Aklo alu zivju norādes par aizvēsturiskiem laikiem

TED stipendiāts Prosanta Čakrabartijs pēta pasaules apslēptās vietas, meklējot jaunas alās mītošu zivju sugas. Šīs pazemes radības ir brīnumaini pielāgojušās un tās sniedz atklāsmes akluma bioloģijā, kā arī ģeoloģiskas norādes par kontinentu šķelšanos pirms miljoniem gadu. Šī īsā runa liek aizdomāties par senseniem laikiem.

Ihtioloģija –

mācība par zivīm.

Tas izskatās pēc gudra, garlaicīga vārda,

taču patiesībā ihtioloģija
ir visai aizraujoša,

jo tā ir vienīgā „oloģija”,

kurā [angliski] ir „YOLO”.

(Smiekli)

Krutākie ļaudis zālē zinās,

ka YOLO [angliski] nozīmē
„tu dzīvo tikai vienreiz”,

un, tā kā es dzīvoju tikai vienreiz,

es to pavadīšu, darot to,
ko vienmēr esmu sapņojis darīt:

pētot pasaules apslēptos brīnumus
un atklājot jaunas sugas.

Un tieši to es arī daru.

Pēdējos gados, meklējot jaunas sugas,
esmu jo īpaši pievērsies alām.

Un izrādās, tur ir ļoti daudz
jaunu alu zivju sugu.

Ir tikai jāzina, kur meklēt,

un varbūt jābūt patievam.

(Smiekli)

Alu zivis var daudz pastāstīt
par bioloģiju un ģeoloģiju.

Tās var atklāt, kā ir mainījušies
un pārvietojušies zemes masīvi,

jo pašas palikušas šajos mazajos caurumos,

un tās var pastāstīt par redzes evolūciju,
jo pašas ir aklas.

Zivju acis būtībā
ir tādas pašas kā mūsējās.

Tādas ir visiem mugurkaulniekiem,
un ikreiz, kad kāda zivju suga

sāk pielāgoties šiem tumšajiem,
aukstajiem alu apstākļiem

vairāku paaudžu gaitā
tās zaudē acis un spēju redzēt

un kļūst par tādām bezacu zivīm,
kā, piemēram, šī te.

Katra no alu zivju sugām
ir attīstījusies mazliet citādi,

un katrai no tām ir savs unikālais
ģeoloģijas un bioloģijas stāsts,

tieši tāpēc ir tik aizraujoši
atklāt jaunas sugas.

Lūk, viena no jaunajām,
mūsu aprakstītajām sugām –

no Indiānas dienvidiem.

Mēs nosaucām to par Amblyopsis hoosieri –
Hužēra alu zivs.

(Smiekli)

Tās tuvākās radinieces
ir alu zivis Kentuki,

Mamuta alu sistēmā.

Tās vienu no otras nošķīra Ohaio upe

pirms dažiem miljoniem gadu.

Šajā laikā tām ir attīstījušās
sīkas atšķirības

to gēnu uzbūvē, kas ir pamatā to aklumam.

Ir tāds gēns rodopsīns,
kas ir ārkārtīgi būtisks redzei.

Mums tas ir, un tas ir arī šīm abām sugām,

taču vienā sugā šis gēns
ir pilnībā zaudējis funkcionalitāti,

kamēr otrā tā ir saglabāta.

Tādējādi rodas brīnišķīgs,
dabas radīts eksperiments,

kas dod iespēju pētīt
par mūsu redzi atbildīgos gēnus

un iepazīt mūsu redzes pamatu pamatus.

Taču šo alu zivju gēni

var pastāstīt arī par sensenajiem
ģeoloģiskajiem laikiem –

un vairāk par citām,
iespējams, tieši šī suga.

Šī ir jauna suga, ko atklājām Madagaskarā

un nosaucām par Typhleotris mararybe.

Malagasiešu valodā
tas nozīmē „lielā slimība” –

tik slimi mēs kļuvām,
ievācot šīs sugas eksemplārus.

Ticiet vai ne,

peldēšana ar beigtām radībām
pilnos krāteros

un ar sikspārņu kakām pilnās alās

nav tas prātīgākais,
ko ar savu dzīvi varētu pasākt,

bet YOLO.

(Smiekli)

Esmu sajūsmā par šo sugu

par spīti tam,
ka tā mēģināja mūs nogalināt,

jo šīs Madagaskaras sugas
tuvākie radinieki,

Austrālijas alu zivis,
dzīvo 6000 km attālumā.

Nepastāv varbūtība,

ka šī nepilnus 8 centimetrus garā
saldūdens alu zivs

varētu pārpeldēt Indijas okeānu,

tāpēc, salīdzinot šo sugu DNS,

mēs atklājām, ka tās ir nošķirtas
pirms vairāk nekā 100 miljoniem gadu,

tātad laikā, kad dienvidu kontinenti
vēl bija viens vesels.

Patiesībā šīs sugas vispār nav kustējušās;

tās ir pārvietojuši kontinenti.

Caur savu DNS tās ļauj mums
izveidot precīzu modeli

šo seno ģeoloģisko notikumu datēšanai
un izvietošanai uz laika skalas.

Savukārt šī suga ir tik jauna,

ka vēl nedrīkstu pat atklāt tās nosaukumu,

taču varu pastāstīt,
ka tā ir jauna suga no Meksikas

un ka tā, iespējams, jau ir izmirusi.

Tā, iespējams, ir izmirusi,
jo tās vienīgo zināmo alu sistēmu

iznīcināja tuvējā aizsprosta celtniecība.

Alu zivīm par nelaimi

to apdzīvotie pazemes ūdeņi

ir arī mūsu galvenais dzeramā ūdens avots.

Mēs patiesībā vēl nezinām,
kur mīt šīs sugas tuvākie radinieki.

To, šķiet, nav nekur citur Meksikā,

tā ka varbūt Kubā

vai Floridā, vai Indijā.

Bet, lai kur tas arī būtu, šī suga
var mums atklāt kaut ko jaunu

par Karību jūras ģeoloģiju vai bioloģiju,

kas ļautu labāk diagnosticēt
zināmas akluma formas.

Taču es ceru, ka atklāsim šo sugu,
pirms arī tā izmirst.

Es pavadīšu šo savu vienīgo dzīvi

kā ihtiologs, mēģinot atklāt un paglābt

šīs necilās, aklās alu zivtiņas,

kas mums var pastāstīt tik daudz
par mūsu planētas ģeoloģiju

un mūsu redzes bioloģiju.

Paldies.

(Aplausi)