Mans draugs Ričards Fainmens

Kā ir būt draugos ar ģēniju? Uz TEDxCaltech skatuves fiziķis Leonards Saskinds dalās ar pāris stāstiem par savu draudzību ar leģendāro Ričardu Fainmenu, nopietni un mazāk nopietni apspriežot viņa netradicionālo pieeju problēmām.

Kad mani aicināja uzstāties, es izlēmu,

ka tas par, ko tiešām vēlos runāt,
ir mans draugs Ričards Fainmens.

Es biju viens no dažiem laimīgajiem,
kuriem patiešām izdevās viņu iepazīt

un baudīt viņa klātbūtni.

Es pastāstīšu par Ričardu Fainmenu,
ko pazinu es.

Šeit noteikti ir arī citi,
kas varētu pastāstīt

par Ričardu Fainmenu, ko pazina viņi,
un tas būtu citādāks Fainmens.

Ričards Fainmens
bija ļoti sarežģīts cilvēks.

Viņš bija ļoti, ļoti daudzpusīgs cilvēks.

Galvenokārt viņš, protams, bija
ļoti, ļoti, ļoti liels zinātnieks.

Viņš bija aktieris.
Jūs redzējāt viņa aktierspēli.

Arī man palaimējās
atrasties šajās lekcijās,

augšā, balkonā.

Tās bija fantastiskas.

Viņš bija filozofs;

viņš spēlēja bungas;

viņš bija izcils skolotājs.

Ričards Fainmens bija arī šovmenis,

milzīgs šovmenis.

Viņš bija skaļš, nekaunīgs.

Viņā bija papilnam mačisma,
tāda kā mačo tipa izrādīšanās.

Viņam ļoti patika intelektuālas cīņas.

Viņam piemita milzonīgs ego.

Tomēr šim vīram kaut kā

atradās vieta arī citiem.

Ar to es domāju vietu,
kas manā gadījumā...

es nevaru runāt par nevienu citu,
taču manā gadījumā

pietiekami daudz vietas
vēl vienam lielam ego.

Labi, ne tik lielam kā viņa,

bet diezgan lielam.

Es vienmēr jutos labi
kopā ar Diku Fainmenu.

Ar viņu būt kopā vienmēr bija jautri.

Viņš man vienmēr lika justies gudram.

Kā gan tāds cilvēks
var likt tev justies gudram?

Kaut kā viņš to spēja.

Viņš lika man justies gudram,
lika just, ka viņš ir gudrs.

Viņš lika just, ka mēs esam gudri

un abi kopā varam
atrisināt jebkuru problēmu.

Patiesībā mēs dažreiz
kopā strādājām pie fizikas.

Mēs nekad nenopublicējām
kopīgu zinātnisku rakstu,

bet mums gāja ļoti jautri.

Viņam patika uzvarēt,

uzvarēt šajās mačo spēlītēs,
ko reizēm spēlējām –

viņš tās spēlēja ne tikai ar mani,
bet ar visvisādiem cilvēkiem –,

viņš gandrīz vienmēr uzvarēja.

Bet kad viņš neuzvarēja, kad viņš zaudēja,

viņš smējās un izskatījās
to izbaudām tik pat ļoti

kā uzvaras.

Es atceros, ka reiz viņš man stāstīja

par joku, ko studenti ar viņu izspēlēja.

Šķiet, tā bija viņa dzimšanas diena –

viņi viņu aizveda pusdienās

uz sviestmaižu tirgotavu Pasadīnā.

Tā varbūt vēl joprojām strādā, nezinu.

Tās lepnums bija slavenību sviestmaizes.

Tur varēja dabūt
Merilinas Monro sviestmaizi,

varēja dabūt
Hamfrija Bogarta sviestmaizi.

Studenti tur ieradās iepriekš

un sarunāja, ka visi pasūtīs
Fainmena sviestmaizes.

Viens pēc otra viņi nāca
un pasūtīja Fainmena sviestmaizes.

Fainmenam patika šis stāsts.

Viņš man to stāstīja
un bija ļoti laimīgs, un smējās.

Kad viņš pabeidza stāstu, es viņam teicu:

„Dik, interesanti, kāda būtu atšķirība

starp Fainmena un Saskinda sviestmaizi.”

Bez nekādas vilcināšanās viņš atbildēja:

„Tās abas būtu visai vienādas.

Vienīgā atšķirība, ka Saskinda sviestmaizē
būtu daudz vairāk šķiņķa”,

ar „šķiņķi” domājot sliktu aktiermākslu.

(Smiekli)

Gadījās, ka es todien biju ļoti asprātīgs

un teicu: „Jā, bet daudz mazāk
desas [ar nozīmi – muļķību].”

(Smiekli)

Patiesībā –

patiesībā Fainmena sviestmaizē

bija papilnam „šķiņķa”,

bet ne kripatiņas „desas”.

Tas, ko Fainmens
vairāk par visu neieredzēja,

bija intelektuāla augstprātība –

samākslotība,

viltus izsmalcinātība, žargons.

Es atceros kādu reizi 80. gadu vidū,

Diks, es un Sidnijs Kolemens
pāris reizes tikāmies Sanfrancisko,

kāda ļoti bagāta vīra mājā
uz pusdienām.

Pēdējoreiz, kad bagātais vīrs
mūs uzaicināja,

viņš uzaicināja arī pāris filozofu.

Šie puiši bija prāta filozofi.

Viņu specialitāte bija apziņas filozofija.

Viņi mētājās ar visa veida žargonu.

Es cenšos atcerēties vārdus –

„monisms”, „duālisms”,
kategorijas, cik uziet.

Es nezināju, ko visas šīs lietas nozīmē,
un Diks arī ne, tāpat arī Sidnijs.

Par ko tad mēs runājām?

Par ko gan var runāt, runājot par prātu?

Viena acīmredzama lieta, par ko runāt –

vai mašīnai var piemist saprāts?

Vai iespējams uzbūvēt mašīnu,

kas domā kā cilvēks, kam piemīt apziņa?

Mēs sēdējām un runājām par to,
mēs, protams, tā arī neatradām atbildi.

Bet probēma ar filozofiem

ir tā, ka viņi filozofē,

kad viņiem vajadzētu zinātņofēt.

Tas galu galā ir zinātnisks jautājums.

Dika Fainmena klātbūtnē
šāda rīcība bija ļoti, ļoti bīstama.

(Smiekli)

Fainmens viņiem to ļāva izbaudīt,
abas lodes, tieši starp acīm.

Tas bija brutāli, tas bija smieklīgi,
tas bija tik smieklīgi!

Bet tas bija ļoti brutāli.

Viņš viņus patiešām nolika pie vietas.

Taču apbrīnojamā kārtā –

Fainmens devās prom mazliet agrāk,

viņš nejutās īpaši labi,
tāpēc viņš devās prom mazliet agrāk,

un mēs ar Sidniju palikām
ar šiem diviem filozofiem.

Apbrīnojamā kārtā šie puiši bija spārnos.

Viņi bija tik laimīgi!

Viņi bija satikuši diženu vīru;

viņi bija saņēmuši diženā vīra norādes;

viņiem bija gājis ļoti jautri,

viņu sejām tiekot iegrūstām dubļos,

un tas bija kaut kas īpašs.

Es sapratu, ka Fainmenā
ir kaut kas neparasts

pat tad, kad viņš darīja to, ko darīja.

Diks – viņš bija mans draugs,
es viņu saucu par Diku –,

starp Diku un mani
pavisam noteikti bija saikne.

Es domāju, starp mums
pastāvēja īpaša saikne.

Mēs patikām viens otram,
mums patika līdzīgas lietas.

Man arī patika tādas pašas
intelektuālas mačo spēles.

Dažreiz uzvarēju es,
lielākoties uzvarēja viņš,

bet mēs abi tās izbaudījām.

Un kādā brīdī Diks sāka uzskatīt,

ka mūsu personības ir savā ziņā līdzīgas.

Nedomāju, ka viņam bija taisnība.

Domāju, vienīgā līdzība starp mums

ir tā, ka mums abiem
patika runāt par sevi.

Bet viņš par šo bija pārliecināts.

Šis vīrs bija neticami zinātkārs.

Viņš vēlējās saprast,
kas tas ir un kāpēc tā ir,

ka mums ir šī jocīgā saikne.

Kādu dienu mēs pastaigājāmies.

Mēs bijām Francijā, Lezušā.

Tas bija kalnos, 1976. gadā.

Mēs bijām kalnos, un Fainmens
man teica: „Leonardo...”

Viņš sauca mani par Leonardo,

jo mēs bijām Eiropā
un viņš praktizēja savu franču valodu.

(Smiekli)

Tātad viņš teica: „Leonardo,

vai bērnībā tu biji tuvāks
ar savu māti vai tēvu?”

Es atbildēju:
„Mans īstais varonis bija tēvs.

Viņš bija strādnieks

ar piecu klašu izglītību.

Viņš bija meistars mehānikā
un iemācīja man strādāt ar darbarīkiem.

Viņš man iemācīja
daudz ko par mehānismiem.

Viņš pat man iemācīja Pitagora teorēmu.

Viņš to nesauca par hipotenūzu,

Viņš to sauca par „īsāko attālumu”.

Fainmena acis iepletās.

Viņš iedegās kā lampiņa.

Viņš teica, ka būtībā viņam esot bijušas

tādas pašas attiecības ar savu tēvu.

Patiesībā viņš savulaik uzskatījis,

ka, lai būtu labs fiziķis,

ir ļoti svarīgi

būt šāda veida attiecībās ar tēvu.

Es atvainojos par šo seksistisko valodu,

bet tā tas patiesībā notika.

Viņš teica, ka ir pilnībā pārliecināts,

ka šis ir svarīgs priekšnoteikums
jauna fiziķa augšanai.

Kā jau Diks, viņš, protams,
to gribēja pārbaudīt.

Viņš gribēja to pārbaudīt eksperimentāli.

(Smiekli)

Un tā arī izdarīja.

Šajā eksperimentā

viņš visiem saviem draugiem,
kas, viņaprāt, bija labi fiziķi, jautāja:

„Uz jums lielāku iespaidu
atstāja mamma vai paps?”

Tie visi bija vīrieši,

un ikviens no viņiem atbildēja:

„Māte.”

(Smiekli)

Tā nu šī teorija tika izmesta
vēstures mēslainē.

(Smiekli)

Tomēr viņš bija ļoti priecīgs,
ka beidzot saticis kādu,

kam bijusi līdzīga pieredze ar tēvu,

tāpat kā viņam ar savu tēvu.

Un kādu laiku viņš bija pārliecināts,

ka šis bija iemesls,
kāpēc mēs tik labi satikām.

Es nezinu. Varbūt. Kas to lai zina?

Bet ļaujiet man mazliet pastāstīt
par fiziķi Fainmenu.

Fainmena stils...
nē, stils nav īstais vārds.

Stils liek domāt par tauriņu,
ko viņš varētu būt nēsājis

vai par uzvalku, ko viņš nēsāja.

Tas ir kas daudz dziļāks par to,

bet es nespēju izdomāt citu vārdu.

Fainmena zinātniskais stils
bija vienmēr meklēt vienkāršāko,

pašu elementārāko problēmas risinājumu,
kāds vien bija iespējams.

Ja tas nebija iespējams,
nācās izmantot kaut ko sarežģītāku.

Bez šaubām daļa no šī
bija viņa prieks un lepnums

parādīt citiem, ka viņš prot domāt
vienkāršāk nekā viņi.

Bet viņš arī uzskatīja,
viņš patiesi uzskatīja,

ka, ja kaut ko nespējat
izskaidrot vienkārši,

tad jūs to nesaprotat.

1950. gados cilvēki centās izprast

šķidro hēliju.

Pastāvēja teorija,

tās radītājs bija
krievu matemātiķis-fiziķis,

un tā bija sarežģīta teorija.

Es jums drīz par to pastāstīšu.

Tā bija ārkārtīgi sarežģīta teorija,

pilna ar ļoti sarežģītiem
integrāļiem un formulām,

un matemātiku, un tā tālāk.

Šī teorija kaut kādā ziņā darbojās,
bet ne īpaši veiksmīgi.

Tā strādāja vienīgi tad,

ja hēlija atomi atradās
ļoti, ļoti tālu viens no otra.

Bet diemžēl šķidrajā hēlijā

hēlija atomi atrodas
tieši viens otram virsū.

Fainmens kā tāds
hēlija fiziķis-amatieris nolēma,

ka mēģinās atrisināt šo problēmu.

Viņam bija ideja, ļoti skaidra ideja.

Viņš mēģinās izprast,

kā izskatās kvantu viļņa funkcija
šim milzīgajam daudzumam atomu.

Viņš to mēģinās vizualizēt,

vadoties pēc dažiem
vienkāršiem principiem.

Šie nedaudzie vienkāršie principi
bija pavisam, pavisam vienkārši.

Pirmais bija:

hēlija atomiem saskaroties, tie atgrūžas.

No tā izrietēja, ka viļņa funkcijai
jātuvojas nullei,

tai jāpazūd, kad hēlija atomi
saskaras viens ar otru.

Nākamais fakts:

sazemētā stāvoklī, kvantu sistēmas
mazākās enerģijas stāvoklī,

viļņa funkcija vienmēr ir ļoti līdzena,

tai ir vismazākais skaits svārstību.

Tā nu viņš apsēdās –

un es iztēlojos, ka viņam
nebija nekā vairāk

kā vienkārša papīra lapa un zīmulis –

un viņš centās uzrakstīt un uzrakstīja

visvienkāršāko funkciju,
kādu vien varēja iedomāties,

ar robežnosacījumiem,

ka viļņa funkcija pazūd,
kad atomi saskaras,

un ir līdzena pārējā laikā.

Viņš uzrakstīja vienkāršu lietu.

Īstenībā tā bija tik vienkārša,
ka, manuprāt, ļoti gudrs vidusskolēns,

pat neapguvis aprēķinus,

varētu saprast, ko viņš uzrakstīja.

Lieta tāda, ka šī vienkāršā,
viņa uzrakstītā lieta

izskaidroja visu, kas līdz tam
bija zināms par šķidro hēliju

un vēl drusku.

Es vienmēr brīnījos, vai profesionāļi,

īstie profesionālie hēlija fiziķi,

par šo nejutās nedaudz apkaunoti.

Viņiem bija viņu superjaudīgā metode,

taču viņi to tik labi nespēja izdarīt.

Starp citu, pateikšu,
kas tā par superjaudīgo metodi.

Tā bija Fainmena diagrammu metode.

(Smiekli)

Viņš to pašu izdarīja atkal 1968. gadā.

1968. gadā manā universitātē –
toreiz gan es tur nebiju –

viņi pētīja protona uzbūvi.

Protonu veido milzum daudz mazu daļiņu.

Tas jau bija vairāk vai mazāk zināms.

Veids, kā to analizēt, protams,
bija Fainmena diagrammas.

Tāpēc Fainmena diagrammas bija radītas,

lai izprastu daļiņas.

Veiktie eksperimenti bija ļoti vienkārši.

Jūs vienkārši ņemat protonu

un precīzi pa to šaujat ar elektronu.

Šis bija Fainmena diagrammu mērķis.

Vienīgā problēma –
Fainmena diagrammas ir ļoti sarežģītas.

Tie ir sarežģīti integrāļi.

Ja varētu tās visas izpildīt,
jums būtu ļoti precīza teorija.

Bet tas nebija iespējams,
tās vienkārši bija pārāk sarežģītas.

Cilvēki mēģināja tās izpildīt.

Var iziet viena cikla diagrammu.
Neraizējieties par vienu ciklu.

Viens, divi cikli, varbūt var iziet
trīs ciklu diagrammu,

bet vairāk jūs nevarētu.

Fainmens teica: „Aizmirstiet to visu.

Vienkārši domājiet par protonu

kā mazu daļiņu kopumu,
mazu daļiņu spietu.”

Viņš tās sauca par partoniem.

Viņš teica: „Domājiet par to
kā par partonu spietu,

kas pārvietojas ļoti ātri.”

Tā kā tie pārvietojas tik ātri,

relativitāte nosaka,
ka iekšējās kustības ir ļoti lēnas.

Pa to pēkšņi trāpa elektrons.

Tas ir kā iegūt ļoti pēkšņu
protona momentuzņēmumu.

Ko jūs redzat?

Jūs redzat pāris sastingušu partonu.

Tie nepārvietojas,

un, tā kā eksperimenta laikā
tie nepārvietojas,

nav jāuztraucas par to,
kā tie pārvietojas.

Nav jāuztraucas
par spēkiem, kas tos saista.

Jums vienkārši par to jādomā
kā par sastingušu partonu kopumu.

Tā bija atslēga
šādu eksperimentu analīzei.

Ārkārtīgi efektīva.

Kāds teicis, ka vārds
„revolūcija” ir slikts vārds.

Pieņemu, ka tā ir,
tāpēc neteikšu „revolūcija”,

bet tā pavisam noteikti pamatīgi ietekmēja
mūsu izpratni par protonu

un daļiņām, kas stāv aiz tā.

Bija vēl kas, ko gribēju pastāstīt

par savām attiecībām ar Fainmenu,

kāds viņš bija,

bet es redzu, ka man palikusi
tieši pusminūte.

Tāpēc es vienkārši beigšu, sakot,

ka patiesībā nedomāju, ka Fainmenam
būtu paticis šis pasākums.

Manuprāt, viņš būtu teicis:
„Man tas nav vajadzīgs.”

(Smiekli)

Bet kā lai mēs godājam Fainmenu?
Kā lai mēs patiešām godājam Fainmenu?

Manuprāt, mums vajadzētu
pieminēt Fainmenu,

tiekot vaļā no tik daudz „desas”

mūsu pašu sviestmaizēs,
cik vien iespējams.

Paldies.

(Aplausi)