Es ieskatījos kāda neredzīgā galvā.
Nav runa par viņa domu izzināšanu,
tas bija burtiski.
Viņš gāja, turoties pie mana pleca,
es neaprēķināju attālumu starp mums,
tādēļ viņš ieskrēja vārtos.
(Smiekli)
Piecas šuves pierē.
Tajā brīdī es sajutos
kā pasaules sliktākais skolotājs.
Un, godīgi sakot,
nezināju, kā atvainoties.
Par laimi, Pulga ir no tiem cilvēkiem,
kas netur ļaunu prātu.
Un vēl šodien viņš saka, ka esmu treneris,
kas atstājis dziļākās pēdas viņa karjerā.
(Smiekli)
Patiesībā, kad uzsāku darbu
neredzīgo institūtā,
daudz kas mani pārsteidza.
Viss tas, ko viņi darīja
un ko es nebiju iedomājies, ka viņi spēj.
Peld, nodarbojas ar sportu,
spēlē kārtis, dzer mates tēju,
ko paši ielej neapdedzinoties.
Taču, kad ieraudzīju
viņus spēlējam futbolu,
tas šķita neiespējami.
Tur bija zemes pleķītis,
divi sarūsējuši vārti ar saplēstu tīklu,
un neredzīgie, kas apmeklēja iestādi,
spēlēja futbolu,
līdzīgi kā es to darīju bērnībā
savas mājas pagalmā.
Taču viņi spēlēja neredzot.
Bumbai bija skaņa,
lai varētu noteikt tās atrašanās vietu,
Aiz pretinieku vārtiem bija palīgs,
lai būtu saprotams, kurp sist bumbu,
un spēlētāji valkāja acu apsējus.
Dažiem bija saglabājusies vāja redze,
tāpēc, lai būtu vienlīdzīgi,
viņi izmantoja šos apsējus.
Kad biju iemantojis jau nedaudz uzticības,
palūdzu acu apsēju,
uzliku to un mēģināju spēlēt.
Esmu spēlējis futbolu visu mūžu.
Un tomēr es biju ļoti pārsteigts,
ka dažu sekunžu laikā
nesapratu, kur atrodos.
Patiesībā sāku studēt fizisko audzināšanu,
jo mani aizrauj sasniegumi.
Šeit darbu biju uzsācis nejaušības dēļ.
Es strādāju arī
ar Argentīnas airēšanas izlasi,
man šķita, ka tā ir mana īstā vieta.
Šeit viss bija divtik grūti.
Nekad neaizmirsīšu pirmo dienu,
kad vadīju komandas iesildīšanos.
Nostādīju visus ierindā,
kā biju darījis ar airēšanas izlasi,
un teicu: "Tagad visi noliecamies!"
Izdarīju šādi.
Kad piecēlos,
divi sēdēja, trīs gulēja,
citi bija pietupušies.
(Smiekli)
Kā gan lai šeit paveicu
to pašu, ko darīju tur?
Tas bija grūti.
Sāku meklēt paņēmienus,
mācīties no viņiem,
mācīties no citiem viņu skolotājiem.
Es sapratu, ka nevaru skaidrot spēli
uz tāfeles, kā to dara treneri,
bet varu izmantot paplāti
un pudeļu korķīšus,
lai viņi spētu sekot ar pieskārienu.
Tad sapratu, ka viņi var skriet stadionā,
ja skrienu līdzās, turoties pie virves.
Tā mēs sākam meklēt brīvprātīgos,
kas vēlētos skriet kopā ar viņiem.
Man tas iepatikās, es sāku redzēt
mērķi un jēgu savam darbam.
Tas nebija viegli, bija neērtības,
bet es izvēlējos tās pārvarēt.
Un pienāca brīdis, kad šis kļuva
par vienu no maniem mīļākajiem darbiem.
Šķiet, šajā mirklī es sev jautāju:
"Kāpēc gan arī mēs ar neredzīgo komandu
nevarētu gūt lielus panākumus?"
Protams, bija jāsaprot, ko vēlas viņi,
mūsu stāsta patiesie varoņi.
Nevar gūt panākumus,
trenējoties tikai trīs stundas
tādā laukumā, kādā spēlējām mēs.
Bija jātrenējas citādi.
Treniņi kļuva nopietnāki,
un reakcija bija lieliska:
viņi gribēja vēl.
Sapratu, ka arī viņi sev jautā,
kāpēc nevar būt augsta līmeņa komanda.
Kad bijām sagatavojušies,
klauvējām pie CENARD durvīm.
CENARD ir Argentīnas
Nacionālais profesionālā sporta centrs.
Atvērt šīs durvis nebija viegli,
taču vēl grūtāk bija panākt,
lai citi sportisti, kas jau tur bija,
mūs atzītu par līdzvērtīgiem.
Patiesībā stadionā mūs laida tikai tad,
kad neviens cits tur netrenējās.
Un mēs bijām "aklīši",
neviens īsti nezināja, ko mēs tur darām.
2006. gada Pasaules čempionāts kļuva
par pagrieziena punktu komandas vēsturē.
Čempionāts pirmoreiz notika Buenosairesā,
un tā bija mūsu iespēja parādīt,
ko tad mēs visu šo laiku esam darījuši.
Tikām līdz finālam,
bijām auguši kā komanda.
Finālā pretiniece bija Brazīlija,
turnīra labākā komanda.
Tā bija pārliecinoši uzvarējusi
pārējās komandas.
Tikpat kā neviens neticēja,
ka spējam uzvarēt šo spēli.
Gandrīz neviens, tikai ne mēs.
Mūsu tikšanās reizēs,
ģērbtuvēs, katrā treniņā
bija jūtama uzvaras smarža.
Varu apzvērēt, ka tāda pastāv.
Es to sajutu komandā vairākkārt,
bet īpaši atceros dienu pirms finālspēles.
Argentīnas Futbola asociācija
bija atvērusi mums durvis,
un mēs bijām piepulcējušies
tādiem sportistiem
kā Verons, Igvains un Mesi.
Tas mums pirmo reizi deva iespēju
sajusties kā īstai komandai.
Iepriekšējā dienā, pusastoņos vakarā,
pārrunājām spēles stratēģiju.
Bijām atpūtas telpā.
Kāds klauvēja pie durvīm,
pārtraucot mūsu sarunu,
lai piedāvātu doties uz baznīcu,
viņš bija atnācis mūs aicināt uz baznīcu.
Es mēģināju atrunāties, sakot,
ka nav piemērotākais brīdis
un ka varbūt varam to atlikt
uz kādu citu dienu.
Taču viņš uzstāja, lūdzot atļauju
aizvest puišus uz baznīcu,
jo šodien tur esot mācītājs,
kas darot brīnumus.
Mazliet nobažījies jautāju viņam,
par kādiem brīnumiem ir runa,
un viņš mierīgi atbildēja: "Trener,
ļauj man aizvest komandu uz baznīcu!
Esmu pārliecināts, ka atgriežoties
puse komandas būs redzīga."
(Smiekli)
Daži iesmējās, bet iedomājieties,
kā ir neredzīgam cilvēkam dzirdēt ko tādu!
Es nezināju, ko atbildēt,
un iestājās neveikls klusums.
Negribēju likt
šim cilvēkam justies slikti,
jo viņš tiešām ticēja tam, ko teica.
Šajā brīdī mani izglāba kāds spēlētājs,
kurš piecēlās un droši sacīja:
"Huan, Gonsa tev jau teica,
ka nav labākais laiks iešanai uz baznīcu.
Bet ļauj man tev paskaidrot vēl ko:
ja mēs aiziesim uz to baznīcu
un atgriežoties būšu viens to tiem,
kas atguvis redzi,
es tev kārtīgi sadošu, jo rīt nevarēšu
piedalīties izšķirošajā mačā."
(Smiekli)
(Aplausi)
Huans, kautrīgi smaidot, devās prom,
un mēs turpinājām apspriedi.
Kad tovakar devos gulēt,
sāku domās sapņot
par nākamās dienas spēli,
iztēlojos, kas notiks, kā mēs spēlēsim.
Un tad sajutu
iepriekš pieminēto uzvaras smaržu.
Jo tobrīd es sajutu –
ja arī pārējie grib spēlēt
tikpat ļoti kā Djego,
mums jākļūst par čempioniem.
Nākamajai dienai bija jābūt brīnišķīgai.
Deviņos no rīta mēs cēlāmies,
mačs bija paredzēts septiņos vakarā,
un mēs jau gribējām spēlēt.
Izbraucām no Futbola federācijas
ar sadāvinātiem karogiem
pilnu mikroautobusu.
Runājām par gaidāmo spēli,
dzirdējām taurēšanu
un cilvēku uzsaucienus:
"Uz priekšu, "Sikspārņi"!
Šodien ir pēdējā diena, pēdējā cīņa!"
Puiši man jautāja:
"Viņi mūs pazīst? Zina, ka spēlējam?"
Bija cilvēki, kas sekoja
mūsu mikroautobusam līdz CENARD.
Ierodoties mūs sagaidīja iespaidīgs skats.
Tad no ģērbtuvēm devāmies uz laukumu,
gāju kopā ar Silvio,
kas turējās pie mana pleca.
Par laimi, pa ceļam nebija nevienu vārtu,
un, kad ieradāmies laukumā,
viņš jautāja par notiekošo,
lai nepalaistu garām nevienu sīkumu.
Viņš teica: "Pastāsti, ko redzi!
Kas spēlē tās bungas?"
Es centos aprakstīt
visu redzamo pēc iespējas sīkāk.
Teicu: "Tribīnes ir pilnas,
un arī ārpusē ir ļoti daudz ļaužu.
Visur ir debeszili un balti baloni.
Ir milzīgs Argentīnas karogs,
kas pārklāj visas tribīnes..."
Kādā brīdi viņš mani pārtrauca, jautājot:
"Vai kaut kur ir redzams karogs
ar uzrakstu San Pedro?"
Tā ir pilsēta, kurā viņš dzīvo.
Sāku pārlūkot tribīnes
un tālumā ieraudzīju nelielu, baltu karogu
uz kura melniem burtiem rakstīts:
"Silvio, tava ģimene
un viss San Pedro ir šeit."
Es viņam to pastāstīju, un viņš teica:
"Tā ir mana mamma.
Pasaki, lūdzu, kur viņa ir,
lai varu viņu pasveicināt."
Norādīju viņam virzienu,
kur atradās karogs,
un viņš ar abām rokām sāka māt uz to pusi.
Kādi 20, 30 cilvēki piecēlās
un sarīkoja ovācijas,
un, tam notiekot, es redzēju,
kā mainās viņa seja,
redzēju viņa emocijas.
Arī mani, protams, pārņēma saviļņojums,
un uz brīdi man iestrēga kamols kaklā.
Bija savādi sajust
šīs emocijas par notiekošo,
bet tajā pat laikā arī sāpes un dusmas,
ka viņš to visu neredz.
Pēc dažām dienām, kad runāju ar viņu
un stāstīju par to, kā todien jutos,
viņš mani nomierināja, sakot:
"Gonza, esi mierīgs,
es viņus redzēju, citādāk,
bet, goda vārds, es viņus visus redzēju."
Sākās spēle,
fināls, mēs nedrīkstējām salūzt.
Skatītāji klusēja, gluži kā šobrīd šeit,
jo neredzīgo futbolā jābūt klusiem,
lai varētu dzirdēt bumbu.
Gavilēt var tikai tad,
kad spēle beigusies.
Taču 8 minūtes pirms spēles beigām
izlauzās 32 minūtes aizturētās ovācijas.
Kad Silvio raidīja bumbu vārtu stūrī,
vārtu guvums tika uzņemts
ar neticamām ovācijām.
Ja jums sanāk apmeklēt CENARD,
pie ieejas durvīm jūs redzēsiet
milzīgu "Sikspārņu" plakātu.
Tā ir nacionāla mēroga paraugkomanda,
un CENARD par viņiem zina visi.
Tagad, pēc divu pasaules čempionu titulu
un divu paralimpisko medaļu izcīnīšanas,
neviens neapšauba,
ka tā ir profesionāla komanda.
(Aplausi)
Man bija tā lieliskā iespēja
būt šajā komandā
kā fiziskās sagatavotības trenerim,
vēlāk kā galvenajam trenerim,
desmit gadu garumā.
Man ir sajūta,
ka esmu ieguvis daudz vairāk,
nekā devis viņiem.
Pagājušajā gadā man piedāvāja trenēt
citu – ratiņkrēslu futbola – komandu.
Tā ir Argentīnas izlase,
kurā futbolu spēlē puiši ratiņkrēslos.
Tie ir motorizēti,
ar pulti vadāmi ratiņkrēsli,
jo spēlētājiem nav spēka rokās,
lai spētu izkustināt parastu ratiņkrēslu.
Tie aprīkoti ar tādiem kā aizsargiem,
kas pasargā spēlētāju kājas,
vienlaikus ļaujot spert bumbu.
Tā ir pirmā reize, kad viņiem ir iespēja
no vērotājiem kļūt par varoņiem.
Tā ir pirmā reize, kad vecāki,
draugi, brāļi un māsas,
var redzēt, kā viņi spēlē.
Man tas ir jauns izaicinājums.
Atkal ar neveiklību, nedrošību un bailēm,
kādas bija, sākot darbu ar neredzīgajiem.
Jā, man ir lielāka pieredze.
Tāpēc jau no pirmās dienas laukumā
es pret viņiem izturos kā sportistiem
un ārpus laukuma
mēģinu iejusties viņu ādā.
Bez aizspriedumiem,
jo nepiespiesta komunikācija
ļauj viņiem justies labāk.
Šīs divas komandas spēlē futbolu,
kas viņiem šķita neiedomājami.
Lai varētu spēlēt,
bija jāpielāgo noteikumi, vai ne?
Un abas komandas pārkāpa
vienu un to pašu noteikumu,
proti, ka viņi nevar spēlēt futbolu.
Redzot viņus spēlējam,
neredzam viņu nevarību,
bet redzam viņu pārliecību.
Taču problēma sākas,
kad spēle laukumā beigusies
un viņiem jāatgriežas mūsu spēlē.
Sabiedrībā, kas uzstāda noteikumus,
kuros viņi nav ņemti vērā,
kas viņus nepasargā.
Sportā esmu iemācījies,
ka invaliditāte lielā mērā
atkarīga no spēles noteikumiem.
Tāpēc domāju, ka, izmainot
dažus mūsu spēles noteikumus,
varam padarīt viņu dzīves
kaut nedaudz vieglākas.
Mēs visi zinām, ka ir cilvēki
ar invaliditāti, redzam viņus ikdienā.
Taču, ja mums nav
tiešas saskares ar viņiem,
nespējam saprast grūtības,
ar kurām viņi sastopas ikdienā –
cik grūti viņiem iekāpt autobusā,
atrast darbu, izmantot metro
vai šķērsot ielu.
Ir tiesa, ka sabiedrība uzņemas
lielāku atbildību par invalīdu iekļaušanu.
Taču uzskatu, ka vēl joprojām
nedarām pietiekoši.
Pārmaiņām jānotiek katrā no mums.
Vispirms jāatbrīvojas
no vienaldzīgās attieksmes
un tad jāievēro noteikumi,
kas liek rēķināties ar šiem cilvēkiem.
Tādu nav daudz, bet tomēr tie pastāv.
Es ieskatījos neredzīgā Pulgas galvā.
Varu jums apzvērēt, kā šīs divas komandas
ir ielūkojušās arī manējā.
Jo, pirmkārt, tās man iemācījušas,
ka ir jāiet un jāspēlē katra spēle
šajā brīnišķīgajā čempionātā,
ko saucam par dzīvi.
Paldies.
(Aplausi)