Virs mums plūst upe

Antonio Donato Nobre pēta saskarsmi starp mežu un atmosfēru. Viņa pētījumi parāda, ka virs Amazones mūžameža tek īstas iztvaikojušā ūdens upes, nesot mitrumu lielai daļai kontinenta. Pateicoties šīm upēm, Dienvidamerikas kontinents, atšķirībā no Āfrikas, nav tuksnesis. Viņa pētījumi atklāj arī mežu jutīgumu pret klimata pārmaiņām, kā arī riskus, kādiem esam pakļauti, mežus zaudējot.

Kā jums šķiet?

Tiem, kuri ir redzējuši
sera Kena neaizmirstamo TED runu,

es esmu tipisks piemērs tam,
ko viņš apraksta

kā „ķermeni galvas pārnēsāšanai” —

universitātes profesors.

Jums varbūt šķiet, ka tā nebija laba doma,

pēc šīm pirmajām divām runām

man ir jārunā par zinātni.

Es neprotu kustēties ritmā,

un pēc zinātnieka,
kas kļuvis par filozofu,

man bija jārunā par zinātnes faktiem.

Tā var būt ļoti sausa tēma.

Tomēr es jūtos pagodināts.

Ne reizi savas karjeras laikā

— un tā ir bijusi ļoti gara karjera —

man nav bijusi iespēja uzsākt runu,

jūtot tādu iedvesmu kā šobrīd.

Parasti runāt par zinātni

ir kā sportot sausā zemē.

Taču man bija tā veiksme

tikt uzaicinātam šeit,
lai runātu par ūdeni.

Vārdi ūdens un sauss
īsti neiet kopā, vai ne?

Vēl vairāk — mani uzaicināja
runāt par Amazones ūdeņiem,

kas ir brīnišķīgs,
svaigs dzīvības šūpulis.

Tieši tas, kas mani iedvesmo.

Tāpēc es esmu šeit,

nu vai, esmu atstiepis šurp savu galvu.

Esmu šeit, lai dalītos
vai mēģinātu dalīties ar šo iedvesmu.

Es ceru, ka šis stāsts jūs iedvesmos
un jūs to nodosiet tālāk.

Mēs zinām, ka tiek diskutēts,

vai Amazone ir pasaules plaušas,

jo tai piemīt milzīga spēja nodrošināt
dzīvībai svarīgu gāzu apmaiņu

starp mežiem un atmosfēru.

Tāpat esam dzirdējuši runājam
par bioloģiskās daudzveidības krātuvi.

Lai gan daudzi tam tic,

reti kurš par to zina.

Ieejot šajā mitrainē,

jūs būsiet pārsteigti —

dzīvniekus tik tikko var saredzēt.

Indiāņi saka, ka mežā
ir vairāk acu nekā lapu.

Tā patiešām ir,
un es mēģināšu jums ko parādīt.

Taču šodien es izmantošu citādu pieeju —

pieeju, ko iedvesmojušas
šīs divas iniciatīvas,

harmoniskā un filozofiskā.

Es izmantošu pieeju,
kas ir nedaudz materiālistiska,

tomēr tā mēģina parādīt arī,

ka dabā pastāv ļoti īpaša
filozofija un harmonija.

Manā prezentācijā nebūs mūzikas,

taču es ceru, ka jūs visi saklausīsiet
tās pasaules mūziku, par kuru stāstīšu.

Es runāšu par fizioloģiju —
nevis par plaušām,

bet citām analoģijām
ar cilvēka fizioloģiju,

jo īpaši ar sirdi.

Mēs sāksim

ar domu, ka ūdens ir kā asinis.

Cirkulācija mūsu ķermenī
iznēsā svaigas asinis,

kas baro, palīdz augt un uztur mūs,

un nogādā atpakaļ atjaunošanai
jau izlietotās asinis.

Amazonē tas notiek ļoti līdzīgi.

Sāksim ar visu šo procesu lielo ietekmi.

Šis attēls ataino lietu kustībā.

Katra sekunde ir vairāki gadi.

Visas pasaules lieti.
Ko mēs tur redzam?

Ka ekvatoriālais reģions kopumā

un īpaši Amazone

pasaules klimatam ir ārkārtīgi svarīga.

Tas ir jaudīgs dzinējs.

Tur notiek iespaidīga iztvaikošana.

Ja paskatāmies uz šo otru attēlu,

kas ataino ūdens tvaika plūsmu,

tad sausais gaiss ir melnā krasā,
mitrais — pelēkā,

un mākoņi — baltā.

Amazonē redzama neparasta atjaunošanās.

Kāda parādība — ja tas nav tuksnesis,

kas gan liek ūdenim straumēm
celties augšup, atmosfērā,

ar tādu spēku,
ka tas saskatāms no kosmosa?

Kas ir šī parādība?

Tas varētu būt geizers.

Geizers ir magmas uzkarsēts
pazemes ūdens,

kas izšaujas atmosfērā,

nogādājot šo ūdeni atmosfērā.

Ja nemaldos, Amazonē nav geizeru.

Nezinu, vai kāds kādu zina.

Taču mums ir kas tāds, kas dara to pašu,

tikai daudz elegantāk —

mūsu draugi un labdari — koki,

kas tāpat kā geizeri,

spēj transportēt milzīgu daudzumu ūdens
no augsnes augšup atmosfērā.

Amazonē ir 600 miljardi koku —
600 miljardi geizeru,

kas paveic darbu ārkārtīgi smalki.

Tiem nevajag magmas karstumu.

Šim procesam tie izmanto Saules gaismu.

Vienas dienas laikā,
tipiski saulainas dienas laikā Amazonē,

liels koks caur iztvaikošanu
spēj transportēt 1000 litru ūdens —

1000 litru.

Ja ņemam visu Amazoni kopā,

kas ir milzīga teritorija,

un saskaitām kopā visu iztvaikojušo ūdeni,

— meža sviedrus —

mēs iegūstam neticamu skaitli:

20 miljardi tonnu ūdens.

Tikai vienā dienā.

Vai zināt, cik daudz tas ir?

Amazones upe,
lielākā upe uz Zemes,

piektā daļa no visa saldūdens,

kas no visiem pasaules kontinentiem
ieplūst okeānos,

ik dienas Atlantijas okeānā ieskalo
17 miljardus tonnu ūdens.

Šī iztvaikojušā ūdens upe,

kas nāk no meža un ieplūst atmosfērā,

ir lielāka nekā Amazones upe.

Lai jums rastos priekšstats —

ja mums būtu patiešām milzīga tējkanna,

tā, kura darbojas ar elektrību,
elektriskā tējkanna,

un mēs tajā ielietu
20 miljardus tonnu ūdens,

cik daudz elektrības vajadzētu,
lai panāktu šī ūdens iztvaikošanu?

Kā jūs domājat?
Patiešām liela tējkanna.

Tējkanna milžiem.

50 tūkstoši Itaipu.

Nezinātājiem — Itaipu joprojām ir
lielākā hidroelektrostacija pasaulē,

tā ir Brazīlijas lepnums,

jo saražo vairāk nekā 30%
no Brazīlijā patērētās enerģijas.

Un te ir Amazone, kas to dara par brīvu.

Tā ir ārkārtīgi jaudīga, dzīva
vides pakalpojumu rūpnīca.

Saistībā ar šo tēmu

parunāsim par to, ko es devēju
par nejaušības paradoksu,

par kādu dīvainību.

Ja paskatāmies pasaules kartē,

to ir viegli pamanīt —

redzams, ka ekvatoriālajā zonā ir meži

un tuksneši atrodami
30 platuma grādus uz ziemeļiem

un tāpat 30 platuma grādus uz dienvidiem.

Lūk, tur, dienvidu puslodē,
Atacamas tuksnesis,

Namībija un Kalahari Āfrikā,
Austrālijas tuksnesis.

Ziemeļu puslodē —
Sahāras, Sonoras un citi tuksneši.

Un ir kāds dīvains izņēmums —

šis četrstūris, kas stiepjas
no Kujabas līdz Buenosairesai

un no Sanpaulu līdz Andiem.

Šim četrstūrim vajadzēja būt tuksnesim.

Tas atrodas uz tuksnešu līnijas.

Kāpēc tas nav? Tāpēc es to saucu
par nejaušības paradoksu.

Kas tieši mums Dienvidamerikā ir citāds?

Ja izmantojam analoģiju

ar asinīm, kas cirukulē mūsu ķermenī

tāpat kā ūdens cirkulē dabā,

mēs redzam, ka upes ir vēnas,

tās drenē ainavu, tās drenē dabas audus.

Kur ir artērijas?

Kā jums šķiet?

Kas vajadzīgs —

kā ūdenim izdodas apūdeņot dabas audus

un caur upēm to visu atgūt?

Ir kāda cita veida upe,

kas aizsākas zilajā okeanā,

kas plūst cauri zaļajam okeānam

— tā ne tikai plūst,
zaļais okeāns to arī sūknē —

un tad nolīst uz mūsu zemes.

Visa mūsu ekonomika, šajā četrstūrī...

70% iekšzemes kopprodukta
Dienvidamerikā nāk no šī apgabala,

tas ir atkarīgs no šīs upes.

Tā ir neredzama upe, kas plūst virs mums.

Mēs šajā peldošajā viesnīcā
šūpojamies līdzi

vienā no pasaules lielākajām upēm — Negro.

Tā ir vietām izžuvusi, vietām bangojoša,
bet te nu mēs esam

un virs mums plūst šī neredzamā upe.

Šī upe pulsē.

Lūk, tās sirdspuksti.

Tāpēc arī mēs runājam par sirdi.

Šeit redzami dažādi gadalaiki.

Lūk, lietus sezona.

Amazonē mums mēdz būt divas sezonas —
mitrā un vēl mitrākā.

Tagad mums ir sausā sezona.

Redzams, kā upe pārklāj šo apvidu,
kas citādi būtu tuksnesis.

Bet tas nav.

Mēs, zinātnieki —
kā redzat, man nenākas viegli

kustināt galvu no vienas puses uz otru.

Zinātnieki pēta,
kā tas viss strādā un kāpēc,

un šie pētījumi ir noveduši pie vairākiem
ārkārtīgi neparastiem atklājumiem,

lai mēs labāk apzinātos šo bagātību,

šo komplekso sistēmu,
šo brīnumu, kas mums ir,

un šī procesa simfoniju.

Viens no jautājumiem — kā veidojas lietus?

Virs Amazones gaiss ir tīrs,

tāpat kā tas ir tīrs virs okeāna.

Virs zilā okeāna gaiss ir tīrs,
un mākoņi veidojas visai maz.

Tur gandrīz nemaz nelīst.

Zaļajā okeānā gaiss ir tikpat tīrs,
bet tas veido ļoti daudz lietus.

Kas šeit notiek citādi?

Mežs izdala smaržas,

un šīs smaržas ir kondensācijas kodoli,

kas atmosfērā veido ūdens pilienus,

kas savukārt veido mākoņus,
kas nolīst kā lietusgāzes.

Tā ir Ēdenes dārza lejkanna.

Šī saikne starp dzīvo, kas ir mežs,

un starp nedzīvo, kas ir atmosfēra,

Amazonē ir ļoti meistarīgi veidota,

jo mežs sniedz ūdeni un sēklas

un atmosfēra nogādā
ūdeni atpakaļ lietus veidā,

nodrošinot meža izdzīvošanu.

Pastāv arī citi faktori.

Mēs pieminējām sirdi.

Parunāsim tagad par citu funkciju — aknām!

Kad ļoti mitrs gaiss un radiācija sajaucas

ar organiskajiem savienojumiem,

ko es saucu par eksogēno C vitamīnu,
lielu daudzumu gāzveida C vitamīna,

augi izdala antioksidantus,

kas reaģē ar piesārņotājiem.

Tāpēc varat būt droši,

ka šeit, Amazonē, elpojat
vistīrāko gaisu pasaulē,

jo augi parūpējas arī par to.

Tas pozitīvi ietekmē
procesus arī pašos augos,

kas ir vēl viens meistarīgi veidots cikls.

Runājot par fraktāļiem

un to saistību ar mūsu ķermeņa funkcijām,

mēs varam atrast vēl citus salīdzinājumus.

Tāpat kā mūsu plaušu augšējos elpceļos,

arī Amazones gaiss tiek attīrīts
no pārlieku liela daudzuma putekļu.

Mūsu ieelpoto gaisu
no putekļiem attīra mūsu elpceļi.

Tas neļauj putekļu daudzumam
ietekmēt nokrišņu daudzumu.

Kad Amazonē ir ugunsgrēki,

dūmi aptur lietu, tas pārstāj līt,

mežs izžūst un aizdegas.

Pastāv vēl viena fraktālā analoģija.

Līdzīgi kā vēnās un artērijās

mums ir ūdens cikls,

tas nolīst un tad agriežas atmosfērā.

Līdzīgi kā endokrīnie dziedzeri un hormoni

ir šīs gāzes, par kurām jau stāstīju,

kas veidojas un izdalās atmosfērā
tāpat kā hormoni,

kas sekmē lietus veidošanos.

Kā tikko stāstīju,
līdzīgi aknām un nierēm tās attīra gaisu.

Un visbeidzot, līdzīgi kā sirds,

sūknē ūdeni no jūras mežā.

Mēs to dēvējam par biotisko mitruma sūkni.

Tā ir jauna teorija,
ko var izskaidrot ļoti vienkārši.

Ja kontinentā ir tuksnesis

un tam blakus ir okeāns,

iztvaikošana virs okeāna ir spēcīgāka

un tā iesūc virs tuksneša esošo gaisu.

Tuksnesis šajos apstākļos ir kā slazdā.
Tas paliks vienmēr sauss.

Pretējā situācijā mums ir mežs,

iztvaikošana, kā redzējām iepriekš,
ir daudz lielāka koku dēļ,

un šis process ir apgriezts otrādi.

Virs okeāna esošais gaiss
tiek iesūkts kontinentā,

tādējādi iegūstot mitrumu.

Šis satelītattēls ir uzņemts
aptuveni pirms mēneša,

— mēs esam šeit, lejā, Manausā —

un tas parāda šo procesu.

Tā nav nekāda maza, jauka upīte,
kas plūst kā kanāls.

Tā varena upe, kas apūdeņo
Dienvidameriku un veic ne tikai to.

Šajā attēlā redzamas
visu reģistrēto orkānu trajektorijas.

Kā redzam, šajā sarkanajā laukumā
orkānu gandrīz nav.

Tā nav nejaušība.

Šis sūknis,
kas iesūknē mitro gaisu kontinentā,

turklāt paātrina gaisa plūsmu virs okeāna,

un tas novērš orkānu veidošanos.

Šīs daļas nobeigumā, kopsavilkumā

es gribētu parunāt par mazliet ko citu.

Man ir vairāki kolēģi,

kas ir strādājuši pie šo teoriju izstrādes

un kuri tāpat kā es uzskata,

ka mēs varam atveseļot planētu Zeme.

Es šodien nerunāju tikai par Amazoni.

Bet Amazone mums māca,

kā darbojas neskarta daba.

Līdz šim mēs šos procesus nesapratām,

jo visa pārējā pasaule ir sačakarēta.

Taču šeit mēs to varējām izprast.

Mani kolēģi apgalvo, ka, jā, mēs varam

atveseļot arī citas vietas,

tostarp tuksnešus.

Ja mēs šajās vietās varētu ierīkot mežus,

mēs varam apturēt klimata pārmaiņas,

tostarp globālo sasilšanu.

Man ir kāda mīļa kolēģe Indijā,

kuras vārds ir Supraba Sešana,
un viņai ir sava devīze.

Viņas devīze angliski ir
„Gardening back the biosphere”,

„No jauna iekopt biosfēru”.

Viņa veic brīnišķīgu
ekosistēmu atjaunošanas darbu.

Mums tas ir jādara.

Pēc šī nelielā ievada

mēs nonākam pie realitātes sev apkārt —

sausuma, klimata pārmaiņām

un citām jau zināmām lietām.

Šeit es gribētu jums
pastāstīt kādu stāstiņu.

Reiz, pirms aptuveni četriem gadiem,

es apmeklēju Davi Kopenavas lasījumu.

Viņš ir ļoti zinošs
janomami tautas pārstāvis.

Viņa teiktais skanēja aptuveni šādi:

„Vai tad baltais cilvēks nezina,

ka, ja viņš iznīcinās mežu,
vairs nebūs lietus?

Un ka, ja nebūs vairs lietus,

nebūs ne ko dzert, ne ko ēst?”

To dzirdot, man acīs sariesās asaras

un es nodomāju:

„Ak, kungs! Es esmu to pētījis
20 gadus ar jaudīgiem datoriem,

ar desmitiem tūkstošu zinātnieku,

un mēs tikai tagad nonākam
pie secinājuma, kas viņam jau zināms!”

Būtiski atzīmēt, ka janomami
nekad nav iznīcinājuši mežus.

Kā viņi varēja zināt,
ka vairs nebūtu lietus?

Tas man nedeva mieru, es biju apmulsis.

Kā viņš to varēja zināt?

Dažus mēnešus vēlāk,
es viņu satiku citā pasākumā un jautāju:

„Davi, kā jūs zinājāt,
ka, iznīcinot mežu, vairs nebūs lietus?”

Viņš atbildēja:
„Mums to pateica meža gars.”

Tas man bija game changer,

tā bija radikāla pārmaiņa.

Es teicu: „Bāc!

Kāpēc es noņemos ar visu šo zinātni,

lai nonāktu pie secinājuma,
kas viņam jau zināms?”

Tad es sapratu ko ļoti svarīgu,

proti,

ko acis neredz, to sirds nejūt.

„No acīm prom, no sirds ārā”, vai ne?

Par šo vajadzību stāstīja
iepriekšējais runātājs —

mums lietas ir jāredz,

mums, tas ir, Rietumu sabiedrībai,

kas kļūst globālāka, civilizētāka.

Mums ir jāredz.

Ja mēs neredzam,
mēs nepiefiksējam šo informāciju.

Mēs dzīvojam neziņā.

Tāpēc mans piedāvājums ir šāds:

astronomiem, protams, šī ideja nepatiks,

bet pavērsīsim Habla teleskopu otrādi!

Liksim tam lūkoties šurp, lejup,

nevis Visuma dzīlēs!

Visums ir brīnišķīgs,

taču šobrīd mums ir
praktiska realitāte —

mēs dzīvojam visumā, ko nepazīstam,

mēs no tā neko nesaprotam.

Mēs mīdām kājām šo brīnišķīgo visumu,

kas dod mums patvērumu un mājas.

Parunājiet ar jebkuru astrofiziķi!

Planētas Zeme
statistiskā iespējamība ir niecīga.

Šai stabilitātei un komfortam, ko baudām

par spīti Negro upes izžūšanai,

karstumam un aukstumam,
un taifūniem un tā tālāk,

nav itin nekā līdzīga visā Visumā,
nekā mums zināma.

Tāpēc pavērsīsim Hablu mūsu virzienā

un aplūkosim Zemi!

Sāksim ar Amazoni!

Ienirsim,

un pievērsīsimies realitātei,
kurā ik dienas dzīvojam.

Apskatīsim to rūpīgi,
jo mums tas ir vajadzīgs.

Davi Kopenavam tas nav vajadzīgs.

Viņam jau ir tas,
ko es, šķiet, esmu zaudējis.

Mani izglītoja televīzija.

Es domāju, ka esmu pazaudējis

šīs senču zināšanas,

spēju novērtēt to,
ko nezinu un neesmu redzējis.

Viņš nav neticīgais Toms.

Viņš ar cieņu un godbijību tic tam,

ko priekšteči un gari viņam ir iemācījuši.

Mēs to nespējam, tāpēc ieskatīsimies mežā!

Pat tad, kad Habls ir tur, augšā,

— šis ir skats no putna lidojuma —

pat tad, kad tas notiek,

mēs redzam kaut ko mums nepazīstamu.

Spāņi to sauca par zaļo elli.

Ja jūs šajā krūmājā apmaldāties,

un dodaties, piemēram, rietumu virzienā,

tad līdz Kolumbijai ir 900 kilometru

un vēl 1000 līdz citām vietām.

Saprotat, kāpēc to dēvēja par zaļo elli?

Taču ieskatieties, kas tikai tur nav!

Tas ir dzīvs paklājs.

Katra krāsa, ko redzat, ir koku suga.

Ikviens kokā, ikviena galotnē

mīt līdz pat 10 000 kukaiņu sugu,

nemaz nerunājot par miljoniem
sēņu, baktēriju un citu sugu.

Mēs neko no tā neredzam.

Tas viss mums ir pat svešāks

nekā galaktikas miljardiem gaismas gadu
attālumā no Zemes,

par kurām mums ik dienas
avīzēs ziņo Habls.

Es nobeigšu savu runu

— man vēl ir dažas sekundes —

ar šo brīnišķīgo radību.

Ieraugot mežā Morfo tauriņu,

mums šķiet, ka kāds
atstājis vaļā paradīzes durvis,

un šī radība izbēgusi no turienes —
tik ļoti skaista tā ir!

Taču es nevaru beigt,

neparādījis jums tehnisko pusi.

Attiecībā uz tehnoloģiju
mēs esam augstprātīgi.

Mēs atņemam dabai tās tehnoloģijas.

Robotiska roka ir tehnoloģija,

manējā — bioloģija,

un mēs par to vairs nedomājam.

Tad nu pievērsīsimies Morfo tauriņam,

dabas neredzamās tehnoloģiskās
kompetences piemēram,

kura ir pamatā mūsu spējai
izdzīvot uz šīs planētas.

Palielināsim šo attēlu!
Un atkal — tas ir Habls.

Pievērsīsimies tauriņa spārniem!

Zinātnieki ir mēģinājuši noskaidrot,
kāpēc tie ir zili.

Pievilksim tos tuvāk!

Tas, ko redzam, ir neredzamā arhitektūra,

kas pasaules labākos arhitektus
padara par iesācējiem.

Tas viss mikroskopiskā mērogā!

Turklāt bez skaistuma un funkcijas
tiem piemīt vēl kas.

Visam, kas dabā ir sakārtots
neparastās struktūrās,

ir kāda funkcija.

Morfo tauriņa funkcija nav būt zilam,

tam nav zilo pigmentu.

Uz tā virsmas ir fotoniski kristāli,

kas saskaņā ar pētījumiem

ir ārkārtīgi smalki veidoti.

Tajā laikā mūsu tehnoloģijās
nekā tamlīdzīga nebija.

Tagad Hitachi ir izgatavojis monitoru,

kurā izmantota šī tehnoloģija,

un to izmanto optiskajās šķiedrās,
lai vadītu...

Par biomīmikriju stāsta Dženīna Benjasa,
kas šeit vairākkārt ir uzstājusies.

Mans laiks ir beidzies.

Es nobeigšu ar to, kas ir šīs spējas,

šīs bioloģiskās daudzveidības
kompetences pamatā,

kas ļauj ražot
šos brīnišķīgos pakalpojumus —

dzīva šūna.

Tā ir dažus mikronus liela struktūra,
iekšējais brīnums.

Ir TED runas par šo tēmu,
es par to neko vairāk nestāstīšu,

taču ikvienam cilvēkam šajā telpā,
tostarp man,

ķermenī ir 100 triljoni šo mikroiekārtu,

lai mēs varētu baudīt
šo lielisko pastāvēšanu.

Iedomājieties, cik daudz
to ir Amazones mežos!

100 triljoni.
Tas ir vairāk nekā debesīs zvaigžņu.

Un mēs to pat neapzināmies.

Liels paldies! (Aplausi)