Kauna cena

„Publiska kaunināšana kā asins sports ir jāaptur,” saka Monika Levinska. „1998. gadā es biju pirmais upuris, kas gandrīz vienā acumirkli zaudēja reputāciju pasaules mērogā.” Mūsdienās, publiska kaunināšana internetā, ko viņa pieredzējusi uz savas ādas, ir kļuvusi par pastāvīgu parādību un var kļūt nāvējoša. Drosmīgajā runā viņa aplūko pazemošanas kultūru internetā un jautā, vai pastāv cits ceļš.

Jūsu priekšā ir sieviete,
kas publiski klusējusi desmit gadus.

Acīmredzot, tas ir mainījies,

bet tikai nesen.

Pirms dažiem mēnešiem

es pirmo reizi uzstājos ar nozīmīgu runu

Forbes 30 Under 30 samitā.

Tajā piedalījās 1500 lieliski jaunieši,
visi jaunāki par 30 gadiem.

Tas nozīmēja, ka 1998. gadā

vecākajiem no tiem bija 14 gadu

un jaunākajiem tikai 4.

Es ar viņiem jokoju, ka daži no viņiem,
iespējams, par mani dzirdējuši

tikai no repa dziesmām.

Jā, esmu repa dziesmās.

Gandrīz 40 repa dziesmās. (Smiekli)

Bet manas uzstāšanās vakarā
notika kas pārsteidzošs.

41 gada vecumā ar mani flirtēja
27 gadus vecs puisis.

Nav slikti, vai ne?

Viņš bija valdzinošs un es jutos glaimota,

un es atteicu.

Ziniet, kā viņš mani neveiksmīgi uzrunāja?

Viņš man varētu likt
atkal justies kā 22 gados.

(Smiekli) (Aplausi)

Tovakar sapratu, ka, iespējams,
esmu vienīgais cilvēks, kam pāri 40,

kas nevēlas atgriezties 22 gadu vecumā.

(Smiekli)

(Aplausi)

22 gadu vecumā
es iemīlējos savā priekšniekā,

un 24 gadu vecumā

piedzīvoju tā postošās sekas.

Vai varētu pacelt rokas tie,

kas 22 gadu vecumā nav izdarījuši
kādu kļūdu, ko vēlāk nožēlojuši.

Jā. Tā jau man šķita.

Tātad, dažiem no jums, tāpat kā man,
22 gadu vecumā gadījies kļūdīties,

un iemīlēties nepareizajā cilvēkā,

varbūt pat savā priekšniekā.

Atšķirībā no manis, jūsu priekšnieks,

visticamāk, nebija
Amerikas Savienoto Valstu prezidents.

Protams, dzīve ir pārsteigumu pilna.

Nepaiet ne diena, kad man
par manu kļūdu neatgādinātu,

un es šo kļūdu dziļi nožēloju.

1998. gadā, pēc tam,
kad biju ierauta bezcerīgā romānā,

mani arī ierāva politiskā,
juridiskā un mediju virpulī,

kāds līdz tam vēl nebija pieredzēts.

Atcerieties, tikai dažus gadus pirms tā,

ziņas patērēja no trīs avotiem:

laikrakstiem vai žurnāliem,

klausoties radio

vai skatoties televīziju.

Tas arī viss.

Bet tas nebija mans liktenis.

Tā vietā, šo skandālu jums piedāvāja

digitālā revolūcija.

Tas nozīmēja, ka mums bija pieeja
visai informācijai, ko vien vēlējāmies,

kad vien to vēlējāmies, jebkad, jebkur,

un kad tas notika 1998. gada janvārī,

tas notika internetā.

Tā bija pirmā reize,
kad internets uzurpēja

tradicionālās ziņas kā nozīmīgu
savu ziņu pasniegšanas saturu.

Tas bija klikšķis,
kas satricināja pasauli.

Personīgi man, tas nozīmēja to,

ka vienā dienā pārtapu
no pilnīgi privātas personas

par visā pasaulē
publiski pazemotu personu.

Es biju pirmais upuris,
kas gandrīz vienā mirklī

pasaules mērogā
zaudējis personīgo reputāciju.

Šī steiga nosodīt,
kam vaļu ļāvusi tehnoloģija,

radīja virtuālo akmeņu metēju pūļus.

Tiesa, tas bija vēl pirms
sociālo mediju uzplaukuma,

tomēr bija iespējams komentēt internetā,

sūtīt ziņas e-pastā,
un, protams, sūtīt nežēlīgus jokus.

Ziņu avoti publicēja
manus foto kur vien pagadās,

lai pārdotu laikrakstus,
interneta banerus,

un liktu cilvēkiem skatīties televizoru.

Vai atceraties kādu
noteiktu attēlu ar mani,

teiksim, ar bereti galvā?

Atzīstu, ka pieļāvu kļūdas,

īpaši uzvelkot to bereti.

Bet uzmanība un nosodījums,
ko saņēmu, ne par notikušo,

bet personīgi man adresētu,
bija iepriekš nepieredzēts.

Mani dēvēja par staiguli,

ieleni, padauzu, mauku, cērtamo

un, protams, par TO sievieti.

Mani redzēja daudzi,

bet patiešām pazina tikai daži.

Es saprotu: bija viegli aizmirst,

ka tā sieviete ir daudzšķautņaina,

ar savu dvēseli,
kas reiz bijusi nesalauzta.

Kad tas ar mani notika pirms 17 gadiem,
tam nebija nosaukuma.

Tagad mēs to dēvējam par
kiberpāridarījumiem, uzmākšanos internetā.

Šodien, es vēlos
ar jums dalīties pieredzē,

un runāt par kultūras novērojumiem,
ko šī pieredze man palīdzējusi izdarīt,

un par manu cerību, ka mana pieredze
novedīs pie pārmaiņam,

kas ļaus citiem ciest mazāk.

1998. gadā es zaudēju
savu reputāciju un cieņu.

Es zaudēju gandrīz visu,

un es gandrīz zaudēju arī savu dzīvību.

Ļaujiet iezīmēt jums ainu.

Ir 1998. gada septembris.

Es sēžu biroja telpā bez logiem

Neatkarīgās Padomes birojā

zem sanošām fluorescējošām lampām.

Es klausos savā balsī,

savā balsī no slepeni ierakstītām
telefona sarunām,

ko gadu iepriekš veicis
kāds par draugu uzskatīts cilvēks.

Esmu šeit, jo man ir juridiski pieprasīts

personīgi autentificēt visas
ierakstītās sarunas 20 stundu garumā.

Pēdējo astoņu mēnešu laikā,
noslēpumaino ierakstu saturs

ir karājies pār manu galvu
kā Damokla zobens.

Kurš gan spēj atcerēties,
kas pateikts pirms gada?

Bailēs sastingusi, es klausos,

klausos savās čalās
par ikdienas sīkumiem,

klausos kā atzīstos mīlestībā
pret prezidentu

un, protams, salauztajā sirdi,

klausos dažbrīd viltīgajā, dažbrīd
neiejūtīgajā, dažbrīd muļķīgajā sevī.

Mana balss skan nežēlīgi,
nepiedodoši, dumji.

Klausos ar lielu, lielu kaunu

sliktāko manas personības versiju,

kādu es pat nespēju atpazīt.

Dažas dienas vēlāk Starra ziņojumu
publicē izskatīšanai Kongresā,

un visi tie ieraksti un atšifrējumi,
tie zagtie vārdi, ir daļa no tā.

Ierakstu atšifrējumu publicēšana
jau ir liels trieciens,

bet dažas nedēļas vēlāk,

audio ierakstus pārraida televīzijā,

un liela daļa no tiem
ir pieejama internetā.

Publiskais pazemojums bija nepanesams.

Dzīve bija gandrīz neizturama.

1998. gadā tā nebija parasta parādība,

un ar „parādību” es domāju
cilvēka privāto runu, darbību,

sarunu un attēlu nozagšanu,

un to publicēšanu,

publicēšanu bez piekrišanas,

publicēšanu bez konteksta

un publicēšanu bez līdzjūtības.

Pārlecot 12 gadus uz priekšu, 2010. gadu,

ir dzimuši sociālie mediji.

Aina diemžēl kļuvusi daudz kuplāka
ar līdzīgiem gadījumiem kā manējais,

vienalga, vai kāds tiešām
kļūdījies, vai nē.

Un nu par upuriem kļuvušas
gan publiskas, gan privātas personas.

Sekas dažiem no tiem
ir bijušas šausmīgas, ļoti šausmīgas.

Es runāju pa telefonu ar mammu

2010. gada septembrī,

un mēs apspriedām ziņas

par kādu Ratgerzas
Universitātes pirmkursnieku

vārdā Tailers Klementi

Jauko, jūtīgo, radošo Taileru

intīmā brīdī ar citu vīrieti
ar tīmekļa kameru

slepeni nofilmēja viņa istabas biedrs.

Kad interneta pasaule
uzzināja par šo gadījumu,

sākās izsmiešana un kiberpāridarīšana.

Pēc dažām dienām

Tailers nolēca
no Džordža Vašingtona tilta,

padarot sev galu.

Viņam bija 18.

Mana mamma bija šausmās par to,
kas notika ar Taileru un viņa ģimeni,

un viņa bija sāpju pārņemta,

Es īsti nespēju to saprast,

bet tad es beidzot apjēdzu,

viņa vēlreiz izdzīvoja 1998. gadu,

kad ik vakaru sēdēja pie manas gultas,

atkal izdzīvoja laiku, kad lika man
turēt vannas istabas durvis atvērtas,

un atkal izdzīvoja laiku,
kad abi mani vecāki baidījās,

ka mani pazemos līdz nāvei,

burtiskā nozīmē.

Šodien pārāk daudziem vecākiem

nav bijusi iespēja aizstāvēt
un glābt savus bērnus.

Pārāk daudzi par savu bērnu
ciešanām un pazemojumu

uzzinājuši par vēlu.

Tailera traģiskā, bezjēdzīgā nāve
man bija pagrieziena punkts.

Tas palīdzēja manu pieredzi
ieraudzīt citādā gaismā,

un es sāku raudzīties uz pazemojumu un
pāridarījumu pasauli sev apkārt

un redzēt to citādāku.

1998. gadā mēs nezinājām,
kur šī drosmīgā jaunā tehnoloģija

vārdā internets, mūs novedīs.

Kopš tā laika, tā ir ļāvusi cilvēkiem
sazināties neiedomājamos veidos,

apvienojot zaudētus brāļus un māsas,

glābjot dzīvības, uzsākot revolūcijas,

bet kiberpāridarījumu tumsa un tikumiskā
kaunināšana, kādu pieredzēju es,

ir vērsusies plašumā.

Katru dienu internetā
cilvēki, it īpaši jaunieši,

kas nav garīgi nobrieduši,
lai ar to tiktu galā,

tiek nozākāti un pazemoti tā,

ka viņi nespēj iedomāties
savu dzīvi nākamajā dienā,

un daži no viņiem,
diemžēl, to arī nepiedzīvo,

un tajā nav nekā virtuāla.

Lielbritānijas organizācija ChildLine, kas
palīdz jauniešiem dažādos jautājumos,

pagājušajā gadā nogalē
publicējusi graujošu statistiku:

No 2012. līdz 2013. gadam

bija 87 procentu pieaugums

zvaniem un e-pastiem,
kas saistīti ar kiberpāridarījumiem.

Nīderlandē veiktā metanalīze

pirmo reizi pierāda,

ka kiberpāridarījumi noved
pie pašnāvnieciskām tieksmēm

daudz vairāk nekā
pāridarījumi ārpus interneta.

Un ziniet, kas mani satrieca,
kaut gan tam nevajadzētu.

Pagājušogad tika veikts pētījums,
kurā secināja, ka pazemojums

ir spēcīgāk izjusta emocija

nekā laime vai pat dusmas.

Nežēlība pret citiem nav nekas jauns,

bet internetā, tehnoloģiski pavairota
kaunināšana ir daudz spēcīgāka,

nevaldāmāka un pastāvīgi pieejama.

Kādreiz kauna atbalss atskanēja
tikai ģimenes, ciema,

skolas vai kopienas robežās,

bet tagad tam pievienojusies
arī interneta sabiedrība.

Mijoniem cilvēku, bieži vien anonīmi,

var durstīt tevi ar vārdiem,
un tas ļoti sāp,

un nepastāv ierobežojumu, cik cilvēku

var publiski tevi vērot

un ielikt publiskā iežogojumā.

Publiskai kaunināšanai

ir ļoti personīga cena,

un interneta izaugsme
šo cenu ir sakāpinājusi.

Nu jau gandrīz divdesmit gadus

esam lēnām sējuši kauna
un publiska pazemojuma sēklu

mūsu kultūras augsnē
gan internetā, gan ārpus tā.

Tenku lapas, paparaci,
realitātes šovi, politika,

ziņu aģentūras un dažreiz hakeri,
visi tirgojas ar kaunu.

Tas ir novedis pie notrulinātības
un visatļautības gaisotnes internetā,

kas izpaužas troļļošanā, ielaušanās
privātajā telpā un kiberpāridarījumiem.

Šīs pārmaiņas ir radījušas to,
ko profesors Nikolauss Milss sauc

par pazemošanas kultūru.

Pievērsiet uzmanību dažiem spilgtiem
piemēriem tikai pēdējā pusgada laikā.

Snapchat, pakalpojuma sniedzējs,
ko pārsvarā lieto jaunākās paaudzes,

un kas apgalvo, ka tā ziņu mūžs ilgst

tikai dažas sekundes.

Iedomājieties, kādu satura
diapazonu tas aptver.

Trešās puses lietotne, ar ko Snapchat
lietotāji pagarina ziņu mūžu,

tika uzlauzta,

un 100'000 personīgu sarunu,
attēlu un video nopludināti internetā,

kas tagad tur glabāsies mūžīgi.

Dženiferas Lorensas un dažu citu aktieru
iCloud konti tika uzlauzti,

un privāti, intīmi kailfoto
izplatīti internetā

bez viņu atļaujas.

Kāda tenku lapa saņēma
vairāk nekā piecus miljonus apmeklējumu

tikai šīs ziņas dēļ.

Un kā ar Sony Pictures datu uzlaušanu?

Dokumenti, kam pievērsa
visvairāk uzmanības,

bija privātas e-pasta vēstules, kurām
bija maksimāla publiska kauna vērtība.

Bet šajā pazemošanas kultūrā

publiskās kaunināšanas cenu
nosaka ar citu mērauklu.

Tajā nav nozīmes, ko tas prasa no upuriem,

tādiem kā Tailers un daudziem citiem,

jo sevišķi sievietēm, mazākumgrupu

un LGBTQ kopienas pārstāvjiem,

bet cenu tajā nosaka peļņa,
ko iegūst viņu medītāji.

Šī ielaušanās citu dzīvēs
ir izejmateriāls,

ko efektīvā un nežēlīgā veidā iegūst,
iepako un pārdod ar peļņu.

Ir izveidojies tirgus,
kur publisks pazemojums ir prece

un kauns ir nozare.

Kā tajā pelna naudu?

Ar klikšķiem.

Jo vairāk kauna, jo vairāk klikšķu.

Jo vairāk klikšķu,
jo vairāk reklāmas dolāru.

Mēs esam bīstamā spirālē.

Jo vairāk klikšķinām uz šādām tenkām,

jo nejūtīgāki kļūstam
pret līdzcilvēku dzīvēm,

un jo nejūtīgāki kļūstam,
jo vairāk klikšķinām.

Tikmēr kāds gūst peļņu

uz citu cilvēku ciešanu rēķina.

Ar katru klikšķi mēs izdarām izvēli.

Jo vairāk mēs piesātinām
savu kultūru ar publisku kaunināšanu,

jo vairāk tā tiek pieņemta,

jo vairāk mēs pieredzam
kiberpāridarījumus,

troļļošanu, dažāda veida datorurķēšanu

un uzmākšanos internetā.

Kāpēc? Jo tiem visiem
pamatā ir pazemojums.

Šāda rīcība ir simptoms kultūrai,
ko esam radījuši.

Vien padomājiet!

Rīcības izmaiņas sākas ar
uzskatu formēšanu.

Mēs to esam pieredzējuši
ar rasismu, homofobiju

un daudziem citiem tagadnes
un pagātnes aizspriedumiem.

Mainoties mūsu uzskatiem
par viendzimuma laulību,

aizvien vairāk cilvēku baudīja
vienlīdzīgas brīvības.

Mums sākot novērtēt ilgtspēju,

aizvien vairāk cilvēku pievērsa uzmanību
atkritumu pārstrādei.

Ja runājam par mūsu pazemošanas kultūru,

mums ir vajadzīga kultūras revolūcija.

Publiska kaunināšana
kā asinssports ir jāaptur,

un ir laiks iejaukties
internetā un mūsu kultūrā.

Izmaiņas sākas ar kaut ko
ļoti vienkāršu, bet tas nav viegli.

Mums jāatgriežas pie senajām līdzjūtības
vērtībām — līdzjūtības un empātijas.

Internetā mums ir līdzjūtības deficīts

un empātijas krīze.

Pētniece Brenē Brauna
ir teikusi, es citēju:

„Kauns nevar pārdzīvot empātiju.”

Kauns nevar pārdzīvot empātiju.

Esmu pieredzējusi ļoti
drūmus dzīves brīžus,

un tieši līdzjūtība un empātija no manas
ģimenes, draugiem, profesionāļiem

un dažreiz pat svešiniekiem mani glāba.

Pat viena cilvēka empātijai
var būt nozīme.

Mazākuma ietekmes teorija,

ko piedāvā sociālpsihologs
Seržs Moskovisi,

saka, ka pat skaitliski mazas vienības,

ja tās ir pastāvīgas ilgāku laiku,

var raisīt pārmaiņas.

Interneta pasaulē mēs varam
veicināt mazākuma ietekmi,

kļūstot par aizstāvjiem.

Būt par aizstāvi nozīmē,
apātiskas vērošanas vietā,

mēs varam ierakstīt pozitīvu komentāru
par kādu, vai ziņot par pāridarījumu.

Ticiet man, līdzjūtīgi komentāri
palīdz mazināt negāciju.

Mēs varam arī pretdarboties kultūrai,
atbalstot organizācijas,

kas nodarbojas ar šādiem jautājumiem,

kā Tailera Klementi fonds ASV,

Anti-Bullying Pro Lielbritānijā,

un Project Rockit Austrālijā.

Mēs daudz runājam par mūsu
tiesībām uz vārda brīvību,

bet mums vairāk būtu jārunā par

mūsu atbildību pret vārda brīvību.

Mēs visi gribam, lai mūs sadzird,

bet atzīsim, ka atšķiras runas ar nodomu

un runas uzmanības piesaistīšanai.

Internets ir „id” ātrgaitas lielceļš,

bet empātijas izrādīšana internetā

dod labumu mums visiem un palīdz
veidot pasauli drošāku un labāku.

Interneta saziņai jābūt līdzjūtīgai,

ziņu patēriņam jābūt līdzjūtīgam

un klikšķiem jābūt līdzjūtīgiem.

Vien iedomājieties virsrakstā savu vārdu
kāda cita vārda vietā.

Es vēlos nobeigt uz personīgas nots.

Pēdējo deviņu mēnešu laikā,

visvairāk man jautā: kāpēc?

Kāpēc tagad? Kāpēc es
izsaucu uz sevi uguni?

Šajos jautājumos var lasīt starp rindām,

un atbildei nav nekā kopīga ar politiku.

Atbilde ir un paliek: jo ir laiks.

Laiks pārstāt laipot
starp pagātnes rēgiem,

laiks pārstāt dzīvot kaunā,

un laiks atgūt savu dzīvi.

Tas arī nav saistīts tikai
ar sevis glābšanu.

Ikvienam, kas cieš no kauna
un publiskas pazemošanas,

ir jāzina viens:

Tu vari to pārciest.

Es zinu, ka tas ir grūti.

Tas var nebūt nesāpīgi, ātri vai viegli,

bet tu vari uzstāt uz citādu
savas dzīvesstāsta noslēgumu.

Esi līdzjūtīgs pret sevi.

Mēs visi esam pelnījuši līdzjūtību,

un dzīvot līdzjūtīgākā pasaulē
gan internetā, gan ārpus tā.

Paldies, ka uzklausījāt.

(Aplausi)