Pēters van Ums: Kādēļ es izvēlējos ieroci

Pēters van Ums ir Nīderlandes bruņoto spēku vadītājs, taču tas nenozīmē, ka viņš ir karadarbības atbalstītājs. TEDxAmsterdam viņš skaidro, kā viņa karjeru veido miermīlība, nevis vēlme pēc asinsizliešanas un kāpēc mums vajadzīgi bruņotie spēki, ja vēlamies mieru.

Kā Nīderlandes augstākais bruņoto

spēku vadītājs,

ar pa visu pasauli izvietotām karaspēka daļām,

jūtos tiešām pagodināts

šeit atrasties.

Kad aplūkoju

šo TEDxAmsterdam norises vietu,

es redzu ļoti īpašu publiku.

Jūsu dēļ

es piekritu ielūgumam

šodien šeit ierasties.

Kad es palūkojos visapkārt,

es redzu cilvēkus,

kuri grib sniegt savu artavu,

es redzu cilvēkus,

kuri grib padarīt pasauli labāku,

veicot revolucionārus atklājumus,

radot iespaidīgus mākslas darbus,

rakstot kritiskus rakstus

vai iedvesmojošas grāmatas,

uzsākot ilgtspējīgus biznesa projektus.

Jūs katrs esat izvēlējušies

savus instrumentus,

labākas pasaules radīšanas

misijas izpildei.

Daži izvēlējās mikroskopu

kā savu instrumentu.

Citi izvēlējās dejošanu vai gleznošanu,

vai radīja mūziku, kā tikko dzirdējām.

Daži izvēlējās pildspalvu.

Daži darbojas ar naudas instrumentu.

Dāmas un kungi,

es izdarīju citu izvēli.

Paldies.

Dāmas un kungi,

(Smiekli)

(Aplausi)

mums ir vienādi mērķi,

Mani mērķi ir tādi paši,

kā runātājiem, ko dzirdējāt iepriekš.

Es neizvēlējos

paņemt pildspalvu,

otu, kameru.

Es izvēlējos šo instrumentu.

Es izvēlējos ieroci.

Jums, un jūs jau dzirdējāt,

atrasties tik tuvu šim ierocim

var likt justies neomulīgi.

Tas var šķist pat biedējoši.

Īsts ierocis

dažu pēdu attālumā.

Uz brīdi apstāsimies

un izjutīsim šo neomulīgumu.

Jūs to pat varat sadzirdēt.

Novērtēsim to,

ka, iespējams, vairums no jums

nekad nav bijuši tuvumā ierocim.

Tas nozīmē,

ka Nīderlande ir mierīga valsts.

Nīderlande nekaro.

Tas nozīmē, ka nav vajadzīgi karavīri,

kas patrulētu mūsu ielās.

Ieroči nav daļa no mūsu dzīves.

Daudzās valstīs

tas ir cits stāsts.

Daudzās valstīs

cilvēki sastopas ar ieročiem.

Viņi tiek apspiesti.

Viņus iebiedē

militāristi,

teroristi,

noziedznieki.

Ieroči var nodarīt daudz ļaunuma.

Tie ir iemesls

daudzām ciešanām.

Kāpēc gan tad es stāvu jums priekšā

ar šo ieroci?

Kādēļ es izvēlējos ieroci

kā savu instrumentu?

Šodien es jums gribu pastāstīt kādēļ.

Šodien es vēlos jums pastāstīt,

kādēļ es izvēlējos ieroci,

lai pasauli padarītu labāku.

Un es gribu jums pateikt,

kā šis ierocis var palīdzēt.

Mans stāsts sākas

Neimēgenas pilsētā,

Nīderlandes austrumu daļā,

pilsētā, kur es piedzimu.

Mans tēvs

bija strādīgs maiznieks,

bet kad viņš bija beidzis darbu maiznīcā,

viņš man un brālim bieži stāstīja stāstus.

Un visvairāk reižu

viņš man stāstīja šo stāstu, ko tūlīt jums izstāstīšu.

Stāstu par to, kas notika,

kad viņš bija kareivis

nīderlandiešu bruņotajos spēkos

Otrā Pasaules kara sākumā.

Nacisti okupēja Nīderlandi.

Viņu nežēlīgie plāni bija skaidri saprotami.

Viņi gribēja valdīt

ar represiju palīdzību.

Diplomātija vāciešu apturēšanai bija cietusi sakāvi.

Atlika vienīgi rupjš spēks.

Tas bija mūsu pēdējais glābiņš.

Mans tēvs bija tur,

lai to nodrošinātu.

Kā lauksaimnieka dēls,

kas zināja, kā medīt,

mans tēvs bija lielisks šāvējs.

Kad viņš nomērķēja,

nekad neaizšāva garām.

Šajā nīderlandiešu vēstures izšķirošajā brīdī

mans tēvs bija lokalizēts

Vālas upes krastā

netālu no Neimēgenas pilsētas.

Viņš bija tieši nomērķējis uz vācu karavīriem,

kas ieradās okupēt brīvu valsti,

viņa valsti,

mūsu valsti.

Viņš izšāva. Nekas nenotika.

Viņš izšāva vēlreiz.

Neviens vācu karavīrs nenokrita.

Manam tēvam bija iedots

vecs ierocis,

kas pat nevarēja aizšaut

līdz pretējam krastam.

Hitlera karapulki turpināja soļot,

un nebija nekas, ko mans tēvs varēja iesākt.

Līdz pat savai nāves dienai

viņam kremta tas, ka viņš ne reizi netrāpīja.

Viņš būtu varējis kaut ko darīt.

Taču ar vecu ieroci

pat ne vislabākais šāvējs bruņotajos spēkos

nebūtu trāpījis mērķī.

Tā nu viņš šo stāstu nodeva man.

Tad vidusskolā

mani aizrāva sabiedroto karavīru

stāsti.

Karavīru, kuri atstāja savu māju drošību

un riskēja ar savām dzīvībām,

lai atbrīvotu valsti un cilvēkus,

ko viņi nepazina.

Viņi atbrīvoja manu dzimto pilsētu.

Tad es arī nolēmu,

ka ņemšu ieroci

aiz cieņas un pateicības pret

šiem vīriešiem un sievietēm,

kas ieradās, lai mūs atbrīvotu;

no apzināšanās,

ka reizēm vienīgi ierocis

var nostāties

starp labo un ļauno.

Un tādēļ

es paņēmu ieroci,

ne lai šautu,

ne lai nogalinātu,

ne lai iznīcinātu,

bet lai apturētu tos, kas dara ļaunu,

lai aizsargātu neaizsargātos,

lai aizstāvētu demokrātiskās vērtības,

lai atbalstītu brīvību, kas mums ir,

lai runātu šodien šeit,

Amsterdamā

par to, kā mēs pasauli varam padarīt par labāku vietu.

Dāmas un kungi,

es šodien šeit nestāvu,

lai stāstītu par ieroču triumfu.

Man nepatīk ieroči.

Un kad reiz pats esat piedzīvojis apšaudi,

tas vēl skaidrāk liek apzināties,

ka ierocis nav kaut kāds mačo instruments,

par ko lielīties.

Es šodien šeit stāvu,

lai pastāstītu par ieroča izmantošanu

kā miera un stabilitātes instrumentu.

Ierocis var būt viens no vissvarīgākajiem miera un stabilitātes

instrumentiem,

kāds mums ir šajā pasaulē.

Tas var jums likties pretrunīgi.

Bet es ar paša acīm esmu ne tikai redzējis

savu komandējumu laikā Libānā,

Sarajevā un [nesaprotams] valstīs

kā Nīderlandes bruņoto spēku vadītājs,

to arī parāda

plika statistika.

Pēdējo 500 gadu laikā

vardarbība ir dramatiski samazinājusies.

Par spīti fotogrāfijām,

kuras mums tiek rādītas ikdienas ziņās,

karadarbība starp attīstītām valstīm

vairs nav ikdienišķa lieta.

Slepkavību skaits Eiropā

kopš viduslaikiem ir

samazinājies 30 reizes.

Pilsoņu kara un represiju gadījumi

turpina sarukt jau kopš Aukstā kara beigām.

Statistika rāda,

ka mēs dzīvojam

samērā mierīgā laikmetā.

Kāpēc?

Kāpēc vardarbība ir samazinājusies?

Vai mainījies ir cilvēka prāts?

Mēs šorīt runājām par cilvēka prātu.

Vai mēs vienkārši zaudējām savus dzīvnieciskos

atriebības,

varmācīgo rituālu,

dusmu impulsus?

Vai varbūt pie vainas ir kas cits?

Savā pēdējā grāmatā

Hārvardas profesors Stīvens Pinkers

un daudzi citi domātāji pirms viņa

secina, ka viens no galvenajiem dzinuļiem

mazāk vardarbīgās sabiedrībās

ir konstitucionālas valsts izplatība

un plaša mēroga, likumīga spēka

lietošanas ieviešana

valsts monopolā,

kuru par likumīgu atzīst demokrātiski ievēlētas valdības,

likumīgi čeki un bilances, kā arī

neatkarīga tiesas sistēma.

Citos vārdos, valsts monopols,

kas lieto spēku,

tiek labi kontrolēts.

Tāda veida valsts monopols vardarbībai,

pirmkārt, kalpo

kā garantija.

Tas atbrīvo no stimula

bruņošanās sacensībai

starp iespējami naidīgām grupām

mūsu sabiedrībās.

Otrkārt, sodu esamība,

kas ir smagāki par vardarbības izmantošanas priekšrocībām,

pat vēl vairāk izjauc līdzsvaru.

Atturēšanās no vardarbības

kļūst vēl izdevīgāka

nekā kara uzsākšana.

Nevardarbīgums sāk strādāt

kā spararats.

Tas vairo mieru vēl vairāk.

Kur nav konfliktu,

plaukst tirdzniecība.

Un tirdzniecība ir vēl viens svarīgs stimuls

pret vardarbību.

Ar tirdzniecības palīdzību cilvēku starpā

ir savstarpēja atkarība un ieguvums.

Un kad ir savstarpējs ieguvums,

abas puses apzinās, ka tās zaudētu vairāk,

nekā iegūtu,

ja sāktu karu.

Karadarbība vienkārši

vairāk nav labākā izvēle,

un tādēļ vardarbība ir arī samazinājusies.

Tas, dāmas un kungi,

ir loģisks pamats manu bruņoto spēku

pastāvēšanai.

Bruņotie spēki

īsteno valsts monopolu vardarbības gadījumā.

Mēs to darām likumīgā ceļā

tikai pēc tam, kad mūsu demokrātija ir mums prasījusi

to darīt.

Tā ir šī likumīgā,

kontrolētā ieroča izmantošana,

kas ir pamatīgi samazinājusi

kara statistiku,

konfliktus un vardarbību

visā pasaulē.

Tā ir šī piedalīšanās miera uzturēšanas misijās,

kas ir novedusi pie daudzu pilsoņu karu

atrisinājuma.

Mani kareivji izmanto ieroci

kā miera līdzekli.

Un tieši tāpēc nepastāvīgas valstis

ir tik bīstamas.

Nepastāvīgām valstīm

nav likumīgi atzīta, demokrātiski kontrolēta spēka izmantošana.

Nepastāvīgās valstis nepazīst ieroci

kā miera un stabilitātes līdzekli.

Tāpēc neveiksmīgas valstis

visu reģionu var iesaistīt

haosā un konfliktā.

Tādēļ konstitucionālas valsts

jēdziena izplatīšana

ir tik svarīgs mūsu ārvalstu

misiju aspekts.

Tāpēc

mēs cenšamies šobrīd ieviest tiesas sistēmu

Afganistānā.

Tāpēc mēs apmācām policijas darbiniekus,

apmācām tiesnešus,

apmācām prokurorus visā pasaulē.

Un tāpēc,

Nīderlande šajā ziņā ir ļoti unikāla,

tāpēc nīderlandiešu konstitūcija nosaka,

ka viens no bruņoto spēku

galvenajiem uzdevumiem

ir atbalstīt un sekmēt

starptautisko tiesību likumu.

Dāmas un kungi,

skatoties uz šo ieroci,

mēs ieraugām

cilvēka prāta neglīto pusi.

Katru dienu es ceru,

ka politiķi, diplomāti,

attīstītāji

var pārvērst konfliktu

mierā

un draudus

cerībā.

Un es ceru, ka kādu dienu

armijas tiks izformētas

un cilvēki atradīs veidu, kā dzīvot kopā

bez vardarbības un apspiešanas.

Taču līdz šai dienai

mums būs jāveido ideāli

un cilvēka neveiksmi

jānoliek kaut kur vidū.

Kamēr pienāk šī diena,

es atbalstu savu tēvu,

kas centās nošaut nacistus

ar vecu ieroci.

Es atbalstu vīriešus un sievietes,

kas visu mūsu labā ir gatavi riskēt

ar savām dzīvībām mazāk vardarbīgas pasaules dēļ.

Es atbalstu šo kareivi,

kura daļēji zaudēja dzirdi

un pārcieta ilgstošus ievainojumus kājā,

kad viņai trāpīja raķete

misijā Afganistānā.

Dāmas un kungi,

līdz tai dienai,

kad varēsim nolikt ieroci,

es ceru, ka mēs visi piekritīsim,

ka miers un stabilitāte

nerodas bez zināmas piepūles.

Tas prasa smagu darbu,

bieži cilvēkiem pat neredzot.

Tam vajadzīgs labs aprīkojums

un labi apmācīti, uzticīgi karavīri.

Es ceru, ka jūs atbalstīsit mūsu

bruņoto spēku centienus

apmācīt karavīrus

kā šo jauno kapteini

un apgādāt viņu ar labu ieroci,

nevis tādu, kāds tika iedots manam tēvam.

Es ceru, ka atbalstīsit mūsu karavīrus,

kad viņi ir svešumā,

kad viņi atgriežas mājās

un kad viņi ir ievainoti

un viņiem nepieciešama mūsu gādība.

Viņi liek savas dzīvības uz spēles,

mūsu dēļ, jūsu dēļ,

un mēs nedrīkstam viņus pievilt.

Es ceru, ka cienīsit manus kareivjus,

šo kareivi ar šo ieroci.

Jo viņa vēlas labāku pasauli.

Jo viņa sniedz aktīvu ieguldījumu

labākai pasaulei,

tāpat kā visi mēs šodien.

Liels paldies jums.

(Aplausi)