Kura valsts pasaulei dod vislielāko labumu?

Globalizācijai piemīt negaidīta blakne: savulaik vietēja mēroga problēmām, piemēram, bankai, kas aizdevusi pārāk daudz naudas, šobrīd ir pasaules mēroga sekas. Tomēr valstis turpina strādāt neatkarīgi, it kā tās uz Zemes būtu vienas pašas. Politikas konsultants Saimons Anholts izsapņojis neierastu mēru, lai liktu valdībām padomāt uz ārpusi. Tas ir Krietno valstu indekss. Saistošajā un jautrajā runā viņš atbild uz jautājumu, kura valsts ir viskrietnākā. Atbilde varētu jūs pārsteigt (īpaši, ja dzīvojat ASV vai Ķīnā).

Pēdējā laikā daudz domāju par pasauli

un to, kā tā mainījusies
pēdējo 20, 30, 40 gadu laikā.

Pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem,

ja vista saķēra gripu,
nošķaudījās un nomira

kādā attālā Austrumāzijas ciematā,

tā bija traģēdija vistai

un tās tuvākajiem radiniekiem.

Nedomāju, ka bija liela varbūtība,

ka mēs baidītos no globālas pandēmijas

un miljoniem nāvju.

Ja banka Ziemeļamerikā
pirms divdesmit, trīsdesmit gadiem

aizdeva par daudz naudas cilvēkiem,

kas nespēja to atmaksāt,

un banka bankrotēja,

tā bija aizdevēja problēma

un aizņēmēja problēma.

Mēs nebūtu iedomājušies, ka tas spētu

nospiest pasaules ekonomiku uz ceļiem

gandrīz uz desmit gadiem.

Tā ir globalizācija.

Brīnums, kas ļāvis

pārvadāt ķermeņus un prātus,

vārdus, attēlus un idejas,

veidus, kā mācām un mācāmies visā pasaulē,

arvien ātrāk un lētāk.

Tā nesusi mums daudz ļaunuma,

kā to, ko minēju,

bet tā devusi mums arī daudz laba.

Daudzi no mums nezina

par Tūkstošgades attīstības mērķu
lieliskajiem panākumiem;

daži no šiem mērķiem sasniegti

daudz ātrāk par noteikto termiņu.

Tas pierāda, ka cilvēce

spēj gūt lieliskus panākumus,

ja strādā kopā un ļoti cenšas.

Bet, ja man īsumā
būtu jāraksturo mūsu laiks,

man rodas sajūta, ka globalizācija

ir pārsteigusi mūs nesagatavotus

un mēs uz to reaģējam gausi.

Ja aplūkojam globalizācijas ēnas puses,

dažreiz šķiet, ka to ir pārāk daudz.

Visi izaicinājumi,
ar kuriem šodien saskaramies,

piemēram, klimata pārmaiņas
un cilvēktiesības,

demogrāfija, terorisms un pandēmijas,

narkotiku tirdzniecība un verdzība,

sugu izmiršana,
un es varētu turpināt vēl un vēl...

mums neko labi neiet

cīņā ar šiem izaicinājumiem.

Īsumā tieši tas ir izaicinājums,

ar ko saskaramies šodien –

šajā interesantajā brīdī.

Ir skaidrs, kas mums tālāk darāms.

Mums kaut kā jāsaņemas

un jāsaprot, kā veiksmīgāk
globalizēt risinājumus,

lai mēs vienkārši nekļūtu

par globalizācijas problēmu upuriem.

Kāpēc tik lēni virzāmies uz panākumiem?

Kāds ir iemesls?

Protams, ir vairāki iemesli,

bet iespējams galvenais no tiem,

ka kā suga vēl joprojām esam organizēti

tāpat kā pirms 200 vai 300 gadiem.

Uz Zemes palikusi viena lielvara –

tie ir septiņi miljardi cilvēku,

septiņi miljardi mūsu,
kas radījuši šīs problēmas.

Starp citu, tie paši septiņi miljardi,

kas tās visas atrisinās.

Bet kā šie septiņi miljardi ir organizēti?

Vēl joprojām organizēti
ap 200 nacionālās valstīs

ar nacionālajām valdībām,

kas izstrādā likumus,

kas paredz noteiktu uzvedību.

Tā ir pietiekoši efektīva sistēma.

Vienīgā problēma, ka veids,
kādā tiek izstrādāti likumi,

un valdību domāšanas veids

ir pilnīgi nederīgs
globālu problēmu risināšanai,

jo tas ir iekšupvērsts.

Politiķiem, kurus ievēlam,

un tiem, kurus neievēlam,

prāti darbojas kā mikroskopi.

Tie nedarbojas kā teleskopi.

Viņi lūkojas iekšup.

Viņi izliekas un rīkojas ar pārliecību,
ka katra valsts ir sala,

kas laimīgi varētu pastāvēt

neatkarīgi no citām

uz savas mazās planētas,

savā mazajā Saules sistēmā.

Problēma tā,

ka valstis savstarpēji sacenšas

un cīnās viena pret otru.

Šonedēļ, vai jebkuru citu nedēļu,

dažādās valstīs atrodami cilvēki,
kas reāli cenšas viens otru nogalināt.

Pat ja tas nenotiek,

valstu starpā pastāv konkurence,

vienām cenšoties pazemot citas.

Skaidrs, ka tā nav laba kārtība.

Skaidrs, ka to nepieciešams mainīt.

Skaidrs, ka ir jāatrod veids,

kā iedrošināt valstis

mazliet labāk sastrādāties.

Kāpēc tās to nedara?

Kāpēc mūsu līderi vēl joprojām
turas pie lūkošanās iekšup?

Pirmais un acīmredzamākais iemesls

ir tas, ka aicinām viņus tā rīkoties.

Tā mēs viņiem liekam darīt.

Ievēlot valdības

vai pieciešot neievēlētas valdības,

mēs patiesībā sakām, ka vēlamies,

lai viņi mums mūsu valstī

nodrošinātu noteiktas lietas.

Gribam, lai tiktu nodrošināta labklājība,

izaugsme, konkurētspēja,
caurspīdīgums, tiesiskums

un tamlīdzīgas lietas.

Ja nesāksim savām valdībām pieprasīt

domāt mazliet vairāk uz ārpusi,

ņemt vērā globālās problēmas,
kas mūs visus piebeigs,

ja paši nesāksim par tām domāt,

tad nevaram viņus īsti vainot,

ka viņi turpina lūkoties iekšup

un viņu prāti turpina
līdzināties mikroskopiem,

nevis teleskopiem.

Tas ir pirmais iemesls,
kāpēc pieejas nemainās.

Otrais iemesls ir tas, ka valdības,

kā mēs visi,

ir kulturālie psihopāti.

Negribu būt rupjš,

bet jūs ziniet, kas ir psihopāts.

Psihopāts ir cilvēks,

kas sev par nelaimi

nespēj patiesi just līdzi

citiem cilvēkiem.

Lūkojoties apkārt,

viņi neredz citus cilvēkus

ar to dziļajām, bagātajām,
trīsdimensiju personīgajām dzīvēm,

mērķiem un ambīcijām.

Viņi redz kartona šablonus,

un tas ir ļoti skumji un vientuļi,

bet par laimi tā ir ļoti reta parādība.

Bet vai mēs visi patiesībā

neesam diezgan neprasmīgi empātijā?

Protams, esam ļoti iejūtīgi,

ja runa ir par cilvēkiem,

kas izskatās kā mēs,

iet, runā, ēd, lūdzas

un ģērbjas kā mēs.

Bet, ja runa ir par cilvēkiem,

kas neģērbjas kā mēs,

nelūdzas gluži tā kā mēs,

nerunā gluži kā mēs?

Vai mums nav tendence viņus uzlūkot

nedaudz kā kartona šablonus?

Šo jautājumu mums jāuzdod pašiem sev.

Manuprāt, mums pastāvīgi tam jāseko.

Vai mēs un mūsu politiķi

savā ziņā neesam kulturālie psihopāti?

Trešo iemeslu tikko vērts pieminēt,

jo tas ir tik muļķīgs.

Valdībās pastāv uzskats,

ka iekšpolitikas jautājumi

un ārpolitikas jautājumi

nav savstarpēji savienojami
un tā vienmēr būs.

Tās ir muļķības.

Strādājot par politikas konsultantu,

esmu pavadījis pēdējos 15 gadus,

konsultējot valdības visā pasaulē.

Šajā laikā ne reizi neesmu redzējis

nevienu iekšpolitikas problēmu,

kuru nevarētu radoši,

efektīvi un ātri atrisināt,

ja to uztver kā starptautisku problēmu,

aplūko starptautiskā kontekstā,

salīdzina ar to, ko darījuši citi,

iesaista citus, strādā uz ārpusi

tā vietā, lai strādātu uz iekšpusi.

Ņemot to visu vērā, varētu jautāt,

kāpēc tas nestrādā.

Kāpēc nevaram piespiest
savus politiķus mainīties?

Kāpēc nevaram viņiem pieprasīt?

Kā mēs visi, arī es daudz laika pavadu,

sūdzoties par to,
cik grūti likt cilvēkiem mainīties.

Nedomāju, ka ir vērts par to cepties.

Domāju, mums vajadzētu pieņemt,

ka esam ļoti konservatīva suga.

Mums nepatīk mainīties.

Tam pamatā ir ļoti prātīgi,
ar evolūciju saistīti iemesli.

Mēs šodien droši vien nebūtu šeit,

ja nebūtu tik noturīgi pret pārmaiņām.

Viss ir vienkārši:
pirms vairākiem tūkstošiem gadu

atklājām, ka, turpinot rīkoties
kā līdz šim, mēs nenomirsim,

jo skaidrs, ka līdzšinējā rīcība
nav mūs nogalinājusi.

Kamēr turpināsim tā rīkoties,

ar mums viss būs kārtībā.

Prātīgi ir nedarīt neko jaunu,

jo tas var mūs nogalināt.

Saprotams, ir bijuši arī izņēmumi.

Citādi mēs nekur netiktu.

Viens no izņēmumiem,
interesants izņēmums,

ir tad, kad cilvēkiem var parādīt,

ka, uzticoties un nedaudz mainoties,
var gūt kādu pašlabumu,

Tā nu pēdējos desmit, piecpadsmit gadus

mēģinu noskaidrot,
kas varētu būt tas pašlabums,

kas iedrošinātu ne tikai politiķus,

bet arī uzņēmējus un cilvēkus kopumā,

mūs visus, sākt domāt vairāk uz ārpusi,

domāt plašākā mērogā,

ne vienmēr skatīties iekšup,
bet reizēm palūkoties arī ārpus.

Tā es atklāju

ko diezgan svarīgu.

2005. gadā uzsāku pētījumu

ar nosaukumu "Valstu zīmolu indekss".

Tas ir plaša mēroga pētījums,

kas aptver lielu
pasaules iedzīvotāju skaitu,

pārstāvot ap 70% pasaules iedzīvotāju.

Uzdevu viņiem dažādus jautājumus

par to, kā viņi uztver citas valstis.

Gadu gaitā Valstu zīmolu indekss

ir izaudzis par ļoti, ļoti lielu datubāzi.

Apkopoti 200 miljardi datu vienību,

izsekojot tam, ko un kāpēc
vienkāršie cilvēki domā par citām valstīm.

Kāpēc to darīju?

Tāpēc ka valdībām, kuras konsultēju,

ļoti interesē,

kā tās tiek uztvertas.

Tās apzinās,

daļēji tāpēc ka esmu
tās mudinājis apzināties,

ka valstis lielā mērā

ir atkarīgas no savas reputācijas,

ja tās vēlas izdzīvot un attīstīties.

Ja valstij ir lielisks, pozitīvs tēls,

kā tas ir Vācijai, Zviedrijai vai Šveicei,

viss ir vienkārši un lēti.

Jums ir vairāk tūristu, vairāk investoru.

Dārgāk varat pārdot savu produkciju.

Bet, ja jūsu valsts tēls

ir ļoti vājš vai ļoti negatīvs,

viss ir sarežģīti un dārgi.

Tāpēc valdības tik izmisīgi rūpējas

par savas valsts tēlu,

jo tēls tiešā veidā ietekmē to,

cik daudz naudas iespējams nopelnīt.

To valdības savām tautām
ir apsolījušas nodrošināt.

Pirms dažiem gadiem nolēmu veltīt laiku,

lai aplūkotu milzīgo datu bāzi

un noskaidrotu,

kāpēc cilvēkiem kāda valsts

patīk vairāk nekā cita.

Datu bāzes sniegtā atbilde

mani pilnīgi satrieca.

Tā bija 6,8.

Nav īsti laika to detalizēti izskaidrot.

Pamatā noskaidroju,

(Smiekli) (Aplausi)

ka dodam priekšroku krietnām valstīm.

Mēs neapbrīnojam valstis,
tāpēc ka tās ir bagātas,

tāpēc ka tās ir ietekmīgas
vai veiksmīgas,

tāpēc ka tās ir modernas
vai tehnoloģiski attīstītas.

Mēs galvenokārt apbrīnojam
valstis, kas ir krietnas.

Ko saprotam ar "krietnas"?

Tās ir valstis, kuras, šķiet, dod labumu

pasaulei, kurā dzīvojam.

Valstis, kas padara pasauli drošāku,

labāku, bagātāku vai godīgāku.

Tādas valstis mums patīk.

Tas ir nozīmīgs atklājums
– jūs jau saprotiet, uz ko tēmēju, –

jo tas atrisina šķietami
neatrisināmu problēmu.

Tagad valdībām varu teikt,
– un bieži to arī daru, –

lai veiktos labi, ir jādara labas lietas.

Ja gribat pārdot vairāk,

ja gribat vairāk investīciju,

ja gribat kļūt konkurētspējīgāki,

jums jāsāk labi uzvesties.

Tad jūs cienīs

un gribēs ar jums sadarboties.

Tāpēc, jo vairāk sadarbosieties,

jo konkurētspējīgāki kļūsiet.

Tas ir diezgan nozīmīgs atklājums,

un, līdzko to sapratu,

jutu, ka tuvojas vēl viens indekss.

Jo vecāks kļūstu,

jo vienkāršākas un bērnišķīgākas
kļūst manas idejas.

Šo nosaucu par Krietno valstu indeksu,

un tas nozīmē tieši to,
kas rakstīts uz iepakojuma.

Ar to mēra, vai vismaz cenšas mērīt,

cik katra pasaules valsts dod

ne savas valsts iedzīvotājiem,
bet pārējai cilvēcei.

Pārsteidzoši, ka neviens iepriekš

nebija iedomājies to izmērīt.

Kopā ar kolēģi dr. Robertu Goversu

pēdējos divus gadus esam pavadījuši,

kopā ar daudziem ļoti nopietniem
un gudriem cilvēkiem

vācot visus uzticamos pasaules datus,

lai noskaidrotu, ko valstis dod pasaulei.

Jūs gaidiet, kad pateikšu,
kura valsts ir priekšgalā.

Es to pateikšu,

bet vispirms ļaujiet

precīzi pateikt, ko domāju,

sakot "krietna valsts".

Ar to nedomāju morālu krietnumu.

Ja saku, ka valsts X

ir krietnākā valsts pasaulē,

domāju krietnākā, ne labākā.

Labākā ir kaut kas cits.

Runājot par krietnu valsti,

tā var būt krietna, krietnāka
un viskrietnākā.

Tas nav tas pats, kas labs,
labāks, vislabākais.

Tā ir valsts, kas vienkārši dod

cilvēcei vairāk nekā jebkura cita valsts.

Nerunāju par to uzvedību savās mājās,

jo to mēra citur.

Un uzvarētāja ir

Īrija.

(Aplausi)

Saskaņā ar šiem datiem

neviena pasaules valsts,
mērot uz vienu iedzīvotāju

uz vienu dolāru no IKP,

nedod mūsu pasaulei vairāk kā Īrija.

Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka, vakarā ejot gulēt,

15 sekundes pirms laišanās miegā

mūsu visu pēdējai domai jābūt –

pie velna, cik labi, ka pastāv Īrija!

(Smiekli)

Un tas... (Aplausi)

Nopietnas ekonomiskās recesijas apstākļos,

manuprāt, tā ir svarīga mācība.

Atcerēties par savām
starptautiskajām saistībām,

kamēr cenšaties atjaunot savu ekonomiku –

tas ir kas īpašs.

Līdzīgs ir arī Somijas rādītājs.

Aiz Īrijas tā ir tikai tāpēc,

ka tās zemākais rādītājs ir sliktāks
par Īrijas zemāko rādītāju.

Protams, pamanīsiet, ka pirmās 10 valstis,

izņemot Jaunzēlandi,

ir Rietumeiropas valstis.

Tās ir arī bagātas.

Tas mani nomāca,

jo tas, ko negribēju

ar šo indeksu atklāt, bija,

ka tā ir tikai bagāto valstu kompetence

palīdzēt nabadzīgām valstīm.

Stāsts nav par to.

Tiešām, aplūkojot tālāko sarakstu,

man šeit nav šī slaida,
bet jūs redzēsiet kaut ko,

kas mani patiesi iepriecināja.

Kenija ir 30. vietā.

Tas parāda ko ļoti, ļoti svarīgu.

Stāsts nav par naudu.

Tas ir par attieksmi.

Tas ir par kultūru.

Tas ir par valdību un cilvēkiem,

kam rūp pārējā pasaule,

kam pietiek iztēles un drosmes,

lai paskatītos uz ārpusi tā vietā,
lai domātu savtīgi.

Ātri iziešu caur pārējiem slaidiem,

lai variet redzēt dažas
zemāk esošās valstis.

Vācija ir 13. vietā, ASV – 21.,

Meksika ir 66.

Tad nāk dažas lielās attīstības valstis,

Krievija – 95. vietā, Ķīna – 107. vietā.

Tādas valstis kā Ķīna, Krievija un Indija

atrodas samērā tuvu pēc šī rādītāja,

un savā ziņā tas nepārsteidz.

Pēdējo desmitgažu laikā
tās ieguldījušas daudz laika,

attīstot savu ekonomiku,

sabiedrību un valsts iekārtu.

Varam tikai cerēt,

ka nākamais izaugsmes posms

būs nedaudz vairāk vērsts uz ārpusi,

salīdzinot ar pirmo posmu līdz šim.

Katras valsts rādītāju iespējams sadalīt

līdz atsevišķām, to veidojošām datu kopām.

Ļaušu to darīt pašiem.

No pusnakts tā būs pieejama
mājas lapā goodcountry.org,

variet aplūkot valstis.

Variet izpētīt datus
līdz atsevišķu datu kopu līmenim.

Tas ir Krietno valstu indekss.

Kāpēc tas vajadzīgs?

Patiesībā tas izveidots tādēļ,
ka vēlos mēģināt

ieviest šo vārdu,

ieviest to no jauna šādā kontekstā.

Apnicis klausīties
par konkurētspējīgām valstīm.

Pat apnicis klausīties

par pārtikušām, bagātām
un ātri augošām valstīm.

Man pat apnicis klausīties
par laimīgām valstīm,

jo galu galā tas tomēr ir savtīgi.

Stāsts vēl joprojām ir par sevi,

un, ja turpināsim domāt tikai par sevi,

būsim ķezā, milzīgā ķezā.

Domāju, ka zinu,

ko vēlamies dzirdēt.

Gribam dzirdēt par krietnām valstīm,

tāpēc vēlos jums ko lūgt.

Neprasu daudz.

Tas nebūs grūti izdarāms,

varbūt jums iepatiksies,

un atdzīsiet to par noderīgu.

Tas ir vienkārši aicinājums
sākt lietot vārdu "krietns"

šajā kontekstā.

Kad domājat par savu valsti,

kad domājat par citām valstīm,

kad domājat par uzņēmumiem,

kad runājat par pasauli,
kurā šodien dzīvojam,

sāciet lietot šo vārdu tādā veidā,

kā par to šovakar stāstīju!

Ne labais pretstatā sliktajam,

jo tas ir nebeidzams strīds.

Krietns kā pretstats savtīgam.

Krietna valsts kā tāda,
kas domā par mums visiem.

Tas ir tas, ko vēlos jums lūgt,

un vēlos, lai lietojiet to
kā nūju politiķu sišanai.

Kad tos ievēlat, kad atkārtoti ievēlat,

kad balsojat par viņiem un klausāties,

ko viņi jums piedāvā,

lietojiet vārdu "krietns"

un jautājiet sev:

"Vai tā rīkotos krietna valsts?"

Ja atbilde ir nē, esiet ļoti uzmanīgi!

Jautājiet sev:

"Vai tā ir manas valsts rīcība?

Vai vēlos būt no valsts,

kuras valdība manā vārdā

šādi rīkojas?

Vai man tomēr labāk patiktu
iet pa pasauli

augstu paceltu galvu, domājot:

"Jā, es lepojos, ka esmu
no krietnas valsts.""

Un visi priecāsies jūs sastopot.

Visi pēdējās 15 sekundēs

pirms laišanās miegā noteiks:

"Cik labi, ka šī cilvēka valsts pastāv!"

Galu galā domāju,

ka tas būs pārmaiņu pamatā.

Vārds "krietns",

rādītājs 6,8

un atklāsmes, kas aiz tā slēpjas,

ir mainījušas manu dzīvi.

Domāju, ka tas var mainīt arī jūsējo,

un domāju, ka varam to izmantot,

lai mainītu politiķu un uzņēmumu uzvedību.

Tā rīkojoties, varam mainīt pasauli.

Esmu sācis citādi domāt par savu valsti,

kopš domāju par šiem jautājumiem.

Reiz likās, ka gribu dzīvot bagātā valstī.

Tad sāku prātot,
ka gribu dzīvot laimīgā valstī,

bet sapratu, ka ar to vien nepietiek.

Negribu dzīvot bagātā valstī.

Negribu dzīvot strauji augošā

un konkurētspējīgā valstī.

Gribu dzīvot krietnā valstī

un ļoti ceru, ka to vēlaties arī jūs.

Paldies.

(Aplausi)