Mūsdienu cīnītājs | Deimiens Menders | TEDxSydney

Trīsdesmit trīs gadus vecais Deimiens Menders ir kalpojis kā Austrālijas īpašo uzdevumu snaiperis un zemūdens tilpņu attīrītājs. Esot norīkotam Irākā, viņš vadīja Irākas Īpašās policijas akadēmiju, vienlaikus pārraugot līdz pat 700 kadetu apmācību. Nākamos trīs gadus pavadot Irākas frontē, viņš to pameta 2008. gadā, bez jauna dzīves mērķa. Ceļojums uz Āfriku deva viņam iespēju savām acīm redzēt šausmas, kas jāpiedzīvo savvaļas dzīvniekiem. Likvidējot visus personīgos, 12 dienesta braucienu laikā savāktos, īpašumus, viņš nodibināja Starptautisko pretmalumedniecības fondu (IAPF). Organizāciju, kas koncentrējas uz reindžeru apmācību, operācijām un mūsdienu tehnoloģiju izmantošanu savvaļas dzīvības aizsargāšanā.

Pašlaik viņš ir vides aktīvismam pievērsies kareivis, kurš atklāti runā par dabas aizsargāšanu un cilvēku prioritāšu mainīgo dabu šajā nepastāvīgajā pasaulē. Deimiena darbs ir ticis attēlots žurnālā „National Geographic”, 60 Minutes, Animal Planet, Al Jazeera, Voice of America, Forbes, Sunday Times, kā arī žurnālā „Good Weekend”.

Mans stāsts sākas Zimbabvē

ar drosmīgu parka reindžeru vārdā Orfejs

un ievainotu bifeli.

Orfejs lūkojās uz zemē guļošo bifeli ,
un tad viņš paskatījās uz mani,

mūsu acīm satiekoties, mūsu triju acīs
varēja redzēt neizteiktas skumjas.

Viņa bija skaisti mežonīga un nevainīga radība.

Orfejs pacēla savas šautenes stobru
pie viņas auss. (Šāviens)

Tajā brīdī viņa sāka dzemdēt.

Izdziestot pāragri dzimušā teļa dzīvībai,
mēs nopētījām ievainojumus.

Viņas aizmugures kāja bija
sapinusies astoņvijumu dzeloņdrātī.

Viņa cīnījās pēc brīvības tik ļoti un tik ilgi,

ka bija pārplēsusi pušu savu iegurni.

Nu, beidzot viņa bija brīva.

Dāmas un kungi, šodien es,
ar jums runājot, jūtu lielu atbildību,

runājot to vārdā, kas nekad to nespētu.

Viņu ciešanas ir manas skumjas, mana motivācija.

Martins Luters Kings vislabāk rezumē
manu šodienas aicinājumu rīkoties.

Viņš teica: „Pienāks laiks, kad tev būs
jāpieņem nostāja, kas nebūs nedz droša,

nedz prātīga vai populāra.

Taču viņam būs jāpieņem šī nostāja,
jo tā liek viņa sirdsapziņa.”

Jo viņa sirdsapziņa saka viņam, ka tā ir pareizi.

Šīs runas beigās es jums visiem uzdošu jautājumu.

Šis jautājums ir vienīgais iemesls,
kādēļ es šodien atceļoju no pašas Āfrikas savannas.

Man šis jautājums ir šķīstījis dvēseli.

Tas, kā atbildēsiet uz šo jautājumu,
vienmēr paliks jūsu ziņā.

Atceros bērnībā skatoties filmu „Burvis no Oza zemes”.

Es nekad nebaidījos no raganas vai lidojošajiem pērtiķiem.

Manas lielākās bailes bija,
ka es izaugtu kā Lauva — bez drosmes.

Augot vienmēr sev jautāju,
vai es domāju, ka būšu drosmīgs?

Daudzus gadus pēc tam,
kad Dorotija bija nokļuvusi atpakaļ Kanzasā,

un Lauva bija atradis savu drosmi,

es iegāju tetovējumu salonā un sev uz krūtīm

uztetovēju vārdus „Meklēt un iznīcināt”.

Man šķita, ka tam būtu mani
jāpadara par lielu un drosmīgu.

Taču, lai es pie šiem vārdiem pierastu,
man bija vajadzīgi teju desmit gadi.

20 gadu vecumā es biju kļuvis
par flotes zemūdens tilpņu attīrītāju.

25 gadu vecumā kā īpašo uzdevumu snaiperis,

es precīzi zināju, kādam bija jābūt
manas šautenes tēmēkļa tēmēšanas leņķim,

lai kustīgam mērķim
700m attālumā trāpītu galvā.

Es precīzi zināju, cik gramus
lielas jaudas spridzekļu vajadzēja,

lai izspridzinātos cauri pāris metru attālumā
esošām tērauda plākšņu durvīm,

neuzspridzinot sevi vai aiz manis esošo komandu.

Es zināju, ka Bagdāde ir draņķīga vieta,
un tad, kad kaut kas sprāgst,

mirst cilvēki.

Tolaik man nebija ne mazākās jausmas,
ar ko nodarbojās konservacionists,

atskaitot koku mīļošanu
un lielu korporāciju kaitināšanu.

Es zināju, ka viņiem ir dredi.
Es zināju, ka viņi smēķē zāli. (Smiekli)

Man bija nospļauties par vidi,
kādēļ gan lai man nebūtu?

Es biju tas stulbenis, kurš mēdza ar mašīnu uzgāzēt,
cenšoties trāpīt virs ceļa esošajiem putniem.

Mana dzīve bija tālu no dabas aizsargāšanas.

Es tikko biju pavadījis deviņus gadus,
dzīvē darot tādas lietas,

ko lielākā daļa nesapņotu pat Playstation spēlēs.

Pēc 12 braucieniem uz Irāku kā tā sauktais algotnis,
prasmes, kuras man padevās, bija derīgas tikai vienam:

Es biju ieprogrammēts iznīcināt.

Atskatoties uz visu,
ko esmu darījis un visur, kur esmu bijis,

savā sirdī esmu veicis
tikai vienu patiesi drosmīgu rīcību.

Tā bija vienkārša izvēle starp „Jā” un „Nē”.

Bet tieši šī rīcība mani pilnībā raksturo

un nodrošina to, ka tas, kas es esmu
un ko es daru, nekad vairs nebūs nošķirts.

Kad es beidzot atstāju Irāku, es biju pazudis.

Jā, es jutu, ka, bāc, man vienkārši
nav ne mazākās nojausmas kurp mana dzīvē virzās,

vai arī, kur man bija lemts būt,
un 2009. gada sākumā es ierados Āfrikā.

Tobrīd man bija 29 gadi.

Es kaut kā vienmēr zināju,
ka haosā atrastu jēgu,

un tieši tas arī notika.

Man gan nebija ne jausmas.
ka es to atrastu krūmā, attālā Zimbabves nostūrī.

Mēs patrulējām, un gaisā riņķoja maitu lijas,

mums tuvojoties, gaisā kā biezs un melns plīvurs
plīvoja nāves smārds,

kas no mūsu plaušām izsūca visu skābekli.

Mums pietuvojoties,
mēs ieraudzījām lielu, uz sāna guļošu

ziloņu tēviņu ar nogrieztu seju.

Pasaule man apkārt sastinga.

Mani pārņēma spēcīgas un nomācošas skumjas.

Redzot šādi nogalinātas nevainīgas radības
mani satrieca kā vēl nekas.

Kā pusaudzis es esmu nodarbojies ar malumedniecību,
un tās ir atmiņas, ko ņemšu sev līdzi kapā.

Tomēr laiks bija mani mainījis;
kaut kas manī vairs nebija kā agrāk.

Un tas nekad arī tāds nebūs.

Es nodomāju:
„Vai zilonim savu seju vajag vairāk

kā kādam čalītim Āzijā uz galda vajag ilkni?”

Pie velnam, protams, ka vajag, tas nebija būtiski.

Viss, kam tobrīd bija nozīme, bija tas:

Vai es būtu gana drosmīgs, lai atteiktos no visa savā dzīvē
un censtos izbeigt dzīvnieku ciešanas?

Tas bija viens no manas dzīves
patiesi ietekmējošajiem mirkļiem:

Jā vai nē?

Nākamajā dienā es sazinājos ar savu ģimeni
un sāku pārdot visas savas mājas.

Tas ir kas tāds, ko spējīgs algotnis ātri vien iegūst
no karā saņemtajiem ieņēmumiem.

Kopš tās dienas mani mūža ietaupījumi ir izmantoti,
lai dibinātu un attīstītu Starptautisko pretmalumedniecības fondu.

IAPF ir tiešas rīcības tiesībsargājoša iestāde.

No bezpilota tehnoloģijām
līdz starptautiskai reindžeru kvalifikācijai,

ik dienu mēs cenšamies ieviest militārus risinājumus

tievās, zaļās līnijas saglabāšanai.

Mans stāsts varētu būt mazliet unikāls,

taču šodien es jums nestāstīšu
par manis vadīto organizāciju,

jo, patiesībā, šī runa varētu būt
labs līdzekļu vākšanas pasākums.

(Smiekli un aplausi)

Atcerieties, šodien runa ir par jautājumu,
ko es jums beigās uzdošu.

Jo man ir neiespējami kāpt uz skatuves
un runāt tikai par savvaļas dzīvības glābšanu,

zinot, ka dzīvnieku labklājības problēma
sabiedrībā ir daudz lielāka.

Pāris gadu pēc tam, kad biju redzējis ziloni,
es kādu rītu ļoti agri pamodos.

Es jau zināju atbildi uz jautājumu,
ko grasījos sev uzdot,

taču tā bija pirmā reize, kad es to izteicu vārdos:

Vai govij sava dzīvība ir svarīgāka par manu bārbekjū?

Redziet, es visu šo laiku biju grēkojis tādā lietā,
ko sauc par „sudzismu”.

Sudzisms ir tikpat kā tas pats,
kas rasisms vai seksisms.

Tas ir saistīts ar atšķirīgu vērtību, tiesību
un īpašu apsvērumu pielāgošanu indivīdiem,

atkarībā tikai no tā, kas viņi tādi ir.

Apzinoties elastīgās morāles,
ko biju piemērojis

savu ikdienas vajadzību apmierināšanai,
lika manam kuņģim sagriezties.

Redziet, man patika vainot Āzijas reģionus to neapmierināmajā ziloņkaula un degunradžu ragu pieprasījumā,

un to, kā šī reģiona plaukstošā ekonomiskā izaugsme

krasi palielināja nelegālo dzīvnieku tirdzniecību.

Torīt, kad es pamodos, es sapratu, ka,

lai arī es domāju,
ka biju veltījis savu dzīvi dzīvnieku glābšanai,

savā prātā es ne par matu nebiju labāks par malumednieku

vai čalīti Āzijā ar ilkni uz galda.

Kā pārpatērējošs gaļēdājs es uz atsevišķiem dzīvniekiem
biju attiecinājis vārdu „nezvērs”.

Lai arī īstenībā es biju šis nezvērs:
postoši padevīgs

savu ieradumu vergs,
robs savā sirdsapziņā.

Mums visiem dzīvē ir bijusi saskarsme
ar mājdzīvniekiem vai cita veida dzīvniekiem.

Mēs nevaram noliegt savu sapratni
par katram dzīvniekam piemītošajām jūtām.

Spēju izjust sāpes vai vientulību.

Un baidīties.

Tāpat kā mums, arī katram dzīvniekam
ir spēja izrādīt apmierinātību,

veidot ģimenes struktūras un vēlēties apmierināt
savus pamatinstinktus un pamatvēlmes.

Tomēr daudziem no mums,

tas ir galējais, cik tālu stiepjas mūsu iztēle

pirms patiesība saduras ar mūsu ieradumiem.

Nodalījums, kas pastāv starp produkta patērēšanu

un realitāte, kas vajadzīga šī produkta nogādāšanai tirgū,
pati par sevi ir parādība.

Pret dzīvniekiem izturas kā pret precēm
un sauc par īpašumu.

Cilvēka nogalināšanu mēs saucam par slepkavību,
tomēr mēs radām likumīgas un nelikumīgas nozares

no tā, ko uzskatītu par spīdzināšanu,
ja runa būtu par cilvēkiem.

Mēs maksājam cilvēki, lai viņi dzīvniekiem nodara to,
ko neviens no mums personīgi nekad nespētu.

Tādēļ vien, ka mēs to neredzam savām acīm,
nenozīmē, ka mēs neesam atbildīgi.

Pīters Singers, cilvēks,
kurš popularizēja terminu „sudzisms”, rakstīja:

„Lai arī ir atšķirības starp dzīvniekiem un cilvēkiem,

tiem abiem ir kopēja spēja izjust ciešanas.

Mums jāpievērš līdzvērtīga uzmanība šīm ciešanām.

Jebkāda nostāja, kas ļautu līdzīgos gadījumos rīkoties citādi,

nav pieņemama kā pieļaujama morāles teorija.

Šogad pasaulē rūpnieciskajās audzētavās
nogalinās 65 miljardus dzīvnieku.

Cik daudz dzīvnieku dzīvju
ir vienas cilvēka dzīves vērtas?

Šajā telpā esošais gaļēdājs
sava mūža laikā apēdis vidēji 8000 dzīvnieku.

Okeānu piesārņojums,
globālā sasilšana un mežu izciršana

ved mūs pretim mūsu nākamajai masveida izmiršanai.

Gaļas nozare šajā parādībā
ir vislielākais negatīvi ietekmējošais faktors.

Nu nelegālā savvaļas dzīvnieku tirdzniecība
ir viena no lielākajām pasaules noziedzīgajām nozarēm,

kopā ar narkotikām, ieročiem un cilvēku tirdzniecību.

Spēja pārstāt šo postu

gulstas uz starptautiskās sabiedrības sirdsapziņas,

iesaistīties un saglābt mirstošos pasaules dārgumus.

Eksperimenti ar dzīvniekiem.

Ja dzīvnieki mums ir tik līdzīgi,
ka eksperimentos varam cilvēkus aizstāt ar tiem,

tad viņiem noteikti piemīt tādas pat īpašības,

kas nozīmē, ka viņi ir pelnījuši tikt pasargāti no ļaunuma.

Vienalga, vai runa ir par rūpnieciskajām audzētavām,
dzīvnieku eksportu, malumedniecību vai ādu tirdzniecību,

saprotams, ka man tas viss ir bāžams vienā maisā.

Ciešanas ir ciešanas,

un slepkavība ir slepkavība.

jo neaizsargātāks ir upuris,

jo briesmīgāks ir noziegums.

Nākamreiz, kad jums šķiet,
ka dzīvnieku mīļotājs ir pārlieku emocionāls,

pārāk kaislīgs vai mazliet par traku, lūdzu, atcerieties,

mēs katrs skatāmies caur citu prizmu.

Pēc pāris dienām piedzims mans dēls.

Es pieķeru sevi domājam:
„Kādā pasaulē viņš ienāks?”

Vai mūsu paaudze būs tā,
kas parādīs mūsu sugu kā neizdevušos?

Es ticu, ka mūsu paaudzi vērtēs

pēc mūsu morāles un drosmes,
aizsargāt to, kas ir pareizs.

Un, ka katrai jēgpilnai rīcībai
ir vajadzīga zināma uzupurēšanās.

Nu es pilnībā sevi atdodu dzīvniekiem.

Noņemot nost man visas apkārt esošās materiālās lietas,

es redzu, ka arī es esmu dzīvnieks.

Mēs esam ģimene.
Kopā uz vienas planētas.

No pieciem miljoniem šīs planētas sugu

tikai vienai ir vara noteikt,
kādas ciešanas ir pieņemams

izjust visām pārējām jutīgajām radībām.

Vienalga, vai tā būtu mazāka gaļas ēšana,

palīdzēšana cīņā pret malumedniecībā
vai iestāšanās par tiem, kas to nespēj,

mums visiem ir izvēle.

Mazas izmaiņas mūsu dzīvēs
nozīmē lielas izmaiņas citu dzīvēs.

Atgriežoties sākumā.

Iemesls, kādēļ esmu te, ir jautājums jums:

nākamreiz, kad jums būs iespēja
dzīvniekiem kaut ko mainīt,

vai jūs būsiet gana drosmīgs?

Jā vai nē?

Liels paldies.