Dziļi Jeila Universitātes Bainekī
Reto grāmatu un manuskriptu bibliotēkā
stāv 240 lappušu bieza sējuma
vienīgais eksemplārs.
Ar radioaktīvā oglekļa analīzi
tas nesen datēts ap 1420. gadu.
Uz tā pergamenta lapām
redzams cilpains rokraksts
un ar roku zīmēti attēli,
kas šķietami nākuši no sapņa,
Īsti un iedomu augi,
lidojošas pilis,
peldošas sievietes,
astroloģijas diagrammas,
zodiaka loki
un saules un mēneši ar sejām
papildina tekstu.
Šo 24 reiz 16 centimetru lielo grāmatu
sauc par Voiniča manuskriptu,
un tas ir viens no lielākajiem
vēstures neatrisinātajiem noslēpumiem.
Iemesls?
Neviens nespēj saprast tajā rakstīto.
Tā nosaukums cēlies no Vilfrīda Voiniča,
poļu grāmatu tirgoņa,
kas dokumentam uzdūrās
1912. gadā jezuītu kolēģijā Itālijā.
Viņš bija neziņā.
Kurš to sarakstīja?
Kur tas izgatavots?
Ko nozīmē šie dīvainie vārdi
un košie zīmējumi?
Kādi noslēpumi slēpjas tā lapās?
Viņš manuskriptu iegādājās no naudas
grūtībās nokļuvuša kolēģijas priestera
un beigu beigās atveda uz ASV,
kur eksperti vairāk nekā gadsimtu
lauzījuši par to galvas.
Kriptologi apgalvo, ka rakstībai
ir visas īstas valodas iezīmes,
tikai tādas valodas,
ko neviens iepriekš nav redzējis.
To šķietami īstu padara tas,
ka īstām valodām
burti un burtu kopas
noteiktā biežumā atkārtojas,
un Voiniča manuskripta valodā
ir sakarības, ko nejaušu burtu
ģenerētājā neatrast.
Atskaitot to, mēs nezinām daudz vairāk
kā vien to, ko varam ieraudzīt.
Burti ir dažāda stila un augstuma.
Daži ir aizgūti no citām rakstībām,
taču daudzi ir unikāli.
Garākie burti ir nosaukti
par „karātavu” rakstzīmēm.
Manuskripts ir caurcaurēm izgreznots
ar tīstokļveida rotājumiem.
To, šķiet, rakstījušas
divas vai vairāk rokas,
bet zīmējumus darinājis vēl cits cilvēks.
Gadu gaitā par manuskripta tekstu
ir radušās trīs galvenās teorijas.
Pirmā ir, ka tas sarakstīts šifrā,
slepenā kodā, kas paredzēts
apzinātai tā nozīmes slēpšanai.
Otrā ir, ka dokuments ir viltojums,
sacerēts savārstījums,
lai nopelnītu uz lētticīga pircēja rēķina.
Daži spekulē, ka autors
bija viduslaiku krāpnieks.
Citi – ka tas bija pats Voiničs.
Trešā teorija ir, ka manuskripts
rakstīts īstā valodā,
bet nezināmā rakstībā.
Varbūt viduslaiku zinātnieki
centās radīt alfabētu
runātai valodai,
kurai tolaik vēl nebija rakstības.
Šajā gadījumā Voiniča manuskripts
varētu līdzināties uz Lieldienu salas
izgudrotajai rongorongo rakstībai,
kas pēc to izveidojušās kultūras
sabrukuma vairs nav izlasāma.
Kaut arī Voiniča manuskriptu
neviens nespēj izlasīt,
tas nav liedzis minēt,
kas tajā varētu būt rakstīts.
Tie, kuri uzskata, ka manuskripts
bija mēģinājums izveidot
jauna veida rakstu valodu,
min, ka tā varētu būt enciklopēdija,
kurā ietvertas
to radījušās kultūras zināšanas.
Citi uzskata, ka to sarakstīja
13. gadsimta filozofs Rodžers Bēkons,
kas centās izprast
gramatikas vispārējos likumus,
vai 16. gadsimta
elizabetiešu mistiķis Džons Dī,
kas nodarbojās ar alķīmiju un pareģošanu.
Vēl marginālākas teorijas ir, ka grāmatu
sarakstīja itāļu raganu trijotne
vai pat marsieši.
Pēc 100 gadiem veltīgu mēģinājumu
nesen zinātnieki noslēpumā
ir viesuši nelielu skaidrību.
Pirmais izrāviens
bija radioaktīvā oglekļa datēšana.
Mūsdienu vēsturnieki ir arī izsekojuši
manuskripta izcelšanos
cauri Romai un Prāgai
līdz pat 1612. gadam,
kad to, iespējams, Svētās Romas
imperators Rūdolfs II nodeva
savam ārstam Jākobam Sinapijam.
Papildus šiem vēsturiskajiem atklājumiem
valodniecības pētnieki nesen ierosināja
dažu manuskripta vārdu
pagaidu identificēšanu.
Vai šajās septiņās zvaigznēs rakstītais
varētu būt lasāms kā „Tauran”
jeb „Vērsis”,
zvaigznājs, kurā ietilpst
septiņas zvaigznes – Plejādes?
Vai šis vārds varētu būt „Centaurun”
pēc attēlā redzamā dzelzeņu auga?
Iespējams, taču progress ir lēns.
Ja atšifrēsim tā kodu,
ko mēs varētu atklāt?
15. gadsimta ilustrētāja
sapņu dienasgrāmatu?
Bezsakaru?
Vai aizmirstas kultūras zudušās zināšanas?
Kas, tavuprāt, tas ir?