Gnu bars. Zivju bars. Putnu bars. Daudzi dzīvnieki pulcējas lielās grupās, kas ir viens no brīnišķīgākajiem skatiem dabas pasaulē. Bet kāpēc šīs grupas veidojas? Parastās atbildes ir – lai meklētu drošību vai medītu baros, vai pulcēšanās, lai pārotos un vairotos. Visi šie skaidrojumi, lai gan bieži patiesi, izdara būtisku pieņēmumu par dzīvnieku uzvedību, proti, ka tie kontrolē savu rīcību, ka tie pārvalda savus ķermeņus, un tas bieži vien nav taisnība. Lūk, artēmija, sālsūdens garnele. Varbūt pazīstat to kā jūras pērtiķi. Tā ir sīka un parasti dzīvo viena, bet reizēm pulcējas šādos lielos, sarkanos baros vairāku metru platībā. Šie bari veidojas parazītu dēļ. Garneles inficē lenteņi. Lentenis būtībā ir gara, dzīva zarna, kam vienā galā ir dzimumorgāni un otrā – mutes piesūceknis. Kā ārštata žurnālists, es jūtu tiem līdzi. (Smiekli) Lentenis no artēmijas ķermeņa izsūc barības vielas, bet tas dara arī ko citu – izkastrē tās, maina to krāsu no caurspīdīgas uz koši sarkanu, pagarina dzīves ilgumu, un, kā noskaidrojis biologs Nikolass Rode, liek tām peldēt baros. Kāpēc? Tāpēc ka lentenim tāpat kā daudziem citiem parazītiem ir sarežģīts dzīves cikls, kurā iesaistīti daudz dažādi saimniekorganismi. Garnele ir tikai viens šī ceļojuma posms. Tā galamērķis ir šis – sārtais flamings. Lentenis var vairoties tikai flamingā, tāpēc, lai tajā nokļūtu, tas manipulē ar garneles organismu, lai tās veidotu šos uzkrītošos, krāsainos barus, ko flamingiem ir vieglāk pamanīt un aprīt. Lūk, tas ir artēmiju baru noslēpums. Šī socializēšanās nav labprātīga, tā notiek, jo garneles tiek kontrolētas. Tā nav drošības meklēšana baros. Patiesībā tas ir tieši pretējais. Lenteņi pakļauj to smadzenes un ķermeņus, pārvēršot tos mašīnās, kas ļauj tiem iekļūt flamingā. Lūk, vēl viens parazītiskas manipulācijas piemērs. Tas ir circenis–pašnāvnieks. Šis circenis ir norijis matoņa jeb zirga mata kāpuru. Circenī tārps sasniedz pieauguša īpatņa izmēru, taču, lai vairotos, tam jātiek ūdenī. Tāpēc tas izdala olbaltumvielu, kas izraisa bojājumu circeņa smadzenēs, liekot tam uzvesties pavisam dīvaini. Kad circenis nokļūst ūdenstilpnes, piemēram, baseina tuvumā, tas lec iekšā un noslīkst, un tārps izlokās ārā no pašnāvnieka ķermeņa. Circeņi ir patiešām ietilpīgi. Kurš gan to būtu domājis? Lenteņi un matoņi nav vienīgie. Tie ir daļa no veselas kavalkādes prātu kontrolējošu parazītu – sēņu, vīrusu, tārpu, kukaiņu un citu organismu, kas specializējas saimniekorganismu gribas pakļaušanā un nomākšanā. Par šo dzīvesveidu es pirmoreiz uzzināju Deivida Atenborova programmā „Dzīves pārbaudījumi” pirms aptuveni 20 gadiem. Vēlāk es izlasīju brīnišķīgu grāmatu „Parasite Rex”, ko sarakstījis mans draugs Karls Cimmers. Kopš tā laika es rakstu par šīm radībām. Reti kura bioloģijas tēma mani valdzina vēl vairāk. Šķiet, parazīti ir pakļāvuši arī mana paša smadzenes. Galu galā tie ir ārkārtīgi saistoši un iedveš brīnumainas šausmas. Rakstot par parazītiem, vārdu krājums piepildās ar tādām frāzēm kā „aprīts dzīvs” un „izlien no ķermeņa”. (Smiekli) Bet tajā ir kas vairāk. Es esmu rakstnieks, un mani kolēģi zālē zina, ka mēs dievinām stāstus. Parazīti mudina mūs turēties pretim vienkāršu stāstu vilinājumam. Viņu pasaule ir pilna sižeta pavērsienu un negaidītu atrisinājumu. Kāpēc, piemēram, šis kāpurs sāk nikni svaidīties, kad kāds cits kukainis tuvojas tam un šiem baltajiem kokoniem, kurus tas šķietami sargā? Vai tas aizsargā savus brāļus un māsas? Nebūt ne. Šim kāpuram uzbruka parazītiskā lapsene, kas tajā iedēja olas. No tām izšķīlās jaunās lapsenes, kas pašu kāpuru aprija dzīvu, pirms izlīda no tā ķermeņa. Saprotat, ko es domāju ar vārdu krājumu? Kāpurs nav miris. Dažas lapsenes, šķiet, paliek kāpurā iekšā un liek tam aizsargāt brāļus un māsas, kuri tikmēr kokonos attīstās un pieaug. Šis kāpurs ir nozombēts miesassargs, kas dauza galvu, sargājot tās radības pēcnācējus, kas to nogalināja. (Aplausi) Mums vēl daudz kas jāpaspēj. Man ir tikai 13 minūtes. (Smiekli) Daži no jums, iespējams, izmisīgi meklē mierinājumu, cerot, ka šīs ir tikai atsevišķas dabas dīvainības, anomālijas, un to var saprast, jo pēc dabas parazīti ir diezgan sīki un lielu daļu laika pavada citu organismu iekšienē. Tos ir viegli nepamanīt, bet tas nenozīmē, ka tie ir mazsvarīgi. Pirms dažiem gadiem vīrs vārdā Kevins Lafertijs aizveda zinātnieku grupu uz trim upes grīvām Kalifornijā. Viņi svēra un secēja, un protokolēja visu, ko varēja atrast, un atklāja milzīgu parazītu pārpilnību. Īpaši plaši sastopami bija sūcējtārpi – sīki tārpiņi, kas specializējas savu saimniekorganismu, piemēram, šī nelaimīgā gliemeža, kastrēšanā. Atsevišķs sūcējtārps ir sīks un mikroskopisks, taču kopā tie svēra tikpat daudz, cik visas upes grīvas zivis, un trīs līdz deviņas reizes vairāk nekā visi putni kopā. Atceraties matoni, ko jums rādīju? Circeni? Japāņu zinātnieks vārdā Takuja Sato atklāja, ka kādā upē tie liek mesties ūdenī tik daudziem circeņiem un sienāžiem, ka noslīkušie kukaiņi veido aptuveni 60 procentus vietējo foreļu barības. Manipulācija nav dīvainība. Tā ir būtiska un plaši sastopama mūsu apkārtējā pasaulē, un zinātnieki ir atklājuši simtiem šādu manipulatoru. Vēl interesantāk – viņi sāk saprast, kā tieši šīs radības kontrolē savus saimniekorganismus. Lūk, viens no maniem vismīļākajiem piemēriem – Ampulex compressa, smaragdzaļā prusaklapsene. Tā ir vispāratzīta patiesība, ka prusaklapsenei ar apaugļotām olām ir vajadzīgs prusaks. Kad viņa to atrod, tā iedur prusakam ar dzeloni, kas ir arī maņu orgāns. Šis atklājums nāca gaismā pirms trim nedēļām. Tā iedur ar dzeloni, kas ir maņu orgāns, aprīkots ar sīkiem, jutīgiem izcilnīšiem, kas ļauj tai sataustīt prusaka smadzeņu īpatnējo tekstūru. Tāpat kā neskatoties somā rakājas cilvēks, lapsene atrod smadzenes un ielaiž indi divos ļoti konkrētos neironu veidojumos. Izraēliešu zinātnieki Frederiks Libersats un Rems Gals atklāja, ka šī inde ir ļoti īpašs ķīmiskais ierocis. Tā prusaku nedz nenogalina, nedz padara miegainu. Prusaks varētu doties projām, aizlidot vai aizbēgt, ja tas gribētu, bet tas negrib, jo inde nomāc tā motivāciju iet un neko vairāk. Lapsene būtībā izņem ķeksīti no izvēlnes "bēgt no briesmām" prusaka operatīvajā sistēmā, ļaujot tai savu bezpalīdzīgo upuri aiz antenas aizvest uz midzeni, tāpat kā cilvēks ved pastaigā suni. Tur galā lapsene uz tā izdēj olu, ola izšķiļas, „aprīts dzīvs”, „izlien no ķermeņa”, bla bla bla, jūs zināt, kas notiek tālāk. (Smiekli) (Aplausi) Es gribētu apgalvot, ka pēc dzēliena prusaks vairs nav prusaks. Tas drīzāk ir lapsenes pagarinājums, gluži tāpat kā circenis bija matoņa pagarinājums. Saimniekorganismi nespēj vairoties, tie mirst. Tiem ir tikpat liela teikšana par savu likteni kā manai mašīnai. Ja reiz parazīts ir iekļuvis iekšā, saimnieks vairs nav lēmējs. Arī cilvēkiem, protams, manipulācija nav nekāds jaunums. Mēs lietojam zāles, lai ietekmētu smadzenes un mainītu garastāvokli, un kas gan ir argumenti un reklāma, un lielās idejas, ja ne mēģinājums ietekmēt kāda cita cilvēka prātu? Taču mūsu centieni šajā jomā ir nemākulīgi un primitīvi, salīdzinot ar parazītu smalko un specifisko pieeju. Dons Dreipers var tikai sapņot par smaragdzaļās prusaklapsenes eleganci un precizitāti. Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kas dara parazītus tik draudīgus un tik saistošus. Mēs augstu vērtējam savu brīvo gribu un patstāvību, tāpēc doma vien, ka šīs spējas var atņemt kāds neredzēts spēks pamodina daudzas no mūsu dziļākajām bailēm. Orvela distopijas, slepeni sazvērnieki un prātu kontrolējoši ļaundari – zinātniskās fantastiskas drūmākā daļa ir pilna ar šādām tēmām, taču dabas pasaulē tas notiek visu laiku. Tas liek man uzdot pašsaprotamu un satraucošu jautājumu: „Vai ir kādi ļauni, draudīgi parazīti, kas ietekmē mūsu uzvedību, mums par to nezinot? Izņemot Nacionālo drošības aģentūru?” Ja tādi ir... (Smiekli) (Aplausi) Man uz pieres ir sarkans punktiņš, vai ne? (Smiekli) Ja tādi ir, tad šis ir labs kandidāts. Tas ir Toxoplasma gondii, īsāk tokso, jo katrai baisai radībai pienākas jauks mīļvārdiņš. Tokso inficē zīdītājus, daudz un dažādus zīdītājus, bet vairoties tas var tikai kaķī. Zinātnieki, piemēram, Džoana Vebstere, ir pierādījusi, ka tokso, nokļūstot žurkā vai pelē, pārvērš grauzēju kaķi meklējošā robotā. Ja inficētā žurkā sajūt burvīgo kaķa čuru aromātu, tā skrien šīs smaržas virzienā, nevis prom no tās – kas būtu saprātīgāk. Kaķis apēd žurku. Tokso tiek pie seksa. Klasisks stāsts – „Ēd, lūdzies, mīli”. (Smiekli) (Aplausi) Jūs nu gan esat dāsni un atsaucīgi ļaudis. Sveiciens Elizabetei – man ļoti patika tava runa. Kā parazīts spēj šādi kontrolēt saimniekorganismu? Mēs īsti nezinām. Mēs zinām, ka tokso izdala enzīmu, kas ražo dopamīnu – vielu, kas ir saistīta ar atalgojumu un motivāciju. Mēs zinām, ka tas ietekmē noteiktas grauzēja smadzeņu daļas, tostarp tās, kuras atbild par seksuālo uzbudinājumu. Bet, kā šie puzles gabaliņi savienojas, mēs šobrīd nezinām. Pilnīgi skaidrs ir tas, ka šis organisms ir vienšūnis. Tam nav nervu sistēmas. Tas neapzinās sevi, tam nav pat ķermeņa. Taču tas manipulē ar zīdītāju? Mēs esam zīdītāji. Mēs noteikti esam inteliģentāki par parastu žurku, tomēr mūsu smadzenēm pamatā ir tāda pati struktūra, tāda paša veida šūnas, tie paši ķīmiskie savienojumi un tie paši parazīti. Aplēses atšķiras, bet daļa no tiem norāda, ka pasaulē katra trešā cilvēka smadzenēs atrodams tokso. Parasti tas neizraisa acīmredzamas slimības. Parazīts ilgu laiku pavada pasīvā stāvoklī. Bet ir pierādījumi, ka cilvēki, kuri ir tokso pārnēsātāji, iegūst mazliet atšķirīgus rezultātus personības testos, ka viņiem ir nedaudz augstāks risks iekļūt ceļu negadījumos, un ir daži pierādījumi, ka ar šizofrēniju sirgstošie biežāk ir inficējušies. Manuprāt, pierādījumi joprojām ir nepārliecinoši, un pat tokso pētnieku starpā domas dalās par to, vai parazīts tik tiešām ietekmē mūsu uzvedību. Taču, ņemot vērā šādu manipulāciju plašo sastopamību, ir gluži neiedomājami, ka cilvēki varētu būt vienīgā suga, kuru tas neietekmē. Manuprāt, tieši šī parazītu spēja aizvien apgāzt mūsu uzskatus par pasauli padara tos tik apbrīnojamus. Tie visu laiku aicina mūs paskatīties uz dabu no citām pusēm un jautāt, vai uzvedība, ko redzam – vienkārša un pašsaprotama vai arī sarežģīta un mulsinoša – nav īpatņu brīvas izvēles sekas, bet rodas tāpēc, ka tos pēc savas gribas loka kāds cits. Lai gan šī doma, iespējams, ir satraucoša un parazītu paņēmieni mēdz būt šaušalīgi, manuprāt, šī spēja pārsteigt mūs padara tos tikpat burvīgus un harizmātiskus kā jebkura panda, tauriņš vai delfīns. „Sugu izcelšanās” noslēgumā Čārlzs Darvins raksta par dzīvības varenību un neskaitāmām tās formām, ārkārtīgi skaistām un brīnumainām. Man patīk domāt, ka ar to viņš varbūt tikpat labi domā lenteni, kas padara garneli sabiedrisku, vai lapseni, kas ved prusakus pastaigā. Bet varbūt manī vienkārši runā kāds parazīts. Paldies. (Aplausi)