Kā Amerikā uzaudzināt melnādainu dēlu

Bērnībā mēs visi saņemam ieteikumus un pamācības, kas liekas dīvaini, pat mulsinoši. Jaunajam Klintam Smitam tas kļuva skaidrs kādā naktī, kad viņš tumšā autostāvvietā spēlējās ar ūdenspistolēm ar saviem baltādainajiem draugiem. Šajā izjustajā runā dzejnieks iezīmē sava tēva niknās un biedējošās reakcijas ainu.

Uzaugot, es ne vienmēr sapratu,

kāpēc man jāievēro vecāku noteikumi.

Piemēram, kāpēc man īstenībā
bija jāpļauj zāliens?

Kāpēc mājas darbi bija tik svarīgi?

Kāpēc auzu putrai
nevarēju piebērt konfektes?

Mana bērnība bija pilna
ar šādiem jautājumiem,

normālām bērnu lietām
un apjausmu, ka dažreiz

labāk paklausīt vecākiem,
pat īsti nesapratot kāpēc.

Nav tā, ka man būtu bijis
liegts domāt kritiski.

Viņu audzināšana
allaž tiecās rast līdzsvaru

starp to, lai viņu bērni saprastu,
kāda ir reālā pasaule,

tajā pašā laikā gādājot, lai mēs nekad
nepieņemtu status quo kā neizbēgamu.

Laika gaitā es sapratu,
ka tā pati par sevi

bija ļoti mērķtiecīgs izglītošanas veids.

Viens no maniem mīļākajiem izglītotājiem,

brazīliešu rakstnieks un zinātnieks
Paulo Freire,

visai skaidri un gaiši runā

par to, ka izglītību jālieto kā rīku,

lai modinātu mūsos kritisko domāšanu
un kopēja cilvēcīguma apziņu.

Savā slavenākajā grāmatā
„Apspiesto pedagoģija”

viņš raksta: „Neviens
nevar būt īsts cilvēks,

kamēr viņš neļauj tādiem būt citiem.”

Pēdējā laikā daudz par to esmu domājis,

par šo cilvēcīguma ideju,

un sevišķi par to,
kuram šajā pasaulē ir privilēģija

saukties par pilnvērtīgu cilvēku.

Pēdējo dažu mēnešu laikā

pasaule ir skatījusies, kā neapbruņoti
melnādainie vīrieši un sievietes

iet bojā no policistu
un civilo kārtības sargu rokām.

Šie noteikumi un viss,
kas noticis pēc tam,

atgrieza mani atpakaļ paša bērnībā

pie lēmumiem, ko pieņēma mani vecāki
par melnādaina bērna audzināšanu Amerikā,

lēmumiem, kurus es tolaik ne vienmēr
sapratu tā, kā tos saprotu tagad.

Es domāju, cik gan smagi viņiem bija,

cik ļoti netaisnīgi
viņiem lika justies tas,

ka viņiem jāatņem daļu no manas bērnības,

tikai lai vakarā es atgrieztos mājās.

Piemēram, es atceros, kā kādu nakti,

kad man bija aptuveni 12 gadi,

divu dienu ekskursijā uz citu pilsētu
mēs ar draugiem nopirkām ūdenspistoles

un pārvērtām viesnīcas autostāvvietu
mūsu personīgajā ūdens kauju laukā.

Mēs slēpāmies aiz mašīnām,

skrējām tumsā starp ielas laternām,

piepildot laukumu
ar nerimstošiem smiekliem.

Bet jau pēc 10 minūtēm

ārā iznāca mans tēvs,
sagrāba mani aiz rokas

un ar man svešu tvērienu
ievilka mani istabā.

Pirms es paspēju ko pateikt,

pateikt, cik muļķīgi viņš
man licis izskatīties draugu acīs,

viņš dzēlīgi pasmējās par to,
cik gan naivs es esmu.

Viņš paskatījās man acīs
bailēm pārņemtu seju

un teica: „Dēls, man ļoti žēl,

bet tu nevari darīt
tāpat kā tavi baltādainie draugi.

Tu nevari tēlot, ka šauj.
Tu nevari tumsā skraidīt apkārt.

Tu nevari nekur slēpties.”

Tagad es saprotu, cik viņš bija nobijies,

cik viegli es būtu varējis
pazust nakts tukšumā,

kādam noturot šo ūdeni

par labu iemeslu izbeigt mūsu spēli.

Visu dzīvi esmu klausījies
tādās pamācībās kā:

vienmēr turi rokas tā,
lai tās būtu redzamas,

nekusties pārāk ātri,

novelc kapuci, kad saule noriet.

Mani vecāki savus bērnus
audzināja padomu bruņās,

trauksmes zvanu jūrā tā, lai neviens
neatņemtu gaisu no mūsu plaušām,

tā, lai no mums nepaliktu tikai atmiņas,

tā, lai mēs būtu bērni,
nevis zārki vai urnas.

Un ne jau tāpēc, ka, viņuprāt,
tā mēs kļūtu labāki par citiem

viņi vienkārši gribēja,
lai mēs paliktu dzīvi.

Visus manus melnādainos draugus
audzināja ar šo domu,

ar morāli, ko mums nolasīja,
kad bijām gana pieauguši,

lai mūs kļūdaini noturētu par naglām,
kas jāiedzen zemē,

kad cilvēki lika vienādības zīmi
starp mūsu melatonīnu un bailēm.

Bet ko gan tas nodara bērnam —

uzaugšana zinot,
ka viņš nevar būt vienkārši bērns?

Ka jaunības kaprīzes ir pārāk
bīstamas tavai dzīvībai,

ka nevari būt vienkārši ziņkārīgs,

ka tev nav ļauts izdarīt kļūdu,

ka kāda aklie aizspriedumi

var kļūt par cēloni tam,
ka no rīta vairs nepamosties.

Bet tas nevar būt noteicošais.

Jo mums ir vecāki,
kuri audzināja mūs saprast,

ka mūsu ķermenis nav domāts lodei,

bet gan pūķiem un lecamauklām,
un smiekliem, līdz sāk sāpēt vēders.

Mums bija skolotāji,
kas mācīja mūs klasē celt rokas,

— un ne tikai lai rādītu padošanos —

ka vienīgais, no kā mums ir jāatsakās,

ir doma, ka neesam šīs pasaules cienīgi.

Kad sakām, ka melno dzīvībām ir vērtība,
tas nav tāpēc, ka citu dzīvēm tās nav,

bet gan tāpēc, ka mums jāpasaka,
ka esam cienīgi dzīvot bez bailēm,

kad tik daudz kas mums saka, ka neesam.

Es gribu dzīvot pasaulē,
kur manu dēlu

neuzskatīs par vainīgu
kopš dzimšanas brīža,

kur rotaļlietu viņa rokās neuzskatīs
ne par ko citu kā vien par rotaļlietu.

Un es atsakos pieņemt,
ka nevaram pārvērst šo pasauli

par vietu, kur bērna vārds

nav jāraksta uz t-krekla
vai kapakmens,

kur cilvēka dzīves vērtību

nenosaka nekas cits
kā vien tas, ka viņam ir plaušas,

par vietu, kur ikkatrs no mums var elpot.

Paldies.

(Aplausi)