Kā Nīderlandes augstākais bruņoto
spēku vadītājs,
ar pa visu pasauli izvietotām karaspēka daļām,
jūtos tiešām pagodināts
šeit atrasties.
Kad aplūkoju
šo TEDxAmsterdam norises vietu,
es redzu ļoti īpašu publiku.
Jūsu dēļ
es piekritu ielūgumam
šodien šeit ierasties.
Kad es palūkojos visapkārt,
es redzu cilvēkus,
kuri grib sniegt savu artavu,
es redzu cilvēkus,
kuri grib padarīt pasauli labāku,
veicot revolucionārus atklājumus,
radot iespaidīgus mākslas darbus,
rakstot kritiskus rakstus
vai iedvesmojošas grāmatas,
uzsākot ilgtspējīgus biznesa projektus.
Jūs katrs esat izvēlējušies
savus instrumentus,
labākas pasaules radīšanas
misijas izpildei.
Daži izvēlējās mikroskopu
kā savu instrumentu.
Citi izvēlējās dejošanu vai gleznošanu,
vai radīja mūziku, kā tikko dzirdējām.
Daži izvēlējās pildspalvu.
Daži darbojas ar naudas instrumentu.
Dāmas un kungi,
es izdarīju citu izvēli.
Paldies.
Dāmas un kungi,
(Smiekli)
(Aplausi)
mums ir vienādi mērķi,
Mani mērķi ir tādi paši,
kā runātājiem, ko dzirdējāt iepriekš.
Es neizvēlējos
paņemt pildspalvu,
otu, kameru.
Es izvēlējos šo instrumentu.
Es izvēlējos ieroci.
Jums, un jūs jau dzirdējāt,
atrasties tik tuvu šim ierocim
var likt justies neomulīgi.
Tas var šķist pat biedējoši.
Īsts ierocis
dažu pēdu attālumā.
Uz brīdi apstāsimies
un izjutīsim šo neomulīgumu.
Jūs to pat varat sadzirdēt.
Novērtēsim to,
ka, iespējams, vairums no jums
nekad nav bijuši tuvumā ierocim.
Tas nozīmē,
ka Nīderlande ir mierīga valsts.
Nīderlande nekaro.
Tas nozīmē, ka nav vajadzīgi karavīri,
kas patrulētu mūsu ielās.
Ieroči nav daļa no mūsu dzīves.
Daudzās valstīs
tas ir cits stāsts.
Daudzās valstīs
cilvēki sastopas ar ieročiem.
Viņi tiek apspiesti.
Viņus iebiedē
militāristi,
teroristi,
noziedznieki.
Ieroči var nodarīt daudz ļaunuma.
Tie ir iemesls
daudzām ciešanām.
Kāpēc gan tad es stāvu jums priekšā
ar šo ieroci?
Kādēļ es izvēlējos ieroci
kā savu instrumentu?
Šodien es jums gribu pastāstīt kādēļ.
Šodien es vēlos jums pastāstīt,
kādēļ es izvēlējos ieroci,
lai pasauli padarītu labāku.
Un es gribu jums pateikt,
kā šis ierocis var palīdzēt.
Mans stāsts sākas
Neimēgenas pilsētā,
Nīderlandes austrumu daļā,
pilsētā, kur es piedzimu.
Mans tēvs
bija strādīgs maiznieks,
bet kad viņš bija beidzis darbu maiznīcā,
viņš man un brālim bieži stāstīja stāstus.
Un visvairāk reižu
viņš man stāstīja šo stāstu, ko tūlīt jums izstāstīšu.
Stāstu par to, kas notika,
kad viņš bija kareivis
nīderlandiešu bruņotajos spēkos
Otrā Pasaules kara sākumā.
Nacisti okupēja Nīderlandi.
Viņu nežēlīgie plāni bija skaidri saprotami.
Viņi gribēja valdīt
ar represiju palīdzību.
Diplomātija vāciešu apturēšanai bija cietusi sakāvi.
Atlika vienīgi rupjš spēks.
Tas bija mūsu pēdējais glābiņš.
Mans tēvs bija tur,
lai to nodrošinātu.
Kā lauksaimnieka dēls,
kas zināja, kā medīt,
mans tēvs bija lielisks šāvējs.
Kad viņš nomērķēja,
nekad neaizšāva garām.
Šajā nīderlandiešu vēstures izšķirošajā brīdī
mans tēvs bija lokalizēts
Vālas upes krastā
netālu no Neimēgenas pilsētas.
Viņš bija tieši nomērķējis uz vācu karavīriem,
kas ieradās okupēt brīvu valsti,
viņa valsti,
mūsu valsti.
Viņš izšāva. Nekas nenotika.
Viņš izšāva vēlreiz.
Neviens vācu karavīrs nenokrita.
Manam tēvam bija iedots
vecs ierocis,
kas pat nevarēja aizšaut
līdz pretējam krastam.
Hitlera karapulki turpināja soļot,
un nebija nekas, ko mans tēvs varēja iesākt.
Līdz pat savai nāves dienai
viņam kremta tas, ka viņš ne reizi netrāpīja.
Viņš būtu varējis kaut ko darīt.
Taču ar vecu ieroci
pat ne vislabākais šāvējs bruņotajos spēkos
nebūtu trāpījis mērķī.
Tā nu viņš šo stāstu nodeva man.
Tad vidusskolā
mani aizrāva sabiedroto karavīru
stāsti.
Karavīru, kuri atstāja savu māju drošību
un riskēja ar savām dzīvībām,
lai atbrīvotu valsti un cilvēkus,
ko viņi nepazina.
Viņi atbrīvoja manu dzimto pilsētu.
Tad es arī nolēmu,
ka ņemšu ieroci
aiz cieņas un pateicības pret
šiem vīriešiem un sievietēm,
kas ieradās, lai mūs atbrīvotu;
no apzināšanās,
ka reizēm vienīgi ierocis
var nostāties
starp labo un ļauno.
Un tādēļ
es paņēmu ieroci,
ne lai šautu,
ne lai nogalinātu,
ne lai iznīcinātu,
bet lai apturētu tos, kas dara ļaunu,
lai aizsargātu neaizsargātos,
lai aizstāvētu demokrātiskās vērtības,
lai atbalstītu brīvību, kas mums ir,
lai runātu šodien šeit,
Amsterdamā
par to, kā mēs pasauli varam padarīt par labāku vietu.
Dāmas un kungi,
es šodien šeit nestāvu,
lai stāstītu par ieroču triumfu.
Man nepatīk ieroči.
Un kad reiz pats esat piedzīvojis apšaudi,
tas vēl skaidrāk liek apzināties,
ka ierocis nav kaut kāds mačo instruments,
par ko lielīties.
Es šodien šeit stāvu,
lai pastāstītu par ieroča izmantošanu
kā miera un stabilitātes instrumentu.
Ierocis var būt viens no vissvarīgākajiem miera un stabilitātes
instrumentiem,
kāds mums ir šajā pasaulē.
Tas var jums likties pretrunīgi.
Bet es ar paša acīm esmu ne tikai redzējis
savu komandējumu laikā Libānā,
Sarajevā un [nesaprotams] valstīs
kā Nīderlandes bruņoto spēku vadītājs,
to arī parāda
plika statistika.
Pēdējo 500 gadu laikā
vardarbība ir dramatiski samazinājusies.
Par spīti fotogrāfijām,
kuras mums tiek rādītas ikdienas ziņās,
karadarbība starp attīstītām valstīm
vairs nav ikdienišķa lieta.
Slepkavību skaits Eiropā
kopš viduslaikiem ir
samazinājies 30 reizes.
Pilsoņu kara un represiju gadījumi
turpina sarukt jau kopš Aukstā kara beigām.
Statistika rāda,
ka mēs dzīvojam
samērā mierīgā laikmetā.
Kāpēc?
Kāpēc vardarbība ir samazinājusies?
Vai mainījies ir cilvēka prāts?
Mēs šorīt runājām par cilvēka prātu.
Vai mēs vienkārši zaudējām savus dzīvnieciskos
atriebības,
varmācīgo rituālu,
dusmu impulsus?
Vai varbūt pie vainas ir kas cits?
Savā pēdējā grāmatā
Hārvardas profesors Stīvens Pinkers
un daudzi citi domātāji pirms viņa
secina, ka viens no galvenajiem dzinuļiem
mazāk vardarbīgās sabiedrībās
ir konstitucionālas valsts izplatība
un plaša mēroga, likumīga spēka
lietošanas ieviešana
valsts monopolā,
kuru par likumīgu atzīst demokrātiski ievēlētas valdības,
likumīgi čeki un bilances, kā arī
neatkarīga tiesas sistēma.
Citos vārdos, valsts monopols,
kas lieto spēku,
tiek labi kontrolēts.
Tāda veida valsts monopols vardarbībai,
pirmkārt, kalpo
kā garantija.
Tas atbrīvo no stimula
bruņošanās sacensībai
starp iespējami naidīgām grupām
mūsu sabiedrībās.
Otrkārt, sodu esamība,
kas ir smagāki par vardarbības izmantošanas priekšrocībām,
pat vēl vairāk izjauc līdzsvaru.
Atturēšanās no vardarbības
kļūst vēl izdevīgāka
nekā kara uzsākšana.
Nevardarbīgums sāk strādāt
kā spararats.
Tas vairo mieru vēl vairāk.
Kur nav konfliktu,
plaukst tirdzniecība.
Un tirdzniecība ir vēl viens svarīgs stimuls
pret vardarbību.
Ar tirdzniecības palīdzību cilvēku starpā
ir savstarpēja atkarība un ieguvums.
Un kad ir savstarpējs ieguvums,
abas puses apzinās, ka tās zaudētu vairāk,
nekā iegūtu,
ja sāktu karu.
Karadarbība vienkārši
vairāk nav labākā izvēle,
un tādēļ vardarbība ir arī samazinājusies.
Tas, dāmas un kungi,
ir loģisks pamats manu bruņoto spēku
pastāvēšanai.
Bruņotie spēki
īsteno valsts monopolu vardarbības gadījumā.
Mēs to darām likumīgā ceļā
tikai pēc tam, kad mūsu demokrātija ir mums prasījusi
to darīt.
Tā ir šī likumīgā,
kontrolētā ieroča izmantošana,
kas ir pamatīgi samazinājusi
kara statistiku,
konfliktus un vardarbību
visā pasaulē.
Tā ir šī piedalīšanās miera uzturēšanas misijās,
kas ir novedusi pie daudzu pilsoņu karu
atrisinājuma.
Mani kareivji izmanto ieroci
kā miera līdzekli.
Un tieši tāpēc nepastāvīgas valstis
ir tik bīstamas.
Nepastāvīgām valstīm
nav likumīgi atzīta, demokrātiski kontrolēta spēka izmantošana.
Nepastāvīgās valstis nepazīst ieroci
kā miera un stabilitātes līdzekli.
Tāpēc neveiksmīgas valstis
visu reģionu var iesaistīt
haosā un konfliktā.
Tādēļ konstitucionālas valsts
jēdziena izplatīšana
ir tik svarīgs mūsu ārvalstu
misiju aspekts.
Tāpēc
mēs cenšamies šobrīd ieviest tiesas sistēmu
Afganistānā.
Tāpēc mēs apmācām policijas darbiniekus,
apmācām tiesnešus,
apmācām prokurorus visā pasaulē.
Un tāpēc,
Nīderlande šajā ziņā ir ļoti unikāla,
tāpēc nīderlandiešu konstitūcija nosaka,
ka viens no bruņoto spēku
galvenajiem uzdevumiem
ir atbalstīt un sekmēt
starptautisko tiesību likumu.
Dāmas un kungi,
skatoties uz šo ieroci,
mēs ieraugām
cilvēka prāta neglīto pusi.
Katru dienu es ceru,
ka politiķi, diplomāti,
attīstītāji
var pārvērst konfliktu
mierā
un draudus
cerībā.
Un es ceru, ka kādu dienu
armijas tiks izformētas
un cilvēki atradīs veidu, kā dzīvot kopā
bez vardarbības un apspiešanas.
Taču līdz šai dienai
mums būs jāveido ideāli
un cilvēka neveiksmi
jānoliek kaut kur vidū.
Kamēr pienāk šī diena,
es atbalstu savu tēvu,
kas centās nošaut nacistus
ar vecu ieroci.
Es atbalstu vīriešus un sievietes,
kas visu mūsu labā ir gatavi riskēt
ar savām dzīvībām mazāk vardarbīgas pasaules dēļ.
Es atbalstu šo kareivi,
kura daļēji zaudēja dzirdi
un pārcieta ilgstošus ievainojumus kājā,
kad viņai trāpīja raķete
misijā Afganistānā.
Dāmas un kungi,
līdz tai dienai,
kad varēsim nolikt ieroci,
es ceru, ka mēs visi piekritīsim,
ka miers un stabilitāte
nerodas bez zināmas piepūles.
Tas prasa smagu darbu,
bieži cilvēkiem pat neredzot.
Tam vajadzīgs labs aprīkojums
un labi apmācīti, uzticīgi karavīri.
Es ceru, ka jūs atbalstīsit mūsu
bruņoto spēku centienus
apmācīt karavīrus
kā šo jauno kapteini
un apgādāt viņu ar labu ieroci,
nevis tādu, kāds tika iedots manam tēvam.
Es ceru, ka atbalstīsit mūsu karavīrus,
kad viņi ir svešumā,
kad viņi atgriežas mājās
un kad viņi ir ievainoti
un viņiem nepieciešama mūsu gādība.
Viņi liek savas dzīvības uz spēles,
mūsu dēļ, jūsu dēļ,
un mēs nedrīkstam viņus pievilt.
Es ceru, ka cienīsit manus kareivjus,
šo kareivi ar šo ieroci.
Jo viņa vēlas labāku pasauli.
Jo viņa sniedz aktīvu ieguldījumu
labākai pasaulei,
tāpat kā visi mēs šodien.
Liels paldies jums.
(Aplausi)