Circeņi–pašnāvnieki, nozombētie prusaki un citi parazītu stāsti

Mēs, cilvēki, augstu vērtējam savu brīvo gribu un patstāvību... taču, iespējams, neņemam vērā kādu miglā tītu ietekmi. Kā šajā pārsteidzošajā, jautrajā un satraucošajā runā atklāj populārzinātniskais rakstnieks Eds Jongs, parazīti ir augstākā mērā pilnveidojuši mākslu manipulēt. Vai tādā gadījumā tie ietekmē arī mūs? Ļoti iespējams.

Gnu bars.

Zivju bars.

Putnu bars.

Daudzi dzīvnieki pulcējas lielās grupās,

kas ir viens no brīnišķīgākajiem skatiem

dabas pasaulē.

Bet kāpēc šīs grupas veidojas?

Parastās atbildes ir –

lai meklētu drošību vai medītu baros,

vai pulcēšanās, lai pārotos un vairotos.

Visi šie skaidrojumi,
lai gan bieži patiesi,

izdara būtisku pieņēmumu
par dzīvnieku uzvedību,

proti, ka tie kontrolē savu rīcību,

ka tie pārvalda savus ķermeņus,

un tas bieži vien nav taisnība.

Lūk, artēmija, sālsūdens garnele.

Varbūt pazīstat to kā jūras pērtiķi.

Tā ir sīka un parasti dzīvo viena,

bet reizēm pulcējas šādos
lielos, sarkanos baros

vairāku metru platībā.

Šie bari veidojas parazītu dēļ.

Garneles inficē lenteņi.

Lentenis būtībā ir gara, dzīva zarna,

kam vienā galā ir dzimumorgāni
un otrā – mutes piesūceknis.

Kā ārštata žurnālists, es jūtu tiem līdzi.

(Smiekli)

Lentenis no artēmijas ķermeņa
izsūc barības vielas,

bet tas dara arī ko citu –

izkastrē tās,

maina to krāsu no
caurspīdīgas uz koši sarkanu,

pagarina dzīves ilgumu,

un, kā noskaidrojis biologs Nikolass Rode,

liek tām peldēt baros.

Kāpēc? Tāpēc ka lentenim
tāpat kā daudziem citiem parazītiem

ir sarežģīts dzīves cikls, kurā iesaistīti
daudz dažādi saimniekorganismi.

Garnele ir tikai viens šī ceļojuma posms.

Tā galamērķis ir šis –

sārtais flamings.

Lentenis var vairoties tikai flamingā,

tāpēc, lai tajā nokļūtu,
tas manipulē ar garneles organismu,

lai tās veidotu šos uzkrītošos,
krāsainos barus,

ko flamingiem ir vieglāk pamanīt un aprīt.

Lūk, tas ir artēmiju baru noslēpums.

Šī socializēšanās nav labprātīga,

tā notiek, jo garneles tiek kontrolētas.

Tā nav drošības meklēšana baros.

Patiesībā tas ir tieši pretējais.

Lenteņi pakļauj to smadzenes un ķermeņus,

pārvēršot tos mašīnās,

kas ļauj tiem iekļūt flamingā.

Lūk, vēl viens parazītiskas
manipulācijas piemērs.

Tas ir circenis–pašnāvnieks.

Šis circenis ir norijis matoņa
jeb zirga mata kāpuru.

Circenī tārps sasniedz
pieauguša īpatņa izmēru,

taču, lai vairotos, tam jātiek ūdenī.

Tāpēc tas izdala olbaltumvielu,

kas izraisa bojājumu circeņa smadzenēs,

liekot tam uzvesties pavisam dīvaini.

Kad circenis nokļūst ūdenstilpnes,

piemēram, baseina tuvumā,

tas lec iekšā un noslīkst,

un tārps izlokās ārā

no pašnāvnieka ķermeņa.

Circeņi ir patiešām ietilpīgi.
Kurš gan to būtu domājis?

Lenteņi un matoņi nav vienīgie.

Tie ir daļa no veselas kavalkādes

prātu kontrolējošu parazītu –

sēņu, vīrusu, tārpu,
kukaiņu un citu organismu,

kas specializējas

saimniekorganismu gribas
pakļaušanā un nomākšanā.

Par šo dzīvesveidu es pirmoreiz uzzināju

Deivida Atenborova programmā
„Dzīves pārbaudījumi”

pirms aptuveni 20 gadiem.

Vēlāk es izlasīju brīnišķīgu grāmatu

„Parasite Rex”, ko sarakstījis
mans draugs Karls Cimmers.

Kopš tā laika es rakstu par šīm radībām.

Reti kura bioloģijas tēma
mani valdzina vēl vairāk.

Šķiet, parazīti ir pakļāvuši
arī mana paša smadzenes.

Galu galā tie ir ārkārtīgi saistoši

un iedveš brīnumainas šausmas.

Rakstot par parazītiem,

vārdu krājums piepildās

ar tādām frāzēm kā „aprīts dzīvs”
un „izlien no ķermeņa”.

(Smiekli)

Bet tajā ir kas vairāk.

Es esmu rakstnieks,
un mani kolēģi zālē zina,

ka mēs dievinām stāstus.

Parazīti mudina mūs turēties pretim

vienkāršu stāstu vilinājumam.

Viņu pasaule ir pilna sižeta pavērsienu

un negaidītu atrisinājumu.

Kāpēc, piemēram,

šis kāpurs

sāk nikni svaidīties,

kad kāds cits kukainis tuvojas tam

un šiem baltajiem kokoniem,
kurus tas šķietami sargā?

Vai tas aizsargā savus brāļus un māsas?

Nebūt ne.

Šim kāpuram uzbruka

parazītiskā lapsene, kas tajā iedēja olas.

No tām izšķīlās jaunās lapsenes,
kas pašu kāpuru aprija dzīvu,

pirms izlīda no tā ķermeņa.

Saprotat, ko es domāju ar vārdu krājumu?

Kāpurs nav miris.

Dažas lapsenes, šķiet, paliek kāpurā iekšā

un liek tam aizsargāt brāļus un māsas,

kuri tikmēr kokonos attīstās un pieaug.

Šis kāpurs ir nozombēts
miesassargs, kas dauza galvu,

sargājot tās radības pēcnācējus,

kas to nogalināja.

(Aplausi)

Mums vēl daudz kas jāpaspēj.
Man ir tikai 13 minūtes. (Smiekli)

Daži no jums, iespējams,

izmisīgi meklē mierinājumu,

cerot, ka šīs ir tikai
atsevišķas dabas dīvainības,

anomālijas,

un to var saprast,

jo pēc dabas parazīti ir diezgan sīki

un lielu daļu laika pavada
citu organismu iekšienē.

Tos ir viegli nepamanīt,

bet tas nenozīmē, ka tie ir mazsvarīgi.

Pirms dažiem gadiem
vīrs vārdā Kevins Lafertijs

aizveda zinātnieku grupu
uz trim upes grīvām Kalifornijā.

Viņi svēra un secēja,

un protokolēja visu, ko varēja atrast,

un atklāja milzīgu parazītu pārpilnību.

Īpaši plaši sastopami bija sūcējtārpi –

sīki tārpiņi, kas specializējas
savu saimniekorganismu,

piemēram, šī nelaimīgā
gliemeža, kastrēšanā.

Atsevišķs sūcējtārps ir
sīks un mikroskopisks,

taču kopā tie svēra tikpat daudz,

cik visas upes grīvas zivis,

un trīs līdz deviņas reizes vairāk
nekā visi putni kopā.

Atceraties matoni, ko jums rādīju?

Circeni?

Japāņu zinātnieks vārdā Takuja Sato

atklāja, ka kādā upē

tie liek mesties ūdenī tik daudziem
circeņiem un sienāžiem,

ka noslīkušie kukaiņi

veido aptuveni 60 procentus
vietējo foreļu barības.

Manipulācija nav dīvainība.

Tā ir būtiska un plaši sastopama

mūsu apkārtējā pasaulē,

un zinātnieki ir atklājuši

simtiem šādu manipulatoru.

Vēl interesantāk – viņi sāk saprast,

kā tieši šīs radības kontrolē
savus saimniekorganismus.

Lūk, viens no maniem
vismīļākajiem piemēriem –

Ampulex compressa,

smaragdzaļā prusaklapsene.

Tā ir vispāratzīta patiesība,

ka prusaklapsenei ar apaugļotām olām

ir vajadzīgs prusaks.

Kad viņa to atrod,
tā iedur prusakam ar dzeloni,

kas ir arī maņu orgāns.

Šis atklājums nāca gaismā
pirms trim nedēļām.

Tā iedur ar dzeloni, kas ir maņu orgāns,

aprīkots ar sīkiem, jutīgiem izcilnīšiem,

kas ļauj tai sataustīt

prusaka smadzeņu īpatnējo tekstūru.

Tāpat kā neskatoties somā rakājas cilvēks,

lapsene atrod smadzenes un ielaiž indi

divos ļoti konkrētos neironu veidojumos.

Izraēliešu zinātnieki
Frederiks Libersats un Rems Gals

atklāja, ka šī inde ir
ļoti īpašs ķīmiskais ierocis.

Tā prusaku nedz nenogalina,
nedz padara miegainu.

Prusaks varētu doties projām,

aizlidot vai aizbēgt, ja tas gribētu,

bet tas negrib,

jo inde nomāc tā motivāciju iet

un neko vairāk.

Lapsene būtībā izņem ķeksīti
no izvēlnes "bēgt no briesmām"

prusaka operatīvajā sistēmā,

ļaujot tai savu bezpalīdzīgo upuri

aiz antenas aizvest uz midzeni,

tāpat kā cilvēks ved pastaigā suni.

Tur galā lapsene uz tā izdēj olu,

ola izšķiļas, „aprīts dzīvs”,
„izlien no ķermeņa”, bla bla bla,

jūs zināt, kas notiek tālāk.

(Smiekli) (Aplausi)

Es gribētu apgalvot, ka pēc dzēliena

prusaks vairs nav prusaks.

Tas drīzāk ir lapsenes pagarinājums,

gluži tāpat kā circenis
bija matoņa pagarinājums.

Saimniekorganismi
nespēj vairoties, tie mirst.

Tiem ir tikpat liela teikšana
par savu likteni kā manai mašīnai.

Ja reiz parazīts ir iekļuvis iekšā,

saimnieks vairs nav lēmējs.

Arī cilvēkiem, protams,
manipulācija nav nekāds jaunums.

Mēs lietojam zāles,
lai ietekmētu smadzenes

un mainītu garastāvokli,

un kas gan ir argumenti
un reklāma, un lielās idejas,

ja ne mēģinājums ietekmēt
kāda cita cilvēka prātu?

Taču mūsu centieni šajā jomā
ir nemākulīgi un primitīvi,

salīdzinot ar parazītu
smalko un specifisko pieeju.

Dons Dreipers var tikai sapņot

par smaragdzaļās prusaklapsenes
eleganci un precizitāti.

Manuprāt, tas ir viens no iemesliem,

kas dara parazītus tik draudīgus
un tik saistošus.

Mēs augstu vērtējam
savu brīvo gribu un patstāvību,

tāpēc doma vien, ka šīs spējas
var atņemt kāds neredzēts spēks

pamodina daudzas
no mūsu dziļākajām bailēm.

Orvela distopijas, slepeni sazvērnieki

un prātu kontrolējoši ļaundari –

zinātniskās fantastiskas drūmākā daļa
ir pilna ar šādām tēmām,

taču dabas pasaulē tas notiek visu laiku.

Tas liek man uzdot pašsaprotamu
un satraucošu jautājumu:

„Vai ir kādi ļauni, draudīgi parazīti,

kas ietekmē mūsu uzvedību,

mums par to nezinot?

Izņemot Nacionālo drošības aģentūru?”

Ja tādi ir...

(Smiekli) (Aplausi)

Man uz pieres ir sarkans punktiņš, vai ne?

(Smiekli)

Ja tādi ir, tad šis ir labs kandidāts.

Tas ir Toxoplasma gondii, īsāk tokso,

jo katrai baisai radībai

pienākas jauks mīļvārdiņš.

Tokso inficē zīdītājus,

daudz un dažādus zīdītājus,

bet vairoties tas var tikai kaķī.

Zinātnieki, piemēram, Džoana Vebstere,

ir pierādījusi, ka tokso,
nokļūstot žurkā vai pelē,

pārvērš grauzēju kaķi meklējošā robotā.

Ja inficētā žurkā sajūt
burvīgo kaķa čuru aromātu,

tā skrien šīs smaržas virzienā,

nevis prom no tās – kas būtu saprātīgāk.

Kaķis apēd žurku. Tokso tiek pie seksa.

Klasisks stāsts – „Ēd, lūdzies, mīli”.

(Smiekli) (Aplausi)

Jūs nu gan esat dāsni un atsaucīgi ļaudis.

Sveiciens Elizabetei –
man ļoti patika tava runa.

Kā parazīts spēj šādi
kontrolēt saimniekorganismu?

Mēs īsti nezinām.

Mēs zinām, ka tokso izdala
enzīmu, kas ražo dopamīnu –

vielu, kas ir saistīta ar
atalgojumu un motivāciju.

Mēs zinām, ka tas ietekmē
noteiktas grauzēja smadzeņu daļas,

tostarp tās, kuras atbild
par seksuālo uzbudinājumu.

Bet, kā šie puzles gabaliņi savienojas,

mēs šobrīd nezinām.

Pilnīgi skaidrs ir tas,
ka šis organisms ir vienšūnis.

Tam nav nervu sistēmas.

Tas neapzinās sevi, tam nav pat ķermeņa.

Taču tas manipulē ar zīdītāju?

Mēs esam zīdītāji.

Mēs noteikti esam inteliģentāki
par parastu žurku,

tomēr mūsu smadzenēm
pamatā ir tāda pati struktūra,

tāda paša veida šūnas,
tie paši ķīmiskie savienojumi

un tie paši parazīti.

Aplēses atšķiras, bet daļa no tiem norāda,

ka pasaulē katra trešā cilvēka smadzenēs

atrodams tokso.

Parasti tas neizraisa
acīmredzamas slimības.

Parazīts ilgu laiku
pavada pasīvā stāvoklī.

Bet ir pierādījumi, ka cilvēki,
kuri ir tokso pārnēsātāji,

iegūst mazliet atšķirīgus
rezultātus personības testos,

ka viņiem ir nedaudz augstāks
risks iekļūt ceļu negadījumos,

un ir daži pierādījumi,
ka ar šizofrēniju sirgstošie

biežāk ir inficējušies.

Manuprāt, pierādījumi
joprojām ir nepārliecinoši,

un pat tokso pētnieku starpā

domas dalās par to, vai parazīts

tik tiešām ietekmē mūsu uzvedību.

Taču, ņemot vērā šādu
manipulāciju plašo sastopamību,

ir gluži neiedomājami,

ka cilvēki varētu būt vienīgā suga,
kuru tas neietekmē.

Manuprāt, tieši šī parazītu spēja

aizvien apgāzt mūsu uzskatus par pasauli

padara tos tik apbrīnojamus.

Tie visu laiku aicina mūs
paskatīties uz dabu no citām pusēm

un jautāt, vai uzvedība, ko redzam –

vienkārša un pašsaprotama

vai arī sarežģīta un mulsinoša –

nav īpatņu brīvas izvēles sekas,

bet rodas tāpēc, ka tos
pēc savas gribas loka kāds cits.

Lai gan šī doma, iespējams, ir satraucoša

un parazītu paņēmieni mēdz būt šaušalīgi,

manuprāt, šī spēja pārsteigt mūs

padara tos tikpat
burvīgus un harizmātiskus

kā jebkura panda, tauriņš vai delfīns.

„Sugu izcelšanās” noslēgumā

Čārlzs Darvins raksta
par dzīvības varenību

un neskaitāmām tās formām,

ārkārtīgi skaistām un brīnumainām.

Man patīk domāt, ka ar to
viņš varbūt tikpat labi domā

lenteni, kas padara garneli sabiedrisku,

vai lapseni, kas ved prusakus pastaigā.

Bet varbūt manī vienkārši
runā kāds parazīts.

Paldies.

(Aplausi)