Papīrs labāks par plastmasu? Kā pārdomāt vides folkloru.

Lielākā daļa no mums vēlas rīkoties pareizi attiecībā pret vidi. Bet tas nav tik vienkārši kā izvēlēties papīra maisiņu, saka ilgtspējas stratēģe Leila Akaroglu. Drosmīgs aicinājums atbrīvoties no iesīkstējušiem zaļajiem mītiem un domāt plašāk, lai radītu sistēmas un produktus, kas mazina slodzi uz planētu.

Tātad, iedomājieties, ka esat lielveikalā,

jūs iepērkaties,

un jums dod iespēju izvēlēties

plastmasas vai papīra maisiņu.

Kuru jūs izvēlēsieties, ja gribat

rīkoties atbildīgi pret apkārtējo vidi?

Lielākā daļa cilvēku tiešām izvēlas papīru.

Labi, padomāsim, kāpēc tā.

Pirmkārt, tas ir brūns.

Tāpēc tas droši vien ir videi labvēlīgs.

Tas bionoārdāms. To var lietot atkārtoti.

Dažos gadījumos tas ir pārstrādājams.

Tāpēc, cilvēkiem skatoties uz plastmasas maisiņu,

viņi, iespējams, iedomājas kaut ko līdzīgu šim,

kas, kā mēs visi zinām, ir absolūti briesmīgi,

un mums par katru cenu vajadzētu izvairīties

no šāda veida apkārtējās vides postījumiem.

Bet cilvēki bieži vien nepadomā

par ko šādu,

kas ir medaļas otra puse.

Mums ražojot materiālus,

mums tie ir jāiegūst no apkārtējās vides,

un mums daudz un dažādos veidos jāietekmē vide.

Redziet, kad mums

jāizdara sarežģītas izvēles,

mums, cilvēkiem, patīk pavisam vienkārši risinājumi,

tāpēc mēs bieži pieprasām vienkāršus risinājumus.

Es strādāju dizaina jomā.

Es konsultēju dizainerus

un novatorus ilgtspējas jautājumos,

un visi vienmēr man saka: „Ak, Leila,

es vienkārši gribu eko materiālus.”

Es saku: „Tas nav tik vienkārši.

Mums būs jāpavada 4 stundas, runājot par

to, kas tieši ir „eko materiāli”,

jo jebkas kaut kādā brīdī

nāk no dabas.

Izmantošanas veids ir tas,

kas nosaka ietekmi uz apkārtējo vidi.”

Sanāk, ka mums, pieņemot lēmumus,

ir jāuzticas sava veida

intuitīvam priekšstatam.

Man patīk dēvēt šo intuitīvo priekšstatu.

par mūsu vides folkloru.

Tā ir vai nu tā mazā balstiņa mūsu galvās

vai iekšējā sajūta, ko gūstat,

kad esat izdarījuši ko pareizi,

piemēram, izvēlējušies papīra maisiņu

vai iegādājušies degvielu taupošu automašīnu.

Vides folklora ir ļoti svarīga,

jo mēs mēģinām rīkoties pareizi.

Bet kā lai zinām, vai mēs tiešām

kopumā samazinām ietekmi uz apkārtējo vidi,

ko uz mūsu dabisko vidi atstājam

kā indivīdi, profesionāļi

un sabiedrība?

Lieta tāda, ka vides folklora

mēdz balstīties uz mūsu pieredzi,

no citiem cilvēkiem dzirdēto.

Tā nemēdz balstīties
uz jebkādiem zinātniskiem priekšstatiem.

Tas ir ļoti grūti, jo mēs dzīvojam

neticami sarežģītās sistēmās.

Mums ir cilvēku radītās sistēmas,

kuras nosaka, kā mēs komunicējam un mijiedarbojamies

un kā veidojam visu mūsu sabiedrību.

Mums ir rūpnieciskās sistēmas, kas būtībā ir visa ekonomika,

un tad tam visam jāfunkcionē

vislielākajā,

un, es teiktu, vissvarīgākajā sistēmā —

ekosistēmā.

Redziet, izvēles, ko izdarām

kā indivīdi,

taču izvēles, ko izdarām

ikvienā mūsu darbā,

vienalga, cik augstu vai zemu hierarhijā jūs atrodaties,

šīs izvēles atstāj ietekmi uz visām šīm sistēmām.

Lieta tāda, ka mums ir jāatrod veidi,

ja mēs patiešām vēlamies pievērsties ilgstspējai

kā savstarpēji savienot šīs kompleksās sistēmas

un izdarīt labākas izvēles, kuru rezultāts

būtu ieguvums apkārtējai videi.

Mums ir jāiemācās izdarīt

vairāk ar mazākiem līdzekļiem.

Iedzīvotāju skaits pieaug,

un visiem patīk savi mobilie tālruņi,

īpaši šajā te situācijā.

Tāpēc mums vajag atrast inovatīvus veidus,
kā šīs problēmas risināt.

Un te nāk talkā tāds process,
kā dzīves cikla pieeja.

Būtībā viss, kas tiek radīts,

iziet cauri virknei dzīves cikla posmu.

Mēs izmantojam šo zinātnisko procesu,

sauktu par dzīves cikla novērtējumu,

Amerikā jūs to dēvējat par dzīves cikla analīzi,

lai iegūtu skaidrāku kopainu par to, kā

viss, ko mēs darām šo sistēmu tehniskajā daļā,

ietekmē apkārtējo vidi.

Mēs dodamies atpakaļ līdz pat

izejvielu ieguvei,

un tad aplūkojam ražošanu,

mēs apskatām iepakošanu un transportu,

lietošanu un dzīves cikla noslēgumu.

Ikvienā no šiem posmiem

tas, ko darām,

mijiedarbojas ar apkārtējo vidi,

un mēs varam novērot, kā šī mijiedarbība

patiesībā ietekmē sistēmas un pakalpojumus,

kas padara dzīvi uz Zemes iespējamu.

Darot to,

mēs esam uzzinājuši vairākas pavisam pārsteidzošas lietas.

Mēs esam arī izkliedējuši daļu mītu.

Pirmkārt, ir kāds vārds, ko ļoti bieži lieto.

To bieži lieto mārketingā,

un to, manuprāt, bieži lieto arī sarunās,

runājot par ilgtspēju.

Šis vārds ir „bionoārdāmība”.

Bionoārdāmība ir materiāla īpašība,

tā nav definīcija, kas raksturo pozitīvu ietekmi uz vidi.

Ļaujiet paskaidrot.

Kad kaut kas dabisks,

kaut kas, kas veidots no celulozes šķiedras,

piemēram, pat gabals maizes vai jebkurš pārtikas atkritums,

vai pat papīra lapa,

kaut kam dabīgam nonākot

dabīgā apkārtējā vidē, tas sadalās.

Mazās oglekļa molekulas, ko tas uzkrāja augot

dabiskā ceļā atdalās un

nokļūst atpakaļ atmosfērā oglekļa dioksīda formā,

taču šī ir ideālā situācija.

Lielākā daļa dabiskas izcelsmes lietu

patiesībā nenokļūst dabā.

Lielākā daļa lietu, atkritumu,
ko mēs radām, nokļūst izgāztuvē.

Izgāztuve ir citādāka vide.

Izgāztuvē tās pašas oglekļa molekulas

noārdās citādi,

jo izgāztuve ir anaeroba.

Tajā nav skābekļa. Tā ir cieši saspiesta un karsta.

Tās pašas molekulas — tās kļūst par metānu,

un metāns ir 25 reizes spēcīgāka siltumnīcefekta gāze

nekā oglekļa dioksīds.

Tādējādi mūsu vecie salāti un

izmestie produkti, kas veidoti

no bionoārdāmiem materiāliem,

nokļūstot izgāztuvē,

veicina klimata pārmaiņas.

Tagad ir iekārtas,

kas patiesībā spēj uztvert šo metānu

un ražot elektrību,

aizstājot vajadzību pēc degizrakteņu enerģijas,

taču mums jārīkojas gudri.

Mums jāapzina veidi, kā mēs varam sākt izmantot

šāda veida lietas, kas jau notiek,

un sākt projektēt sistēmas un pakalpojumus,

kas šīs problēmas samazinātu.

Jo ko šobrīd dara cilvēki? Tie metas otrā galējībā un saka:

„Aizliegsim plastmasas maisiņus. Dosim cilvēkiem papīru,

jo tas ir labāks apkārtējai videi.”

Taču, ja to izmetat miskastē

un jūsu vietējā izgāztuve

ir pavisam parasta,

tad mēs iegūstam to, ko sauc par dubultnegatīvu efektu.

Pēc profesijas es esmu produktu dizainere.

Tad es studēju sociālās zinības.

Un rezultātā mani sajūsmina

patēriņa preces un tas, kādu ietekmi šīs preces,

pret kurām esam kļuvuši tādi kā imūni,

kas piepilda mūsu dzīves,

atstāj uz apkārtējo vidi.

Šie te līdzinās sērijveida noziedzniekiem.

Esmu diezgan pārliecināta, ka ikvienam šajā telpā

ir ledusskapis.

Amerikai piemīt šī apbrīnojamā spēja

palielināt ledusskapjus.

Pēdējo pāris gadu laikā
ledusskapju standarta izmērs vidēji ir palielinājes

par 28 kubikcentimetriem.

Problēma ir, ka tie tagad ir tik lieli,

ka mums ir vieglāk nopirkt vairāk ēdiena,

nekā mēs varam apēst vai atrast.

Man ledusskapja aizmugurē ir lietas,

kas tur atrodas jau gadiem!

Notiek tas, ka mēs izšķērdējam vairāk ēdiena.

Un, kā es tikko paskaidroju, pārtikas atkritumi ir problēma.

Patiesībā šeit, ASV,

40 procenti no mājsaimniecībai
iegādātā ēdiena nonāk atkritumos.

Puse no pasaulē saražotā ēdiena nonāk atkritumos.

Tā ir jaunākā ANO statistika. Līdz pat pusei no visa ēdiena.

Tas ir neprāts. Tie ir 1,3 miljardi tonnu ēdiena gadā.

Es tajā vainoju ledusskapi,

īpaši Rietumu kultūrās,

jo tas atvieglo šķērdēšanu.

Te ir iesaistītas daudzas kompleksas sistēmas.

Es negribu to tik ļoti novienkāršot.

Taču ledusskapim tajā ir būtiska loma,

un viena no tā sastāvdaļām

ir

augļu un dārzeņu nodalījums.

Jums visiem ir šis nodalījums?

Ziniet, tas, kurā liekat savus salātus?

Salāti mēdz savīst

šajā nodalījumā, vai ne?

Ziniet, jā, tos savītušos salātus?

Apvienotajā Karalistē tā ir tik liela problēma,

ka pirms dažiem gadiem valdība izdeva ziņojumu,

kas norādīja, ka otrā lielākā pārtikas atkritumu kategorija daļa

Apvienotajā Karalistē veido savītušie salāti.

To sauca par Savītušo salātu ziņojumu.

Ta kā, cilvēki, šī patiešām ir problēma.

Šos nabaga salātus met ārā

pa labi un pa kreisi, jo ledusskapju nodalījumi

nav izveidoti tā, lai saglabātu tos svaigus.

Jā, ir vajadzīga noslēgta vide.

Ir vajadzīga bezgaisa vide,

lai novērstu sadalīšanos, kas notiek dabīgi.

Bet šie augļu un dārzeņu nodalījumi ir vienkārši nodalījumi

ar mazliet labāku izolāciju.

Esmu tiešām apsēsta.

Nekad neaiciniet mani ciemos,
jo es sākšu rakņāties jūsu ledusskapī,

meklējot šāda veida lietas.

Taču būtībā šī ir liela problēma,

jo, sistēmai zaudējot ko līdzīgu šim salātam,

mēs ne tikai atstājam minēto ietekmi dzīves cikla noslēgumā,

bet mums šī salātlapa bija arī jāizaudzē.

Šo salātu dzīves cikla ietekme ir astronomiska.

Mums bija jāatbrīvo zeme lauksaimniecībai.

Mums vajadzēja iesēt sēklas, apmēslot,

laistīt, rūpēties par saule gaismu.

Visas šīs ietvertās lietas salāta audzēšanā

pazūd no sistēmas,

atstājot ievērojami lielāku ietekmi uz vidi

nekā ledusskapja enerģijas zudumi.

Tāpēc mums jākonstruē lietas daudz efektīvāk,

ja domājam pievērsties nopietnām vides problēmām.

Mēs varētu sākt ar praktiskāku nodalījumu un izmēru.

Tie, kas no klātesošajiem izstrādā ledusskapjus,

tas būtu lieliski.

Problēma ir... Iedomājieties, ja mēs

patiešām sāktu pārdomāt lietu dizainu.

Es uzskatu ledusskapi par mūsdienīguma pazīmi,

bet patiesībā mēs neesam īpaši mainījuši to dizainu

kopš 1950. gadiem.

Mazliet jā, taču būtībā tās joprojām ir lielas kastes,

aukstas kastes, kurās uzglabājam lietas.

Iedomājieties, ja mēs patiešām sāktu

apzināt šīs problēmas un izmantot to

par pamatu, lai atrastu inovatīvus un elegantus

dizaina risinājumus, kas risinātu šīs problēmas.

Tās ir dizaina vadīta sistēmas maiņa,

kad dizains nosaka veidu, kādā sistēma

var būt ievērojami ilgtspējīgāka.

40 procenti pārtikas atkritumu ir būtiska problēma.

Iedomājieties, ja mēs izstrādātu ledusskapju dizainu, kas to samazinātu uz pusi.

Vēl viena lieta, kas mani aizrauj,

ir elektriskā tējkanna,

ko, kā es noskaidroju,

jūs šajā valstī īpaši nelietojat, vai ne?

Taču Apvienotajā Karalistē tā ir ļoti populāra.

97 procentos mājsaimniecību

Apvienotajā Karalistē ir elektriskā tējkanna.

Tās ir ļoti populāras.

Ja es strādātu ar dizaina firmu

vai dizaineri un viņi izstrādātu dizainu vienai no šīm

un gribētu to darīt „zaļi„”,

viņi parasti man jautātu divas lietas.

Viņi teiktu: „Leila, kā lai es izgatavoju to tehniski efektīvu?”

Jo, acīmredzami, enerģijas patēriņš ir šī produkta problēma.

Vai: „Kā lai es to izgatavoju no „zaļajiem” materiāliem?

Kā lai es padaru ražošanas materiālus „zaļus”

ražošanas procesā?

Vai jūs man uzdotu šos jautājumus?

Tie šķiet loģiski, vai ne? Jā.

Es teiktu, ka jūs skatāties uz nepareizajām problēmām,

jo problēma ir lietošanā,

kā cilvēki izmanto produktu.

65 procenti britu

atzīst, ka pārpilda savu tējkannu,

kad tiem vajadzīga tikai viena tasīte tējas.

Lai uzvārītu visu šo papildu ūdeni,

vajadzīga enerģija.

Ir aprēķināts

ka ar vienas dienas lieki patērēto enerģiju

tējkannu vārīšanai,

pietiktu visam ielu apgaismojumam

Anglijā veselu nakti.

Šī ir tā lieta.

Tā, ko es saucu par produkta-cilvēka kļūmi.

Taču mums ir vesela produkta-sistēma kļūme ar ar šiem "mazulīšiem",

un tie ir tik klātesoši, ka mēs tos pat nepamanām.

Šis puisis gan pamana. Viņu sauc Saimons.

Saimons strādā valsts elektroenerģijas uzņēmumā Apvienotajā Karalistē.

Viņam ir ļoti svarīgs darbs — sekot līdzi

sistēmā ienākošajai elektroenerģijai,

lai pārliecinātos, ka tās ir pietiekami,

lai apgādātu ar enerģiju visas mājsaimniecības.

Viņš gan arī skatās televizoru.

Iemesls tam ir īpašs,

Apvienotajai Karalistei raksturīga parādība.

Brīdī, kad beidzas īpaši populāri TV šovi,

brīdī, kad sākas reklāma,

šim vīrietim ir jāsteidz

iepirkt atomenerģiju no Francijas,

jo visi vienlaicīgi ieslēdz savas tējkannas.

(Smiekli)

1,5 miljoni tējkannu ir nopietna problēma.

Iedomājieties, ja jūs izstrādātu tējkannu dizainu

un patiešām atrastu veidu, kā atrisināt šīs sistēmas kļūmes,

jo šis rada milzīgu slodzi sistēmā,

tikai tāpēc, ka nav padomāts par produkta problēmu,

kas radīsies reālajā pasaulē.

Es apskatīju vairākas tējkannas, kas pieejamas tirgū,

un atklāju, ka minimālā ūdens atzīmes,

mazās informatīvās norādes, kas parāda,

cik daudz ūdens jāielej,

bija starp divām un piecarpus tasītēm ūdens,

lai pagatavotu tikai vienu tasi tējas.

Šī tējkanna ir piemērs, kuram

patiesībā ir divi rezervuāri —

viens vārīšanai, un otrs ir ūdens rezervuārs.

Lietotājam ir jānospiež šī podziņa,

lai ūdeni uzvārītu,

kas nozīmē, ka mūsu slinkuma dēļ,

jūs iepildīsiet tieši tik daudz, cik jums vajadzīgs.

Šādus produktus es saucu par uzvedību mainošiem:

produkti, sistēmas vai pakalpojumi,

kas iejaucas un atrisina šīs problēmas, pirms tās radušās.

Šis ir tehnoloģiju forums,

tādēļ, protams, šīs lietas ir diezgan populāras,

taču es domāju, kā būs, ja turpināsim

radīt, pirkt un lietot, un mest ārā

šāda veida produktus tikpat ātri,

kā to darām tagad,

kas ir astronomiski ātri.

Pasaulē šobrīd ir 7 miljardi cilvēku.

Pagājušogad 6 miljardi bija mobilo sakaru abonenti.

Katru gadu tiek saražoti 1,5 miljardi mobilo tālruņu,

un dažas kompānijas ziņo, ka to ražošanas līmenis

pārsniedz cilvēku dzimstības līmeni.

Pagājušogad ASV tika izmesti 152 miljoni telefonu;

no tiem pārstrāja vien 11 procentus.

Es esmu no Austrālijas. Mums ir 22 miljoni iedzīvotāju, nesmejieties,

un ir ziņots, ka 22 miljoni telefonu

guļ cilvēku atvilktnēs.

Mums jāatrod veidi, kā atrisināt ar to saistītās problēmas,

jo tās ir tik sarežģītas.

Tajās tik daudz kas ir ietverts.

Zelts. Vai zinājāt, ka mūsdienās patiesībā ir lētāk

iegūt zeltu no tonnas vecu mobilo tālruņu

nekā tonnas zelta rūdas?

To sastāvā ir daudzi sarežģīti

un vērtīgi materiāli,

tāpēc mums jāatrod veidi, kā veicināt sadalīšanu,

jo pretējā gadījumā notiek, lūk, kas.

Šī ir apdzīvota vieta Ganā,

un e-atkritumu jeb elektronisko atkritumu daudzums sasniedz

kā ziņo ANO,

līdz pat 50 miljoniem tonnu, kas ir nelikumīgi ievests.

Šādi viņi iegūst zeltu

un citus vērtīgus materiālus.

Viņi dedzina elektroniskos atkritumus

klajās vietās.

Šīs ir apdzīvotas vietas, un tas notiek visā pasaulē.

Un par cik mēs neredzam sekas

izvēlēm, ko izdarām kā dizaineri,

kā uzņēmēji, kā patērētāji,

rodas šāda veida ārējās ietekmes,

un šīs ir cilvēku dzīves.

Mums jāatrod gudrāki, sistēmās balstīti,

inovatīvi risinājumi šīm problēmām,

ja plānojam sākt dzīvot šajā pasaulē ilgtspējīgi.

Iedomājieties, ka, pērkot mobilo telefonu,

jaunu telefonu, jo nomaināt savu veco —

vidēji ik pēc 15 līdz 18 mēnešiem

cilvēki maina savus telefonus, starp citu —

ja turpināsim šādi

zibenīgi mainīt mobilos tālruņus, mums

jāmēģina pārveidot šīs sistēmas
par noslēgta cikla sistēmām

Cilvēki, kuri ražo šos telefonus,

esmu pārliecināta, ka daži no tiem šobrīd ir zālē,

iespējams, varētu pievērsties tam,
kā veidot noslēgta cikla sistēmas,

jeb produktu sistēmu pakalpojumus.

Apzinot tirgus pieprasījumu,

un to, ka šis pieprasījums nekur nepazudīs,

radiet produktu, kas šo problēmu atrisinās.

Radiet sadalāmu, radiet vieglu produktu.

Mēs dzirdējām, ka dažas no šīm stratēģijām

šodien izmanto Tesla Motors automašīnā.

Šāda veida pieejas nav sarežģītas,

bet izprast sistēmu

un tad meklēt dzīvotspējīgas, uz tirgu orientētas,

patērētāju pieprasītas alternatīvas

ir veids, kā sākt radikāli mainīt

ilgtspējas darba kārtību,

jo man ļoti žēl jums to paziņot:

Patēriņš ir vislielākā problēma.

Bet dizains ir viens no labākajiem risinājumiem.

Šāda veida produkti ir visur.

Atrodot veidus, kā rīkoties citādi,

mēs patiešām var sākt radīt jaunas lietas,

un es saku - patiešām sākt radīt jaunas lietas.

Esmu pārliecināta, ka visi šajā telpā ir ļoti inovatīvi.

Bet attiecībā uz ilgtspējas izmantošanu

kā rādītāju, kā kritēriju,

lai veicinātu sistēmiskus risinājumus,

jo, kā es tikko uzskatāmi parādīju ar šiem vienkāršajiem produktiem,

tie ir daļa no šīm lielajām problēmām.

Mums jāņem vērā viss dzīves cikls

lietām, ko darām.

Ja mums ir tikai papīrs vai plastmasa,

protams, atkārtoti lietojamais ir ievērojami labāks,

tad papīrs ir sliktāks,

Papīrs ir sliktāks, jo tas sver

4 līdz 10 reizes vairāk nekā plastmasa.

Salīdzinot no dzīves cikla perspektīvas

kilogramu plastmasas un kilogramu papīra,

papīrs ir daudz labāks,

taču plastmasas vai papīra maisiņa funkcija,

lai nogādātu mājās pirkumus, netiek veikta ar kilogramu no katra materiāla.

To var paveikt ar pavisam nelielu daudzumu plastmasas

un ievērojami vairāk papīra,

jo funkcionalitāte nosaka ietekmi uz vidi.

Es iepriekš teicu, ka dizaineri man vienmēr prasa eko materiālus.

Es teiktu, ka ir tikai daži materiāli, no kuriem vajadzētu pilnībā izvairīties.

Pārējiem viss ir atkarīgs no lietojuma,

un galu galā, viss ko mēs ekonomikā radām un ražojam

vai pērkam kā patērētāji ir kādas funkcijas dēļ.

Mēs kaut ko gribam, tāpēc mēs to pērkam.

Analizējot un piedāvājot

gudrus, elegantus, pārdomātus risinājumus,

kas ņem vērā visu sistēmu

un pilnu produkta dzīves ciklu, visu,

sākot no materiālu ieguves līdz pat dzīves cikla noslēgumam,

mēs varam sākt rast tiešām inovatīvus risinājumus.

Un noslēgumam kaut kas,

ko man nesen teica kāds dizaineris, ar ko kopā strādāju, pieredzējis dizaineris.

Es sacīju: „Kā nākas, ka tu nestrādā ar ilgtspēju?
Es zinu, ka tu par to zini.”

Viņš atbildēja: „Nesen es izstrādāju ilgtspējas projektu klientam,

un viņš man teica:

„Es zinu, ka tas maksās mazāk,

es zinu, ka to varēs pārdot vairāk,

bet mēs neesam celmlauži,
jo celmlaužiem mugurā tiek bultas.”

Es uzskatu, ka mums ir pilna zāle celmlaužu,

un ceru, ka tur ārā to ir vēl vairāk,
jo mums šīs problēmas ir jārisina.

Paldies.

(Aplausi)