Kā izplatās nepatiesas ziņas – Noass Tavlins

Skaties pilnu mācību video: http://ed.ted.com/lessons/how-false-news-can-spread-noah-tavlin

Agrākajās desmitgadēs lielākā daļa globālo ziņu nāca no dažiem lielajiem laikrakstiem un tīkliem, kam bija resursi, lai informāciju iegūtu tiešā ceļā. Taču ātrums, kādā informācija izplatās tagad, ir rādījis ideālus apstākļus parādībai, ko dēvē par riņķveida ziņošanu. Noass Tavlins stāsta, kas tad īsti ir šī parādība.

Sagatavoja – Noass Tavlins; animēja – Patriks Smits.

Ir kāds citāts, ko mēdz piedēvēt
rakstniekam Markam Tvenam:

„Meli var apceļot puspasauli,

kamēr patiesība vēl tikai auj kājas.”

Lūk, kas ir interesanti, –

ir iemesls apšaubīt,
vai Marks Tvens to jelkad ir teicis,

tādējādi ironiskā kārtā
pierādot apgalvojuma patiesumu.

Un mūsdienās šis citāts,
lai kurš arī nebūtu to teicis,

ir patiesāks nekā jebkad agrāk.

Agrākajās desmitgadēs
lielāko daļu globālo mediju

veidoja daži lieli laikraksti un tīkli,

kam bija resursi,
lai informāciju iegūtu tiešā ceļā.

Tādas ziņu aģentūras kā Reuters
un The Associated Press,

kas ziņas apkopo un pārpublicē,

salīdzinot ar mūsdienām,
bija salīdzinoši retas.

Ātrums, kādā mūsdienās
izplatās informācija,

ir rādījis ideālus apstākļus parādībai,
ko dēvē par riņķveida ziņošanu.

Proti, izdevums A
publicē maldīgu informāciju,

izdevums B to pārpublicē,

un tad izdevums A atsaucas uz B
kā informācijas avotu.

Tāpat par riņķveida ziņošanu
uzskata situāciju,

kad vairāki izdevumi sākotnēji izplata
vienu un to pašu maldīgo informāciju,

kas pēcāk citam autoram rada iespaidu,
ka to pārbaudījuši vairāki avoti.

Piemēram, 1998. gadā
viena pseidozinātniska raksta publicēšana,

kurā apgalvots, ka bērnu
plānveida vakcinēšana izraisa autismu,

iedvesmoja veselu
pretvakcinācijas kustību –

par spīti tam, ka zinātnieki
sākotnējo rakstu

ir vairākkārt noraidījuši kā nepatiesu.

Ar nolūku nevakcinētie bērni
tagad saslimst ar infekcijas slimībām,

kas ASV bija gandrīz pilnīgi izskaustas,

un dažas no šīm infekcijām
izrādās nāvējošas.

Ne tik drūms piemērs –

arī joku rakstus, kas veidoti tā,
lai atgādinātu īstus,

ziņu aģentūras, nezinot, kas tas ir joks,
mēdz uztvert nopietni.

Piemēram,

cienījamajā British Medical Journal
publicētais joku raksts

„Enerģijas patēriņš pusaudžiem,
kas spēlē jaunās paaudzes datorspēles”

ir citēts vairāk nekā 400 reizes
nopietnās zinātniskajās publikācijās.

Lietotāju veidots saturs,
piemēram, Vikipēdija,

arī veicina riņķveida ziņošanas izplatību.

Tā kā arvien vairāk rakstītāju paļaujas
uz ātri iegūstamu informāciju šādās lapās,

nepārbaudīts fakts Vikipēdijas rakstā
var nokļūt publikācijā,

ko vēlāk kāds pievienos kā atsauci
šim pašam Vikipēdijas rakstam,

pamatīgi apgrūtinot
informācijas atmaskošanu.

Komunikāciju tehnoloģiju
nesenie jauninājumi

ir devuši nenovērtējamu ieguldījumu

barjeru mazināšanā
starp informāciju un cilvēkiem.

Taču mūsu vēlme gūt ātras atbildes

var būt spēcīgāka nekā vēlme
pārliecināties par to ticamību.

Un, ja gandrīz vienlaicīgi šai tieksmei
ļaujas miljardiem cilvēku visā pasaulē,

ir vajadzīgs vairāk piesardzības.

Izvairoties no sensāciju kāriem medijiem,

meklējot aizdomīgas informācijas kritiku

un ziņu sākotnējo avotu

var palīdzēt aizkavēt melus,

dodot patiesībai vairāk laika apaut kājas.