Brīnišķīgs veids, kā mācīt bērniem par datoriem

Programmēšanas kods ir nākamā universālā valoda, un tā sintaksi ierobežos vien nākamās programmētāju paaudzes iztēle. Linda Liukasa palīdz izglītot bērnus problēmu risināšanā, iedrošinot viņus uztvert datorus nevis kā kaut ko mehānisku, garlaicīgu un sarežģītu, bet gan kā krāsainas, izteiksmes līdzekļiem bagātas mašīnas, kas domātas, lai ar tām paeksperimentētu. Viņa mūs aicina iedomāties pasauli, kur rītdienas Adas Lavleisas izaug optimistiskas un drosmīgas attiecībā uz tehnoloģijām un izmanto tās, lai radītu jaunu, brīnišķīgu un mazliet dīvainu pasauli.

Kods ir nākamā universālā valoda.

Septiņdesmitajos tā bija pankmūzika,
kas aizrāva veselu paaudzi.

Astoņdesmitajos tā, iespējams, bija nauda.

Bet manas paaudzes cilvēkiem

programmatūra ir saskarne
ar mūsu iztēli un pasauli.

Tas nozīmē, ka mums ir nepieciešams

izteikti dažādāku cilvēku kopums,

kas šos produktus veidotu,

kas neuzskatītu datorus

par kaut ko mehānisku, vientulīgu,
garlaicīgu vai maģisku,

kas tos redzētu kā lietas,
ar kurām spēlēties,

apgriezt, sagrozīt un tā tālāk.

Mans personīgais ceļš
programmēšanas un tehnoloģiju pasaulē

sākās jau 14 gadu vecumā.

Es biju neprātīgi ieķērusies
kādā vecākā vīrietī,

un šis vīrietis bija neviens cits

kā toreizējais
ASV viceprezidents Als Gors.

Un es darīju to pašu,
ko darītu katra pusaugu meitene.

Es vēlējos kaut kā izteikt šo mīlestību,
tāpēc izveidoju viņam mājaslapu.

Lūk, te tā ir.

2001. gadā nebija Tumblr,

nebija Facebook, nebija Pinterest.

Tādēļ man nācās mācīties programmēt,

lai izteiktu visas šīs ilgas un mīlestību.

Tā arī sākās mans ceļš programmēšanā.

Tas sākās kā pašizpausmes veids.

Līdzīgi kā krītiņu un lego izmantošana,
kad biju maza.

Kad paaugos, tās bija lugas
un ģitārspēles stundas.

Bet bija arī citas lietas,
ar kurām aizrauties,

piemēram, dzeja un zeķu adīšana,

neregulāro franču valodas
darbības vārdu locīšana,

fantāzijas pasauļu izgudrošana,

Bertrāns Rasels un viņa filosofija.

Es sāku kļūt par vienu no tiem cilvēkiem,

kam šķita, ka datori ir garlaicīgi,
tehniski un vientuļi.

Lūk, ko es domāju šodien.

Mazas meitenes nezina,

ka aizraušanās ar datoriem
neesot domāta viņām.

Mazas meitenes ir brīnišķīgas.

Viņas ļoti labi spēj koncentrēties,
būt precīzas,

un viņas uzdod brīnišķīgus jautājumus:

"Ko?" un "Kāpēc?", un "Kā?", un "Ja nu?".

Un viņas nezina,

ka aizraušanās ar datoriem
neesot domāta viņām.

Tie ir vecāki, kas to zina.

Tie esam mēs, vecāki, kas uzskata,

ka datorzinātne ir šī ezotēriskā,
dīvainā zinātnes nozare,

kas pieder tikai mistēriju radītājiem,

kas ir gandrīz tikpat tālu
no ikdienas dzīves

kā, piemēram, kodolfizika.

Un daļēji viņiem ir taisnība.

Ir daudz visa kā –
sintakses un datu struktūras,

algoritmi un prakses,

protokoli un programmēšanas paradigmas.

Un mēs kā sabiedrība
esam padarījuši datorus arvien mazākus.

Esam izveidojuši abstrakcijas slāņus,
vienu otram pa virsu,

starp cilvēku un mašīnu

tiktāl, ka vairs nesaprotam,
kā datori strādā

vai kā ar tiem sarunāties.

Mēs taču mācām bērniem,
kā darbojas cilvēka ķermenis,

mēs mācām viņiem,
kā darbojas iekšdedzes dzinējs,

mēs viņiem stāstām,
ka, ja viņi vēlas kļūt par astronautiem,

viņi var par tādiem kļūt.

Bet, kad bērns atnāk pie mums un jautā,

kas ir bubble sort algoritms

vai arī kā dators zina, kam jānotiek,
kad es nospiežu Atskaņot,

kā tas zina, kuru video rādīt,

vai arī: "Linda, vai Internets ir vieta?",

mēs, pieaugušie, pēkšņi apklustam.

"Tā ir burvestība," daži no mums saka.

"Tas ir pārāk sarežģīti," saka citi.

Tā gluži nav.

Tā nav ne burvestība,
nedz arī tas ir sarežģīti.

Tas viss vienkārši notika
ļoti, ļoti, ļoti ātri.

Datorzinātnieki uzbūvēja
šīs brīnišķīgās, skaistās mašīnas,

bet viņi tās izveidoja mums ļoti svešas,

tāpat kā valodu, ko izmantojam,
lai sazinātos ar datoriem,

tā ka mēs vairs neprotam
ar tiem sarunāties

bez mūsu smalkajām lietotāja saskarnēm.

Tieši tādēļ neviens nesaprata,

ka, mācoties locīt neregulāros
darbības vārdus franču valodā,

es patiesībā trenēju
savas modeļu atpazīšanas spējas.

Un, kad aizrāvos ar adīšanu,

es patiesībā sekoju
simbolisko komandu virknei,

kas ietvēra cilpas,

un ka Bertrāna Rasela centieni mūža garumā

atrast precīzu vidusceļu
starp angļu valodu un matemātiku

savukārt iemājoja datoros.

Es biju programmētāja,
bet neviens to nezināja.

Mūsdienu bērni dzīvo
pieskaroties, pavelkot un savelkot.

Bet, ja vien mēs nedosim instrumentus,
lai tie radītu kopā ar datoriem,

mēs audzinām tikai patērētājus,
nevis jaunradītājus.

Šie meklējumi aizveda mani
līdz kādai mazai meitenei.

Viņas vārds ir Rūbija,
viņa ir sešus gadus veca.

Viņa ir bezbailīga,
ar lielisku iztēli un mazliet izrīkotāja.

Ikreiz, kad, mācot programmēšanu,
es saskaros ar problēmu,

– piemēram, kas ir objektorientēts dizains
vai kas ir atkritumu savākšana, –

es mēģinu iztēloties, kā šo problēmu
skaidrotu sešgadīga meitenīte.

Un es par viņu uzrakstīju
un ilustrēju grāmatu.

Lūk, lietas, ko Rūbija man iemācīja.

Rūbija man iemācīja,

ka nevajag baidīties
no kukaiņiem zem gultas

un ka pat pašas lielākās problēmas

ir mazas problēmas, kas salipušas kopā.

Rūbija mani iepazīstināja
arī ar saviem draugiem,

Interneta sabiedrības krāsaino pusi.

Viņai ir tādi draugi kā Sniega leopards,

kas ir skaists, bet nevēlas
spēlēties ar citiem bērniem,

un zaļie roboti, kas ir ļoti draudzīgi,
bet ārkārtīgi nekārtīgi.

Vēl viņa ir draugos ar pingvīnu Linuksu,

kas ir nežēlīgi efektīvs,
bet ko ir pagrūti izprast,

un ideālistiskajām lapsām, un tā tālāk.

Rūbijas pasaulē
tehnoloģijas apgūst caur rotaļām.

Datoriem, piemēram,
ļoti labi padodas atkārtot lietas,

tādēļ Rūbijas atkārtojumu mācība
izskatās šādi.

Lūk, Rūbijas iemīļotais dejas solis:

"Plauksta, plauksta, kāja, kāja,
plauksta, plauksta, lēciens."

Atkārtojot šo četras reizes,
jūs mācāties skaitīt ciklus.

Jūs apgūstat cikliskās cilpas,

atkārtojot šo secību,
stāvot uz vienas kājas,

un ierobežotās cikliskās cilpas,

atkārtojot šo, līdz mamma
kļūst pavisam dusmīga.

(Smiekli)

Bet galvenokārt jūs iemācāties,
ka nav gatavu atbilžu.

Kad man bija jāizdomā
mācību programma Rūbijas pasaulei,

man vajadzēja bērniem jautāt,
kā viņi redz pasauli

un kāda veida jautājumi viņiem ir.

Un tad es organizēju
rotaļu izmēģinājuma sesijas.

Es sāku ar šo četru attēlu rādīšanu.

Es rādīju bērniem automašīnas,
veikala, suņa un tualetes attēlus

un jautāju: "Kā jūs domājat,
kurš no šiem ir dators?"

Bērni bija ļoti konservatīvi un teica:

"Neviens no šiem nav dators.

Es zinu, kas ir dators:

tā ir spīdīga kaste,

kuras priekšā mamma un tētis
pavada par daudz laika."

Bet tad mēs parunājām un atklājām,

ka patiesībā mašīna ir dators,

tajā ir navigācijas sistēma.

Bet suns – suns varbūt arī nav dators,

bet viņam ir kakla siksna,

kurā var būt iebūvēts dators.

Un veikalos ir tik daudz dažādu datoru,

piemēram, kases sistēma,
un signalizācija.

Un ziniet ko, bērni?

Japānā arī tualetes ir datori,

un ir pat hakeri, kas tos uzlauž.

(Smiekli)

Tālāk es izdalu mazas uzlīmītes,
uz kurām ir ieslēgšanas-izslēgšanas poga,

un saku bērniem:

"Šodien jums ir burvju spējas

padarīt par datoru jebko,
kas ir šajā istabā."

Un bērni atkal saka:

"Tas izklausās ļoti sarežģīti,
mēs nezinām pareizo atbildi."

Taču es viņiem saku:

"Neuztraucieties, arī jūsu vecāki
nezina pareizo atbildi.

Viņi tikai nesen ir padzirdējuši
par šo Lietu internetu.

Bet jūs, bērni, būsiet tie,

kas dzīvos pasaulē,
kurā it viss ir dators."

Tad pie manis pienāca maza meitenīte,

paņēma divriteņa lukturi un teica:

"Šis lukturis, ja tas būtu dators,
mainītu krāsas."

Es sacīju: "Tā ir patiešām laba ideja.
Ko vēl tas varētu darītu?"

Viņa padomāja un teica:

"Ja šis lukturis būtu dators,

mēs ar tēti dotos izbraucienā ar riteņiem

un gulētu teltī,

un šis lukturis būtu arī projektors
filmu atskaņošanai."

Tas bija tas mirklis, ko es meklēju,

mirklis, kad bērns saprot,

ka pasaule vēl nepavisam nav gatava,

ka lielisks veids, kā to darīt gatavāku,

ir veidojot jaunas tehnoloģijas

un ka mēs katrs varam būt
daļa no šī procesa.

Nobeigumā mēs uzbūvējām arī datoru.

Mēs iepazināmies ar izrīkotāju CPU,
ar izpalīdzīgajiem RAM un ROM,

kas tam palīdz atcerēties lietas.

Pēc tam, kad bijām savu datoru salikuši,

mēs izveidojām tam arī aplikāciju.

Mans mīļākais stāsts
ir par kādu mazu zēnu –

viņam ir seši gadi,

un par visu vairāk pasaulē
viņš vēlētos kļūt par astronautu.

Viņam ir šīs milzīgās austiņas,

un viņš ir pilnībā iegrimis
savā mazajā papīra datoriņā,

jo, redziet, viņš ir uzbūvējis pats savu

starpplanētu navigācijas aplikāciju.

Viņa tēvs,
vientuļš astronauts Marsa orbītā,

ir otrā istabas galā,

un zēna svarīgā misija

ir atvest savu tēvu atpakaļ uz Zemi.

Šiem bērniem būs pilnīgi citāds
skatījums uz pasauli

un to, kā mēs to veidojam
caur tehnoloģijām.

Visbeidzot,

jo pieejamākas, iekļaujošākas un dažādākas
mēs padarām tehnoloģijas,

jo krāsaināka un labāka
izskatīsies pasaule.

Uz brīdi kopā ar mani
iedomājieties pasauli,

kur mūsu stāstos par lietu radīšanu,

ir ne tikai Silikona ielejas puiši
nedaudz virs 20,

bet arī skolnieces no Kenijas
un bibliotekāres no Norvēģijas.

Iedomājieties pasauli,
kur rītdienas mazās Adas Lavleisas,

kas dzīvo pastāvīgā 0 un 1 realitātē,

izaug optimistiskas un drosmīgas
attiecībā uz tehnoloģijām.

Viņas pieņem šīs pasaules spēkus,
iespējas un ierobežojumus –

šīs tehnoloģiju pasaules,
kas ir brīnišķīga, untumaina

un mazliet dīvaina.

Kad biju maza,

es gribēju būt stāstniece.

Man patika izdomu pasaules,

un visvairāk man patika
no rītiem pamosties Muminielejā.

Pēcpusdienās es klejoju pa Tatuīnu

un vakaros gāju gulēt Nārnijā.

Un programmēšana priekš manis
izrādījās ideāla profesija.

Es vēl arvien radu pasaules.

Stāstu vietā es to daru ar kodiem.

Programmēšana dod man šo lielisko spēju

radīt pašai savu mazo visumu

ar tā likumiem, paradigmām un praksēm.

Radīt kaut ko no nekā
ar tīru loģikas spēku.

Paldies.

(Aplausi)