Kāpēc mēs nerunājam par bērnu izmantošanu internetā?

„Mums ar bērniem jārunā par riskiem, ar ko tie sastopas internetā,” saka IT drošības speciālists Sebastians Bortniks. Savā runā Bortniks stāsta par iedraudzināšanu – bērnu seksuālo izmantošanu, ko veic pieaugušie internetā – un ierosina sarunas par tehnoloģijām, ko vajadzētu uzsākt, lai mūsu bērni būtu drošībā.

[Šajā video redzams nepatīkams saturs.
Izvēle ir skatītāja ziņā.]

Šī ir Nīnas Rodrigesas Facebook lapa.

Viņai bija trīs dažādi profili

un draugos 890 bērni
vecumā no 8 līdz 13 gadiem.

Lūk, fragmenti no sarunas
ar vienu no šiem bērniem.

Tā ir precīza sarunas kopija

un daļa no krimināllietas.

Šis zēns viņai sāka sūtīt
intīmas fotogrāfijas,

līdz viņa ģimene saprata, kas notiek.

Viņi par to ziņoja policijai,
un izmeklēšana aizveda līdz kādai mājai.

Lūk, šīs meitenes istaba.

Nīna Rodrigesa patiesībā bija
24 gadus vecs vīrietis,

kas to darīja
ar daudziem nepilngadīgajiem.

Mikaēlai Ortegai bija 12 gadi,

kad viņa devās satikt
savu jauno Facebook draudzeni,

arī divpadsmitgadnieci.

Viņa sevi sauca par Roči de Riveru.

Patiesībā Mikaēla satika
26 gadus veco Džonatanu Lunu,

kurš, kad viņu beidzot noķēra,
atzinās viņas slepkavībā,

jo meitene nebija gribējusi
ar viņu nodarboties ar seksu.

Viņam bija četri Facebook profili

un draugu sarakstā 1700 sieviešu.

No tām 90% bija jaunākas par 13 gadiem.

Šie ir divi dažādi
iedraudzināšanas gadījumi:

pieaugušais uzrunā bērnu internetā

un, manipulējot vai melojot,

ieved šo bērnu seksuālā teritorijā,

sākot no sarunām par seksu
līdz intīmu fotogrāfiju sūtīšanai,

bērna filmēšanai ar tīmekļa kameru

vai norunājot tikšanos klātienē.

Tā ir iedraudzināšana.

Tā notiek un iet plašumā.

Jautājums ir, ko darīsim,

jo, kamēr domājam, bērni ir vieni.

Viņi paēd vakariņas,
aiziet uz savu istabu,

aizver durvis,

ieiet datorā, savos telefonos

un nokļūst naktsklubā,

nokļūst ballītē.

Brīdi apdomājiet to, ko tikko pateicu:

viņi ir vietā, kas pilna svešinieku,

vidē bez ierobežojumiem.

Internets ir nojaucis fiziskās robežas.

Kad esam vieni savā istabā

un pieslēdzamies internetam,

mēs patiesībā neesam vieni.

Ir vismaz divi iemesli,
kāpēc neko nedarām –

vai vismaz nedarām pareizi.

Pirmkārt, esam pārliecināti,

ka viss internetā notiekošais ir virtuāls.

Patiesībā mēs to tā arī saucam –
virtuālā pasaule.

Ja ieskatīsieties vārdnīcā,

virtuāls ir kas tāds,
kas ir šķietams vai nav īsts.

Un šo vārdu mēs izmantojam,
runājot par internetu –

kaut kas, kas nav reāls.

Iedraudzināšanas problēma ir tā,

ka tā ir īsta.

Deģenerāti, izvirtuši pieaugušie
lieto internetu,

lai izmantotu zēnus un meitenes.

Turklāt viņi izmanto faktu,
ka bērni un viņu vecāki domā,

ka internetā notiekošais
patiesībā nenotiek.

Pirms dažiem gadiem kopā ar kolēģiem
nodibinājām NVO „Kiberdrošā Argentīna”,

kuras mērķis ir veicināt izpratni
par drošību internetā.

2013. gadā mēs piedalījāmies
parlamenta sanāksmēs,

kurās apsprieda Iedraudzināšanas likumu.

Atceros, ka daudziem iedraudzināšana
nozīmēja tikai un vienīgi soli,

lai ar bērniem norunātu tikšanos klātienē
un iesaistītu tos seksuālās aktivitātēs.

Bet viņi nedomāja par to,
kas notiek ar bērniem,

kas piedalījušies sarunās par seksu
ar pieaugušo, pašiem to nezinot,

kas dalījušies ar intīmām fotogrāfijām,
domādami, ka tās redz cits bērns,

vai vēl ļaunāk –

kas atkailinājušies kameras priekšā.

To neviens neuzskatīja par izvarošanu.

Esmu pārliecināts, ka daudziem no jums

šķiet dīvaina doma, ka viens cilvēks
var otru izmantot nepieskaroties.

Tas vienkārši ir veids, kā mēs domājam.

Zinu, jo pats savulaik domāju tāpat.

Biju vienkārši IT drošības tehniķis,

līdz ar mani atgadījās, lūk, kas.

2011. gada nogalē

mazā pilsētiņā Buenosairesas provincē

pirmoreiz dzirdēju par kādu gadījumu.

Pēc kādas uzstāšanās

pie manis pienāca
11-gadīgas meitenes vecāki,

kuru meita bija kļuvusi
par iedraudzināšanas upuri.

Kāds pieaugušais viņu bija pierunājis

masturbēt kameras priekšā

un bija to ierakstījis.

Šis video ceļoja
pa dažādām interneta vietnēm.

Todien vecāki ar asarām acīs lūdza,

lai pastāstām viņiem,
kā izdzēst šos video no interneta.

Man sāpēja sirds,

un es mainījos uz visiem laikiem,

kad sagādāju viņiem pēdējo vilšanos,
sakot, ka ir par vēlu:

tajā brīdī, kad saturs
ir nonācis internetā,

mēs to vairs nespējam kontrolēt.

Kopš tās dienas domāju par šo meiteni,

kas no rītiem ceļas,

brokasto ar ģimeni,
kas šo video ir redzējusi,

kājām dodas uz skolu,

satiek cilvēkus,
kas viņu redzējuši kailu,

ierodas skolā un rotaļājas
ar draugiem, kas viņu arī redzējuši.

Tā viņa dzīvo.

Kā uz delnas.

Protams, viņas ķermeni neviens neizvaroja.

Bet vai viņas seksualitāti neizmantoja?

Ir skaidrs, ka fizisko un digitālo
mēs mēram ar dažādām mērauklām.

Mēs dusmojamies uz sociālajiem tīkliem,

jo dusmoties pašiem uz sevi
ir sāpīgāk un patiesāk.

Un tas aizved pie otra iemesla,

kāpēc šim jautājumam nepievēršam
pietiekami daudz uzmanības.

Proti, mēs uzskatām,

ka bērniem mūsu palīdzība nav vajadzīga,

ka par tehnoloģijām
viņi jau tāpat visu zina.

Bērnībā

pienāca brīdis, kad man atļāva
uz skolu iet vienam pašam.

Pēc tam, kad vairākus gadus
biju gājis vecākiem pie rokas,

mani todien apsēdināja,

iedeva mājas atslēgas

un teica: „Sargā tās, nevienam nedod,

ej un nāc atpakaļ pa ceļu, ko tev rādījām,

esi mājās laikus,

uz stūra pārej pāri ielai,
pirms tam paskaties uz abām pusēm,

un, galvenais, nerunā ar svešiniekiem!”

Es visu zināju par iešanu,

tomēr par mani rūpējās
atbildīgs pieaugušais.

Viens ir zināt, kā kaut kas jādara,

otrs ir prast sevi pasargāt.

Iedomājieties šādu situāciju:

man ir 10 vai 11 gadu,
un kādu rītu pēc pamošanās

man pamet mājas atslēgas un saka:

„Seba, šodien uz skolu vari iet pats.”

Kad mājās pārrodos vēlu,

man saka: „Nē, tev jābūt mājās laikus.”

Divas nedēļas vēlāk,

garām ejot, piebilst: „Zini ko?

Ielai pāri jāiet krustojumos

un pirms iešanas
jāpaskatās uz abām pusēm.”

Vēl divus gadus vēlāk:

„Ā! Un nerunā ar svešiniekiem!”

Izklausās muļķīgi, vai ne?

Tikpat muļķīgi mēs izturamies
pret tehnoloģijām.

Mēs ļaujam bērniem piekļūt it visam

un gaidām, ka kādu dienu,
drīzāk par vēlu nekā par agru,

viņi iemācīsies sevi pasargāt.

Viens ir zināt, kā kaut kas jādara,

otrs ir prast sevi pasargāt.

Turpinot par to pašu –
kad runājam ar vecākiem,

viņi bieži vien saka,
ka viņus neinteresē tehnoloģija,

ka viņus neinteresē sociālie tīkli.

Es vienmēr pārjautāju,
vai viņiem interesē savi bērni.

Pieaugušajiem interesēties par tehnoloģiju

nozīmē to pašu, ko interesēties
par saviem bērniem.

Internets ir daļa viņu dzīves.

Tehnoloģija liek mums pārdomāt

attiecības starp pieaugušajiem un bērniem.

Izglītība vienmēr ir balstījusies
uz diviem pīlāriem:

pieredzi un zināšanām.

Kā lai iemācām bērniem
par drošību internetā,

ja mums nav ne viena, ne otra?

Šodien mums, pieaugušajiem,

bērni jāvada teritorijās,
kas bieži vien mums pašiem ir svešas

un kurās viņi jūtas daudz ērtāk.

Tāpēc ir neiespējami rast atbildi,

nedarot kaut ko jaunu un neērtu,

ko tādu, pie kā neesam pieraduši.

Daudzi no jums domā,
ka man jau tas ir viegli,

jo esmu relatīvi jauns.

Un lielākoties tā arī bija.

Bija.

Līdz pagājušajam gadam,

kad uz saviem pleciem sajutu gadu smagumu,

pirmoreiz atverot Snapchat.

(Smiekli)

(Aplausi)

Es nesapratu pilnīgi neko!

Tas man šķita pilnīgi lieks, nederīgs,
nesaprotams sociālais tīkls.

Tā izskatījās pēc fotokameras!

Tur nebija izvēlnes!

Tā bija pirmā reize, kad izjutu bezdibeni,

kas reizēm ir starp bērniem
un pieaugušajiem.

Tomēr vienlaikus
tā bija iespēja rīkoties pareizi:

iziet ārpus savas komforta zonas
un piespiest sevi.

Man šķita, ka nekad mūžā
nelietošu Snapchat.

Taču vēlāk palūdzu
savai pusaudzes vecuma māsīcai,

lai viņa man parāda, kā to lieto.

Un arī, kāpēc viņa to lieto.

Kas tajā ir tik labs?

Mums bija brīnišķīga saruna.

Viņa man ierādīja Snapchat,
pastāstīja par to,

mēs satuvinājāmies, mēs smējāmies.

Tagad es to izmantoju –

(Smiekli)

nezinu, vai veiksmīgi,

bet galvenais ir tas,
ka es to zinu un saprotu.

Risinājums bija tikt pāri
sākotnējam šokam,

apņemties izdarīt kaut ko jaunu –

kaut ko jaunu.

Šodien mums ir iespēja
uzsākt jaunas sarunas.

Kura ir tava jaunākā lejuplādētā lietotne?

Kurā sociālajā tīklā
tu sazinies ar draugiem?

Kāda veida informāciju tu publicē?

Vai ar tevi ir mēģinājis
uzsākt sarunu kāds svešinieks?

Vai varam uzsākt šīs sarunas
starp bērniem un pieaugušajiem?

Mums visiem jāpiespiež sevi to darīt.
Visiem.

Šobrīd mūs dzird daudz bērnu.

Bieži, kad par šo runājam skolās

vai sociālajos tīklos,

bērni mums jautā un stāsta to,

ko neuzdrošinās stāstīt
pat vecākiem vai skolotājiem;

viņi to pastāsta mums,
kaut gan mūs nepazīst.

Bērniem jāzina,

kādi riski pastāv internetā,

kā sevi pasargāt,

taču galvenais, ka viņi to,
tāpat kā gandrīz visu citu,

var iemācīties no jebkura pieaugušā.

Drošībai internetā ir jābūt sarunu tēmai

ikvienā mājā un ikvienā šīs valsts skolā.

Šogad veiktā aptaujā

15% skolu norādīja, ka zina
par iedraudzināšanas gadījumiem

savā iestādē.

Un šis skaitlis pieaug.

Tehnoloģija ir mainījusi
visus mūsu dzīves aspektus,

tostarp riskus, ar ko sastopamies,

un kā sevi pasargājam.

Un iedraudzināšana mums to parāda
vissāpīgākajā veidā –

iesaistot mūsu bērnus.

Vai mēs rīkosimies, lai to novērstu?

Risinājums sākas
ar kaut ko pavisam vienkāršu –

runāšanu par to.

Liels paldies.

(Aplausi)