Vakarā pirms došanās uz Skotiju mani uzaicināja vadīt „Ķīnas talantu” noslēguma raidījumu Šanhajā, stadionā, kur klātienē bija 80 000 klausītāju. Uzminiet, kurš viesmākslinieks uzstājās? Sjūzena Boila. (Smiekli) Es viņai teicu: „Es rīt došos uz Skotiju.” Viņa dziedāja skaisti, un viņai pat izdevās pateikt pāris vārdu ķīniski: (ķīniski) 送你葱 (song nī cong) Tas nav gluži „sveiki” vai „paldies”, tās parastās frāzes. Tas nozīmē „dāvinu jums sīpolu.” Kāpēc viņa to teica? Jo tā bija rindiņa no mūsu ķīniešu Sjūzenas Boilas – kādas ap 50 gadu vecas sievietes, dārzeņu pārdevējas Šanhajā, kurai patīk dziedāt Rietumu operas, bet kura nesaprot ne angļu, ne franču, ne itāļu valodu, tāpēc dziesmu tekstus viņa aizpilda ar dārzeņu nosaukumiem ķīniešu valodā. (Smiekli) Un pēdējais teikums no „Nessun Dorma”, ko viņa dziedāja stadionā, bija: „Dāvinu jums sīpolus!” Kad to teica Sjūzena Boila, 80 000 cilvēku liela auditorija dziedāja līdzi. Tas bija ļoti smieklīgi! Varētu teikt, ka gan Sjūzena Boila, gan šī dārzeņu pārdevēja no Šanhajas pieder citādajam. No viņām vismazāk gaidīja panākumus biznesā, ko dēvē par izklaidi, taču viņu drosme un talants izcēla viņas gaismā. Un šovs un tā formāts sniedza iespēju piepildīt savus sapņus. Būt atšķirīgam nav tik grūti. Mēs visi esam atšķirīgi, no dažādiem skatpunktiem raugoties. Bet būt atšķirīgam ir labi, jo tā cilvēks piedāvā citādu skatījumu. Cilvēks var būt nozīmīgs. Manai paaudzei ir bijusi tā laime redzēt un piedalīties vēsturiskajā Ķīnas pārtapšanā, kas pēdējos 20–30 gados nesusi tik daudz pārmaiņu. Es atceros, ka 1990. gadā, kad absolvēju augstskolu, es pieteicos darbā pārdošanas nodaļā pirmajā Pekinas pieczvaigžņu viesnīcā Great Wall Sheraton; tā vēl arvien darbojas. Pēc pusstundu ilgas nopratināšanas, ko veica kāds japāņu vadītājs, viņš galu galā teica: „Janas jaunkundze, vai jums ir kāds jautājums man?" Es saņēmu drosmi un teicu: „Jā, vai Jūs, lūdzu, varētu man pateikt, ko jūs īsti pārdodat?” Man nebija ne jausmas, ko dara pārdošanas daļa pieczvaigžņu viesnīcā. Todien es pirmo reizi spēru kāju pieczvaigžņu viesnīcā. Ap to pašu laiku es piedalījos noklausīšanā, pirmajā atvērtajā noklausīšanā Ķīnas nacionālajā televīzijā. Es tur biju kopā ar tūkstošiem citu studenšu. Producents teica, ka viņi meklē jauku, nevainīgu, skaistu un svaigu seju. Kad pienāca mana kārta, es piecēlos un teicu: „Kāpēc sieviešu personībām televīzijā vienmēr jābūt skaistām, jaukām, naivām un, ziniet, saprotošām? Kāpēc viņām nevar būt pašām savas domas un sava nostāja?” Es domāju, ka viņus aizvainoju. Taču patiesībā manis teiktais uz viņiem atstāja iespaidu. Tā es nonācu otrajā konkursa kārtā un tad trešajā, un ceturtajā. Pēc septiņām konkursa kārtām es biju vienīgā, kas bija palikusi. Tā es nonācu nacionālās televīzijas labākā raidlaika programmā. Un, ticiet vai ne, tā bija pirmā programma Ķīnas televīzijā, kas ļāva tās vadītājiem izteikt pašiem savas domas, nevis lasīt no apstiprināta scenārija. (Aplausi) Un mana iknedēļas auditorija tolaik bija ap 200 līdz 300 miljoniem cilvēku. Pēc dažiem gadiem es nolēmu doties uz ASV, uz Kolumbijas universitāti, iegūt maģistra grādu un tad izveidoju savu mediju uzņēmumu, kas bija kaut kas nedzirdēts tolaik, kad es uzsāku savu karjeru. Mēs darām daudz ko. Esmu intervējusi vairāk nekā tūkstoš cilvēku. Un dažreiz pie manis nāk jauni ļaudis un saka: „Laņa, tu esi mainījusi manu dzīvi.” Bet mums ir arī paveicies pieredzēt veselas valsts pārveidi. Es piedalījos Pekinas kandidēšanā uz olimpisko spēļu rīkošanu. Es pārstāvēju Šanhajas ekspo. Es redzēju, kā Ķīna uzņem pasauli un pasaule uzņem to. Bet dažreiz es prātoju, ko domā šodienas jaunatne, kā tā atšķiras un kā viņi ietekmēs Ķīnas vai pat pasaules nākotni. Šodien es vēlos runāt par jauniešiem no sociālo mediju skatpunkta. Pirmkārt, kas viņi ir? Kā izskatās? Šī ir meitene vārdā Guo Meimei, 20 gadu veca, skaista. Viņa izrādīja savas dārgās somas, drēbes un auto savā mikrobolgā, Ķīnas tvitera versijā. Un viņa apgalvoja, ka ir Sarkanā krusta galvenā vadītāja Tirdzniecības kamerā. Viņa nesaprata, ka aizskar jūtīgu vietu un izraisa nacionāla līmeņa šaubas, gandrīz nemierus, par Sarkanā Krusta uzticamību. Skandāls uzņēma tādus apgriezienus, ka Sarkanajam Krustam bija jāsasauc preses konference, lai ieviestu skaidrību, un izmeklēšana vēl arvien turpinās. Šobrīd mēs zinām, ka viņa amatu ir izgudrojusi, kurš savulaik bija valdes loceklis droši vien tādēļ, ka jūtas pagodināta būt saistīta ar labdarību. Visas šīs dārgās mantas viņa saņēma kā dāvanas no sava puiša, kādā Sarkanā Krusta apakšnodaļā Tirdzniecības kamerā. Tas ir ļoti sarežģīti. Bet katrā ziņā sabiedrība vēl arvien tam netic. Tas vēl arvien nav norimis. Tas norāda uz vispārēju neuzticēšanos valdībai vai valdības atbalstītām institūcijām, kurām pagātnē ir trūcis caurspīdīguma. Un tas arī norāda uz ietekmi un spēku, kas piemīt sociālajiem medijiem, piemēram, mikroblogiem. Mikroblogošana strauji attīstījās 2010. gadā, apmeklētāju skaitam divkāršojoties un tajā pavadītajam laikam trīskāršojoties. ir 140 miljonu mikroblogeru. Tencent ir 200 miljonu. Vispopulārākā blogere – tā neesmu es – Sina.com, vienā no lielākajiem ziņu portāliem, vien Un es jūtos par to lepna. ir kāda filmu zvaigzne, un viņai ir vairāk nekā 9,5 miljonu sekotāju jeb fanu. Apmēram 80 procenti no šiem mikroblogotājiem ir jaunieši jaunāki par 30 gadiem. Tā kā, kā zināms, tradicionālos medijus arvien vēl stingri kontrolē valdība, sociālie mediji piedāvā iespēju mazliet nolaist tvaiku. Bet, tā kā nav daudz citu iespēju, tvaiks, kas pa to iznāk, reizēm ir ļoti spēcīgs, aktīvs un pat vardarbīgs. Mikroblogošana mums tātad ļauj vēl labāk saprast ķīniešu jaunatni. Kā tad viņi atšķiras? Pirmkārt, vairums no viņiem ir dzimuši 80. un 90. gados, viena bērna politikas ietvaros. Un selektīvo abortu dēļ, ko veikušas ģimenes, kas priekšroku dod zēniem, tagad mums ir par 30 miljoniem vairāk jaunu vīriešu nekā sieviešu. Tas potenciāli varētu radīt draudus sabiedrībai, bet, kas zina, mēs dzīvojam globālizētā pasaulē, un viņi var mekēt partneres citās valstīs. Vairumam no viņiem ir diezgan laba izglītība. Analfabētisms Ķīnā šajā paaudzē ir zem viena procenta. Pilsētās 80 procentu bērnu dodas uz universitāti. Bet viņi saskaras ar novecojošu Ķīnu, kur šogad jau vairāk nekā 7 procenti iedzīvotāju ir vecāki par 65 gadiem, un ap 2030. gadu šis skaitlis sasniegs 15 procentus. Un jūs zināt, ka tradicionāli Ķīnā bērni finansiāli atbalsta vecākus un rūpējas par tiem, kad tie saslimst. Tas nozīmē, ka jaunajiem pāriem būs jāatbalsta četri vecāki, kuru paredzamais dzīves ilgums ir 73 gadi. Tāpēc jauniešiem nav viegli izdzīvot. Augstskolu absolventu nav maz. Pilsētās augstskolu pabeigušo sākotnējā alga ir ap 400 dolāriem mēnesī, bet vidējā dzīvokļa īre ir virs 500 dolāriem. Ko viņi dara? Viņi īrē kopīgi, dzīvo saspiesti ļoti ierobežotā telpā, lai ietaupītu naudu. Un viņi sevi dēvē par „skudru cilti”. Un tie, kas ir gatavi precēties un pirkt savu dzīvokli, ir izrēķinājuši, ka viņiem jāstrādā 30 līdz 40 gadu, lai iegādātos savu pirmo mājokli. Šī attiecība Amerikā ir aptuveni pieci gadi, bet Ķīnā tā sasniedz 30 līdz 40 gadus, jo nekustamā īpašuma cenas strauji ceļas. No 200 miljoniem migrējošo strādnieku 60 procenti ir jaunieši. Viņi atrodas it kā iespiesti starp pilsētām un lauku rajoniem. Lielākā daļa nevēlas atgriezties laukos, bet viņi nejūtas piederīgi. Viņi strādā ilgāk un saņem mazāku algu un sociālās garantijas. Un viņi ir neaizsargātāki pret bezdarbu, pakļauti inflācijai, aizvien grūtākiem kredīta nosacījumiem, renminbi sadārdzināšanos vai pieprasījuma samazināšanos Eiropā vai Amerikā viņu ražotajiem produktiem. Pagājušajā gadā kādā Dienvidķīnas ražotnē notika briesmīgs negadījums. Trīspadsmit jauni strādnieki, vecumā ap 20 gadiem, izdarīja pašnāvību viens pēc otra, tā izplatījās kā lipīga slimība. Viņi mira dažādu personīgu iemeslu dēļ, bet viss šis incidents izraisīja milzīgu sabiedrības protestu pret izolāciju, gan fizisku, gan garīgu, no kuras cieš šie migrējošie strādnieki. Tie, kas atgriežas laukos, tiek ļoti labi uzņemti, jo ar pilsētā iegūtajām zināšanām, prasmēm un sakariem, un ar interneta palīdzību, viņi var radīt vairāk darba vietu, uzlabot vietējo lauksaimniecību un veidot jaunus uzņēmumus mazāk attīstītā tirgū. Pēdējos gados piejūras reģionos sāk trūkt darbaspēka. Šīs diagrammas rāda vispārēju sociālo fonu. Pirmais ir Engela koeficients, kas skaidro, ka ikdienas izdevumu daļa pēdējo desmit gadu laikā ir samazinājusies līdz 37 procentiem no ģimenes ienākumiem. Bet tad divos pēdējos gados tā atkal pieaug līdz 39 procentiem, kas norāda uz dzīves sadārdzināšanos. Džini koeficients jau ir pārsniedzis bīstamo 0,4 robežu. Tagad tas ir 0,5. Pat sliktāk nekā Amerikā, kas norāda uz ienākumu nevienlīdzību. Tā nu jūs redzat šo sabiedrību, kurā pieaug neapmierinātība par daļēju mobilitātes zaudēšanu. Un arī rūgtums un pat naidīgums pret bagātajiem un varenajiem ir visai izplatīts. Tāpēc jebkādas apsūdzības korupcijā vai aizmuguriski darījumi starp varas pārstāvjiem vai uzņēmējiem izraisa sabiedrības protestu vai pat nemierus. No karstāk apspriestajiem mikroblogošanas tematiem mēs varam redzēt, kas jauniešiem rūp visvairāk. Sociālais taisnīgums un valdības atbildība ir viņu prasību saraksta augšgalā. Pēdējo aptuveni desmit gadu laikā masīvā urbanizācija un attīstība likusi mums piedzīvot daudzu privātīpašumu piespiedu nojaukšanu. Un tas ir raisījis milzīgu neapmierinātību mūsu jaunajā paaudzē. Dažreiz cilvēki iet bojā, un dažreiz tie protestējot aizdedzinās. Kad šādas ziņas parādās internetā aizvien biežāk, ļaudis pieprasa valdības rīcību, lai to apturētu. Labā ziņa ir tā, ka šī gada sākumā valsts padome pieņēma jaunu likumu par mājokļa atsavināšanu un nojaukšanu un nodeva tiesības pieprasīt piespiedu nojaukšanu no pašvaldībām uz tiesām. Līdzīgi arī daudzi citi sabiedriskās drošības jautājumi rosina karstas diskusijas internetā. Mēs dzirdam par piesārņotu gaisu, ūdeni, saindētu pārtiku. Un mums, ziniet, ir pat viltota liellopu gaļa. Ir tādas vielas, ko ieberzējot vistas vai zivs gaļā, tā izskatās pēc liellopu gaļas. Un pēdējā laikā ļaudis ir ļoti noraizējušies par pārtikas eļļu, jo atklāts, ka tūkstošiem cilvēku vāc izmantoto eļļu no restorānu notekām. Visas šīs lietas izraisījušas milzu protestus internetā. Un par laimi mēs redzam valdību atbildam aizvien ātrāk un biežāk uz sabiedrības satraukumu. Lai gan jaunieši šķiet ļoti pārliecināti par iesaistīšanos sabiedriskajā politikas veidošanā, dažreiz viņi ir mazliet apjukuši attiecībā uz to, ko vēlas paši sev. Ķīna drīz apsteigs ASV un kļūs par vislielāko luksuszīmolu tirgu, un tas neietver ķīniešu tēriņus Eiropā un citur. Bet ziniet ko? Puse no šiem patērētājiem pelna mazāk par 2000 dolāriem mēnesī. Viņi nepavisam nav bagāti. Viņiem šīs somas un apģērbs ir identitātes un sociālā statusa apliecinājums. Un šī meitene kādā TV randiņu šovā skaidri un gaiši saka, ka viņa labprātāk raudātu BMW, nekā smaidītu uz divriteņa. Bet, protams, mums ir jaunieši, kas labprātāk smaidītu – vai tas būtu BMW, vai uz divriteņa. Nākamajā attēlā redzams ļoti populārs fenomens, ko sauc par „kailajām” kāzām jeb „kailo” laulību. Tas nenozīmē, ka viņiem kāzās mugurā nekā nav, bet parāda, ka šie jaunie pāri ir gatavi apprecēties bez mājas, bez mašīnas, bez dimanta gredzena un bez kāzu banketa, priekšplānā likdami patiesu mīlestību. Ļaudis sociālajos medijos arī dara labu. Pirmajā attēlā redzam, kā kravas auto, pielādēts ar 500 klaiņojošiem un nolaupītiem suņiem, kas nolemti nokaušanai un apēšanai, tiek atpazīts un apstādināts uz lielceļa visas valsts acu priekšā caur mikroblogu. Cilvēki ziedoja naudu, suņu barību un piedāvāja brīvprātīgi darboties, lai apturētu šo kravas mašīnu. Un pēc vairāku stundu garām pārrunām 500 suņi bija glābti. Un šeit cilvēki palīdz atrast pazudušus bērnus. Kāds tēvs ievietoja sava dēla attēlu internetā. Pēc tūkstošiem pārpublicējumu bērnu atrada, un mēs bijām liecinieki ģimenes atkalapvienošanai ar mikroblogošanas palīdzību. Tātad, „laime” ir populārākais vārds, ko esam dzirdējuši pēdējo divu gadu laikā. Laime nav saistīta tikai ar personīgo pieredzi un vērtībām, bet arī ar vidi. Cilvēki prāto par šādiem jautājumiem: vai mēs arī turpmāk upurēsim vidi IKP izaugsmes vārdā? Kā mēs veiksim sociālās un politiskās reformas tā, lai tās varētu turēt līdzi ekonomiskajai izaugsmei, lai saglabātu ilgtspēju un stabilitāti? Turklāt, cik spējīga ir paškoriģēšanās sistēma, lai nodrošinātu iespējami daudzu cilvēku apmierinātību laikā, kad piedzīvojam visa veida nesaskaņas? Es minētu, ka šie būs tie jautājumi, uz kuriem cilvēki atbildēs. Un mūsu jaunā paaudze pārveidos šo valsti, tai pašā laikā mainoties paši. Liels paldies. (Aplausi)