Valsts bez ūdens

Iedomājieties valsti ar bagātīgiem resursiem — naftu, gāzi, saules, vēja enerģiju (un naudu) — tomēr bez vienas būtiskas un dzīvībai nepieciešamas lietas: ūdens. Infrastruktūru inženieris Fahāds Al Atija stāsta par neparastajiem veidiem, kā mazā Tuvo Austrumu katariešu tauta rada pati savu ūdens apgādi.

Asalamu alaikum.

Esiet sveicināti Dohā.

Es esmu atbildīgs par pārtikas nodrošināšanu šajā valstī.

Tāds ir mans nākamo divu gadu uzdevums,

izveidot pilnīgu vadošo plānu

un tad nākamo 10 gadu laikā to īstenot,

protams, ar daudzu citu cilvēku palīdzību.

Taču vispirms es pastāstīšu kādu stāstu, manu stāstu,

stāstu par šo valsti, kurā mēs visi patlaban atrodamies.

Protams, lielākajai daļai no jums šodien jau ir bijušas trīs maltītes,

un visdrīzāk būs arī pēc šī pasākuma.

Tātad, kāda bija Katara 1940. gados?

Šeit dzīvoja aptuveni 11 000 cilvēku.

Nebija ūdens. Nebija ne enerģijas, ne naftas, ne mašīnu, nebija nekā.

Lielākā daļa cilvēku, kas te dzīvoja,

mitinājās vai nu piekrastes ciematos un zvejoja

vai arī bija klejotāji, kas klaiņoja pa apkārtni, meklējot ūdeni.

Nekas no šodien redzamā greznuma tolaik nebija.

Nekas tamlīdzīgs kā mūsdienās redzams Dohā, Dubajā, Abu Dabi, Kuveitā vai Rijādā.

Tas nebija tāpēc, ka viņi nespēja attīstīt pilsētas.

Nebija resursu, lai tās attīstītu.

Redzams, ka arī dzīvildze nebija gara.

Vairums cilvēku nomira vecumā ap 50 gadiem.

Pievērsīsimies otrajai nodaļai: naftas ērai.

1939. gads, kad tika atklāta nafta.

Tomēr to diemžēl nesāka pilnībā komerciāli izmantot

līdz laikam pēc Otrā pasaules kara.

Ko tā paveica?

Tā izveidoja Kataras seju tādu, kādu jūs to redzat šodien.

Tā arī pamudināja visus šos tuksnesī klejojošos cilvēkus, kas

meklēja ūdeni vai pārtiku,

rūpējās par saviem mājlopiem, urbanizēties.

Jums tas varētu šķist savādi,

tomēr manā ģimenē cilvēkiem ir dažādi akcenti.

Mātei ir akcents, kas ir krietni citādāks nekā tēvam,

lai arī mēs visi esam aptuveni 300 000 vienā valstī dzīvojošu cilvēku.

Pašlaik šajā valstī ir dzirdami apmēram pieci, seši dažādi akcenti.

„Kā tā? Kā tas varēja notikt?” kāds vaicā.

Jo mēs dzīvojām izkaisīti.

Mēs nevarējām dzīvot blīvāk, jo vienkārši nebija resursu.

Parādoties resursiem, teiksim, naftai,

mēs sākām veidot visādas smalkas tehnoloģijas

un satuvināties, jo mums vajadzēja dzīvot blīvāk.

Cilvēki sāka viens otru iepazīt.

Un mēs sapratām, ka akcentu ziņā mēs esam diezgan atšķirīgi.

Tāda nu ir otrā nodaļa: naftas ēra.

Paskatīsimies uz visu tagad.

Tāda ir vairumam no jums zināmā Dohas panorāma.

Kāds tagad ir tās iedzīvotāju skaits?

1,7 miljonu cilvēku.

Mazāk kā 60 gadu laikā.

Pēdējos piecus gadus mūsu tautsaimniecības vidējā izaugsme ir bijusi aptuveni 15 procenti.

Dzīvildze ir pieaugusi līdz 78 gadiem.

Ūdens patēriņš ir palielinājies līdz 430 litriem.

Tas ir viens no lielākajiem visā pasaulē.

No tikpat kā pilnīga ūdens trūkuma

līdz ūdens patēriņam augstākajā pakāpē, augstākam nekā jebkurā citā valstī.

Nezinu, vai tā bija reakcija uz ūdens trūkumu.

Kas ir tik interesants manis nupat izklāstītajā stāstā?

Interesantākais ir tas, ka mēs ik gadu pēdējos piecus gadus

turpinājām augt par 15 procentiem bez ūdens.

Tas ir vēsturiski. Tā nekad vēsturē nav noticis.

Pilsētas ūdens trūkuma dēļ tiek pilnībā iznīcinātas.

Šajā reģionā tiek rakstīta vēsture.

Mēs būvējam ne tikai pilsētas,

bet pilsētas ar sapņiem un cilvēkiem, kas vēlas būt zinātnieki un ārsti.

Radi jauku mājvietu, atved arhitektu, uzprojektē man māju.

Šie cilvēki ir stingri pārliecināti, ka šī ir apdzīvojama vieta arī tad, kad tā tāda nebija.

Protams, ar tehnoloģiju palīdzību.

Brazīlijā ik gadu nolīst 1 782 milimetru nokrišņu.

Katarā - 74 mm, un mums ir šāds izaugsmes temps.

Jautājums ir kā.

Kā mēs to spējām pārdzīvot?

Mums tikpat kā nav ūdens.

Pateicoties šai milzīgajai, mamuta izmēra ierīcei — atsāļotājam.

Galvenais faktors šeit ir enerģija. Tā mainīja visu.

Tas ir tas, ko mēs sūknējam ārā no zemes un tonnām dedzinām,

droši vien lielākā daļa no jums to izmantoja, lai ierastos Dohā.

Tas ir mūsu ezers, ja varat to saskatīt.

Tā ir mūsu upe.

Pateicoties tam, jūs varat lietot un baudīt ūdeni.

Tā ir pati labākā tehnoloģija, kas šim reģionam varētu būt: atsāļošana.

Kādi ir riski?

Vai man ir daudz bažu?

Es teiktu: varbūt, ja palūkojaties uz globālajiem faktiem,

jūs sapratīsiet, ka, protams, man ir jāuztraucās.

Ir augošs pieprasījums, augošs iedzīvotāju skaits.

Tikai pirms pāris mēnešiem iedzīvotāju skaits sasniedza 7 miljardus.

Un šiem septiņiem miljardiem nepieciešama pārtika.

Ir prognozes, ka līdz 2050. gadam mēs jau būsim deviņi miljardi.

Tā nu valstij, kurai nav ūdens,

ir jāuztraucas par to, kas notiek aiz tās robežām.

Mainās arī ēšanas paradumi.

Paceļoties augstākā sociālekonomiskā līmenī,

viņi maina arī savu uzturu.

Viņi sāk ēst vairāk gaļas un tā tālāk un tā joprojām.

No otras puses, mums ir sarūkoša raža

klimata pārmaiņu un citu cēloņu dēļ.

Tā nu kādam ir patiešām jāsaprot, kad sāksies krīze.

Tāda ir situācija Katarā, tiem no jums, kas to nezina.

Mums ir ūdens krājumi tikai divām dienām.

Mēs importējam 90 procentus savas pārtikas

un kultivējam mazāk nekā vienu procentu mūsu zemes.

Šeit esošais nelielais skaits zemnieku

ir izstumti no savām lauksaimniecībām

atvērtās tirgus politikas un milzīgās konkurences rezultātā utt., utt..

Tā ka mēs saskaramies arī ar risku.

Šie riski tiešā veidā ietekmē šīs valsts ilgtspējību un nākotni.

Jautājums ir, vai pastāv risinājums?

Vai ir ilgtspējīgs risinājums?

Tāds patiesi ir.

Šis slaids apkopo tūkstošiem tehnisku dokumentu lapu,

pie kā mēs esam strādājuši pēdējos divus gadus.

Sāksim ar ūdeni.

Kā jau iepriekš jums rādīju, jūs labi zināt, ka mums ir vajadzīga šī enerģija.

Ja mums vajadzēs enerģiju - kāda veida enerģija tā būs?

Neatjaunojamā enerģija? Kurināmie materiāli?

Vai varbūt mums vajadzētu izmantot ko citu?

Vai mums, izmantojot cita veida enerģiju, ir salīdzinoša priekšrocība?

Droši vien vairums no jums saprot, ka ir gan: 300 saulainas dienas.

Mēs izmantosim šo atjaunojamo enerģiju, lai iegūtu mums vajadzīgo ūdeni.

Mēs droši vien izmantosim 1 800 megavatu saules sistēmu enerģijas,

lai iegūtu 3,5 miljonus kubikmetru ūdens.

Tas ir daudz ūdens.

Šis ūdens nonāks pie zemniekiem,

un zemnieki varēs apūdeņot savus augus

un būs spējīgi nodrošināt sabiedrību ar pārtiku.

Tomēr, lai uzturētu horizontālo līniju,

jo šie ir projekti, šīs ir sistēmas, ko mēs sniegsim,

mums ir jāattīsta arī vertikālā līnija:

sistēmu pamats, augsta līmeņa izglītība, pētniecība un attīstība,

nozares, tehnoloģijas, lai radītu izmantojamās tehnoloģijas, un visbeidzot tirgi.

To visu padara iespējamu un satur kopā likumdošana, politika un regulējumi.

Bez tiem mēs nevaram paveikt neko.

Tas ir tas, ko mēs plānojam paveikt.

Cerams, ka divu gadu laikā mēs būsim šo plānu pabeiguši

un sāksim tā īstenošanu.

Mūsu mērķis ir kļūt par tūkstošgades pilsētu, tāpat kā daudzas citas pasaules tūkstošgades pilsētas:

Stambula, Roma, Londona, Parīze, Damaska, Kaira.

Mums ir tikai 60 gadu, tomēr mēs kā pilsēta

vēlamies dzīvot mūžam un dzīvot mierā.

Liels paldies.

(Aplausi)