Četri iemesli mācīties jaunu valodu

Angļu valoda ātri vien kļūst par pasaules universālo valodu, un tūlītējas tulkošanas tehnoloģijas ik gadu uzlabojas. Kāpēc tad mācīties svešvalodas? Valodnieks un Kolumbijas Universitātes profesors Džons Makvorters dalās ar četrām vilinošām priekšrocībām, ko sniedz nezināmas valodas apgūšana.

Valoda, kurā šobrīd runāju,

kļūst par pasaules universālo valodu –

par laimi vai par nelaimi.

Atzīsim to –

tā ir interneta valoda,

tā ir finanšu valoda,

tā ir gaisa satiksmes kontroles valoda,

popmūzikas valoda,

diplomātijas valoda...

angļu valoda ir visur.

Ķīniešu mandarīnu valodā
runā vairāk cilvēku,

taču vairāk ķīniešu apgūst angļu valodu

nekā angliski runājošo – ķīniešu.

Pēdējais, ko dzirdēju,

ka Ķīnā nu esot pārdesmit universitāšu,

kurās mācības notiek tikai angliski.

Angļu valoda iekaro pasauli.

Turklāt prognozē, ka šī gadsimta beigās

gandrīz nevienā
no šobrīd pastāvošajām valodām

– to ir ap 6000 –

vairs nerunās.

Paliks vien daži simti valodu.

Turklāt ir pienācis laiks,
kad runātā tūlītēja tulkošana

ir ne tikai iespējama,
bet tā arī gadu no gada kļūst labāka.

Iemesls, kāpēc to visu jums atgādinu,

ir tas, ka, manuprāt, tuvojas brīdis,

kad cilvēki sāks uzdot jautājumu,

kāpēc mācīties svešvalodas,

ja vien apgūstamā svešvaloda nav angļu.

Kāpēc apgrūtināt sevi ar vēl vienu valodu,
ja tuvojamies brīdim,

kad pasaulē gandrīz visi
spēs sazināties vienā valodā?

Manuprāt, iemeslu ir daudz,

bet vispirms vēlos pievērsties

tam, par kuru visticamāk esat dzirdējuši,

jo tas patiesībā ir bīstamāks,
nekā varētu likties.

Un tā ir ideja,

ka valoda pārvada domas,

ka dažādu valodu
vārdu krājums un gramatika

ļauj ikvienam piedzīvot,
tā teikt, atšķirīgas halucinācijas.

Tā ir ārkārtīgi vilinoša ideja,
tomēr savā ziņā problemātiska.

Nav tā, ka tā ir pilnīgi nepatiesa.

Piemēram, franču un spāņu valodā

"galds" kaut kāda iemesla dēļ
ir sieviešu dzimtes vārds.

"La table", "la mesa" –
tā tas vienkārši ir.

Ir pierādīts,

ka, ja runājat vienā no šīm valodām

un jums pajautā,

kā, jūsuprāt, runātu galds,

tad daudz biežāk nekā varētu būt
vienkārša sagadīšanās

franciski vai spāniski runājošais

atbild, ka galds runātu
augstā un sievišķīgā balsi.

Tātad, ja esat francūzis vai spānis,
jums galds ir meitene,

atšķirībā no angliski runājoša cilvēka.

Ir grūti nemīlēt šāda veida datus,

un daudzi teiks, ka tas nozīmē,

ka jums ir savs pasaules uzskats,
ja runājat kādā no šīm valodām.

Tomēr ir jāuzmanās,

jo iedomājieties, kā būtu,
ja kāds sāktu rūpīgi pētīt mūs,

tos, kam angļu valoda ir dzimtā.

Kādu pasaules uzskatu veido angļu valoda?

Paskatīsimies uz kādu angliski runājošo!

Augšā, uz ekrāna, ir Bono.

Viņš runā angliski.

Es pieņemu, ka viņam ir pasaules uzskats.

Lūk, Donalds Tramps.

Savā veidā arī viņš runā angliski.

(Smiekli)

Un, lūk, Kardašjanas jaunkundze,

kas arī runā angliski.

Tātad trīs angļu valodā runājošie.

Kāds pasaules uzskats
ir kopīgs šiem trim cilvēkiem?

Kāds angļu valodas veidots
pasaules uzskats viņus vieno?

Tas ir ļoti problemātisks uzskats.

Pakāpeniski veidojas vienprātība,
ka valoda spēj ietekmēt domas,

bet tas drīzāk notiek visai nemanāmos,
neskaidros psiholoģiskos veidos.

Tā neliek uz pasauli skatīties citām acīm.

Ja tā ir tiesa,

kāpēc mācīties valodas?

Ja tas nemainīs jūsu domāšanas veidu,

kādi vēl varētu būt iemesli?

Daži ir.

Viens no tiem –
ja gribat uzņemt sevī kultūru,

ja gribat to izbaudīt,
ja gribat kļūt par tās daļu,

tad vienalga, vai valoda
pārvada kultūru vai ne,

– un tas šķiet apšaubāmi, –

ja gribat uzņemt sevī kultūru,

jums zināmā mērā jāpārvalda

valoda, kurā šo kultūru nodod.

Cita ceļa nav.

Lūk, interesants piemērs.

Izteikšos mazliet neskaidri,
bet jums tā patiešām būtu jāatrod.

Kanādiešu režisoram Denī Arkānam ir filma;

angliski viņa vārdu mēdz izrunāt
kā Deniss Arkands,

ja gribat papētīt vairāk.

Viņš uzņēma filmu "Monreālas Jēzus".

Daudzi no varoņiem

ir dzīvespriecīgi, jautri, aizrautīgi,
interesanti franciski runājoši kanādieši,

franciski runājošas sievietes.

Filmas beigās ir aina,

kur viņām jānogādā draudzene
angļu slimnīcā.

Slimnīcā viņām jārunā angliski.

Angliski viņas runā,
taču tā nav viņu dzimtā valoda,

viņas labprātāk nerunātu angliski.

Viņas runā šajā valodā lēnāk, ar akcentu,
nelieto idiomātiskus izteicienus.

Pēkšņi šīs jūsu iemīļotās varones

kļūst blāvas, kļūst pašas par savām ēnām.

Doties kultūrā

un mēģināt saprast cilvēkus
caur šāda veida biezu aizkaru

nozīmē nekad tā pa īstam
neiepazīt šo kultūru.

Ņemot vērā, ka paliks
vien daži simti valodu,

viens no iemesliem tās mācīties
ir tas, ka tās ir biļetes,

kas ļauj piedalīties to cilvēku kultūrā,
kas šajās valodās runā,

vien tā iemesla dēļ,
ka valoda ir viņu slepenais kods.

Tas ir viens iemesls.

Otrs iemesls –

ir pierādīts,

ka, runājot divās valodās,
ir mazāka iespēja piedzīvot demenci

un jums, iespējams, labāk padodas
darbs vairākuzdevumu režīmā.

Šie ir faktori iestājas agri bērnībā,

tāpēc tam vajadzētu likt jums aizdomāties,

kad sākt bērniem mācīt svešvalodu.

Divvalodība ir veselīga.

Un, treškārt,

valodas vienkārši ir
ārkārtīgi aizraujošas.

Daudz aizraujošākas, nekā parasti saka.

Tā, piemēram, "kataba"
arābiski nozīmē "'viņš rakstīja",

"yaktubu" – "viņš, viņa raksta".

"Uktub" – "raksti!", pavēles forma.

Kas visām šīm formām kopīgs?

Tām visām kopīgi ir līdzskaņi,

kas kā tādi pīlāri sēž vidū.

Tie mierīgi sēž,

kamēr patskaņi dejo ap līdzskaņiem.

Kurš gan negribētu
šos vārdus pašūpot uz mēles?

To var darīt ebreju valodā,

to var darīt Etiopijas galvenajā,
amharu, valodā.

Tas ir aizraujoši!

Valodām piemīt arī dažāda vārdu kārtība.

Iemācīties runāt citādā vārdu kārtībā

ir kā braukt pa ceļa otru pusi
atsevišķās valstīs,

tā ir kā tirpoņa, ko sajūtat,
kad ap acīm uzziežat burvju lazdas ziedi.

Valoda var sniegt līdzīgas sajūtas.

Piemēram, "Runcis cepurē atgriežas",

grāmata, ko, esmu pārliecināts,
visi pārlasām vēl un vēl,

tāpat kā "Mobiju Diku".

Viena no frāzēm tajā ir:

"Vai zini, kur es viņu atradu?
Vai zini, kur viņš bija?

Viņš sēdēja vannā un tiesāja kūku,
jā, tā bija!"

Lieliski. Taču, mācoties
ķīniešu mandarīnu valodu,

jums būtu jāspēj apgūt:

"Tu vari zināt, es kur viņu atradu?

Viņš bija vannā iekšā, tiesādams kūku,

tik tiešām tiesādams, košļādams!"

Man patīk.

Iedomājieties, ja jūs spētu
to darīt gadiem no vietas!

Vai varbūt kādreiz esat mācījušies
khmeru valodu?

Es arī ne, bet, ja būtu to darījis,

tad varētu uz mēles pašūpot

nevis kādus padsmit patskaņus
kā angļu valodā,

bet gan vismaz 30 dažādu patskaņu,

kas khmeru mutēs
spindz un dūc kā bites stropā.

To visu var sniegt valoda.

Turklāt mēs dzīvojam laikā,

kad apgūt jaunu valodu
ir vieglāk nekā jelkad agrāk.

Savulaik vajadzēja doties uz klasi,

tur bija kāds uzcītīgs skolotājs,

kāds ģeniāls skolotājs,

taču šis cilvēks tur bija
tikai noteiktos laikos,

un bija jāiet tieši tad,

un šis tad nebija bieži.

Bija jāiet uz nodarbību.

Ja tādas iespējas nebija, bija ieraksti.

Es tos iemēģināju.

Ierakstā vai kasetē
datu bija tik daudz, cik bija,

pat tajā aizvēsturiskajā priekšmetā –
kompaktdiskā.

Bez tā visa bija grāmatas, kas nestrādāja,

tā vienkārši bija.

Šodien var atlaisties,

atlaisties uz dzīvojamās istabas grīdas,

malkot burbonu

un apgūt jebkuru valodu, ko sirds kāro,

ar brīnišķīgām programmām,
piemēram, Rosetta Stone.

Es ļoti iesaku
arī mazāk pazīstamo Glossika.

To var darīt jebkurā laikā,

tāpēc varat to darīt vairāk un labāk.

Varat izbaudīt rīta priekus
dažādās valodās.

Es ik rītu dažādās valodās
lasu komiksu par Dilbertu;

tas uzlabo prasmes.

Es to nebūtu varējis darīt
pirms 20 gadiem,

kad doma par jebkuru kāroto valodu kabatā,

telefonā,

izklausītos pēc zinātniskās fantastiskas
arī ļoti gudriem cilvēkiem.

Tāpēc es ļoti iesaku

apgūt arī citas valodas,
ne vien to, kurā šobrīd runāju,

jo šis ir vislabākais laiks to darīt.

Tas ir ārkārtīgi aizraujoši.

Tas nemainīs jūsu pasaules redzējumu,

bet tas pavisam noteikti
būs varens piedzīvojums.

Liels paldies.

(Aplausi)