iO Tileta Raita: Homoseksualitātes piecdesmit nokrāsas

Māksliniece iO Tileta Raita ir nofotogrāfējusi 2000 cilvēku, kas sevi uzskata par piederīgiem LBGTQ spektram, un pavaicājusi daudziem no viņiem: „Vai varat procentuāli novērtēt, cik homoseksuāls vai heteroseksuāls esat?”Kā izrādās, vairums cilvēku uzskata, ka viņi pieder seksualitātes pelēkajām zonām, nevis uzskata sevi par 100% homoseksuāliem vai heteroseksuāliem. Tas rada reālu problēmu diskriminācijas jautājumā: Kur novilkta robežu? (Uzņemts TEDxWomen konderencē)

Cilvēki sāk viens otru likt dažādās kastēs

jau no pirmā satikšanās brīža.

Vai šis cilvēks ir bīstams? Vai viņš ir pievilcīgs?

Vai viņa ir potenciāla dzīvesbiedrene? Vai viņi ir iespēja dibināt darba sakarus?

Satiekot cilvēkus, mēs veicam nelielu nopratināšanu,

lai izveidotu par viņiem garīgu rezumē.

Kā tevi sauc? No kurienes esi?

Cik tev gadu? Ar ko nodarbojies?

Tad mēs ķeramies pie personīgākiem jautājumiem.

Vai tev kādreiz ir bijusi kāda slimība?

Vai tu esi kādreiz šķīries?

Vai tava elpa nelabi ož, kamēr tu atbildi uz maniem nopratināšanas jautājumiem?

Kas tevi interesē? Kurš tevi interesē?

Ar kura dzimuma pārstāvjiem tu guli?

Es saprotu.

Mēs esam neiroloģiski ieprogrammēti

meklēt sev līdzīgus cilvēkus.

Mēs sākam veidot kliķes no brīža, kad esam gana veci,

lai zinātu, ko nozīmē būt pieņemtam.

Mēs rodam saikni viens ar otru, balstoties uz visu iespējamo —

iecienīto mūziku, rasi, dzimumu, rajonu, kurā uzaugām.

Mēs tiecamies pēc vides, kas atspoguļo mūsu personīgās izvēles.

Tomēr dažreiz vienkāršais jautājums: „Ar ko tu nodarbojies?”

var radīt sajūtu, ka kāds atver pavisam sīku kastīti un

prasa tev tajā iestūķēt sevi iekšā.

Jo man šķiet, ka šīs kategorijas ir pārāk ierobežojošas.

Šīs kastes ir pārāk šauras.

Un tas var kļūt patiesi bīstami.

Pirms mēs ieslīgstam pārāk dziļi tajā visā,

šeit būs nedaudz pamatinformācijas par mani.

Es uzaugu ļoti pasargātā vidē.

Es uzaugu Manhetenas centrā astoņdesmito gadu sākumā,

divu kvartālu attālumā no pankroka mūzikas epicentra.

Es biju pasargāta no neiecietības izraisītajām sāpēm

un reliģiskas audzināšanas sociālajiem ierobežojumiem.

Manā dzimtajā pusē, ja nebiji transvestīts vai cilvēks ar radikāliem uzskatiem,

vai jebkāda veida mākslinieks,

tu biji tas dīvainais.

(Smiekli)

Tā bija neparasta audzināšana,

bet, esot bērnam Ņujorkas ielās,

tu iemācies uzticēties saviem instinktiem,

tu iemācies sekot savām idejām.

Tāpēc sešu gadu vecumā es nolēmu, ka vēlos būt zēns.

Vienu dienu es aizgāju uz skolu, un tur bērni man neļāva spēlēt basketbolu.

Viņi teica, ka viņi neļaus spēlēt meitenēm.

Tādēļ es aizgāju mājās un noskuvu matus,

es atgriezos nākamajā dienā un teicu: „Es esmu zēns.”

Kas to lai zina, vai ne?

Varbūt tā var darīt sešu gadu vecumā.

Es negribēju, lai kāds zinātu, ka esmu meitene, un viņi arī nezināja.

Es turpināju šo izrādi astoņus gadus.

Šeit es esmu 11 gadu vecumā.

Es tēloju puiku vārdā Volters

filmā „Džulians Po”.

Es biju sīks ielas zeņķis, kas visur sekoja Kristianam Sleiteram un kaitināja viņu.

Es biju arī bērns-aktieris,

kas vairākās kārtās pārklāja savas identitātes tēlojumu,

jo neviens nezināja, ka es patiesībā esmu meitene, kas tēlo zēnu.

Patiesībā neviens manā dzīvē nezināja, ka esmu meitene.

Ne skolotāji manā skolā, ne mani draugi,

ne režisori, ar kuriem strādāju.

Bieži vien bērni manā skolā nāca man klāt

un saķēra mani aiz kakla, lai pārbaudītu, vai man nav ādamābola,

vai saķēra manu stakli, lai pārbaudītu, ko daba man devusi.

Man ejot tualeti, es mēdzu kabīnē pagriezt kurpes otrādi,

lai izskatītos, ka es čurāju, stāvot kājās.

Paliekot pa nakti pie draugiem, man uznāca panikas lēkmes,

cenšoties pateikt meitenēm, ka viņas nevēlas mani skūpstīt,

sevi neatklājot.

Tomēr ir vērts pieminēt,

ka es nenicināju savu ķermeni vai savus dzimumorgānus.

Es nejutos, it kā būtu nepareizā ķermenī.

Es domāju, ka es spēlēju ļoti smalku izrādi.

Es nekvalificētos kā transpersona.

Tomēr, ja mana ģimene būtu no tiem, kas tic psihoterapijai,

man droši vien tiktu uzstādīta tāda diagnoze

kā dzimuma dismorfija vai kas tamlīdzīgs

un uzsākta hormonu terapija, lai aizkavētu pubertāti.

Bet manā gadījumā

es vienkārši pamodos kādā dienā, kad man bija 14 gadu,

un nolēmu, ka vēlos atkal būt meitene.

Bija sākusies pubertāte un man nebija ne jausmas, ko nozīmē būt meitenei,

un es biju gatava noskaidrot, kas es patiesībā esmu.

Kad bērns uzvedās tā, kā to darīju es,

viņam nav īsti jāatklāj nekāds noslēpums, vai ne?

Neviens nav pārāk pārsteigts.

(Smiekli)

Tomēr mani vecāki nelika man sevi definēt.

Kad man bija 15 gadu un es zvanīju tēvam,

lai pateiktu, ka esmu iemīlējusies,

pēdējā lieta, kas mums abiem ienāktu prātā,

būtu apspriest sekas tam,

ka mana pirmā lielā mīlestība bija meitene.

Arī trīs gadus vēlāk, kad iemīlējos vīrietī,

mani vecāki pat nepamirkšķināja acis.

Redziet, viena no manas neparastās bērnības lielajām svētībām bija tā,

ka man nevienā brīdī nelūdza sevi ielikt

kādā vienā kategorijā.

Man ļāva vienkārši būt sev pašai, nepārtraukti augt un mainīties.

Tā pirms četriem, gandrīz pieciem gadiem

8. priekšlikums, lielā laulību vienlīdzības diskusija

visā valstī pamatīgi sakūla gaisu.

Tajā laikā precēšanās nebija no tām lietām,

par kurām es īpaši daudz domātu.

Bet mani satrieca fakts, ka Amerika,

valsts ar tik aptraipītu cilvēktiesību vēsturi,

spēj tik rupji atkārtot savas kļūdas.

Es atceros, ka vēroju diskusiju televīzijā

un domāju, cik interesanti,

ka baznīcas un valsts nošķirtība būtībā

vilka ģeogrāfiskas robežas pāri visai valstij

starp vietām, kur cilvēki tic baznīcai, un

vietām, kur cilvēki tai netic.

Tad es sapratu, ka šī diskusija velk ģeogrāfiskas robežas apkārt man.

Ja tas būtu karš starp divām dažādām pusēm,

es automātiski nokļūtu homoseksuāļu pusē,

jo es noteikti nebiju 100% heteroseksuāla.

Tajā laikā es tikko sāku izkļūt no

8 gadu identitātes krīzes līčločiem,

kad es no zēna kļuvu par neveiklu meiteni,

kas izskatījās pēc zēna meitenes drēbēs,

tad par pilnīgi pretēju — atkailinātu, pārlieku centīgu

meitenīgu meiteni, kas dzenas pakaļ puišiem,

un visbeidzot par piesardzīgu savas patiesās būtības pētnieku,

puicisku meiteni,

kam patīk gan zēni, gan meitenes atkarībā no viņu personības.

Es pavadīju veselu gadu fotogrāfējot šo sev līdzīgo jauno meiteņu paaudzi,

kas it kā atradās starp dažādām līnijām.

Meitenes, kas brauc ar skrituļdēli mežģīņu apakšveļā,

meitenes ar zēnu frizūrām, bet meitenīgām nagu lakām,

meitenes, kas pieskaņo acu ēnas saviem nobrāztajiem ceļgaliem,

meitenes, kam patīk meitenes, un zēnus, kam visiem patīk zēni un meitenes,

kas visi ienīst, ja viņus ievieto jebkādās kastēs.

Es mīlu šos cilvēkus, un es apbrīnoju viņu brīvību,

bet es vēroju, kā pasaule ārpus mūsu utopiskā burbuļa,

uzsprāgst niknās debatēs,

kurās mācīti vīri valsts televīzijā pielīdzina mūsu mīlestību lopiskumam.

Mani pārņēma spēcīga atklāsme,

ka es piederu minoritātei un ka savā dzimtenē,

balstoties uz vienu manas personības šķautni,

es likumīgi un neapstrīdami esmu otrās šķiras pilsonis.

Es neesmu aktīviste.

Es savā dzīvē nevicinu nekādus karogus.

Bet mani nomāca šis jautājums:

Kā vispār kāds var balsot par to, lai atņemtu tiesības

visam plašajam cilvēku lokam, ko pazīstu,

balstoties uz viņu personības atsevišķu elementu?

Kā viņi var teikt, ka mēs kā grupa

neesam pelnījuši tādas pašas tiesības kā jebkurš cits?

Vai mēs vispār esam grupa? Kas tā ir par grupu?

Vai šie cilvēki vispār ir apzināti satikuši savas diskriminācijas upurus?

Vai viņi apzinās, pret ko viņi balso un kādas tam būs sekas?

Tad man ienāca prātā, ka

varbūt, ja viņi varētu ielūkoties acīs

cilvēkiem, kurus viņi padara par otrās šķiras pilsoņiem,

varbūt viņiem būtu grūtāk to izdarīt,

var būt tas liktu viņiem vilcināties.

Saprotams, ka es nevarēju uzaicināt 20 miljonus cilvēku uz vienām vakariņām,

tāpēc es atradu veidu, kā viņus iepazīstināt ar fotogrāfiju palīdzību

bez jebkādām viltībām, bez gaismas trikiem

vai jebkādas manipulēšanas no manas puses.

Jo fotogrāfijā jūs varat izpētīt lauvas ūsas,

nebaidoties, ka lauva noraus jums seju.

Man fotogrāfija nav tikai filmas ekspozīcija,

tā ir skatītāja acu pavēršana

uz kaut ko jaunu, uz vietu, kur viņi vēl nav bijuši,

bet vēl svarīgāk — uz cilvēkiem, no kuriem varbūt viņi baidās.

„Life Magazine” ar attēlu palīdzību iepazīstināja vairākas

cilvēku paaudzes ar tālām, noslēgtām kultūrām, par kuru esamību viņi nemaz nenojauta.

Tādēļ es nolēmu uzņemt vairākas ļoti vienkāršus portretus,

tā teikt aizturēšanas fotogrāfijas.

Būtībā es nolēmu fotografēt jebkuru cilvēku šajā valstī,

kas nebija 100% heteroseksuāls,

kas ir bezgalīgs cilvēku skaits, ja to vēl nezinājāt.

(Smiekli)

Tā bija ļoti liela uzņemšanās,

un, lai to paveiktu, mums vajadzēja palīdzību.

Tā tajā februārī pirms diviem gadiem

es devos ārā lielā aukstumā un

fotogrāfēju katru cilvēku, kuram es varēju tikt klāt.

Es uzņēmu šīs fotogrāfijas un devos uz cilvēktiesību kampaņu centru un lūdzu palīdzību.

Viņi finansēja filmēšanu Ņujorkā 2 nedēļu garumā

un mēs izveidojām šo.

(Mūzika)

Video: Es esmu iO Tileta Vraita un es esmu māksliniece, kas dzimusi un augusi Ņujorkā.

(Mūzika)

„Pašsaprotamās patiesības” ir Amerikas LGBTQ fotogrāfisks pieraksts.

Mans mērķis ir nofotogrāfēt

jebkuru cilvēku, kas nav 100% heteroseksuāls

vai kuram liekas, ka viņš jebkādā veidā pieder LGBTQ spektram.

Mans mērķis ir atklāt cilvēciskumu, kas pastāv ikvienā no mums,

ar vienkārša sejas attēla palīdzību.

(Mūzika)

„Mēs uzskatām par pašsaprotamu to, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi.”

Tas ir ierakstīts Neatkarības deklarācijā.

Mēs kā nācija esam neveiksmīgi

savos centienos uzturēt morāli, uz kuru esam balstīti.

Savienotajās valstīs nepastāv vienlīdzība.

[„Ko tev nozīmē vienlīdzība?”]

[„Laulības”] [„Brīvība”] [„Cilvēktiesības”]

[„izturies pret katru cilvēku, kā tu izturētos pret sevi”]

Par to nemaz nav jādomā, tas ir tik vienkārši.

Cīņa par vienlīdzīgām tiesībām nav tikai par geju laulībām.

Šodien 29 štatos, vairāk kā pusē šīs valsts

tevi var likumīgi atlaist tikai tavas seksualitātes dēļ.

[„Kurš ir atbildīgs par vienlīdzību?”]

Es esmu dzirdējusi, kā simtiem cilvēku sniedz vienu atbildi:

„Mēs visi esam atbildīgi par vienlīdzību.”

Šobrīd mēs Ņujorkā esam nofotgrafējuši 300 sejas.

Mēs nebūtu varējuši to paveikt bez

Cilvēktiesību kampaņu centra dāsnā atbalsta.

Es vēlos šo projektu izvērst visā valstī.

Es vēlos doties uz 25 Amerikas pilsētām un nofotogrāfēt 4000 vai 5000 cilvēku.

Tas ir mans veltījums manas paaudzes cīņai par cilvēktiesībām.

Es izaicinu jūs ielūkoties šo cilvēku sejās

un pateikt viņiem, ka viņi ir pelnījuši mazāk kā jebkurš cits cilvēks.

(Mūzika)

[„Pašsaprotamās patiesības”]

[„4000 sejas no visas Amerikas”]

(Mūzika)

(Aplausi)

iO Tileta Vraita: „Pilnīgi nekas nebūtu varējis mūs sagatavot tam, kas notika pēc tam.”

Šo video noskatījās gandrīz 85 000 cilvēku,

un viņi sāka mums sūtīt e-pastus no visas valsts,

lūdzot doties uz viņu pilsētām un palīdzēt viņiem parādīt savas sejas.

Savas sejas atklāt vēlējās daudz vairāk cilvēku nekā es biju gaidījusi.

Tādēļ es nomainīju savu sākotnējo mērķi uz 10 000 sejām.

Šis video tapa 2011. gada pavasarī,

un šobrīd es esmu bijusi gandrīz 20 pilsētās un

nofotogrāfējusi gandrīz 2000 cilvēku.

Es zinu, ka šī ir runa,

bet es vēlētos ieturēt minūti klusuma,

kamēr jūs vienkārši aplūkojat šīs sejas,

jo es nevaru pateikt neko, kas tās papildinātu.

Ja fotogrāfija ir tūkstoš vārdu vērta,

tad sejas fotogrāfijai ir nepieciešams pilnīgi jauns vārdu krājums.

Pēc ilgās ceļošanas un runāšanas ar cilvēkiem

vietās, kā Oklahoma vai Teksasas mazpilsētas,

mēs guvām pierādījumu tam, ka sākotnējais priekšnoteikums bija tieši desmitniekā.

Galvenais ir redzamība.

Pazīšana tiešām ir ceļš uz empātiju.

Tiklīdz kaut kas notiek jūsu pagalmā vai ģimenes locekļu vidū,

ir daudz lielāka varbūtība, ka jūs centīsieties rast līdzjutību pret to

vai palūkosieties uz to no jauna skatu punkta.

Protams, ceļojot es satiku cilvēkus,

kas oficiāli šķīrušies no saviem bērniem par to, ka viņi nav heteroseksuāli,

bet es esmu satikusi arī cilvēkus, kas pieder Dienvidu baptistiem

un ir mainījuši baznīcu, jo viņu meita ir lezbiete.

Empātijas iedvešana ir Pašsaprotamo patiesību pamats.

Tomēr, lūk, kādu interesantu lietu es sāku saprast:

Pašsaprotamās patiesības neizdzēš atšķirības starp mums.

Patiesībā tieši otrādi — tā izceļ tās.

Tā parāda ne vien sarežģītās nianses,

kas sastopamas dažādu cilvēku vidū,

bet arī sarežģītās nianses, kas piemīt katram individuālajam cilvēkam.

Lietas būtība nav tajā, ka mums ir pārāk daudz kastu, bet gan tajā, ka to ir par maz.

Kādā brīdī es sapratu, ka manai misijai fotogrāfēt „homoseksuāļus” bija pamatīga nepilnība,

tāpēc, ka pastāv miljons dažādas homoseksualitātes nokrāsas.

Te nu es biju, cenšoties palīdzēt,

un es biju veicinājusi tieši to, no kā es visu dzīvi biju centusies izvairīties —

vēl vienu kasti.

Kādā brīdī es anketai pievienoju vēl vienu jautājumu,

lūdzot cilvēkiem novērtēt savu homoseksualitāti

skalā no 1 līdz 100%.

Es savā priekšā redzēju norisināmies tik daudzas eksistenciālās krīzes.

(Smiekli)

Cilvēki nezināja, ko darīt,

jo viņiem nekad iepriekš nebija tāda iespēja dota.

Vai jūs varat novērtēt savu atklātību?

Tomēr, kad viņi tika pāri savam šokam,

vairums cilvēku izvēlējās atzīmi aptuveni 70-95% intervālā vai

3-20% intervālā.

Protams, bija daudz cilvēku, kas izvēlējās atzīmēt 100% vienā vai otrā pusē,

bet es atklāju, ka daudz lielāka cilvēku daļa

identificē sevi ar kaut ko daudz niansētāku.

Es atklāju, ka vairums cilvēku pieder spektram, ko es esmu sākusi dēvēt par „pelēko zonu”.

Ļaujiet man paskaidrot, tas ir ļoti svarīgi,

es nekādā gadījumā necenšos apgalvot, ka nepastāv tāda lieta kā gaume.

Es nemaz nepieminēšu jautājumu par izvēles spēku pret bioloģisko iestatījumu,

jo, ja kāds no jums tic,

ka seksuālā orientācija ir izvēle,

es aicinu jūs iziet ārā un mēģināt būt „pelēkam”.

Es jūs nofotogrāfēšanu kaut vai tikai par cenšanos.

(Smiekli)

Tas, ko es saku, ir tas, ka cilvēki nav viendimensionāli.

Svarīgākais, ko paņemt no šīs procentu sistēmas ir, lūk, kas:

Ja šajā pusē ir homoseksuāļi

un šajā pusē ir heteroseksuāļi,

un ja mēs apzināmies, ka vairums cilvēku identificē sevi

ar kaut ko tuvāk vienam vai otram polam,

pastāv plašs cilvēku spektrs pa vidu.

Tas atspoguļo ļoti sarežģītu reālo situāciju.

Piemēram, ja jūs pieņemat likumu,

kas atļauj priekšniekam atlaist darbinieku par homoseksuālu uzvedību,

kur tieši jūs novilksiet līniju?

Vai tā būs šeit — pie cilvēkiem, kam ir bijušas vien pāris heteroseksuālas pieredzes?

Vai arī šeit —

pie cilvēkiem, kam ir bijušas vien pāris homoseksuālas pieredzes?

Tieši kurā brīdī cilvēks kļūst par otrās šķiras pilsoni?

Vēl viena interesanta lieta, ko es sapratu sava projekta un ceļojumu laikā,

ir tas, cik seksuālā orientācija ir slikts vienojošais elements.

Pēc tik daudziem ceļojumiem un tik daudzu cilvēku satikšanas,

ļaujiet man jums teikt, ka ir tikpat daudz kretīnu un

sirsnīgu cilvēku, demokrātu un republikāņu, sportistu un drāmas cēlāju,

un jebkuras cita polarizācijas, ko vien spējat iedomāties

LGBT populācijā,

ir arī cilvēku rases starpā.

Izņemot faktu, ka mums jādzīvo ar likuma sasaistītām rokām,

un aizmirstot kopīgo cīņu pret aizspriedumiem,

fakts, ka mēs neesam pilnīgi heteroseksuāli,

nenozīmē to, ka mums ir jebkas kopīgs.

Tādēļ cerams, ka nemītigi augošajam Pašsaprotamo patiesību seju pūlim

parādoties uz arvien vairāk un vairāk platformām,

autobusu pieturām, izkārtnēm, Facebook lapām, ekrāna saudzētājiem,

iespējams, vērojot šo cilvēcības parādi,

sāks attīstīties kas aizraujošs un lietderīgs.

Cerams, ka šīs kategorijas, šis pušu sadalījums,

šīs pārlieku vienkāršās kastes

kļūs aizvien bezjēdzīgākas un sāks pazust.

Jo tās patiesībā neapraksta neko no tā, ko mēs redzam,

un nevienu no cilvēkiem, ko pazīstam, un neko no tā, kas esam.

Mēs redzam cilvēciskas būtnes visā savā daudzveidībā.

Viņus redzot, ir grūtāk noliegt viņu cilvēcību.

Es ceru, kas tas vismaz padara grūtāku viņu cilvēktiesību noliegšanu.

Vai tā esmu tieši es,

kam jūs izvēlēties liegt tiesības uz mājvietu,

tiesības adoptēt bērnus, tiesības laulāties,

brīvību šeit iepirkties, dzīvot, pirkt?

Vai tieši no manis jūs izvēlaties atteikties

kā no sava bērna vai sava brāļa, vai māsas, vai mātes, tēva,

sava kaimiņa, māsīcas, tēvoča vai prezidenta,

savas policistes vai ugunsdzēsēja?

Ir jau par vēlu.

Jo es jau esmu visi šie cilvēki.

Mēs jau esam visi šie cilvēki, un mēs vienmēr esam bijuši.

Tādēļ, lūdzu, nesveiciniet mūs kā svešiniekus,

bet sveiciniet mūs kā līdzcilvēkus, punkts.

Paldies.

(Aplausi)