Ko domā un jūt dzīvnieki?

Kas notiek dzīvnieku smadzenēs? Vai mēs varam zināt, ko un vai tie domā un jūt? Karls Safīna uzskata, ka jā. Izmantojot atklājumus un anekdotiskus atgadījumus no ekoloģijas, bioloģijas un uzvedības zinātnes, viņš savij vaļu, vilku, ziloņu un albatrosu stāstus, lai pierādītu, ka, tāpat kā domājam, jūtam, lietojam rīkus un izrādām emocijas mēs, to dara arī citas radības — un prāti — kas ar mums dala šo zemeslodi.

Vai esat kādreiz prātojuši,
ko domā un jūt dzīvnieki?

Sāksim ar jautājumu:

vai mans suns mani patiešām mīl
vai tikai grib kārumu?

Protams, ir skaidrs,
ka mūsu suņi mūs patiešām mīl.

Ir skaidrs, kas notiek tajā mazajā,
pūkainajā galviņā, vai ne?

Kas tad tur notiek?

Kaut kas notiek.

Bet kāpēc jautājums vienmēr ir,
vai viņi mīl mūs?

Kāpēc runa vienmēr ir par mums?

Kāpēc mēs esam tādi narcisi?

Es esmu atradis citu jautājumu,
ko uzdot dzīvniekiem.

Kas jūs esat?

Ir tādas cilvēka prāta spējas,

ko mēdzam uzskatīt
tikai par cilvēka prātam piemītošām.

Bet vai tā ir?

Ko citas radības dara ar šīm smadzenēm?

Ko tās domā un jūt?

Vai ir kāds veids, kā uzzināt?

Manuprāt, ir.

Manuprāt, ir vairāki veidi.

Mēs varam pētīt evolūciju,
mēs varam pētīt to smadzenes,

un mēs varam skatīties, ko viņi dara.

Pirmkārt, jāatceras,
ka mūsu smadzenes ir mantotas.

Pirmie neironi ir nākuši no medūzām.

No medūzām ir cēlušies pirmie hordaiņi.

No pirmajiem hordaiņiem
ir cēlušies pirmie mugurkaulnieki.

Mugurkaulnieki iznāca no jūras,

un te nu mēs esam.

Taču joprojām ir tiesa,

ka neirons, nervu šūna, izskatās
tieši tāds pats vēzī, putnā un jūsos.

Ko tas atklāj par vēžu prātiem?

Vai varam par to ko pateikt?

Izrādās, ja vēzi pakļauj
daudziem sīkiem elektrošokiem

ik reizi, kad tas mēģina
iznākt no savas alas,

tam attīstīsies trauksmes sajūta.

Ja vēzim dod to pašu medikamentu,

ko izmanto, lai ārstētu
trauksmi cilvēkiem,

tas nomierinās un nāk ārā, un pēta.

Kā mēs parādām,
cik ļoti mums rūp vēžu trauksme?

Lielākoties, tos vārot.

(Smiekli)

Astoņkāji izmanto rīkus
tāpat kā vairums pērtiķu,

un tie atpazīst cilvēku sejas.

Kā mēs cildinām

šo bezmugurkaulnieku
ar pērtiķim līdzvērtīgo saprātu?

Pārsvarā vārītu.

Ja jūras asaris iemāna zivi
koraļļu spraugā,

tas reizēm dodas uz vietu,
kur mitinās jūras zutis –

tas dod zutim signālu „Seko man!”,

un jūras zutis šo signālu saprot.

Zutis var iekļūt spraugā un dabūt zivi,

bet zivs var arī izsprukt,
un to var dabūt asaris.

Tā ir sena partnerība, par kuru mēs
esam uzzinājuši pavisam nesen.

Kā mēs cildinām šo seno partnerību?

Pārsvarā ceptu.

Varam novērot sakarības,

un tās stāsta vairāk par mums
nekā par viņiem.

Jūrasūdri izmanto rīkus

un atraujas no darāmā,
lai veltītu laiku mazuļiem,

un ierādītu tiem prasmes –
to sauc par mācīšanu.

Šimpanzes nemāca.

Zobenvaļi māca,
un zobenvaļi dalās ar ēdienu.

Kad evolūcija rada ko jaunu,

tā izmanto to, kas ir tās rīcībā,
kas tai jau ir pieejams,

pirms tā rada ko jaunu.

Mūsu smadzenes pie mums ir nokļuvušas

no neaptveramām laika dzīlēm.

Ja salīdzinām cilvēka smadzenes
ar šimpanzes smadzenēm,

redzam, ka būtībā mums ir
ļoti lielas šimpanzes smadzenes.

Ir labi, ka mūsējās ir lielākas, jo mēs
esam arī ļoti nepārliecināti par sevi.

(Smiekli)

Bet – ak, vai! – ir delfīns,

kura smadzenes ir lielākas
un ar vairāk krokām.

Labi, jūs varbūt sakāt:

„Nu, labi, mēs redzam smadzenes,
bet ko tas atklāj par prātu?”

To, kā darbojas prāts, mēs varam redzēt

saprātīgas uzvedības izpausmēs.

Šie ziloņi, kā redzat,

acīmredzami atpūšas.

Tie ir atraduši ēnainu vietiņu zem palmām,

kur ļaut saviem mazuļiem pagulēt,

kamēr paši snauduļo, bet saglabā modrību.

Mēs lieliski saprotam šo attēlu,

tāpat kā viņi lieliski saprot, ko dara,

jo šajos pašos līdzenumos,
zem šīs pašas saules,

ieklausoties to pašu briesmu gaudās,

viņi kļuva par tiem, kas ir tagad,
un mēs kļuvām par tiem, kas esam tagad.

Mēs ļoti ilgu laiku esam bijuši kaimiņi.

Nevienam neienāktu prātā domāt,
ka šie ziloņi ir atslābuši.

Tie acīmredzami par kaut ko
ir ļoti noraizējušies.

Par ko tie raizējas?

Izrādās, ja ieraksta tūristu balsis

un šo ierakstu atskaņo
krūmos paslēpts skaļrunis,

ziloņi to ignorēs,
jo tūristi ziloņus nekad netraucē.

Taču, ja ieraksta ganu balsis,
kuriem ir šķēpi

un kuri bieži nodara pāri ziloņiem,
sastopot tos pie ūdenstilpnēm,

ziloņi saskries kopā un bēgs prom
no paslēptā skaļruņa.

Ziloņi ne tikai zina, ka cilvēki ir,

tie arī zina, ka cilvēki ir dažādi,

ka vieni ir labi un citi bīstami.

Tie mūs ir vērojuši daudz ilgāk,
nekā mēs esam vērojuši tos.

Tie pazīst mūs labāk,
nekā mēs pazīstam tos.

Mūs vada tie paši dzinuļi:

rūpēties par saviem mazuļiem,
atrast ēdienu, mēģināt palikt dzīviem.

Vienalga vai esam aprīkoti
pārgājieniem Āfrikas kalnos,

vai niršanai jūras dzīlēs,
mēs būtībā esam tādi paši.

Zem ādas mēs visi esam viens otram rada:

zilonim ir tāds pats skelets,

zobenvalim ir tāds pats skelets

kā mums.

Mēs redzam palīdzību tur,
kur tā ir vajadzīga.

Mēs redzam zinātkāri mazuļos.

Mēs redzam ģimeniskās saiknes.

Mēs atpazīstam pieķeršanos.

Uzmanības izrādīšana
ir uzmanības izrādīšana.

Un pēc tā visa mēs jautājam:
„Vai viņiem piemīt apziņa?”

Pie vispārējās anestēzijas
jums zūd apziņa,

tas nozīmē, ka jūs neko nejūtat.

Apziņa ir vienkārši tad,
kad kaut ko jūtat.

Ja redzat, ja dzirdat, ja jūtat,
ja apzināties jebko,

jums piemīt apziņa,
un viņiem piemīt apziņa.

Daži saka:

„Jā, bet ir zināmas lietas,
kas padara cilvēkus par cilvēkiem,

un viena no tām ir empātija.

Empātija ir prāta spēja
pieskaņoties biedru garastāvoklim.

Tā ir ļoti noderīga lieta.

Ja tavi biedri sākt kustēties ātri,

tev vajadzētu sajust, ka jāpasteidzas:

„Mums visiem jāpasteidzas.”

Vissenākā empātijas forma
ir lipīgas bailes.

Ja tavi biedri pēkšņi izbīstas
un paceļas spārnos,

nav īsti prātīgi teikt:

„Nez kāpēc visi tikko aizlidoja.”

(Smiekli)

Empātija ir sena, taču tai
tāpat kā visam citam dzīvē ir gradācija

un atšķirīgas formas.

Pastāv pamata empātija:
tu esi noskumis, tas skumdina mani,

es redzu tevi laimīgu,
tas dara laimīgu mani.

Pastāv arī tāda,
ko es dēvēju par līdzjūtību,

tas ir kas mazliet attālāks:

„Man ļoti žēl, ka tikko nomirusi
tava vecmāmiņa.

Es neizjūtu tās pašas sēras, taču saprotu.

Es zinu, ko tu jūti, un man tas rūp.”

Un, ja līdzjūtība liek mums rīkoties,

es to saucu par līdzcietību.

Empātija nebūt nav tas,
kas mūs padara par cilvēkiem,

un cilvēka empātija ir tālu no ideāla.

Mēs savācam vienkopus empātiskas būtnes,
mēs tās nogalinām un apēdam.

Jūs varbūt teiksiet:
"Bet tās ir citas sugas.

Tā vienkārši ir medīšana,
un cilvēki ir plēsēji."

Taču mēs neizturamies pārlieku labi
arī pret saviem sugas brāļiem.

Ir cilvēki, kuri, šķiet, par dzīvnieku
uzvedību zina tikai vienu,

proti, ka nedrīkst citām sugām piedēvēt
cilvēka domas un emocijas.

Manuprāt, tas ir muļķīgi,

jo cilvēka domu un jūtu
piedēvēšana citām sugām

ir labākais minējums par to,
ko viņi dara un kā jūtas,

jo viņu smadzenes būtībā ir
tādas pašas kā mūsējās.

Tām ir tāda pati struktūra.

Tie paši hormoni, kas veido
garastāvokli un motivāciju mūsos,

ir arī dzīvnieku smadzenēs.

Nav zinātniski teikt,
ka tie ir izsalkuši, kad medī,

un noguruši tad, ja ir izkāruši mēles,

tai pat laikā, ja tie rotaļājas
ar saviem mazuļiem

un uzvedas šķietami līksmi un laimīgi,

sacīt, ka mums nav ne jausmas,
vai tie ir spējīgi kaut ko just.

Tas nav zinātniski.

Kāds žurnālists man jautāja:

„Bet kā Jūs pilnīgi droši varat zināt,
ka citi dzīvnieki spēj domāt un just?”

Un es sāku iet cauri visiem tiem simtiem
zinātnisko atsauču savā grāmatā,

un sapratu, ka atbilde
ir turpat istabā ar mani.

Kad mans suns nokāpj no paklājiņa
un pienāk pie manis

– nevis pie dīvāna, bet pie manis –

un apveļas uz muguras,
atsedzot savu vēderu,

viņai ir bijusi doma:
„Es gribu, lai man pakasa vēderu.

Es zinu, ka varu pieiet pie Karla,

viņš sapratīs, ko es prasu.

Es zinu, ka varu viņam uzticēties,
jo mēs esam ģimene.

Viņš to izdarīs, un sajūta būs laba.”

(Smiekli)

Viņa ir domājusi, un viņa ir jutusi,

un tur patiešām nav nekā sarežģītāka.

Taču mēs ieraugām
citus dzīvniekus un sakām:

„Paskat, zobenvaļi, vilki, ziloņi –

viņi to tā neredz.”

Tas tēviņš ar garo spuru ir L41.

Viņam ir 38 gadi.

Mātīte turpat blakus, pa kreisi, ir L22.

Viņai ir 44 gadi.

Viņi pazīst viens otru gadu desmitiem.

Viņi ļoti labi zina, kas viņi ir.

Viņi zina, kas ir viņu draugi.

Viņi zina, kas ir viņu sāncenši.

Viņu dzīvē ir karjeras līkne.

Viņi ik brīdi zina, kur atrodas.

Šis ir zilonis vārdā Failo.

Viņš bija jauns tēviņš.

Tas ir viņš četras dienas vēlāk.

Cilvēki spēj ne vien just sēras –
mēs tās arī sasodīti daudz radām.

Mēs gribam grebt viņu zobus.

Kāpēc mēs nevaram pagaidīt,
līdz tie nomirst?

Reiz ziloņi mājoja no Vidusjūras krastiem

līdz pat Labās Cerības ragam.

1980. gadā ziloņi bija sastopami

plašos Centrālās
un Austrumāfrikas apgabalos.

Tagad to izplatības apgabali
ir saskaldīti mazos gabaliņos.

Šis ir izplatības apgabals dzīvniekam,
ko mēs dzenam iznīcībā,

mūsu biedram, visbrīnišķīgākajai
radībai uz sauszemes.

ASV mēs par savvaļas dzīvniekiem,
protams, rūpējamies daudz labāk.

Jeloustonas nacionālajā parkā
mēs iznīcinājām visus vilkus.

Faktiski mēs iznīcinājām visus vilkus
uz dienvidiem no Kanādas robežas.

Taču parkā uzraugi
to izdarīja 1920. gados,

un tad, 60 gadus vēlāk,
mums tos vajadzēja dabūt atpakaļ,

jo Kanādas briežu skaits
bija nekontrolējami pieaudzis.

Un tad ieradās cilvēki.

Cilvēki ieradās tūkstošiem,
lai redzētu vilkus –

visbrīvāk apskatāmos vilkus pasaulē.

Es devos turp un vēroju
šo pārsteidzošo vilku baru.

Vilku bars ir ģimene.

Tajā ir pieauguši vilki vairošanās vecumā
un vairāku paaudžu mazuļi.

Es vēroju Jeloustounas nacionālā parka
slavenāko un pastāvīgāko baru.

Kad tie aizklīda
mazliet ārpus parka robežas,

divus no pieaugušajiem vilkiem nogalināja,

tai skaitā māti,

ko mēdz dēvēt par alfa mātīti.

Ģimenē tūlīt pat izcēlās
sacensība māsu un brāļu starpā.

Māsas padzina citas māsas.

Tā pa kreisi dienām ilgi mēģināja
atkal pievienoties savai ģimenei.

Viņai neļāva, jo māsas bija greizsirdīgas.

Viņa saņēma pārāk daudz uzmanības
no diviem jauniem tēviņiem,

jo bija attīstījusies visagrāk.

Māsām tas bija par daudz.

Galu galā viņa aizklīda
aiz parka robežām, un viņu nošāva.

Alfa tēviņu galu galā
padzina viņa paša ģimene.

Tuvojoties ziemai,

viņš zaudēja savu teritoriju,
savu medību atbalstu,

savus ģimenes locekļus un savu mātīti.

Mēs viņiem nodarām tik daudz pārestību.

Pārsteidzoši, kāpēc viņi
mums nedara pāri vairāk.

Šis valis tikko bija beidzis mieloties
ar gabalu pelēkā vaļa

kopā ar saviem biedriem,
kas to bija nomedījuši.

Cilvēkiem laivā nebija
itin nekā, no kā baidīties.

Tas ir valis T20.

Ar diviem biedriem viņš tikko
ir saplēsis trijos gabalos roni –

tas svēra aptuveni
tikpat daudz, cik cilvēki laivā.

Viņiem nebija, no kā baidīties.

Tie ēd roņus.

Kāpēc tie neēd mūs?

Kāpēc mēs varam tiem uzticēties
savu mazuļu tuvumā?

Kāpēc zobenvaļi atgriežas pie pētniekiem,
kas nomaldījušies biezā miglā,

un vadījuši tos, līdz migla izklīst

un piekrastē redzamas pētnieku mājas?

Tā ir noticis vairākkārt.

Bahamu salās dzīvo kāda sieviete
vārdā Denīze Hērzinga –

viņa pēta plankumainos delfīnus,
un tie viņu pazīst.

Viņa tos pazīst ļoti labi.
Viņa zina tos visus.

Un tie pazīst viņu.
Tie atpazīst viņas laivu.

Kad viņa ierodas, tā ir
laimīga atkalredzēšanās.

Izņemot, vienu reizi,
kad tie negribēja tuvoties laivai.

Tas bija patiešām dīvaini.

Viņi nevarēja saprast, kas par lietu,
līdz kāds uznāca uz klāja

un paziņoja, ka viens no cilvēkiem
uz kuģa miegā nomiris.

Kā delfīni varēja zināt,

ka tikko apstājusies cilvēka sirds?

Kāpēc lai viņiem tas rūpētu?

Un kāpēc lai tas viņus biedētu?

Šīs neizskaidrojamās lietas
ļauj vien nojaust

visu to, kas notiek šajos prātos,
kas kopā ar mums mīt uz Zemes

un par kuriem mēs
gandrīz nekad neiedomājamies.

Kādā Dienvidāfrikas akvārijā

dzīvoja pudeļdeguna delfīnu
mazulis vārdā Dollija.

Viņa zīda mātes pienu.

Kādu dienu kopējs paņēma pīppauzi

un smēķēdams
caur logu lūkojās delfīnu baseinā.

Dollija piepeldēja klāt
un paskatījās uz viņu,

tad aizpeldēja atpakaļ pie savas mātes,
pazīda minūti vai divas,

atgriezās pie loga

un izpūta piena mākoni,
kas kā dūmi ietina viņas galvu.

Kaut kā šim mazajam pudeļdeguna delfīnam

bija ienākusi prātā doma
izmantot pienu, lai atainotu dūmus.

Kad cilvēki izmanto vienu lietu
citas atainošanai,

mēs to saucam par mākslu.

(Smiekli)

Mūs par cilvēkiem padara nevis tas,

ko mēs uzskatām,
ka tas mūs par tiem padara.

Par cilvēkiem mūs padara tas,

ka kopīgais mūsu un viņu prātos,

mūsējos izpaužas visspēcīgāk.

Mēs esam vislīdzcietīgākie,

visvardarbīgākie, visradošākie

un vispostošākie dzīvnieki,
kādi jelkad dzīvojuši uz šīs planētas,

un mēs esam tas viss kopā.

Taču mīlestība nav tas,
kas padara mūs par cilvēkiem.

Tā nepiemīt tikai mums.

Mēs neesam vienīgie, kas rūpējas
par saviem dzīvesbiedriem.

Mēs neesam vienīgie,
kas rūpējas par saviem bērniem.

Albatrosi bieži lido desmit,
reizēm piecpadsmit tūkstošus kilometru

vairākas nedēļas, lai sagādātu
vienu maltīti, vienu lielu maltīti

savam mazulim, kas tos gaida.

Tie ligzdo visattālākajās
pasaules okeānu salās,

kas izskatās šādi.

Dzīvības nodošana no vienas paaudzes
nākamajai ir esības ķēde.

Ja tā pārtrūkst, pazūd viss.

Ja pastāv kas svēts, tad tas ir šis,

un šajā svētumā ienāk
mūsu plastmasas atkritumi.

Visos šajos putnos tagad ir plastmasa.

Lūk, sešus mēnešus vecs albatross,
gatavs nomest bērna spalvu –

miris, piebāzts ar sarkanām šķiltavām.

Mūsu attiecībām ar pārējo pasauli
nevajadzēja būt šādām.

Taču mēs, kas apsaukuši sevi
par godu savam saprātam,

nekad nedomājam par sekām.

Kad pasaulē nāk jauna cilvēka dzīvība,

mēs ar prieku aicinām savus mazuļus
pievienoties citām radībām.

Mēs uz sienām zīmējam dzīvniekus.

Mēs nezīmējam mobilos telefonus.

Mēs nezīmējam šauras darba vietas.

Mēs zīmējam dzīvniekus,
lai parādītu, ka neesam vieni.

Mums ir biedri.

Ikviens no glābšanas vērtajiem dzīvniekiem
ikvienā Noasa šķirsta zīmējumā

šobrīd ir nāves briesmās,

un šajā gadījumā plūdi esam mēs.

Mēs sākām ar jautājumu:

vai viņi mīl mūs?

Pajautāsim ko citu.

Vai esam spējīgi
izmantot to, kas mums dots,

lai vienkārši ļautu tiem turpināt būt?

Liels paldies.

(Aplausi)