Viss, ko, jūsuprāt, zināt par atkarību no narkotikām, ir maldi

Kas īsti izraisa atkarību no kokaīna līdz viedtālrunim? Un kā mēs to varam pārvarēt? Vērojot savus tuviniekus cīnāmies ar atkarību, Johans Hari ir pieredzējis uz savas ādas, ka pašreizējās metodes nedarbojas. Viņš sāka prātot, kāpēc mēs pret atkarīgajiem izturamies šādi un vai pastāv citi, labāki veidi. Šajā ļoti personīgajā runā viņš stāsta, kā šie jautājumi likuši viņam apceļot pasauli un atklāt pārsteidzošu un daudzsološu domāšanas veidu par šo mūžseno problēmu.

Viena no manām pirmajām atmiņām ir,

kā es modinu kādu savu radinieku
un viņš nemostas.

Es biju tikai mazs bērns,
tāpēc nesapratu kāpēc,

bet paaudzies

sapratu, ka mūsu ģimenē
pastāv atkarība no narkotikām,

tostarp vēlāka atkarība no kokaīna.

Pēdējā laikā par to esmu domājis,
daļēji tādēļ ka ir pagājuši 100 gadi,

kopš narkotikas pirmo reizi aizliedza
ASV un Lielbritānijā,

un tad mēs to uzspiedām
visai pārējai pasaulei.

Ir pagājis gadsimts,

kopš esam pieņēmuši šo liktenīgo lēmumu

sodīt atkarīgos un likt tiem ciest,

jo uzskatījām, ka tas viņus atturēs,
dos tiem iemeslu pārstāt.

Pirms dažiem gadiem es uzlūkoju
dažus atkarīgos, kas man ir dārgi,

un mēģināju izprast,
vai varu viņiem kā palīdzēt.

Un es sapratu, ka pastāv daudz
pavisam vienkāršu pamatjautājumu,

uz kuriem man nebija atbilžu.

Piemēram, kas patiesībā izraisa atkarību?

Kāpēc mēs turpinām šo pieeju,
kas acīmredzami nedarbojas,

un vai ir labāki veidi,
ko mēs varētu pamēģināt?

Tā es daudz ko par to izlasīju

un nespēju atrast atbildes.

Tāpēc es nodomāju, labi,
es tikšos ar cilvēkiem visā pasaulē,

kas ir to izdzīvojuši un pētījuši,

un runāšu ar viņiem, un paskatīšos,
vai varu no viņiem mācīties.

Sākumā es nenojautu,
ka nobraukšu ap 50 000 km,

bet galu galā es tikos
ar daudz un dažādiem cilvēkiem,

sākot no transseksuāla kreka tirgotāja
Bruklinas Braunsvilā

līdz zinātniekam, kas daudz laika pavada,
barojot halucinogēnus mangustiem,

lai vērotu, vai tiem tas patīk.

Izrādās, ka patīk,
bet tikai ļoti specifiskos apstākļos.

Es nonācu arī vienīgajā valstī,

kas legalizējusi visas narkotikas,
no marihuānas līdz krekam, –

Portugālē.

Un es aptvēru kaut ko,
kas mani ārkārtīgi pārsteidza:

gandrīz viss, ko, mūsuprāt,
zinām par atkarību, ir maldi.

Ja sākam ņemt vērā
jaunos pierādījumus par atkarībām,

mums, man šķiet, vajadzēs mainīt
daudz vairāk nekā narkotiku politiku.

Bet sāksim ar to, ko, mūsuprāt, zinām,
ko, manuprāt, zināju es.

Palūkosimies uz šo vidējo rindu.

Iedomājieties, ka jūs visi 20 dienas
trīsreiz dienā lietotu heroīnu.

Daži no jums izskatās
tīri priecīgi par šo domu. (Smiekli)

Neuztraucieties,
tas ir tikai domu eksperiments.

Iedomājāties, ja?

Kas notiktu?

Mums ir stāsts par to, kas notiktu,
ko mums ir stāstījuši gadsimta garumā.

Mēs domājam, ka heroīnā
ir ķīmiski atkarības izraisītāji,

un, kādu brīdi to lietojot,

ķermenis kļūs atkarīgs
no šiem atkarības izraisītājiem,

jums tie būs fiziski vajadzīgi,

un pēc šīm 20 dienām jūs visi
būsiet atkarīgi no heroīna, vai ne?

Tā es kādreiz domāju.

Pirmoreiz sāku šaubīties
par šī stāsta patiesumu,

kad uzzināju, lūk, ko:

ja man šodien, pēc šīs TED runas,
uzbrauktu mašīna un salauztu gurnu,

mani aizvestu uz slimnīcu
un dotu daudz diamorfīna.

Diamorfīns ir heroīns.

Patiesībā tas ir daudz labāks
nekā uz ielas nopērkamais,

jo ielas tirgotāji
to sajauc ar citām vielām,

tajā patiesībā ir ļoti maz heroīna,

savukārt ārsta izsniegtais
ir medicīniski tīrs.

Un jums to dos diezgan ilgu laiku.

Šajā telpā ir daudz cilvēku,

kas, iespējams, pat nezina,
ka ir lietojuši diezgan daudz heroīna.

Un tie, kas šo skatās jebkur pasaulē,
tas notiek ik brīdi.

Ja tas, ko domājam par atkarību, ir tiesa,

šiem cilvēkiem dod atkarības izraisītājus.

Kam būtu jānotiek?
Viņiem būtu jākļūst par narkomāniem.

Tas ir patiešām pamatīgi pētīts.

Tā nenotiek – būsiet ievērojuši,
ja jūsu vecmāmiņai veic gurna operāciju,

viņa nekļūst par narkomāni. (Smiekli)

Kad es to uzzināju,
man tas šķita tik dīvaini,

tik pretēji visam, kas man stāstīts,
visam, ko, manuprāt, zināju.

Domāju, ka tas nevar būt tiesa,
līdz satiku Brūsu Aleksanderu.

Viņš ir psiholoģijas profesors Vankūverā,

kas veicis neticamu eksperimentu,

kas, manuprāt, palīdz
saprast šo jautājumu.

Profesors Aleksanders paskaidroja,

ka atkarības koncepts,
kas mums visiem ir galvā, šis stāsts,

daļēji nāk no virknes eksperimentu,

kas veikti agrāk 20. gadsimtā.

Tie bija gaužām vienkārši.

Jūs tos varat veikt šovakar mājās,
ja jūtaties mazliet sadistiski.

Ielieciet būrī žurku un dodiet tai
divas ūdens pudeles:

vienu ar ūdeni un otru
ar ūdenī atšķaidītu heroīnu vai kokaīnu.

Ja tā darīsiet, žurka gandrīz vienmēr
izvēlēsies narkotisko ūdeni

un gandrīz vienmēr
diezgan ātri sevi nogalinās.

Tātad, lūk, vai ne?
Mums šķiet, ka tā tas ir.

70. gados profesors Aleksanders palūkojās
uz šo eksperimentu un kaut ko ievēroja.

Viņš teica: "Klau, mēs taču
liekam žurku tukšā būrī.

Viņai nav nekā cita, ko darīt, kā lietot
narkotikas – pamēģināsim citādāk!"

Tā nu profesors Aleksanders izveidoja
būri, ko nodēvēja par Žurku parku,

kas principā bija žurku paradīze.

Tur bija daudz siera,
daudz krāsainu bumbu,

daudz tuneļu.

Svarīgākais – tur bija daudz draugu.
Varēja būt daudz seksa.

Un viņi ielika abas ūdens pudeles:
ar parasto ūdeni un narkotisko.

Bet interesantākais ir tas,

ka Žurku parka žurkas
nedzēra narkotisko ūdeni.

Tās gandrīz nekad tam nepieskārās.

Neviena no tām nekad
to nelietoja atkarības dzīta.

Neviena nekad nepārdozēja.

Tātad no gandrīz 100%
pārdozēšanas izolācijā,

mēs nonākam pie 0% pārdozēšanas,
ja tām ir laimīga un tuvības pilna dzīve.

To pirmoreiz ievērojis,
profesors Aleksanders nodomāja,

ka varbūt tā notiek tikai ar žurkām
un tās stipri atšķiras no mums.

Varbūt ne tik stipri, kā mēs vēlētos.

Bet par laimi tika veikts
eksperiments ar cilvēkiem

tieši pēc tāda paša principa
tieši tajā pašā laikā.

Tas saucās Vjetnamas karš.

Vjetnamā 20% amerikāņu karavīru
lietoja ļoti daudz heroīna,

un, ja papētīsiet tā laika ziņas, valdīja
patiess satraukums, jo cilvēki domāja:

"Ak dievs! Kara beigās Amerikas ielās
būs simtiem tūkstošu narkomānu."

Tas šķita loģiski.

Heroīnu lietojušie kareivji
tika apsekoti pēc atgriešanās mājās.

Vispārējās psihiatrijas arhīvs
veica ļoti sīku pētījumu,

un kas ar viņiem notika?

Izrādās, ka viņiem
nevajadzēja rehabilitāciju,

viņi nepiedzīvoja abstinenci.

95% no viņiem vienkārši pārstāja lietot.

Ja ticat ķīmiskajiem
atkarības izraisītājiem,

tas ir pilnīgi neloģiski,

bet profesors Aleksanders nosprieda,
ka var būt cits stāsts par atkarību.

Viņš ieminējās: "Ja nu atkarību
neizraisa ķīmiskās vielas?

Ja nu atkarību veido jūsu būris?

Ja nu atkarība ir pielāgošanās videi?"

Šo jautājumu pētīja arī cits profesors,
Pīters Koens no Nīderlandes,

kurš teica, ka varbūt to
pat nevajadzētu dēvēt par atkarību.

Varbūt to vajadzētu dēvēt par saitēm.

Cilvēkiem piemīt
dabiska vajadzība veidot saites.

Kad esam laimīgi un veseli,
mēs saistāmies un veidojam attiecības,

bet, ja jūs to nespējat,

jo esat traumēts vai izolēts,
vai dzīves problēmu vajāts,

jūs saistāties ar kaut ko,
kas jums sniedz atvieglojumu.

Tās varbūt azartspēles vai pornogrāfija,

tas var būt kokaīns vai marihuāna,

bet jūs saistīsieties ar kaut ko,
jo tāda ir mūsu daba.

Tas ir tas, ko mēs vēlamies kā cilvēki.

Sākotnēji man tas šķita grūti aptverami,

bet man palīdzēja, lūk, kāda doma:

es redzu, pie manas sēdvietas
ir ūdens pudele, vai ne?

Es redzu, ka daudziem jo daudziem
no jums līdzi ir ūdens pudeles.

Aizmirstiet narkotikas
un karu pret narkotikām!

Pavisam legāli, visas šīs ūdens pudeles
varētu būt šņabis, vai ne?

Mēs visi varētu piedzerties,
es pēc šī varētu... (Smiekli)

bet mēs to nedarīsim.

Ja jau jūs varat atļauties
to kaudzi naudas,

lai nopirktu ieejas biļeti uz TED,
es pieļauju, ka varat arī atļauties

dzert šņabi nākamos sešus mēnešus.

Jūs nepaliktu bez pajumtes.

Jūs to nedarīsiet,

un iemesls ir nevis tas,
ka kāds jūs atturēs,

bet gan tas, ka jums ir saites
un attiecības, kurās gribat būt klātesošs.

Jums ir darbs, kas jums patīk,
cilvēki, ko mīlat.

Jums ir veselīgas attiecības.

Un pats atkarības kodols,

kā man šķiet un ko, manuprāt,
apliecina pierādījumi,

ir nespēja būt klātesošam savā dzīvē.

Tam ir ļoti nozīmīgas sekas.

Pašas nozīmīgākās ir karš pret narkotikām.

Arizonā es tikos ar sievietēm,

kurām lika valkāt T-kreklus
ar uzrakstu "Es biju narkomāne",

un, kopā saķēdētām, rakt kapus,
kamēr apkārtējie par viņām ņirgājās.

Iznākot no cietuma, šīm sievietēm
būs sodāmības vēsture,

kas nozīmē, ka viņas vairs nekad
nestrādās legālu darbu.

Šī saķēdēšana, protams,
ir ļoti galējs piemērs,

bet patiesībā gandrīz visur pasaulē
mēs pret atkarīgajiem izturamies līdzīgi.

Mēs tos sodām, kauninām,
krimināli tiesājam.

Mēs liekam tiem šķēršļus
ceļā uz saišu atjaunošanu.

Kanādā bija kāds ārsts, Dr. Gabors Matē,
brīnišķīgs cilvēks, kurš teica:

"Ja jūs vēlētos izveidot sistēmu,
kas padarītu atkarību briesmīgāku,

jūs izveidotu šādu sistēmu."

Taču ir kāda vieta,
kas izlēma darīt tieši pretējo,

un es devos turp
apskatīt, kā tas darbojas.

2000. gadā Portugālei bija viena
no lielākajām narkotiku problēmām Eiropā.

1% iedzīvotāju bija atkarīgi no heroīna,
kas ir neaptverami,

un katru gadu viņi mēģināja
arvien vairāk lietot amerikāņu pieeju –

cilvēkus sodīja,
stigmatizēja un kaunināja,

un ar katru gadu kļuva arvien sliktāk.

Kādu dienu premjerministrs
un opozīcijas līderis satikās un teica:

"Klau, mēs nevaram tā turpināt,

no heroīna atkarīgo
valstī kļūst aizvien vairāk.

Sasauksim zinātniekus un ārstus,

lai saprastu, kā šo problēmu
patiešām atrisināt.

Viņi sasauca padomi, ko vadīja
brīnišķīgs cilvēks Dr. Žuau Gulau,

lai apskatītu visus jaunos pierādījumus.

Galu galā viņi teica tā:

"Legalizējiet visas narkotikas
no marihuānas līdz krekam, bet..."

– un šis nākamais solis
ir vissvarīgākais –

"visu naudu, ko agrāk tērējām
atkarīgo nošķiršanai un izolēšanai,

tā vietā izlietojiet, lai tos
atkal iesaistītu sabiedrībā."

Un tas nav īsti tas, ko uzskatām
par ārstēšanu no narkotikām

Amerikā un Lielbritānijā.

Viņiem ir rehabilitācijas centri,

ir psiholoģiskā terapija,
tai ir zināma vērtība.

Bet svarīgākais veikums
bija pilnīgs pretstats tam, ko darām mēs:

apjomīga darbavietu veidošanas
programma atkarīgajiem

un mikrokredīti atkarīgajiem
mazo uzņēmumu veidošanai.

Ja bijāt mehāniķis un esat gatavs,
viņi aizies uz autoservisu un teiks:

"Ja algosiet šo puisi uz gadu,
mēs maksāsim pusi no viņa algas."

Mērķis bija nodrošināt
katram Portugāles atkarīgajam

kaut ko, kā dēļ no rīta celties no gultas.

Satiekot atkarīgos Portugālē,

mani fascinēja viņu teiktais,
ka viņi no jauna atklājot jēgu,

no jauna atklājot saites
un attiecības ar plašāku sabiedrību.

Šogad būs pagājuši 15 gadi
kopš šī eksperimenta sākuma,

un rezultāts ir redzams:

iešļircināmo narkotiku lietošana
Portugālē ir samazinājusies –

pēc British Journal of Criminology datiem

par 50 procentiem, piecdesmit!

Pārdozēšana ir strauji samazinājusies,
HIV starp atkarīgajiem ir samazinājies.

Katrs pētījums liecina,
ka atkarība ir krietni mazinājusies.

Viena no pazīmēm, ka tas darbojas,

ir tā, ka gandrīz neviens Portugālē
nevēlas atpakaļ veco sistēmu.

Tās ir politiskās sekas.

Es patiesībā domāju, ka šiem pētījumiem
ir dziļāks ietekmes slānis.

Mēs dzīvojam kultūrā, kur cilvēki
jūtas aizvien neaizsargātāki

pret visa veida atkarībām,
vai tas būtu viedtālrunis,

iepirkšanās vai pārmērīga ēšana.

Pirms šīm runām – jūs jau zināt –
mums lika izslēgt viedtālruņus,

un jāsaka, ka daudzi no jums
izskatījās kā narkomāni,

kuriem paziņo, ka piegādātājs
nākamās pāris stundas nebūs pieejams.

Daudzi no mums tā jūtas,
un var izklausīties dīvaini...

Es stāstīju, ka attiecību trūkums
ir lielākais atkarību izraisītājs,

un dīvaini, ka šī problēma pieaug,

jo mēs taču dzīvojam
attiecībām bagātākajā sabiedrībā.

Bet es aizvien vairāk domāju,

ka attiecības, kas mums ir
vai, mūsuprāt, ir,

ir cilvēcisko attiecību parodija.

Ja jūsu dzīvē ir krīze, jūs ievērosiet,

ka tie nebūs jūsu tvitera sekotāji,
kas nāks jūs apciemot.

Tie nebūs jūsu Facebook draugi,
kas palīdzēs atgūties.

Tie būs jūsu draugi ar miesu un asinīm,

ar kuriem jums ir dziļas, niansētas,
daudzkrāsainas personiskas attiecības.

No Bila Makkibena,
kas raksta par vides aizsardzību,

es uzzināju par pētījumu, kas par šo,
manuprāt, pastāsta ļoti daudz.

Tas pētīja, cik daudz tuvu draugu,

pie kuriem vērsties grūtā brīdī,
ir vidusmēra amerikānim.

Šis skaitlis kopš 1950. gada
ir pastāvīgi sarucis.

Dzīvojamā platība uz vienu cilvēku
mūsu mājās ir pastāvīgi pieaugusi,

un, manuprāt, tā ir kā metafora izvēlei,
ko mēs kā kultūra esam izdarījuši.

Mēs esam iemainījuši dzīvojamo platību
pret draugiem, mantas pret attiecībām,

un rezultātā esam viena no visu laiku
vientuļākajām sabiedrībām.

Brūss Aleksanders, kas veica
Žurku parka eksperimentu, saka:

"Runājot par atkarību, mēs allaž
domājam individuālo izveseļošanos,

un tas ir pareizi,

bet mums jārunā daudz vairāk
par sociālo izveseļošanos.

Ne tikai ar atsevišķiem cilvēkiem,

bet ar mums visiem
kaut kas ir nogājis greizi,

un mēs esam izveidojuši sabiedrību,

kurā daudziem no mums dzīve
vairāk līdzinās izolētajam būrim

un daudz mazāk Žurku parkam."

Ja godīgi, es ne tāpēc to uzsāku.

Es neuzsāku to, lai atklātu
politiskas vai sociālas nepilnības.

Es gribēju uzzināt,
kā palīdzēt cilvēkiem, ko mīlu.

Atgriezies no šī ilgā ceļojuma
un šo visu uzzinājis,

es uzlūkoju sev tuvos atkarīgos...

ja pavisam atklāti,
ir grūti mīlēt atkarīgo,

un šajā telpā ir daudzi, kas to zina.

Bieži jūs pārņem dusmas,

un, man šķiet, viens no iemesliem,
kādēļ šī diskusija ir tik emocionāla,

ir tas, ka šis jautājums
mūs skar ļoti personiski.

Katrs ir mazliet līdzīgs tiem,
kas uzlūko atkarīgos un nodomā:

"Kaut tevi kāds apturētu!"

Mums sniegtos priekšrakstus,
kā rīkoties ar atkarīgajiem tuviniekiem,

manuprāt, labi raksturo,
realitātes šovs "Iejaukšanās".

Šķiet, mūsu dzīvē visu nosaka
realitātes šovi,

bet tā ir jau cita TED runa.

Ja esat redzējuši šovu "Iejaukšanās",
tam ir gluži vienkārša ideja.

Dabūt kādu atkarīgo,
savākt kopā visus viņa tuviniekus,

parādīt viņam esošo situāciju un pateikt:

"Ja tu nesavāksies,
mēs no tevis novērsīsimies."

Tātad – viņi draud atkarīgajam
ar attiecību pārraušanu,

pakļauj tās nosacījumam,
vai atkarīgais rīkosies tā, kā viņi vēlas.

Un es sāku saprast,
kāpēc šī pieeja nestrādā,

un es sāku domāt, ka tas ir gandrīz
tāpat kā izmantot narkotiku kara loģiku

mūsu privātajās dzīvēs.

Es prātoju, kā es varētu
kļūt par portugāli.

Tas, ko mēģinu tagad darīt,

– es nevaru teikt, ka daru to pastāvīgi,
un nevaru teikt, ka tas ir viegli, –

ir teikt sev tuvajiem atkarīgajiem,

ka vēlos padziļināt attiecības ar viņiem.

Es saku, ka mīlu tos,
vienalga, vai viņi lieto vai ne.

Es tevi mīlu jebkurā stāvoklī,

un, ja esmu tev vajadzīgs,
es būšu ar tevi,

jo es tevi mīlu un nevēlos,
lai tu būtu vai justos vientuļš.

Es domāju, ka pamatdomai,

ka tu neesi vientuļš, mēs tevi mīlam,

vajag vienmēr caurstrāvot
mūsu attieksmi pret atkarīgajiem,

gan sociāli, gan politiski,
gan individuāli.

100 gadu garumā atkarīgajiem
esam dziedājuši kara dziesmas.

Man šķiet, ka visu šo laiku
mums vajadzēja dziedāt mīlas dziesmas,

jo atkarības pretstats nav atturība.

Atkarības pretstats ir attiecības.

Paldies.

(Aplausi)