Džeimss Hansens: Kādēļ man ir jārunā par klimata pārmaiņām

Viens no vadošajiem klimata pētniekiem Džeimss Hansens dalās ar stāstu par savu ieguldījumu zinātnē un diskusijā par klimata izmaiņām. To darot, viņš izceļ nenoliedzamos pierādījumus tam, ka izmaiņas notiek, un kāpēc tas viņam rada pamatīgas bažas par nākotni.

Ko es zinu tādu,

kas būtu iemesls, lai mani

atturīgu, Amerikas rietumu vidienes

zinātnieku apcietinātu

Baltā nama priekšā protestējot?

Un ko jūs darītu,

ja zinātu to, ko zinu es?

Sāksim ar to, kā es līdz tam nokļuvu.

Man laimējās uzaugt

laikā, kad nebija grūti

algotu zemnieku bērnam

iekļūt valsts universitātē.

Man patiešām palaimējās

doties uz Aiovas universitāti,

kur varēju studēt profesora Džeimsa Van Alena vadībā,

kurš radīja ierīces

pirmajiem Amerikas pavadoņiem.

Profesors Van Alens man stāstīja

par Venēras novērojumiem,

ka bija vērojama stipra mikroviļņu radiācija.

Vai tas nozīmēja, ka Venērai bija jonosfēra?

Vai varbūt Venēra bija ārkārtīgi karsta?

Pareizā atbilde,

ko apstiprināja Venēras Padomju kosmosa kuģis,

bija, ka Venēra ir ļoti karsta —

900 grādu pēc Fārenheita.

Tā saglabāja karstumu,

pateicoties biezai oglekļa dioksīda atmosfērai.

Man laimējās piebiedroties NASA

un veiksmīgi ierosināt

eksperimentālu lidojumu uz Venēru.

Mūsu ierīces uzņēma šo attēlu

ar Venēras plīvuru,

kas izrādījās esam

sērskābes smogs.

Taču kamēr tika būvēta mūsu ierīce,

es iesaistījos aprēķinu veikšanā

siltumnīcas efektam

šeit uz zemes.

Tāpēc, ka mēs sapratām,

ka mūsu atmosfēras sastāvs mainījās.

Galu galā, es atkāpos

no galvenā pētnieka amata

mūsu Venēras eksperimentā,

jo pašu planētas izmaiņas acu priekšā

ir daudz interesantākas un svarīgākas.

Tās izmaiņas ietekmēs visu cilvēci.

Siltumnīcas efekts bija labi izprasts

jau vairāk kā gadsimtu.

Britu fiziķis Džons Tindels,

1850. gados

veica laboratorijas mērījumus

infrasarkanajai radiācijai,

kas ir siltums.

Viņš parādīja, ka gāzes, kā piemēram, CO2 absorbē siltumu,

tādējādi strādājot kā sega,

sildot Zemes virsmu.

Es strādāju kopā ar citiem zinātniekiem

Zemes klimata novērojumu analizēšanai.

1981. gadā

mēs publicējām rakstu „Science Magazine”,

kas atklāja, ka gadsimta gaitā

novērotā sasilšana

par 0,4 grādiem pēc Celsija

ir bijusi tieši saistīta ar siltumnīcas efektu,

CO2 palielināšanos.

Zeme visdrīzāk sasiltu 1980. gadu gaitā

un līdz gadsimta beigām

silšana sasniegtu

vidējās temperatūras kritisko līmeni.

Mēs arī brīdinājām, ka 21. gadsimtā

būtu novērojamas klimata zonu maiņas,

sausuma reģionu veidošanās

Ziemeļamerikā un Āzijā,

Ledāju erozija un jūras līmeņa celšanās

un leģendārās Ziemeļrietumu pārejas atvēršanos.

Visi šie triecieni,

tolaik aizsākoties, ir jau notikuši

vai pašlaik pilnā sparā notiek.

Mūsu ziņojums tika atspoguļots arī The New York Times pirmajā lapā

un ļāva man uzstāties Kongresā

1980. gados,

ziņojums, kurā es uzsvēru,

ka globālā sasilšana abējādi palielina

Zemes ūdens apmaiņas ciklu.

Vienā veidā tie ir karstuma viļņi un sausums,

kas rodas tieši no sasilšanas,

taču arī, pateicoties siltākai atmosfērai,

tā uzkrāj vairāk ūdens tvaika

ar tā netiešo enerģiju,

daudz lielākos apmēros

palielināsies nokrišņi.

Tas paredz spēcīgākas vētras un lielākus plūdus.

Globālās sasilšanas ēverģēlība

kļuva laikietilpīga

un novērsa mani no nodarbošanās ar zinātni,

daļēji tāpēc, ka biju sūdzējies

par to, ka Baltais Nams bija sagrozījis manu vēstījumu.

Tamdēļ es nolēmu griezties atpakaļ,

lai stingri pieturētos nodarbēm, kas saistītas ar zinātni

un citiem atstātu vietu dialogiem.

Aptuveni 15 gadus vēlāk,

globālās sasilšanas pierādījumi bija daudz vērienīgāki.

lielākā daļa 1981. gada dokumentā minēto prognožu

bija fakti.

Man bija iespēja divreiz runāt

prezidenta klimata jautājumu darba grupā.

Taču energētiskā politika turpināja vērst uzsvaru

uz jaunām degizrakteņu atradnēm.

Tajā laikā mums jau bija divi mazbērni,

Sofija un Konors.

Es nolēmu,

ka nevēlos, lai viņi nākotnē

teiktu: „Opaps saprata, kas notiek,

taču viņš neko nedarīja lietas labā.”

Tādēļ es nolēmu publiski uzstāties ar runu,

kritizējot enerģētiskās politikas trūkumus.

2004. gadā es uzstājos ar runu Aiovas universitātē

un 2005. gadā

Amerikas Ģeofizikas savienības sanāksmē.

Tas noveda līdz zvaniem

no Baltā Nama NASA vadībai,

un man tika pateikts, ka es nedrīkstu uzstāties ar runām vai runāt ar medijiem

bez iepriekš saskaņotas atļaujas,

no NASA vadības puses.

Pēc tam, kad informēju New York Times

par šiem ierobežojumiem,

NASA bija spiesta cenzūru izbeigt.

Taču tam bija arī sekas.

Es biju izmantojis pirmo rindiņu

no NASA misiju mērķiem,

„Izprast un pasargāt mūsu planētu,”

lai attaisnotu savas runas.

Drīz pēc tam šī pirmā rindiņa no misiju mērķiem

tika izdzēsta, un nekad vairs nav atjaunota.

Nākamos pāris gadus

aizvien vairāk un vairāk

centos paust steidzami nepieciešamās

pārmaiņas enerģētiskajā politikā,

kamēr vēl joprojām darbojos kā pētnieks ar klimata izmaiņām.

ļaujiet man raksturot pētījumu pašu svarīgāko secinājumu,

pirmkārt, no Zemes enerģijas līdzsvara

un, otrkārt, no Zemes klimata vēsturiskā viedokļa.

Pievienojot CO2 gaisam

ir kā uzklāt gultai vēl vienu segu.

Tas samazina Zemes siltuma izstarojumu kosmosā,

tādēļ rodas īslaicīgs enerģijas nelīdzsvars.

Vairāk enerģija tiek saņemta,

nekā atdota,

līdz Zeme sasilst tik daudz

lai no jauna kosmosā izstarotu siltumu

tik daudz enerģijas, cik tā absorbē no Saules.

Tātad zīmīgais daudzums

ir Zemes enerģijas nelīdzsvars.

Vai vairāk enerģija tiek saņemta,

nekā atdota?

Jā tā, tad atmosfērai pievadīts vairāk siltuma.

Tas notiks arī nepievienojot vairāk siltumnīcas efekta gāzu.

Beidzot,

mēs varam precīzi izmērīt Zemes enerģijas nelīdzsvaru,

izmērot siltuma daudzumu

Zemes siltuma rezervuāros.

Lielākais rezervuārs, okeāns, bija vismazāk mērītais,

līdz vairāk nekā 3000 „Argo” nirstošo boju

mērījumu tika izdarīti visos Zemes okeānos.

Šie mērījumi atklāj,

ka augšējā okeāna daļa

pamatīgos apmēros uzņem siltumu.

Dziļā okeāna daļa arī gūst siltumu, taču mazākos apmēros,

un enerģija

kļūst par planētu aptverošu un ledus kausējošu tīklu.

Arī desmitu metru dziļumā esošā zeme

uzsilst.

Kopējais enerģijas nelīdzsvars šobrīd

ir apmēram vata sešas desmittdaļas uz kvadrātmetru (6/10W / m2)

Tas var neizklausīties daudz,

taču saskaitot kopā pa visu pasauli, tas ir milzum daudz.

Tas ir aptuveni 20 reižu vairāk

kā enerģija, ko patērē visa cilvēce.

Tas ir līdzvērtīgi

400,000 Hirošimas atombumbu uzspridzināšanai dienā

365 dienas gadā.

Tik daudz par daudz enerģijas

Zeme katru dienu uzņem.

Šis nelīdzsvars,

ja mēs vēlamies stabilizēt klimatu,

nozīmē, ka mums ir jāsamazina CO2

no 391 ppm, daļiņas uz mijonu,

atpakaļ līdz 350 ppm.

Šādas ir nepieciešamās pārmaiņas, lai atjaunotu enerģijas līdzsvaru

un novērstu turpmāku sasilšanu.

Klimata izmaiņu noliedzēji apgalvo,

ka Saule ir galvenais klimata izmaiņu cēlonis.

Taču mērītais enerģijas nelīdzsvars bija sastopams

zemākajā saules starojuma novērojuma laikā,

kad zemi sasniegusī saules enerģija bija samazinātos apmēros.

Neskatoties uz to, saņemtā enerģija bija vairāk, nekā atdotā.

Tas apstiprina to, ka iespaids, kādu uz klimatu atstāj saules enerģija

ir nesalīdzināms ar iespaidu, kādu atstāj siltumnīcas efekta gāzes,

lielākoties no kurināmo izrakteņu dedzināšanas.

Nu atskatoties uz Zemes klimatisko vēsturi.

Šīs globālās temperatūras maiņas,

atmosfēras CO2 un jūras līmeņa līknes

ir iegūtas no okeāna dzīļu un Antarktikas ledus serdes,

no okeāna nogulumiem un sniegpārslām

kas uzkrājās gadu no gada

aptuveni 800 000 gadus,

veidojot divu jūdžu biezu ledus kārtu.

Kā varat redzēt, pastāv ievērojama sakarība

starp temperatūru, CO2 un jūras līmeni.

Uzmanīga izpēte parāda,

ka temperatūras izmaiņas

viegli vedina uz CO2 izmaiņām

pāris gadsimtu gaitā.

Klimata izmaiņu noliedzējiem tīk izmantot šo faktu,

lai samulsinātu un mānītu sabiedrību

sakot: „Temperatūra ir tā, kas liek CO2 daudzumam mainīties,

nevis pretēji.”

Taču šis aizkavējums

ir tieši tas, kas sagaidāms.

Nelielas izmaiņas Zemes orbītā,

kas atgadās desmit līdz simts tūkstoš gadu laikā

maina izplatīšanos

Saules gaismai uz Zemes.

Kad ir vairāk saules gaismas

augstos platuma grādos vasarā, ledāji kūst.

Ledāju kušana,

padara zemi tumšāku,

tāpēc tā absorbē vairāk saules gaismas

un kļūst siltāka.

Siltāks okeāns izdala CO2,

gluži tāpat kā silta Coca-Cola.

Un vairāk CO2 veicina spēcīgāku sasilšanu.

Tātad CO2, metāns, un ledāji

bija šī atgriezeniskā saite,

kas pastiprināja globālās temperatūras izmaiņas

radot to, ka šīs senās klimata svārstības ir milzīgas,

neskatoties uz to, ka klimata izmaiņas uzsāka

salīdzinoši vājš spēks.

Galvenā doma

ir tā, ka šīs pašas atgriezeniskās saites

norisināsies šodien.

Fizika nemainās.

Zemei sasilstot,

šobrīd pateicoties papildu atmosfērai pievadītajam CO2,

kusīs ledus,

un no silstošajiem okeāniem un

kūstošajām mūžīgā sasaluma zonām izdalīsies CO2 un metāns.

Kamēr mēs nevaram pateikt tieši, cik ātri

šie plašie atgriezeniskie procesi risināsies,

ir skaidrs, ka tie notiks,

ja vien mēs neapturēsim sasilšanu.

Pastāv pierādījumi

ka atgriezeniskie procesi jau sākas.

Precīzi mērījumi

ar GRACE, gravitācijas pavadoni,

Atklāj, ka abas, Grenlande un Antarktika,

šobrīd zaudē masu,

vairāku simtu kubikkilometru gada laikā.

Kopš mērījumi aizsākšanas

pirms deviņiem gadiem

apjomi ir paātrinājušies.

Arī metāns sāk

izlauzties no mūžīgā sasaluma.

Cik lielu ūdenslīmeņa celšanos

mēs varam sagaidīt?

Pēdējo reizi CO2 bija 390 ppm,

šodienas

jūras līmenis bija augstāks

līdz vismaz 15 metriem, 50 pēdām.

Vieta, kur jūs sēžat šobrīd,

būtu zem ūdens.

Lielākā daļa aprēķinu liecina par to, ka šajā gadsimtā,

mēs dabūsim vismaz vienu metru.

es uzskatu, ka būs vairāk,

ja turpināsim svilināt degizrakteņus,

iespējams pat pieci metri, kas ir 18 pēdas,

šajā gadsimtā, vai neilgi pēc tam.

Svarīgākais punkts

ir tas, ka būsim uzsākuši procesu,

kas ir ārpus cilvēces kontroles.

Ledāji turpinātu sadalīties gadsimtiem ilgi

un nebūtu pastāvīgas krastu līnijas.

Ekonomiskās sekās ir gandrīz neiedomājamas.

Simtiem Jaunorleānai līdzīgu postījumu

visapkārt pasaulei.

Kas var būt vēl vairāk postoši,

ja klimata noliegšana turpināsies,

ir sugu iznīcināšana.

Monarhu sugas tauriņi

varētu būt vieni no 20 līdz 50 procentiem no visām sugām,

ko Starpvaldību ekspertu grupa klimata pārmaiņu jautājumos novērtē

kā vienu no izmiršanai nolemtajām

līdz gadsimta beigām,

ja pieturēsimies pie līdzšinējas, pierastās degizrakteņu lietošanas.

Globālā sasilšana jau šobrīd ietekmē cilvēkus.

Teksasa, Oklahoma, Meksika,

karstuma periodi un sausums pagājušajā gadā,

Maskava, gadu iepriekš

un Eiropa 2003. gadā,

tie visi bija ārkārtēji gadījumi,

vairāk kā trīskārša novirze no normas.

Pirms 50 gadiem

šādas anomālijas

norisinājās vien divās līdz trīs desmitdaļās

no viena procenta planētas zemes platības.

Pēdējos gados,

pateicoties globālajai sasilšanai,

tās norisinās jau 10 procentos

un palielinās līdz iespējamībai 25 līdz 50 procentos.

Tātad varam diezgan pārliecinoši apgalvot,

ka spēcīgie Teksasas un Maskavas karstuma viļņi

nebija dabīgi;

tie bija radušies pateicoties globālajai sasilšanai.

Ievērojams trieciens,

ja globāla sasilšana turpināsies,

būs mūs nācijas un visas pasaules "pārtikas grozam"

Rieumu vidiene un Lielie līdzenumi,

kurus sagaida izkalšana līdz nepazīšanai,

trakāk kā „Smilšu katls”,

tikai pāris desmitgažu laikā,

ja ļausim globālajai sasilšanai turpināties.

Kā gan es tiku ievilkts arvien dziļāk un dziļāk

centienos tikt sadzirdētam,

sniedzot runas vairāk kā 10 valstīs, tiekot apcietināts,

tērējot savu atvaļinājumu laiku,

ko biju uzkrājis vairāk kā 30 gados?

Man palīdzēja vairāki mazbērni.

Džeiks ir ļoti pozitīvs,

aizrautīgs puika.

Šeit divarpus gadu vecumā,

viņš domā, ka var palīdzēt

viņa divarpus dienu vecajai māsiņai.

Tas būtu amorāli

atstāt šos jaunos cilvēkus

ar klimatisko sistēmu

izejot ārpus jebkādas kontroles.

Klimata izmaiņu traģēdija

ir tāda, ka mēs varam to atrisināt

ar vienkāršu, godīgu pieeju,

pakāpeniski paaugstinot oglekļa nodevu,

kas tiek ievākta no degizrakteņu uzņēmumiem

un katru mēnesi elektroniski 100%

proprocionāli sadalīta visiem

likumīgajiem iedzīvotājiem,

valdībai nepaturot ne graša.

Lielākā daļa cilvēku saņemtu vairāk ikmēneša dividendēs,

nekā tie maksātu par cenu paaugstināšanos.

Šī nodeva un dividendes

veicinātu ekonomiku

un jaunievedumus,

radot miljoniem darbavietu.

Tas ir galvenais nosacījums

veiklai mūsu virzībai

uz tīras enerģijas nākotni.

Vairāki augsta līmeņa ekonomisti

ir šī piedāvājuma līdzautori.

Džims Dipeso no Republikāņu Vides aizsardzības

raksturo to šādi:

„Caurredzama. Uz tirgu balstīta.

Nepalielina valdības apmērus.

Ļauj enerģijas jautājumus izlemt individuāli.

Izklausās pēc konservatīva klimata plāna.”

Taču tā vietā, lai uzliktu pieaugošu nodokli oglekļa izmešiem,

lai radītu apstākļus, kuros par degizrakteņiem jāmaksā

tā patiesās izmaksas sabiedrībai,

mūsu valdības liek sabiedrībai

subsidēt degizrakteņus

ar 400 līdz 500 miljardiem dolāru

gadā visā pasaulē,

tādā veidā iedrošinot jebkādu degizrakteņu iegūšanu —

kalnu galotņu nojaukšanu,

garvagu raktuvju veidošanu, spiedienveida skalošanu,

darvas smilšu un slānekļa iegūšanu,

Arktiskā okeāna dziļurbšanu.

Šis ceļš, ja turpināts,

garantē to, ka skarsim vājos punktus,

nonākot līdz ledāju sairšanai,

kas nākamajām paaudzēm radīs nekontrolējamu situāciju.

Liela daļa sugu

tiks pakļautas iznīcībai.

Un pieaugošā sausuma un plūdu intensitāte

atstās smagu iespaidu uz pasaules „maizes klēti,”

izraisot masveida badu

un ekonomisko pagrimumu.

Iztēlojieties milzīgu asteroīdu,

kas virzās tieši virsū Zemei.

Tas ir līdzvērtīgs

tam, ar ko mēs saskaramies šobrīd.

Tomēr mēs minstināmies,

nerīkojoties,

lai novērstu sadursmi ar asteroīdu

pat apzinoties, jo ilgāk gaidīsim,

jo grūtāk un dārgāk tas kļūs.

Ja mēs būtu sākuši 2005. gadā,

planetārā enerģētiskā līdzsvara atjaunošana un

klimata stabilizēšana šajā gadsimtā būtu prasījusi

izmešu samazināšanu par trīs procentiem gadā.

Ja sākam nākamgad,

tie jau ir seši procenti gadā.

Ja gaidām 10 gadus, tie ir 15 procenti gadā,

ārkārtīgi grūti un dārgi,

varbūt pat neiespējami.

Taču mēs pat nesākam.

Nu jūs zināt to, ko zinu es,

kas liek man izklausīties tik satrauktam.

Protams, man nav izdevies šo vēsti izplatīt.

Zinātne ir nepārprotama.

Man ir vajadzīga jūsu palīdzība

daudz veiksmīgāk darīt zināmu šīs situācijas

smagumu

un neatliekamību,

un tās risinājumus.

Mēs to esam parādā mūsu bērniem un mazbērniem.

Pateicos.

(Aplausi)