Vakarā pirms došanās uz Skotiju
mani uzaicināja
vadīt „Ķīnas talantu”
noslēguma raidījumu Šanhajā,
stadionā, kur klātienē bija
80 000 klausītāju.
Uzminiet, kurš viesmākslinieks uzstājās?
Sjūzena Boila.
(Smiekli)
Es viņai teicu: „Es rīt došos uz Skotiju.”
Viņa dziedāja skaisti,
un viņai pat izdevās pateikt
pāris vārdu ķīniski:
(ķīniski) 送你葱 (song nī cong)
Tas nav gluži „sveiki” vai „paldies”,
tās parastās frāzes.
Tas nozīmē „dāvinu jums sīpolu.”
Kāpēc viņa to teica?
Jo tā bija rindiņa
no mūsu ķīniešu Sjūzenas Boilas –
kādas ap 50 gadu vecas sievietes,
dārzeņu pārdevējas Šanhajā,
kurai patīk dziedāt Rietumu operas,
bet kura nesaprot
ne angļu, ne franču, ne itāļu valodu,
tāpēc dziesmu tekstus viņa aizpilda
ar dārzeņu nosaukumiem ķīniešu valodā.
(Smiekli)
Un pēdējais teikums no „Nessun Dorma”,
ko viņa dziedāja stadionā,
bija: „Dāvinu jums sīpolus!”
Kad to teica Sjūzena Boila,
80 000 cilvēku liela auditorija
dziedāja līdzi.
Tas bija ļoti smieklīgi!
Varētu teikt, ka gan Sjūzena Boila,
gan šī dārzeņu pārdevēja no Šanhajas
pieder citādajam.
No viņām vismazāk gaidīja panākumus
biznesā, ko dēvē par izklaidi,
taču viņu drosme un talants
izcēla viņas gaismā.
Un šovs un tā formāts
sniedza iespēju piepildīt savus sapņus.
Būt atšķirīgam nav tik grūti.
Mēs visi esam atšķirīgi,
no dažādiem skatpunktiem raugoties.
Bet būt atšķirīgam ir labi,
jo tā cilvēks piedāvā citādu skatījumu.
Cilvēks var būt nozīmīgs.
Manai paaudzei ir bijusi tā laime
redzēt un piedalīties
vēsturiskajā Ķīnas pārtapšanā,
kas pēdējos 20–30 gados
nesusi tik daudz pārmaiņu.
Es atceros, ka 1990. gadā,
kad absolvēju augstskolu,
es pieteicos darbā pārdošanas nodaļā
pirmajā Pekinas pieczvaigžņu viesnīcā
Great Wall Sheraton;
tā vēl arvien darbojas.
Pēc pusstundu ilgas nopratināšanas,
ko veica kāds japāņu vadītājs,
viņš galu galā teica:
„Janas jaunkundze,
vai jums ir kāds jautājums man?"
Es saņēmu drosmi un teicu:
„Jā, vai Jūs, lūdzu, varētu man pateikt,
ko jūs īsti pārdodat?”
Man nebija ne jausmas,
ko dara pārdošanas daļa
pieczvaigžņu viesnīcā.
Todien es pirmo reizi spēru kāju
pieczvaigžņu viesnīcā.
Ap to pašu laiku
es piedalījos noklausīšanā,
pirmajā atvērtajā noklausīšanā
Ķīnas nacionālajā televīzijā.
Es tur biju kopā
ar tūkstošiem citu studenšu.
Producents teica, ka viņi meklē
jauku, nevainīgu, skaistu un svaigu seju.
Kad pienāca mana kārta,
es piecēlos un teicu:
„Kāpēc sieviešu personībām televīzijā
vienmēr jābūt skaistām, jaukām,
naivām un, ziniet, saprotošām?
Kāpēc viņām nevar būt
pašām savas domas un sava nostāja?”
Es domāju, ka viņus aizvainoju.
Taču patiesībā manis teiktais
uz viņiem atstāja iespaidu.
Tā es nonācu otrajā konkursa kārtā
un tad trešajā, un ceturtajā.
Pēc septiņām konkursa kārtām
es biju vienīgā, kas bija palikusi.
Tā es nonācu nacionālās televīzijas
labākā raidlaika programmā.
Un, ticiet vai ne,
tā bija pirmā programma Ķīnas televīzijā,
kas ļāva tās vadītājiem
izteikt pašiem savas domas,
nevis lasīt no apstiprināta scenārija.
(Aplausi)
Un mana iknedēļas auditorija tolaik
bija ap 200 līdz 300 miljoniem cilvēku.
Pēc dažiem gadiem es nolēmu doties
uz ASV, uz Kolumbijas universitāti,
iegūt maģistra grādu
un tad izveidoju savu mediju uzņēmumu,
kas bija kaut kas nedzirdēts
tolaik, kad es uzsāku savu karjeru.
Mēs darām daudz ko.
Esmu intervējusi
vairāk nekā tūkstoš cilvēku.
Un dažreiz pie manis nāk
jauni ļaudis un saka:
„Laņa, tu esi mainījusi manu dzīvi.”
Bet mums ir arī paveicies
pieredzēt veselas valsts pārveidi.
Es piedalījos Pekinas kandidēšanā
uz olimpisko spēļu rīkošanu.
Es pārstāvēju Šanhajas ekspo.
Es redzēju, kā Ķīna uzņem pasauli
un pasaule uzņem to.
Bet dažreiz es prātoju,
ko domā šodienas jaunatne,
kā tā atšķiras
un kā viņi ietekmēs
Ķīnas vai pat pasaules nākotni.
Šodien es vēlos runāt par jauniešiem
no sociālo mediju skatpunkta.
Pirmkārt, kas viņi ir? Kā izskatās?
Šī ir meitene vārdā Guo Meimei,
20 gadu veca, skaista.
Viņa izrādīja savas dārgās somas,
drēbes un auto
savā mikrobolgā, Ķīnas tvitera versijā.
Un viņa apgalvoja,
ka ir Sarkanā krusta galvenā vadītāja
Tirdzniecības kamerā.
Viņa nesaprata, ka aizskar jūtīgu vietu
un izraisa nacionāla līmeņa šaubas,
gandrīz nemierus,
par Sarkanā Krusta uzticamību.
Skandāls uzņēma tādus apgriezienus,
ka Sarkanajam Krustam
bija jāsasauc preses konference,
lai ieviestu skaidrību,
un izmeklēšana vēl arvien turpinās.
Šobrīd
mēs zinām, ka viņa amatu ir izgudrojusi,
kurš savulaik bija valdes loceklis
droši vien tādēļ, ka jūtas pagodināta
būt saistīta ar labdarību.
Visas šīs dārgās mantas
viņa saņēma kā dāvanas no sava puiša,
kādā Sarkanā Krusta apakšnodaļā
Tirdzniecības kamerā.
Tas ir ļoti sarežģīti.
Bet katrā ziņā sabiedrība
vēl arvien tam netic.
Tas vēl arvien nav norimis.
Tas norāda uz vispārēju neuzticēšanos
valdībai vai valdības
atbalstītām institūcijām,
kurām pagātnē ir trūcis caurspīdīguma.
Un tas arī norāda
uz ietekmi un spēku,
kas piemīt sociālajiem medijiem,
piemēram, mikroblogiem.
Mikroblogošana
strauji attīstījās 2010. gadā,
apmeklētāju skaitam divkāršojoties
un tajā pavadītajam
laikam trīskāršojoties.
ir 140 miljonu mikroblogeru.
Tencent ir 200 miljonu.
Vispopulārākā blogere –
tā neesmu es –
Sina.com, vienā no lielākajiem
ziņu portāliem, vien
Un es jūtos par to lepna.
ir kāda filmu zvaigzne,
un viņai ir vairāk nekā 9,5 miljonu
sekotāju jeb fanu.
Apmēram 80 procenti
no šiem mikroblogotājiem ir jaunieši
jaunāki par 30 gadiem.
Tā kā, kā zināms,
tradicionālos medijus
arvien vēl stingri kontrolē valdība,
sociālie mediji piedāvā iespēju
mazliet nolaist tvaiku.
Bet, tā kā nav daudz citu iespēju,
tvaiks, kas pa to iznāk,
reizēm ir ļoti spēcīgs, aktīvs
un pat vardarbīgs.
Mikroblogošana mums tātad ļauj
vēl labāk saprast ķīniešu jaunatni.
Kā tad viņi atšķiras?
Pirmkārt, vairums no viņiem
ir dzimuši 80. un 90. gados,
viena bērna politikas ietvaros.
Un selektīvo abortu dēļ, ko veikušas
ģimenes, kas priekšroku dod zēniem,
tagad mums ir par 30 miljoniem
vairāk jaunu vīriešu nekā sieviešu.
Tas potenciāli varētu radīt
draudus sabiedrībai,
bet, kas zina,
mēs dzīvojam globālizētā pasaulē,
un viņi var mekēt partneres citās valstīs.
Vairumam no viņiem
ir diezgan laba izglītība.
Analfabētisms Ķīnā
šajā paaudzē ir zem viena procenta.
Pilsētās 80 procentu bērnu
dodas uz universitāti.
Bet viņi saskaras ar novecojošu Ķīnu,
kur šogad jau vairāk nekā 7 procenti
iedzīvotāju ir vecāki par 65 gadiem,
un ap 2030. gadu
šis skaitlis sasniegs 15 procentus.
Un jūs zināt, ka tradicionāli Ķīnā
bērni finansiāli atbalsta vecākus
un rūpējas par tiem, kad tie saslimst.
Tas nozīmē, ka jaunajiem pāriem
būs jāatbalsta četri vecāki,
kuru paredzamais dzīves ilgums ir 73 gadi.
Tāpēc jauniešiem nav viegli izdzīvot.
Augstskolu absolventu nav maz.
Pilsētās augstskolu pabeigušo
sākotnējā alga ir ap 400 dolāriem mēnesī,
bet vidējā dzīvokļa īre
ir virs 500 dolāriem.
Ko viņi dara?
Viņi īrē kopīgi, dzīvo saspiesti
ļoti ierobežotā telpā,
lai ietaupītu naudu.
Un viņi sevi dēvē par „skudru cilti”.
Un tie, kas ir gatavi precēties
un pirkt savu dzīvokli,
ir izrēķinājuši, ka viņiem jāstrādā
30 līdz 40 gadu,
lai iegādātos savu pirmo mājokli.
Šī attiecība Amerikā
ir aptuveni pieci gadi,
bet Ķīnā tā sasniedz 30 līdz 40 gadus,
jo nekustamā īpašuma cenas strauji ceļas.
No 200 miljoniem migrējošo strādnieku
60 procenti ir jaunieši.
Viņi atrodas it kā iespiesti
starp pilsētām un lauku rajoniem.
Lielākā daļa nevēlas atgriezties laukos,
bet viņi nejūtas piederīgi.
Viņi strādā ilgāk un saņem
mazāku algu un sociālās garantijas.
Un viņi ir neaizsargātāki pret bezdarbu,
pakļauti inflācijai,
aizvien grūtākiem kredīta nosacījumiem,
renminbi sadārdzināšanos
vai pieprasījuma samazināšanos
Eiropā vai Amerikā
viņu ražotajiem produktiem.
Pagājušajā gadā
kādā Dienvidķīnas ražotnē
notika briesmīgs negadījums.
Trīspadsmit jauni strādnieki,
vecumā ap 20 gadiem,
izdarīja pašnāvību viens pēc otra,
tā izplatījās kā lipīga slimība.
Viņi mira dažādu personīgu iemeslu dēļ,
bet viss šis incidents
izraisīja milzīgu sabiedrības protestu
pret izolāciju,
gan fizisku, gan garīgu,
no kuras cieš šie migrējošie strādnieki.
Tie, kas atgriežas laukos,
tiek ļoti labi uzņemti,
jo ar pilsētā iegūtajām zināšanām,
prasmēm un sakariem,
un ar interneta palīdzību,
viņi var radīt vairāk darba vietu,
uzlabot vietējo lauksaimniecību
un veidot jaunus uzņēmumus
mazāk attīstītā tirgū.
Pēdējos gados piejūras reģionos
sāk trūkt darbaspēka.
Šīs diagrammas rāda
vispārēju sociālo fonu.
Pirmais ir Engela koeficients,
kas skaidro, ka ikdienas izdevumu daļa
pēdējo desmit gadu laikā
ir samazinājusies līdz 37 procentiem
no ģimenes ienākumiem.
Bet tad divos pēdējos gados
tā atkal pieaug līdz 39 procentiem,
kas norāda uz dzīves sadārdzināšanos.
Džini koeficients
jau ir pārsniedzis bīstamo 0,4 robežu.
Tagad tas ir 0,5.
Pat sliktāk nekā Amerikā,
kas norāda uz ienākumu nevienlīdzību.
Tā nu jūs redzat šo sabiedrību,
kurā pieaug neapmierinātība
par daļēju mobilitātes zaudēšanu.
Un arī rūgtums un pat naidīgums
pret bagātajiem un varenajiem
ir visai izplatīts.
Tāpēc jebkādas apsūdzības korupcijā
vai aizmuguriski darījumi
starp varas pārstāvjiem vai uzņēmējiem
izraisa sabiedrības protestu
vai pat nemierus.
No karstāk apspriestajiem
mikroblogošanas tematiem
mēs varam redzēt,
kas jauniešiem rūp visvairāk.
Sociālais taisnīgums un valdības atbildība
ir viņu prasību saraksta augšgalā.
Pēdējo aptuveni desmit gadu laikā
masīvā urbanizācija un attīstība
likusi mums piedzīvot
daudzu privātīpašumu piespiedu nojaukšanu.
Un tas ir raisījis milzīgu neapmierinātību
mūsu jaunajā paaudzē.
Dažreiz cilvēki iet bojā,
un dažreiz tie protestējot aizdedzinās.
Kad šādas ziņas parādās
internetā aizvien biežāk,
ļaudis pieprasa valdības rīcību,
lai to apturētu.
Labā ziņa ir tā, ka šī gada sākumā
valsts padome pieņēma jaunu likumu
par mājokļa atsavināšanu un nojaukšanu
un nodeva tiesības
pieprasīt piespiedu nojaukšanu
no pašvaldībām uz tiesām.
Līdzīgi arī daudzi citi
sabiedriskās drošības jautājumi
rosina karstas diskusijas internetā.
Mēs dzirdam par piesārņotu gaisu,
ūdeni, saindētu pārtiku.
Un mums, ziniet, ir pat viltota liellopu gaļa.
Ir tādas vielas,
ko ieberzējot vistas vai zivs gaļā,
tā izskatās pēc liellopu gaļas.
Un pēdējā laikā ļaudis
ir ļoti noraizējušies par pārtikas eļļu,
jo atklāts, ka tūkstošiem cilvēku
vāc izmantoto eļļu no restorānu notekām.
Visas šīs lietas izraisījušas
milzu protestus internetā.
Un par laimi mēs redzam valdību
atbildam aizvien ātrāk un biežāk
uz sabiedrības satraukumu.
Lai gan jaunieši šķiet ļoti pārliecināti
par iesaistīšanos
sabiedriskajā politikas veidošanā,
dažreiz viņi ir mazliet apjukuši
attiecībā uz to, ko vēlas paši sev.
Ķīna drīz apsteigs ASV
un kļūs par vislielāko luksuszīmolu tirgu,
un tas neietver ķīniešu tēriņus
Eiropā un citur.
Bet ziniet ko?
Puse no šiem patērētājiem pelna
mazāk par 2000 dolāriem mēnesī.
Viņi nepavisam nav bagāti.
Viņiem šīs somas un apģērbs
ir identitātes un sociālā
statusa apliecinājums.
Un šī meitene kādā TV randiņu šovā
skaidri un gaiši saka,
ka viņa labprātāk raudātu BMW,
nekā smaidītu uz divriteņa.
Bet, protams, mums ir jaunieši,
kas labprātāk smaidītu –
vai tas būtu BMW, vai uz divriteņa.
Nākamajā attēlā redzams
ļoti populārs fenomens,
ko sauc par „kailajām” kāzām
jeb „kailo” laulību.
Tas nenozīmē, ka viņiem
kāzās mugurā nekā nav,
bet parāda, ka šie jaunie pāri
ir gatavi apprecēties
bez mājas, bez mašīnas,
bez dimanta gredzena
un bez kāzu banketa,
priekšplānā likdami patiesu mīlestību.
Ļaudis sociālajos medijos arī dara labu.
Pirmajā attēlā redzam,
kā kravas auto, pielādēts
ar 500 klaiņojošiem un nolaupītiem suņiem,
kas nolemti nokaušanai un apēšanai,
tiek atpazīts un apstādināts uz lielceļa
visas valsts acu priekšā
caur mikroblogu.
Cilvēki ziedoja naudu, suņu barību
un piedāvāja brīvprātīgi darboties,
lai apturētu šo kravas mašīnu.
Un pēc vairāku stundu garām pārrunām
500 suņi bija glābti.
Un šeit cilvēki palīdz atrast
pazudušus bērnus.
Kāds tēvs ievietoja
sava dēla attēlu internetā.
Pēc tūkstošiem pārpublicējumu
bērnu atrada,
un mēs bijām liecinieki
ģimenes atkalapvienošanai
ar mikroblogošanas palīdzību.
Tātad, „laime” ir populārākais vārds,
ko esam dzirdējuši pēdējo divu gadu laikā.
Laime nav saistīta
tikai ar personīgo pieredzi un vērtībām,
bet arī ar vidi.
Cilvēki prāto par šādiem jautājumiem:
vai mēs arī turpmāk upurēsim vidi
IKP izaugsmes vārdā?
Kā mēs veiksim sociālās
un politiskās reformas tā,
lai tās varētu turēt līdzi
ekonomiskajai izaugsmei,
lai saglabātu ilgtspēju un stabilitāti?
Turklāt, cik spējīga
ir paškoriģēšanās sistēma,
lai nodrošinātu iespējami daudzu
cilvēku apmierinātību
laikā, kad piedzīvojam
visa veida nesaskaņas?
Es minētu, ka šie būs tie jautājumi,
uz kuriem cilvēki atbildēs.
Un mūsu jaunā paaudze
pārveidos šo valsti,
tai pašā laikā mainoties paši.
Liels paldies.
(Aplausi)