viņi varētu pārkāpt pāris ģimenes un sabiedrības normas, ja viņi varētu atcelt diskriminējošus likumus savu valstu sistēmās, kas vēršas pret sieviešu pamata cilvēktiesībām. Dārgie brāļi un māsas, kad piedzima Malāla un pirmoreiz, ticiet man, man nepatīk jaundzimuši mazuļi, ja godīgi, bet, kad es piegāju un ieskatījos viņas acīs, ticiet man, es sajutos ārkārtīgi pagodināts. Ilgi pirms viņas piedzimšanas es domāju par viņas vārdu, un mani sajūsmināja varonīga, leģendāra brīvības cīnītāja Afganistānā. Viņas vārds bija Malāli no Maivandas, un es nosaucu savu meitu viņas vārdā. Dažas dienas pēc Malālas, manas meitas, piedzimšanas, atnāca mans brālēns, tā bija nejaušība, viņš atnāca pie manis un atnesa ciltskoku, Jūsafzaju ciltskoku. Apskatot šo ciltskoku, tas izsekoja mūsu priekštečus 300 gadu garumā. Taču es ieskatījos, visi bija vīrieši, un es paņēmu savu pildspalvu, uzvilku līniju no sava vārda un uzrakstīju: „Malāla.” Kad viņa paaugās, kad viņai bija četrarpus gadi, es uzņēmu viņu savā skolā. Jūs jautāsiet, kāpēc gan lai es pieminētu meitenes uzņemšanu skolā? Jā, man tas ir jāpiemin. Tas varbūt ir pašsaprotami Kanādā, Amerikā, daudzās attīstītajās valstīs, bet nabadzīgās valstīs, partriarhalās sabiedrībās, cilšu sabiedrībās tas ir milzīgs notikums meitenes dzīvē. Iestāšanās skolā nozīmē viņas identitātes un vārda atzīšanu. Uzņemšana skolā nozīmē, ka viņa ir nokļuvusi sapņu un centienu pasaulē, kur viņa var izpētīt savas nākotnes dzīves iespējas. Man ir piecas māsas, un nevienai no viņām nebija iespējas iet skolā. Jūs būsiet izbrīnīti, pirms divām nedēļām, aizpildot pieteikumu Kanādas vīzai un aizpildot pieteikuma sadaļu par ģimeni, es nespēju atcerēties vairākus no savu māsu uzvārdiem. Iemesls tam bija tas, ka es nekad, nekad neesmu redzējis savu māsu vārdus rakstītus jebkādā dokumentā. Šī iemesla dēļ es augstu vērtēju savu meitu. To, ko mans tēvs nevarēja dot manām māsām un savām meitām, es domāju — man tas ir jāmaina. Es mēdzu novērtēt savas meitenes inteliģenci un gudrību. Es mudināju viņu sēdēt kopā ar mani, kad atnāca mani draugi. Es mudināju viņu doties man līdzi uz dažādām sanāksmēm. Visas šīs labās vērtības es centos ieaudzināt viņas personībā. Un ne tikai viņas, ne tikai Malālas personībā. Es sniedzu visas šīs labās vērtības arī pārējām savas skolas skolniecēm un skolniekiem. Es izmantoju izglītību emancipācijai. Es mācīju savām meitenēm, es mācīju savām skolniecēm aizmirst pakļaušanās mācību. Es mācīju saviem skolniekiem aizmirst tā dēvēto pseido godu. Dārgie brāļi un māsas, mēs tiecāmies pēc tā, lai sievietēm būtu vairāk tiesību, un mēs cīnījāmies, lai sievietēm būtu vairāk un vairāk vietas sabiedrībā. Bet mēs saskārāmies ar jaunu parādību. Tā bija nāvējoša cilvēktiesībām un jo īpaši sieviešu tiesībām. To sauca par talibanizāciju. Tas nozīmē pilnīgu sieviešu dalības noliegšanu visās politiskajās, ekonomiskajās un sociālajās aktivitātēs. Tika zaudētas simtiem skolu. Meitenēm aizliedza iet skolā. Sievietes piespieda aizklāt sejas, un viņām aizliedza doties uz tirgu. Mūziķus apklusināja, meitenes pēra un dziedātājus nogalināja. Miljoniem cilvēku cieta, bet daži neklusēja. Tas ir visbaisākais, kad visapkārt ir šādi cilvēki, kas nogalina un per, un tu uzstāj par savām tiesībām. Tas patiešām ir visbaisākais. Desmit gadu vecumā Malāla pastāvēja, viņa pastāvēja par tiesībām uz izglītību. Viņa rakstīja dienasgrāmatu BBC blogam, viņa brīvprātīgi pieteicās New York Times dokumentālajām programmām, un viņa runāja, izmantojot jebkuru pieejamo platformu. Viņas balss bija visspēcīgākā. Tā pa visu pasauli izplatījās kā kreščendo. Tas bija iemesls, kādēļ Taliban kustība nespēja paciest viņas kampaņu un 2012. gada 9. oktobrī viņai tiešā tēmējumā iešāva galvā. Man un manai ģimenei tas bija pasaules gals. Pasaule pārvērtās lielā, melnā caurumā. Kamēr mana meita bija uz dzīvības un nāves robežas, es čukstēju ausī savai sievai: „Vai es esmu vainīgs tajā, kas noticis ar manu un tavu meitu?” Viņa man spēji atbildēja: „Lūdzu, nevaino sevi. Tu cīnījies par to, kas ir pareizs. Tu liki uz spēles savu dzīvību patiesības dēļ, miera dēļ un izglītības dēļ, un tava meita iedvesmojās no tevis un pievienojās tev. Jūs abi bijāt uz pareizā ceļa, un Dievs viņu sargās.” Šie daži vārdi man nozīmēja ļoti daudz, un es šo jautājumu vairs neuzdevu. Kad Malāla bija slimnīcā un cieta stipras sāpes. Viņai bija spēcīgas galvassāpes, jo viņas sejas nervs bija nogriezts, es manīju tumšu ēnu pārslīdam pār manas sievas seju. Bet mana meita nekad nesūdzējās. Viņa mēdza mums sacīt: „Es jūtos labi ar savu šķībo smaidu un nejūtīgumu sejā. Ar mani viss būs kārtībā. Lūdzu, neuztraucieties.” Viņa bija mūsu mierinājums, un viņa mierināja mūs. Dārgie brāļi un māsas, mēs iemācījāmies no viņas, kā būt izturīgiem visgrūtākajos brīžos, un man prieks jums atklāt, ka par spīti tam, ka viņa ir simbols bērnu un sieviešu tiesībām, viņa ir tāda pati kā jebkura 16 gadīga meitene. Viņa raud, kad nav pabeigusi mājas darbu. Viņa ķildojas ar saviem brāļiem, un es par to esmu ļoti priecīgs. Cilvēki man jautā, kas manā audzināšanā ir tik īpašs, kas padarīja Malālu tik pašapzinīgu, drosmīgu, sadzirdamu un nosvērtu. Es tiem atbildu: „Nejautājiet man, ko es darīju. Jautājiet mani, ko es nedarīju.” Es viņai neaplauzu spārnus, tas arī viss. Liels paldies. (Aplausi) Paldies. Liels paldies. Paldies. (Aplausi)