Vai mēs varam novērst pasaules galu?

Pēcapokaliptiska Zeme bez cilvēkiem izklausās pēc zinātniskās fantastikas seriāliem un filmām. Taču šajā īsajā un pārsteidzošajā runā Lords Mārtins Rīzs aicina mūs padomāt par patiesajiem mūsu pastāvēšanas apdraudējumiem — dabīgajiem un cilvēka radītajiem draudiem, kas varētu noslaucīt no zemes virsas visu cilvēci. Kā noraizējies cilvēku rases pārstāvis viņš vaicā — kas ir sliktākais, kas varētu notikt?

Pirms desmit gadiem
es sarakstīju grāmatu, ko nosaucu

„Mūsu pēdējais gadsimts?”

Mani izdevēji izņēma jautājuma zīmi.
(Smiekli)

Izdevēji Amerikā nomainīja nosaukumu

uz „Mūsu pēdējā stunda.” (Smiekli)

Amerikāņiem patīk tūlītējs
apmierinājums un tam pretējais.

(Smiekli)

Grāmatas tēma bija tā,

ka mūsu Zeme ir pastāvējusi
45 miljonus gadsimtu,

taču šis ir īpašs —

tas ir pirmais,
kurā vienas sugas, mūsējās,

rokās ir pasaules nākotne.

Teju visu Zemes vēsturi

draudi ir nākuši no dabas —

slimības, zemestrīces,
asteroīdi un tā tālāk —

taču šobrīd lielākās briesmas
radām mēs paši.

Tie nav tikai kodoldraudi.

Mūsu savstarpēji saistītajā pasaulē

tīklu pārrāvumiem var būt globālas sekas,

gaisa pārvadājumi dažu dienu laikā
var izplatīt pandēmijas pa visu pasauli,

un sociālie mediji spēj
radīt paniku un baumas

burtiski gaismas ātrumā.

Mēs par daudz uztraucamies
par nenozīmīgiem apdraudējumiem —

maz ticamām gaisa sadursmēm,
kancerogēniem pārtikā,

zemām starojuma devām un tā tālāk —

taču mēs un mūsu politiskie vadoņi

noliedzam katastrofālos scenārijus.

Ļaunākie par laimi vēl nav notikuši.

Nudien — tie varbūt arī nenotiks.

Taču, ja notikums ir potenciāli postošs,

ir vērts maksāt ievērojami vairāk,

lai pret to nodrošinātos,
pat ja tā iespējamība nav liela,

gluži tāpat kā mēs apdrošinām
savas mājas pret ugunsnelaimēm.

Zinātnei sniedzot mums
arvien lielāku varu un vairāk cerību,

biedējošāki kļūst arī tās mīnusi.

Mēs kļūstam arvien ievainojamāki.

Dažu desmitgadžu laikā

miljoniem cilvēku būs spēja

ļaunprātīgi izmantot
biotehnoloģijas, kas strauji attīstās,

gluži tāpat kā viņi tagad
ļaunprātīgi izmanto kibertehnoloģijas.

Frīmens Daisons TED runā paredzēja,

ka mūsu bērni veidos jaunus organismus

tikpat ierasti, kā viņa paaudze
spēlējās ar ķīmijas komplektiem.

Var jau būt, ka tas robežojas
ar zinātnisko fantastiku,

taču, pat ja šis scenārijs
piepildītos tikai daļēji,

mūsu ekoloģija un pat mūsu suga

katrā ziņā ilgi nepaliktu neskarta.

Piemēram, ir ekoekstrēmisti,

kuri uzskata, ka planētai,
Gaijai, būtu labāk,

ja cilvēku būtu daudz mazāk.

Kas notiks, kad šādi cilvēki būs apguvuši

sintētiskās bioloģijas metodes,

kas 2050. gadā jau būs plaši izplatītas?

Un līdz tam laikam var īstenoties
citi zinātniskās fantastikas murgi:

no ierindas izgājuši roboti

vai tīkls, kas attīstījis
spēju domāt pats,

apdraud mūs visus.

Vai mēs varam pasargāt sevi
no šādiem draudiem ar likumiem?

Mums noteikti jāmēģina, taču šie uzņēmumi

ir tik konkurējoši, tik globalizēti,

tik lielā mērā finansiālu motīvu vadīti,

ka jebkas, ko var izdarīt,
kaut kur tiks darīts,

lai ko arī teiktu likumi.

Tas ir tāpat kā ar narkotiku likumiem —
mēs cenšamies regulēt, bet nespējam.

Arī pasaules ciemā būs savi ciema muļķīši,

un viņiem būs pieejama visa pasaule.

Kā jau es rakstīju savā grāmatā,

šajā gadsimtā mums priekšā
ir grumbuļains ceļš.

Mūsu sabiedrība
var piedzīvot kritienus atpakaļ.

Nudien, 50% iespējamība
piedzīvot smagu kritienu atpakaļ.

Bet vai ir iespējami notikumi,

kas varētu būt vēl ļaunāki,

notikumi, kas varētu aizslaucīt
no zemes virsas visu dzīvību?

Kad tika palaists
jaunais daļiņu paātrinātājs,

daži cilvēki satraukti jautāja,

vai tas varētu iznīcināt
Zemi vai, vēl ļaunāk,

pārraut telpas struktūru?

Par laimi satraukumu varēja remdēt.

Es un citi norādīja, ka daba

jau miljoniem reižu ir veikusi
tādus pašus eksperimentus,

saduroties kosmiskajiem stariem.

Taču zinātniekiem noteikti
būtu jābūt piesardzīgiem

ar eksperimentiem, kas rada apstākļus

kam dabā nav precendentu.

Biologiem vajadzētu izvairīties
no potenciāli postošu,

ģenētiski izmainītu patogēnu noplūdes.

Starp citu, mūsu īpašā nepatika

pret pastāvēšanu patiesi apdraudošu
katastrofu iespējamību

ir atkarīga no kāda filozofiska
un ētiska jautājuma,

proti,

apsveriet divus scenārijus —

A scenārijā no zemes virsas
tiek noslaucīti 90% cilvēces;

B scenārijā tiek noslaucīti 100%.

Cik ļoti B scenārijs ir ļaunāks par A?

Daži apgalvotu — par 10% ļaunāks.

Bojāgājušo skaits ir par 10% augstāks.

Taču es apgalvoju,
ka B ir nesalīdzināmi ļaunāks.

Kā astronoms es neuzskatu,

ka cilvēki ir stāsta beigas.

Līdz Saules izdzišanai
ir vēl pieci miljardi gadu,

un Visums var turpināties mūžīgi,

tādēļ pēccilvēku evolūcija

šeit, uz Zemes, un tālāk citur

var būt tikpat ilga kā Darvina process,

kas te atveda mūs,
un pat vēl brīnišķīgāka.

Nudien, nākotnē evolūcija
notiks daudz ātrāk

tehnoloģijas laika skalā,

nevis dabiskās atlases laika skalā.

Tādēļ, ņemot vērā,
ka uz spēles ir likts tik daudz,

mēs nudien nedrīkstētu samierināties
pat ar viens pret miljardu iespējamību,

ka cilvēku izmiršana varētu izniekot

šo milzīgo potenciālu.

Daži iztēlotie scenāriji

nudien varētu būt zinātniskā fantastika,

taču citi var izrādīties satraucoši reāli.

Būtiska maksima ir, ka nepazīstamais

nav tas pats, kas neiespējamais,

un tieši tādēļ mēs Kembridžas universitātē

ierīkojam centru, lai pētītu, kā mazināt

šos pastāvēšanas apdraudējumus.

Tā vien šķiet, ka tikai daži cilvēki
uzskata par vajadzīgu

domāt par šīm iespējamajām katastrofām.

Mums vajag visu iespējamo
palīdzību no pārējiem,

jo mūsu pārziņā ir dārgs,

gaiši zils punktiņš plašā izplatījumā,

planēta, kurai priekšā ir
vēl 50 miljoni gadsimtu.

Tādēļ neapdraudēsim šo nākotni!

Es vēlētos pabeigt ar citātu

no lieliska zinātnieka
vārdā Pīters Medavars.

Citēju: „Zvani, kas skan par cilvēci

ir kā Alpu govju zvaniņi.

Tie ir apsieti ap mūsu pašu kakliem,

un tai jābūt mūsu pašu vainai,
ja tie nerada

labskanīgu un melodisku skaņu.”

Liels paldies.

(Aplausi)