Kā padarīt stresu par savu draugu

Stress. Tas liek jūsu sirdij sisties ātrāk, tas paātrina jūsu elpošanu un liek uz jūsu pieres izspiesties sviedriem. Bet tikmēr, kad stress ir padarīts par publisko ienaidnieku, jauni pētījumu rosina domāt, ka stress ir kaitīgs tikai tad, kad jūs ticat, ka tas ir kaitīgs. Psiholoģe Kellija Makgonigala mudina mūs uzskatīt stresu par pozitīvu un iepazīstina mūs ar vēl neapdziedātu stresa samazināšanas mehānismu: vēršanos pēc atbalsta pie citiem cilvēkiem.

Man ir jāatzīstas vienā lietā,

bet, pirms tam, es gribu, lai jūs

atzīstaties man vienā lietā.

Es gribu, lai roku paceļ tie, kas pēdējā gada laikā

ir pieredzējuši salīdzinoši maz stresa.

Vai kāds?

Un kā ar vidēju daudzumu stresa?

Kurš ir pieredzējis daudz stresa?

Jā. Es arī.

Bet tā nav mana atzīšanās..

Es atzīstos šajā: es esmu veselības psiholoģe,

un mans uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem būt laimīgākiem un veselīgākiem.

Tomēr mani biedē tas, ka no vienas no lietām,

ko pēdējos 10 gadus esmu mācījusi, ir vairāk ļaunuma nekā labuma,

un tā ir saistīta ar stresu.

Gadiem esmu teikusi cilvēkiem, ka stress jūs padara slimus.

Tas palielina risku daudz kam, sākot ar saaukstēšanos

līdz pat sirds un asinsvadu slimībām.

Būtībā, es biju pārvērtusi stresu ienaidniekā.

Bet es esmu mainījusi savu priekšstatu par stresu,

un šodien es vēlos mainīt arī jūsējo.

Sākšu ar pētījumu,

kas man pilnībā lika mainīt attieksmi pret stresu.

Šis pētījums astoņus gadus sekoja 30 000 pieaugušajiem

ASV, un viņi sāka ar to, ka jautāja cilvēkiem:

„Cik daudz stresa jūs esat piedzīvojuši pēdējā gada laikā?”

Viņi arīdzan jautāja: „Vai jūs uzskatāt,

ka stress kaitē jūsu veselībai?”

Un pēc tam viņi izmantoja publiski pieejamos ierakstus par nāvi,

lai noskaidrotu, kurš ir nomiris.

(Smiekli)

Labi. Vispirms sliktās ziņas.

Cilvēkiem, kuri iepriekšējā gadā bija pieredzējuši daudz stresa,

bija par 43% lielāks risks nomirt.

Bet tas attiecās tikai uz tiem cilvēkiem,

kuri vienlaikus uzskatīja, ka stress kaitē veselībai.

(Smiekli)

Cilvēkiem, kuri piedzīvoja daudz stresa,

taču neuzskatīja to kā kaitīgu veselībai,

iespēja nomirt nepalielinājās.

Patiesībā, viņu risks nomirt bija viszemākais

no visiem pārējiem pētījuma dalībniekiem, tostarp tiem,

kuriem bija salīdzinoši nedaudz stresa.

Pētnieki lēsa, ka šo astoņu gadu laikā,

kamēr viņi sekoja nāvēm,

priekšlaicīgi nomira 182 000 amerikāņu,

ne no stresa, bet no pārliecības,

ka stress ir kaitīgs. (Smiekli)

Tās ir vairāk kā 20 000 nāves gadā.

Tātad, ja šīs aplēses ir pareizas,

tas padarītu pārliecību, ka stress ir kaitīgs,

par ASV iepriekšējā gada

15. lielāko nāves iemeslu,

nogalinot vairāk cilvēku nekā ādas vēzis,

HIV/AIDS un noslepkavošana.

(Smiekli)

Nu jūs saprotat, kāpēc šis pētījums mani izbiedēja.

Te nu es biju tērējusi tik daudz enerģijas, stāstot cilvēkiem,

ka stress ir kaitīgs veselībai.

Tā nu šis pētījums lika man aizdomāties:

Vai mainot to, kā attiecaties pret stresu,

padara jūs veselīgākus? Te zinātne saka: „Jā.”

Mainot savu attieksmi pret stresu,

mainās tas, kā jūsu ķermenis reaģē uz stresu.

Izskaidrošu, kā tas notiek.

Gribu, lai izliekaties, ka esat dalībnieki

pētījumā ar mērķi panākt, lai jūs esat stresa stāvoklī.

Tas tiek nosaukts par sociālo stresa testu.

Jūs ienākat laboratorijā,

un jums pasaka, ka jums jāsniedz 5 minūšu

improvizēta runa par jūsu personīgajām vājībām,

un jums priekšā sēž žūrija ar ekspertiem,

un, lai patiešām pārliecinātos, ka esat pakļauts spiedienam,

visapkārt ir spožas gaismas un sejā iebāzta kamera,

līdzīgi kā tagad.

Un žūrija ir apmācīta

izrādīt neiedrošinošas, neverbālas atsauksmes, piemēram, šādu žestu.

(Smiekli)

Tad, kad esat pietiekami demoralizēts,

laiks otrai daļai: matemātikas testam.

Jums nezinot,

žūrija ir apmācīta jums traucēt koncentrēties.

Darīsim to visi kopā.

Būs jautri.

Man.

Tātad, es gribu, lai mēs visi veicam atpakaļskaitīšanu

no 996 ar skaitli septiņi, kā mazinātāju.

Jūs to veiksiet pilnā balsī

cik ātri vien varat, sākot ar 996.

Aiziet!

Publika: (Skaita)

Ātrāk. Ātrāk lūdzu.

Jūs par lēnu skaitāt.

Pietiek. Pietiek, pietiek, pietiek.

Viņš pieļāva kļūdu.

Mums būs jāsāk no sākuma. (Smiekli)

Jums diez ko nepadodas, vai ne?

Nu, ideju sapratāt.

Ja jūs patiešām būtu piedalījušies šādā pētījumā,

jūs droši vien būtu mazliet sastresojušies.

Jūsu sirds sistos ātrāk,

jūs elpotu ātrāk, iespējams, sāktu svīst.

Parasti mēs izskaidrojam šādas fiziskās izmaiņas

kā raizes

vai pirmās pazīmes tam, ka īpaši labi netiekam galā ar spiedienu.

Bet, ja jūs skatītos uz šādām fiziskām izmaiņām,

kā pazīmēm, ka jūsu ķermenis ir aktivizēts,

lai stātos pretim izaicinājumam?

Tieši to dalībniekiem teica

Hārvardas Universitātē veiktajā pētījumā.

Pirms sociālā stresa testa iziešanas,

viņus iemācīja uztvert stresa reakciju kā lietderīgu.

Paātrinātā sirdsdarbība sagatavo jūs darbībai.

Tas nekas, ja jūs ātrāk elpojat.

Jūsu smadzenēm pieplūst vairāk skābekļa.

Dalībnieki, kas iemācījās uzlūkot stresa reakciju

kā lietderīgu viņu uzstāšananās laikā,

viņi bija mazāk sastresojušies,

mazāk norūpējušies, pārliecinātāki,

taču man vispārsteidzošākais atklājums

bija tas, kā viņu stresa reakcija izmainījās fiziski.

Tipiskā stresa reakcijā

jūsu sirdsdarbība paātrinās,

un jūsu asinsvadi šādi te saspiežas.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc hroniskais stress

bieži vien tiek sasaistīts ar sirds un asinsvadu sistēmas slimībām.

Visu laiku būt šādā stāvoklī tiešām nav pārāk veselīgi.

Bet pētījumā, dalībniekiem uzskatot,

ka stress ir lietderīgs,

viņu asinsvadi palika šādi atslābuši.

Viņu sirds turpināja dauzīties,

bet šis ir daudz veselīgāks sirds un asinsvadu profils.

Tas patiesībā ir ļoti līdzīgs tam, kas notiek

prieka un drosmes brīžos.

Visās stresa situācijās jūsu dzīves laikā

šī viena bioloģiskā izmaiņa

varētu būt tā atšķirība

starp sirdstrieku 50 gadu vecumā, ko izraisījis stress,

un veselīgu dzīvošanu 90 gadu vecumā.

Jaunā zinātne par stresu mums atklāj, ka

tas, kā uztverat stresu, ir būtiski.

Tāpēc mans veselības psiholoģes mērķis ir mainījies.

Es vairs negribu, lai jūs tiekat vaļā no stresa.

Es gribu, lai jūs jūtaties labāk stresa situācijās.

Mēs tikko veicām nelielu iejaukšanos.

Ja jūs paceltu savu roku un teiktu,

ka jums pēdējā gada laikā ir bijis daudz stresa,

mēs varētu izglābt jūsu dzīvību,

tāpēc, cerams, ka nākamreiz,

kad jums stresa situācijā dauzīsies sirds,

jūs atcerēsieties šo TED prezentāciju

un pie sevis nodomāsiet,

ka šādi ķermenis man palīdz sagatavoties šim izaicinājumam.

Šādi uzlūkojot stresu,

jūsu ķermenis jums notic,

un jūsu reakcija uz stresu kļūst veselīgāka.

Kā jau teicu, es 10 gadus stresu biju pārvērtusi dēmonā,

par kuriem man jāizpērk savi grēki,

tāpēc mēs veiksim vēl vienu iejaukšanos.

Es vēlos jums pastāstīt par vienu no

nenovērtētākajiem stresa reakciju aspektiem.

Doma ir šāda:

Stress padara jūs sabiedriskākus.

Lai izprastu šo stresa daļu,

jārunā par vienu no hormoniem — oksitocīnu.

Es zinu, ka oksitocīns jau ir saņēmis

visu iespējamo slavu, ko hormons vien var iegūt.

Tas pat ir ieguvis savu personīgo mīļvārdīņu — apmīļošanās hormons,

jo tas izdalās kādu apskaujot.

Taču tā ir tikai neliela daļiņa no tā, kur oksitocīns ir iesaistīts.

Oksitocīns ir neirohormons.

Tas uzskaņo jūsu smadzenes sociālos instinktus.

Tas liek jums darīt lietas,

kas stiprina tuvas attiecības.

Oksitocīns liek jums alkt fiziska kontakta

ar draugiem un ģimeni.

Tas uzlabo jūsu empātiju.

Tas pat liek jums vēlēties palīdzēt un atbalstīt

cilvēkus, kuri jums ir svarīgi.

Daži cilvēki pat ir ieteikuši,

ka mums vajadzētu ostīt oksitocīnu,

lai mēs kļūtu līdzcietīgāki un gādīgāki.

Bet tas, ko vairākums cilvēku nesaprot

par oksitocīnu,

ir, ka tas ir stresa hormons.

Jūsu hipofīze izstrādā šo vielu

kā daļu no stresa reakcijas.

Tā ir tikpat liela stresa reakcijas daļa

kā adrenalīns, kas liek jūsu sirdij dauzīties.

Stresa reakcijas laikā izdaloties oksitocīnam,

tas motivē jūs meklēt atbalstu.

Jūsu bioloģiskā stresa reakcija

spiež jūs dalīties ar kādu savās jūtās,

tā vietā, lai tās apspiestu.

Jūsu reakcija uz stresu grib pārliecināties, ka jūs pamanāt,

ka kāds cits jūsu dzīvē ir nonācis grūtībās,

lai jūs varat viens otru atbalstīt.

Kad dzīve ir grūta, jūsu stresa reakcija vēlas, lai jūs

atrastos to cilvēku vidū, kuriem jūs rūpat.

Labi, tātad, kā šī informācija par stresu

padarīs jūs veselīgākus?

Oksitocīns neiedarbojas tikai uz jūsu smadzenēm.

Tas iedarbojas arī uz jūsu ķermeni,

un viena no tā galvenajām funkcijām ķermenī

ir aizsargāt jūsu sirds un asinsvadu sistēmu

no stresa blakusefektiem.

Tas ir dabīgs pretiekaisuma līdzeklis.

Tas arīdzan palīdz jūsu asinsvadiem stresa laikā būt atslābušiem

Bet mans mīļākais efekts patiesībā ir saistīts ar sirdi.

Jūsu sirdij ir recepetori, kas uztver šo hormonu,

un oksitocīns palīdz sirds šūnām atjaunoties

un sadzīt pēc jebkuriem stresa izraisītiem bojājumiem.

Šis stresa hormons stiprina jūsu sirdi,

un kolosālais ir tas, ka visi šie fiziskie labumi,

kas nāk no oksitocīna, vairo sociālais kontakts

un sociālais atbalsts,

tāpēc jums stresa ietekmē vēršoties pie citiem cilvēkiem,

lai saņemtu atbalstu vai sniegt atbalstu kādam citam,

jūs izdalāt vēl vairāk šī hormona,

jūsu reakcija uz stresu kļūst veselīgāka,

un jūs ātrāk atveseļojaties no stresa.

Man tas šķiet apbrīnojami,

ka jūsu reakcijā uz stresu ir iebūvēts mehānisms

tā izturībai,

un šis mehānisms ir attiecības ar citiem cilvēkiem.

Nobeigumā es gribētu pastāstīt par vēl vienu pētījumu.

Ieklausieties, jo arī šis pētījums var izglābt kāda dzīvību.

Šis pētījums sekoja 1 000 pieaugušajiem ASV,

vecumā no 34 līdz 93 gadiem.

Viņi sāka pētījumu, jautājot cilvēkiem:

„Cik daudz stresa jūs esat piedzīvojuši pēdējā gada laikā?”

Viņiem arī tika jautāts: „Cik daudz laika jūs esat pavadījuši

izpalīdzot draugiem, kaimiņiem,

cilvēkiem jums apkārt?"

Tad viņi izmantoja publiski pieejamos datus nākamajos 5 gados,

lai noskaidrotu, kas ir nomiris.

Labi, sliktās ziņas vispirms.

Katra milzīga stresa dzīves situācijas piedzīvošana,

piemēram, finansiālas grūtības vai ģimenes krīze,

par 30% palielina iespēju nomirt.

Bet, es ceru, ka jūs gaidījāt šo „bet”,

bet iepriekšminētais neattiecas uz visiem.

Cilvēki, kas pavadījuši laiku rūpējoties par citiem,

neuzrādīja pilnībā nekādu stresa palielinātu risku nomirt. Nulle riska.

Rūpes radīja izturību.

Te mēs vēlreiz redzam,

ka stresa radītā kaitīgā ietekme uz jūsu veselību

nav nenovēršama.

Tas, kā jūs domājat un, kā rīkojaties

var mainīt to, kā izjūtat stresu.

Jums izvēloties uztvert stresa reakciju

kā lietderīgu,

jums rodas bioloģiskā drosme.

Jums izvēloties sasaistīt sevi ar citiem stresa ietekmē,

jūs varat radīt izturību pret stresu.

Protams, es neuzprasīšos pēc

vairāk stresa savā dzīvē,

taču šī zinātne ir devusi man

pilnībā jaunu izpratni par stresu

Stress dod piekļuvi mūsu sirdīm.

Līdzcietīga sirds, kas rod prieku un jēgu

kopā ar citiem cilvēkiem,

jā, jūsu klauvējošā, fiziskā sirds,

smagi strādā, lai dotu jums spēku un enerģiju.

Jums izvēloties stresu uzlūkot šādi,

jūs ne vien kļūstat labāks stresa situācijās,

bet arī veicat, patiesībā, diezgan nozīmīgu paziņojumu.

Jūs sakāt, ka varat sev uzticēties

dzīves izaicinājumos,

un jūs atceraties, ka

jums nav jāstājas pret tiem vienatnē.

Paldies.

(Aplausi)

Kriss Andersons: Tas, ko tu mums stāsti, ir kaut kas apbrīnojams.

Man tas šķiet apbrīnojami, ka pārliecība par stresu

var tik ļoti mainīt cilvēka dzīves ilgumu.

Kā šis vēstījums var kļūt par padomu,

kādam, kas ir dzīvesveida izvēles priekšā

starp, piemēram, stresa pilnu darbu un darbu bez stresa,

vai ir svarīgi, kuru ceļu viņi izvēlēsies?

Ir vienlīdz prātīgi izvēlēties stresa pilnu darbu,

kamēr tu savā ziņā tici, ka vari to izturēt?

Kellija Makgonigala: Jā, un viena lieta, ko mēs bez šaubām zinām,

ir, ka tiekšanās pēc jēgpilnas dzīves ir daudz labāka veselībai

nekā izvairīšanās no diskomforta.

Un tāpēc es gribētu piebilst, ka tas ir veids, kā vislabāk pieņemt lēmumus:

ir tiekties pēc tā, kas padara tavu dzīvi jēgpilnāku

un ticēt sev stresa situācijās, kas varētu sekot.

KA: Liels paldies, Kellij. Tas ir diezgan kolosāli.
KM: Paldies.

(Aplausi)