Pārdomājot neuzticību – runa visiem, kas jelkad mīlējuši

Neuzticība ir galēja nodevība. Bet vai tādai tai ir jābūt? Attiecību terapeite Estere Perela jautā, kādēļ cilvēki krāpj, un skaidro, kāpēc mīlas dēkas ir tik traumatiskas – jo tās apdraud mūsu emocionālo drošību. Neuzticībā viņa saredz ko negaidītu – ilgu un zaudējuma izpausmi. Šī runa ir jāredz visiem, kas jelkad ir krāpuši vai tikuši krāpti vai kas vienkārši vēlas jaunu ietvaru attiecību izprašanai.

Kāpēc mēs krāpjam?

Un kāpēc laimīgi cilvēki krāpj?

Un ko tieši mēs domājam,
kad sakām "neuzticība"?

Vai tas ir sānsolis, mīlasstāsts,
sekss par naudu, čata istaba,

masāža ar "laimīgām beigām"?

Kāpēc mēs domājam, ka vīrieši krāpj
aiz garlaicības un bailēm no intimitātes,

bet sievietes krāpj aiz vientulības
un slāpēm pēc intimitātes?

Un vai mīlas dēka vienmēr
nozīmē attiecību beigas?

Pēdējo 10 gadu laikā
esmu ceļojusi pa pasauli

un strādājusi ar simtiem pāru,

kurus satricinājusi neuzticība.

Ir viens vienkāršs pārkāpums,

kas spēj laupīt pārim viņu attiecības,

viņu laimi un pat viņu identitāti –
tā ir mīlas dēka.

Un tomēr šis ārkārtīgi parastais
nodarījums ir tik maz pētīts.

Šī runa tātad ir veltīta visiem,
kas jelkad ir mīlējuši.

Laulības pārkāpšana ir eksistējusi
kopš laulības ieviešanas

un tāpat arī pret to vērstais tabu.

Patiesībā neuzticībai
piemīt tāds sīkstums,

ko laulība varētu tikai apskaust,

līdz pat tam, ka šis ir vienīgais bauslis,

ko Bībelē atkārto divreiz:

vienreiz par būšanu neuzticīgam
un otrreiz tikai par nodomāšanu.

(Smiekli)

Kā gan mēs lai samierinām to,
kas visur ir aizliegts

un tomēr visur tiek darīts?

Visos laikos vīriešiem praktiski
ir bijis atļauts krāpt

bez nopietnām sekām,

un to ir balstījušas daudzas
bioloģiskas un evolucionāras teorijas,

kas ir attaisnojušas
viņu apkārtstaigāšanas vajadzību,

tāpēc dubultstandarts ir tikpat vecs
kā pati laulības pārkāpšana.

Bet kurš gan zina, kas patiešām
notiek zem palagiem, vai ne?

Jo, kad lieta nonāk līdz seksam,

vīrieši izjūt spiedienu
lielīties un pārspīlēt,

bet sievietēm nākas slēpt,
mazināt un noliegt,

kas nepārsteidz, ja ņem vērā,
ka vēl arvien pastāv deviņas valstis,

kurās sievietes par sānsoli var nogalināt.

Monogāmija kādreiz nozīmēja
vienu cilvēku uz mūžu.

Tagad monogāmija nozīmē
vienu cilvēku vienlaicīgi.

(Smiekli)

(Aplausi)

Daudzi no jums droši vien ir teikuši:

"Es esmu monogāms visās savās attiecībās."

(Smiekli)

Kādreiz mēs precējāmies

un mums bija sekss pirmo reizi.

Bet tagad mēs precamies,

un mums pārstāj būt sekss ar citiem.

Patiesībā monogāmijai nav bijis
nekāda sakara ar mīlestību.

Vīriešiem bija svarīga sieviešu uzticība,

lai zinātu, kura bērni tie ir

un kurš iegūs manas govis, kad es nomiršu.

Visi vēlas zināt,

cik liela daļa cilvēku krāpj.

Man to jautā visu laiku,
kopš ierados šajā konferencē.

(Smiekli)

Runa ir par jums.

Bet neuzticības definīcija
turpina paplašināties:

seksuālas īsziņas, pornogrāfiskas filmas,
slepena randiņu aplikāciju lietošana.

Tāpēc vien, ka nav vispārēji
pieņemtas definīcijas par to,

ko vispār nozīmē neuzticība,

aplēses stipri svārstās
no 26 līdz 75 procentiem.

Turklāt mēs esam
apkārtstaigājošas pretrunas.

95 procenti no mums teiktu,
ka ir ļoti nepareizi,

ja partneris melo par mīlas dēku,

bet apmēram tikpat daudzi no mums teiktu,

ka tieši tā mēs rīkotos,
ja mums pašiem būtu mīlas dēka.

(Smiekli)

Man patīk šī dēkas definīcija,

tā ietver trīs galvenos elementus:

slepenas attiecības,
kas ir dēkas kodolstruktūra,

lielāka vai mazāka emocionālā piesaiste

un seksuālā alķīmija.

Alķīmija šeit ir atslēgas vārds,

jo erotiskais saviļņojums ir tāds,
ka iztēlē uzburts skūpsts

var būt tikpat spēcīgs un aizraujošs

kā īsta stundām ilga mīlēšanās.

Kā ir teicis Marsels Prusts:

"Par mīlestību atbild mūsu iztēle,
nevis otrs cilvēks."

Tātad krāpt nekad vēl nav bijis vieglāk,

un nekad vēl nav bijis grūtāk
to paturēt slepenībā.

Un nekad vēl neuzticība
nav bijusi tik smaga psiholoģiski.

Kad laulība bija ekonomisks pasākums,

neuzticība apdraudēja
mūsu ekonomisko drošību.

Bet tagad, kad laulība
ir romantiska savienība,

neuzticība apdraud
mūsu emocionālo drošību.

Ironiskā kārtā laulības pārkāpšana

bija vieta, kur mēs meklējām
tīru mīlestību.

Bet tagad, kad mīlestību meklējam laulībā,

laulības pārkāpšana to sagrauj.

Ir trīs veidi, kuros, pēc manām domām,
neuzticība tagad sāpina citādāk.

Mums ir romantisks ideāls,
ar ko mēs vēršamies pie viena cilvēka,

lai piepildītu nebeidzamu
virkni vajadzību:

esi labākais mīlnieks, labākais draugs,

labākais tēvs vai māte,
mana uzticības persona,

emocionālais sabiedrotais,
intelektuālais līdzinieks.

Un es esmu, lūk, kas:
izredzētais, unikālais,

neaizstājamais, neaizvietojamais,

es esmu īstais un vienīgais.

Un neuzticība saka, ka neesmu gan.

Tā ir galēja nodevība.

Neuzticība satricina
mīlestības lielās ambīcijas.

Bet, ja vēstures gaitā
neuzticība vienmēr ir bijusi sāpīga,

tad šodien tā bieži ir traumatiska,

jo tā apdraud mūsu patības izjūtu.

Mans pacients Fernando cieš.

Viņš saka: "Es domāju, ka zinu savu dzīvi.

Es domāju, ka zinu, kas esi tu,
kas esam mēs kā pāris, kas esmu es.

Tagad es ne par ko neesmu drošs."

Neuzticība ir ticības graušana,
identitātes krīze.

"Vai es tev vairs varu uzticēties?"
viņš jautā.

"Vai es kādam jelkad
vairs varu uzticēties?"

Un to saka arī mana paciente Hetera,

runājot par savām attiecībām ar Niku.

Precējušies, divi bērni.

Niks tikko devies komandējumā,

un Hetera ar puikām spēlējas ar viņa iPad,

kad pēkšņi ierauga ziņu uz ekrāna:

"Nevaru vien sagaidīt, kad tevi redzēšu."

"Dīvaini," viņa nodomā,
"mēs taču tikko redzējāmies."

Un tad atkal ziņa:

"Nevaru vien sagaidīt, kad tevi apskaušu."

Un Hetera saprot,

ka tās nav domātas viņai.

Viņa man arī saka,
ka viņas tēvam bijušas mīlas dēkas,

bet māte viņa kabatā bija atradusi čekiņu

un mazliet lūpukrāsas uz apkakles.

Hetera sāk rakņāties

un atrod simtiem ziņu,

viens otram sūtītu foto
un paustas iekāres.

Spilgtās, divu gadu ilgās
Nika dēkas detaļas

atklājas viņas priekšā reāllaikā.

Un tas man lika domāt:

dēkas digitālajā laikmetā
ir kā nāve ar tūkstoš dūrieniem.

Bet ir vēl viens paradokss,
ar ko saskaramies mūsdienās.

Šī romantiskā ideāla dēļ

mēs paļaujamies uz sava partnera
uzticību ar ārkārtīgu degsmi.

Bet mēs arī nekad agrāk neesam bijuši
tik tendēti uz neuzticību,

un nevis tādēļ, ka mums
tagad ir jaunas iekāres,

bet gan tādēļ, ka dzīvojam laikmetā,

kurā jūtam, ka mums ir tiesības
apmierināt savas vēlmes,

jo šī ir kultūra,
kurā esmu pelnījis būt laimīgs.

Ja agrāk mēs šķīrāmies tādēļ,
ka bijām nelaimīgi,

tad tagad šķiramies tādēļ,
ka varētu būt laimīgāki.

Un, ja kādreiz šķiršanās bija kauns,

tad tagad par kauna lietu ir kļuvusi
izvēle palikt, ja vari aiziet.

Tāpēc Hetera nespēj
par to runāt ar draugiem,

jo viņa baidās, ka tie viņu nosodīs,
ka viņa vēl arvien mīl Niku,

un, lai kur viņa vērstos,
viņa saņem to pašu padomu:

"Pamet viņu! Izmet to nelieti uz ielas!"

Ja lomas būtu mainītas,
Niks būtu tādā pašā situācijā.

Palikšana tagad nozīmē kaunu.

Ja mēs varam šķirties,

kādēļ mums vēl vajadzīgas dēkas?

Tipisks pieņēmums ir šāds –
ja cilvēks krāpj,

tad vai nu kaut kas nav kārtībā
jūsu attiecībās vai jūsos pašos.

Bet miljoniem ļaužu nevar būt patoloģiski.

Loģika te ir šāda:

ja viss vajadzīgais ir mājās,
nevajag neko meklēt citur,

pieņemot, ka pastāv tāda lieta
kā perfekta laulība,

kas dara mūs imūnus
pret vēlmi klīst apkārt.

Bet ja nu kaislei ir derīguma dermiņš?

Ja nu ir lietas, ko pat labas attiecības

nekad nespēj sniegt?

Ja pat laimīgi cilvēki krāpj,

ko tas nozīmē?

Vairums cilvēku, ar ko es strādāju,

patiesībā nav hroniski apkārtstaiguļi.

Tie bieži vien ir uzskatos
pavisam monogāmi ļaudis,

vismaz pret savu partneri.

Bet viņos rodas konflikts

starp vērtībām un rīcību.

Tie bieži vien ir cilvēki,
kas gadu desmitiem bijuši uzticīgi,

bet kādu dienu pārkāpuši robežu,

kuru domāja, ka nekad nepārkāps,

riskējot pazaudēt visu.

Bet kas viņus vilināja?

Mīlas dēkas ir nodevība,

un tās ir arī ilgu un zaudējuma izpausme.

Dēkas kodolā bieži atklājas

ilgas un tieksme pēc emocionālas saskaņas,

pēc jaunā, pēc brīvības,
pēc autonomijas un seksuālas intensitātes,

vēlme atgūt savas zaudētās
personības puses

vai mēģinājums atgriezt vitalitāti
zaudējuma un traģēdijas priekšā.

Es atceros vēl kādu savu pacienti, Priju,

kurai ir brīnišķīga laulība,

kura mīl savu vīru

un neparko nevēlētos viņu sāpināt.

Bet viņa arī stāsta,

ka vienmēr ir darījusi to,
kas no viņas gaidīts:

laba meitene, laba sieva, laba māte,

gādā par saviem vecākiem imigrantiem.

Prija iemīlējās arboristā,
kas novāca koku viņas dārzā

pēc viesuļvētras Sendija.

Un ar savu smago auto un tetovējumiem
viņš bija krietns pretstats viņai.

Bet 47 gados Prijas dēka nozīmē
pusaudža dzīvi, kuras viņai nav bijis.

Un viņas stāsts man norāda uz to,
ka tad, kad meklējam otra skatienu,

tas ne vienmēr ir mūsu partneris,
no kura mēs novēršamies,

bet gan cilvēks, par kuru
mēs paši esam kļuvuši.

Un mēs ne tik ļoti meklējam citu cilvēku

kā citu sevi.

Visā pasaulē ir viens vārds,

ko dēkas piedzīvojušie man saka.

Viņi jūtas dzīvi.

Un viņi bieži stāsta
par nesenajiem zaudējumiem:

par mirušu tēvu vai māti,

pārāk agri aizgājušu draugu

un sliktām ziņām no ārsta.

Nāve un mirstīgums
bieži vien mīt mīlas dēkas ēnā,

jo tie liek uzdot jautājumus.

Vai tas ir viss? Vai ir vēl kas?

Vai es tāpat turpināšu vēl 25 gadus?

Vai es vēl kādreiz izjutīšu to?

Un tas mani vedina uz domām,
ka varbūt šie jautājumi

ir tie, kas mudina cilvēkus
pārkāpt robežu,

un ka dažas dēkas ir mēģinājums
cīnīties pret atmirumu,

kā nāves pretinde.

Un pretēji tam, ko jūs varbūt domājat,

sekss mīlas dēkās
ir mazāk svarīgs, nekā iekāre;

kāre pēc uzmanības, kāre justies īpašam,

kāre justies svarīgam.

Un pati dēkas struktūra,

tas, ka nevarat savu mīļoto paturēt,

liek jums gribēt.

Tā pati par sevi ir iekāres mašīna,

jo nepiepildītība, nenoteiktība

liek jums gribēt to, ko nevarat paturēt.

Daži no jums varbūt domā,

ka mīlas dēkas nenotiek
atvērtās attiecībās,

bet tā nav.

Pirmkārt, jautājums
par monogāmiju nav tas pats,

kas jautājums par neuzticību.

Patiesībā šķiet,

ka pat tad, ja mums ir atļauts
sekss ar citiem partneriem,

mūs tik un tā vilinās aizliegtais,

ka, darot to, ko mums nevajadzētu darīt,

mums šķiet, ka darām to,
ko patiešām vēlamies.

Diezgan daudziem pacientiem
esmu arī teikusi,

ka, ja viņi spētu ieviest savās attiecībās

vienu desmito daļu no mīlas dēkā ieliktās
uzdrošināšanās, iztēles un kvēles,

viņiem droši vien nevajadzētu
meklēt manu palīdzību.

(Smiekli)

Kā tad atlabt no dēkas?

Iekāre ir dziļas jūtas.

Nodevība arī.

Tomēr tās var dziedēt.

Un dažas dēkas ir kapa zvans

attiecībām, kas jau ir mirušas,
savu pilnbriedu nesasniegušas.

Savukārt citas atklāj jaunas iespējas.

Patiesībā vairums pāru,
kas piedzīvojuši dēkas,

paliek kopā.

Tomēr daži no tiem
tikai ar grūtībām velk dzīvību,

kamēr citi patiešām spēj
krīzi pārvērst iespējā.

Šie pāri spēj to pārvērst
veidojošā pieredzē.

Un es patiesībā domāju,
ka vēl jo vairāk piekrāptajam partnerim,

kas bieži mēdz teikt:

"Domā, ka es negribēju ko vairāk?

Bet es nebiju tas, kas to izdarīja."

Taču pēc dēkas nākšanas gaismā

arī viņiem ir tiesības pieprasīt vairāk,

un viņiem vairs nav jāuztur status quo,

kas varbūt arī viņus
īsti vairs neapmierināja.

Esmu ievērojusi, ka daudzi pāri

tūlīt pēc dēkas atklāšanas

šī jaunā sajukuma dēļ,
kas var novest pie jaunas kārtības,

piedzīvo tik dziļas sarunas,
tik godīgas un atklātas,

kādas viņiem nav bijušas
gadu desmitiem.

Un partnerus, kas bijuši
seksuāli vienaldzīgi,

pēkšņi pārņem tāda kaisle,

ka viņi nezina, kā to izskaidrot.

Kaut kas bailēs no zaudējuma
no jauna aizšķiļ iekāri

un rāda ceļu uz pilnīgi jaunu patiesību.

Tātad ko tieši pāris var darīt,
kad atklājas mīlas dēka?

Mēs zinām no traumām,
ka atlabšana sākas tad,

kad pāridarītājs atzīst savu vainu.

Tātad partnerim, kuram bijusi dēka,

Nikam,

viens ir izbeigt dēku,

bet tikpat nozīmīgi un svarīgi
ir arī atzīt vainu un paust nožēlu

par sievas sāpināšanu.

Tomēr patiesībā esmu ievērojusi,
ka diezgan daudzi dēkas piedzīvojušie

jūtas ļoti vainīgi
par partnera sāpināšanu,

bet nejūtas vainīgi
par pašu piedzīvoto dēku.

Un šī atšķirība ir svarīga.

Un Nikam ir jābūt nomodā
par savām attiecībām.

Viņam jākļūst uz brīdi
par robežu sargātāju.

Par to runāt ir viņa atbildība,

jo, tam pievēršoties,

viņš var atbrīvot Heteru
no uzmācīgām domām

un vajadzības pārliecināties,
ka dēka nav aizmirsta,

un tas pats no sevis
sāk atjaunot uzticību.

Bet Heterai,

vai piekrāptajam partnerim,

ir svarīgi darīt to, kas atgriež
pašvērtības sajūtu,

ieskaut sevi mīlestībā,
draugos un aktivitātēs,

kas atgriež prieku, jēgu un identitāti.

Tomēr vēl jo svarīgāk

ir iegrožot ziņkāri
uzzināt zemiskus sīkumus.

Kur jūs bijāt? Kur jūs to darījāt?

Cik bieži? Vai viņa gultā
ir labāka par mani?

Tie ir jautājumi, kas sāpina

un neļauj naktī aizmigt.

Tā vietā pārslēdzieties uz to,
ko es dēvēju par izzinošajiem jautājumiem,

tādiem, kas meklē jēgu un motīvus.

Ko šīs attiecības tev nozīmēja?

Ko tu varēji izpaust vai piedzīvot tur

un vairs nevarēji kopā ar mani?

Kā tu juties, pārnākot mājās?

Ko tu augstu vērtē mūsu attiecībās?

Vai tu priecājies, ka tas ir beidzies?

Katra dēka attiecības definē no jauna,

un katrs pāris nosaka,

kāds būs dēkas mantojums.

Bet mīlas dēkas būs vienmēr,
un tās nekur neizzudīs.

Mīlestības un iekāres dilemmas

nesniedz vienkāršas atbildes
kā melns un balts vai labs un slikts,

upuris un pāridarītājs.

Nodevībai attiecībās ir dažādas formas.

Ir daudz veidu, kā mēs
nododam savu partneri:

ar nicinājumu, nevērību,

vienaldzību, vardarbību.

Seksuāla nodevība ir tikai viens
partnera sāpināšanas veids.

Citiem vārdiem, dēkas upuris

ne vienmēr ir upuris laulībā.

Jūs esat mani uzklausījuši,

un es zinu, ko tagad domājat:

viņai ir franču akcents,
viņa noteikti iestājas par mīlas dēkām.

(Smiekli)

Jūs kļūdāties.

Es neesmu francūziete.

(Smiekli)

(Aplausi)

Un es neiestājos par mīlas dēkām.

Bet, tā kā es domāju,
ka mīlas dēkas var nest labumu,

man bieži uzdod šo ļoti dīvaino jautājumu:

vai es to kādam ieteiktu?

Tātad es neieteiktu
iesaistīties mīlas dēkā,

gluži tāpat kā es neieteiktu
saslimt ar vēzi,

un tomēr mēs zinām,
ka ar vēzi slimojušie bieži stāsta,

kā slimība tiem pavērusi jaunu skatpunktu.

Kopš ierados šajā konferencē,
galvenais jautājums, ko man uzdod,

kad saku, ka runāšu par neuzticību, ir:
"Par vai pret?"

Es saku: "Jā."

(Smiekli)

Es raugos uz mīlas dēkām divpusēji:

no vienas puses sāpes un nodevība,

no otras – izaugsme un sevis izpratne;

ko tas nodarīja tev
un ko tas nozīmēja man.

Kad pie manis ierodas pāris
pēc mīlas dēkas atklāšanās,

es bieži vien saku tā:

"Mūsdienās Rietumu pasaulē

vairums no mums piedzīvo
divas vai trīs attiecības

vai laulības,

un daži no mums tās piedzīvo
ar to pašu cilvēku.

Jūsu pirmā laulība ir beigusies.

Vai jūs vēlaties kopīgi veidot vēl vienu?"

Paldies.

(Aplausi)