Pa ceļam uz šejieni man ar blakus esošo pasažieri izveidojās ļoti interesanta saruna lidojuma laikā. Viņš teica: „Izskatās, ka ASV ir beigušās profesijas, jo viņi sāk izdomāt jaunas: kaķu psihologs, suņu vārdotājs, virpuļviesuļu ķērājs.” Pāris sekundes vēlāk viņš man pajautāja: „Ar ko tad tu nodarbojies?” Un es atbildēju: „Miera nesēja?” (Smiekli) Es katru dienu strādāju, lai izceltu sieviešu balsis un viņu pieredzi, un viņu dalību miera norisēs un konfliktu risināšanā. Un sava darba dēļ es saprotu, ka vienīgais veids, kā nodrošināt viņu pilnu dalību globāli, ir atgūstot reliģiju. Šis jautājums man ir ārkārtīgi svarīgs. Kā jauna musulmaņu sieviete es ļoti lepojos ar savu ticību. Tā man dod spēku un pārliecību katru dienu strādāt. Tas ir iemesls, kāpēc varu šeit atrasties. Bet es nedrīkstu pievērt acis uz to postu, kas nodarīts reliģijas vārdā, ne tikai manējās, bet visu pasaules galveno ticību vārdā. Svēto rakstu viltošana, sagrozīšana un ļaunprātīga lietošana ietekmē sabiedrības un kultūras normas, mūsu likumus, ikdienas dzīvi, tik tālu, ka mēs to vairs nepamanām. Mani vecāki pārvācās no Lībijas, Ziemeļāfrikas, uz Kanādu 1980. gadu sākumā, un es esmu vidējais starp 11 bērniem. Jā, 11. Bet uzaugot es savus vecākus redzēju gan reliģiski dievbijīgus, gan garīgus, lūdzoties un slavējot Dievu par viņa svētību, proti, par mani, bet arī par citiem. (Smiekli) Viņi bija laipni, jautri un pacietīgi, bezgalīgi pacietīgi, tik pacietīgi, cik 11 bērnu audzināšana piespiež. Un viņi bija godīgi. Es nekad nebiju pakļauta reliģijai caur kultūras prizmu. Pret mani izturējāt tāpat, no manis tika sagaidīts tas pats, kas no pārējiem. Man nekad netika mācīts, ka Dievs, atkarībā no dzimuma, vērtē citādi. Un manu vecāku skatījums uz Dievu kā žēlsirdīgu un labvēlīgu draugu un gādnieku veidoja manu skatījumu uz pasauli. Manai audzināšanai, protams, bija papildu priekšrocības. Būt vienai no 11 bērniem ir diplomātijas pamati. (Smiekli) Līdz šai dienai man jautā, kurā skolā gāju, piemēram: „Vai tu mācījies Kenedija Valdības skolā?” Un es uz viņiem paskatos un saku: „Nē, es gāju Murabita Starptautisko attiecību skolā.” Tā ir ārkārtīgi ekskluzīva. Jums jāparunā ar manu mammu, lai tur tiktu uzņemti. Jums par laimi viņa ir šeit. Esot vienai no 11 bērniem, kam ir 10 brāļi un māsas, daudz iemāca par varas struktūru un savienībām. Tas iemāca koncentrēties; ir jārunā ātri vai maz, jo tevi vienmēr kāds pārtrauks. Tas iemāca ziņas svarīgumu. Jautājumi ir jāuzdod pareizi, lai saņemtu vēlamās atbildes, un „nē” ir jāsaka pareizi, lai saglabātu mieru. Bet svarīgākais, ko es uzaugot iemācījos, bija tas, ka ir svarīgi būt pie galda. Ja saplīsa mammas mīļākā lampa, man bija tur jābūt, kad viņa centās noskaidrot, kā un kurš to izdarīja, jo man sevi bija jāaizstāv. Jo, ja es to nedarītu, vainu noveltu uz mani, un tu pat nepamanīsi kā sods būs klāt. Es nerunāju no pieredzes, protams. Kad man bija 15 gadi, 2005. gadā, es beidzu vidusskolu un pārvācos no Kanādas, Saskatūnas, uz Zaviju, savu vecāku dzimto pilsētu Lībijā, uz ļoti tradicionālu pilsētu. Ņemiet vērā, ka Lībijā biju bijusi tikai brīvdienās, un kā septiņgadīgai meitenei tā man bija brīnumaina. Tur bija saldējums, braucieni uz pludmali un ļoti priecīgi radinieki. Izrādās, tas nav tas pats, ja esi 15 gadus jaunai dāma. Mani ļoti ātri iepazīstināja ar reliģijas kultūras aspektu. Vārdi „haram” ar nozīmi „ticīgi aizliegts”, un „aib” ar nozīmi „kulturāli nepiemērots” tika bārstīti bezrūpīgi, it kā tie nozīmētu to pašu un tiem būtu tādas pašas sekas. Un vienā sarunā pēc otras – ar klasesbiedriem un kolēģiem, profesoriem, draugiem, pat radiniekiem – es sāku apšaubīt pati savu lomu un pašas centienus. Pat ar vecāku ielikto pamatu es sāku apšaubīt sieviešu lomu savā ticībā. Murabita Starptautisko attiecību skolā mēs ļoti nopietni pievēršamies debatēm, un pirmais noteikums ir izpētīt, ko es arī izdarīju, un mani pārsteidza tas, cik viegli manā ticībā bija atrast sievietes, kas bija līderes, kas bija novatoriskas un stipras – politiski, ekonomiski, pat militāri. Khadīja finansēja Islāma kustību tās sākumā. Mēs šeit nebūtu, ja nebūtu bijusi viņa. Kāpēc mēs par viņu nemācījāmies? Kāpēc mēs nemācījāmies par šīm sievietēm? Kāpēc sievietes tika nobīdītas uz stāvokli, kurā tās atradās pirms mūsu ticības mācības? Un, ja Dieva acīs esam vienlīdzīgas, kāpēc neesam vienlīdzīgas vīriešu acīs? Tas viss mani aizveda pie bērnībā gūtajām mācībām. Lēmumu pieņēmējs, cilvēks, kas nosaka ziņu, sēž pie galda, un diemžēl nevienā pasaules ticībā tās nav sievietes. Reliģiskās institūcijās dominē vīrieši, un to vadībā ir vīrieši, un viņi veido politiku pēc savas līdzības. Un, kamēr nevaram sistēmu pilnībā mainīt, nevaram reāli gaidīt pilnu saimniecisku un politisku sieviešu dalību tajā. Mūsu pamats ir salauzts. Mana mamma mēdz teikt, ka uz šķībiem pamatiem taisnu māju neuzcelt. 2011. gadā notika Lībijas revolūcija, un mana ģimene bija tās pirmajās rindās. Un karā notiek kas brīnišķīgs – tādas kā ļoti īslaicīgas kultūras izmaiņas. Tā bija pirmā reize, kad sajutu, ka mana iesaistīšanās ir ne tikai pieņemama, bet pat vēlama. To pieprasīja. Man un citām sievietēm bija atvēlēta vieta pie galda. Mēs tur nebijām tikai ķeksīša pēc. Mēs bijām daļa no lēmumu pieņemšanas. Mēs dalījāmies ar informāciju. Mēs bijām izšķirošas. Es gribēju un man vajadzēja, lai šīs izmaiņas būtu paliekošas. Izrādās, tas nav tik vienkārši. Vajadzēja vien pāris nedēļu, lai sievietes, ar kurām iepriekš strādāju, atgrieztos pie savām vecajām lomām. Lielāko daļu no viņām iedrošināja reliģisko un politisko vadītāju vārdi, lielākā daļa no viņiem savai aizstāvībai citēja svētos rakstus. Tā viņi saviem viedokļiem ieguva tautas atbalstu. Sākumā es koncentrējos uz sieviešu saimniecisko un politisko emancipāciju. Es domāju, ka tas izraisīs kultūras un sabiedrības izmaiņas. Izrādījās, tas mainīja mazliet, bet ne daudz. Es nolēmu viņu aizsardzību izmantot kā savu uzbrukumu. Arī es sāku citēt un izcelt islāma svētos rakstus. 2012. un 2013. gadā mana organizācija vadīja vislielāko un plašāko kampaņu Lībijā. Mēs iegājām mājās, skolās un universitātēs, pat mošejās. Mēs runājām ar 50 000 cilvēku pa tiešo un ar simtiem tūkstošu caur reklāmas stendiem, televīzijas reklāmām, radio reklāmām un plakātiem. Jūs noteikti brīnāties, kā sieviešu tiesību organizācija bija spējīga to darīt kopienās, kas iepriekš iebilda pat pret mūsu pastāvēšanu. Es izmantoju svētos rakstus. Es izmantoju pantus no Korāna un pravieša teicienus. Hadīsus, viņa teicienus, piemēram: „Labākais no jums ir labākais viņu ģimenei.” „Neļauj savam brālim apspiest citu.” Pirmo reizi vietējās kopienas imāmu lasītajos piektdienas sprediķos sludināja sieviešu tiesības. Viņi diskutēja par tabu problēmām, piemēram, vardarbību ģimenē. Tika mainīta politika. Atsevišķās kopienās mums pat nācās iet tik tālu kā apgalvot, ka Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, pret kuru iebilda, jo tā nebija reliģisku zinātnieku rakstīta, atrodami paši principi, kas mūsu grāmatā, tā ka patiesībā Apvienotās Nācijas to no mums vienkārši nokopēja. Izmainot ziņu, mēs varējām nodrošināt alternatīvu stāstu, kas veicināja sieviešu tiesības Lībijā. To šobrīd atkārto citur pasaulē. Un es nesaku, ka tas ir viegli – ticiet man, tā nav. Liberāļi teiks, ka izmantojat reliģiju un sauks jūs par sliktu konservatīvo. Konservatīvie sauks jūs dažnedažādos krāsainos vārdos. Esmu dzirdējusi visu, sākot ar „vecākiem noteikti ir kauns par tevi” – nē, viņi ir mani lielākie atbalstītāji – beidzot ar „tu nenodzīvosi līdz savai nākamajai dzimšanas dienai” – atkal nepareizi, jo izdzīvoju gan. Un es turpinu stipri ticēt tam, ka sieviešu tiesības un reliģija nav savstarpēji izslēdzošas. Bet mums ir jābūt pie galda. Mums ir jābeidz atteikties no sava stāvokļa, jo, turpinot klusēt, mēs atļaujam turpināt vajāt un apvainot sievietes visā pasaulē. Sakot, ka cīnīsimies par sieviešu tiesībām un cīnīsimies pret ekstrēmisma ar bumbām un kariem, mēs pilnībā sakropļojam vietējo sabiedrību, kurai jārisina šīs problēmas, lai nodrošinātu savu ilgtspēju. Nav viegli apstrīdēt sagrozītu reliģisku ziņu. Jūs dabūsiet savu daļu izsmiekla, apvainojumu un draudu. Bet mums tas ir jādara. Mums nav citas izvēles kā atgūt cilvēktiesību ziņu, mūsu ticības principus, ne mums, ne sievietēm jūsu ģimenēs, pat ne sievietēm šajā telpā, pat ne tām, kuras ir citur, bet tām sabiedrībām, ko pārveidotu sieviešu dalība tajās. Un vienīgais veids, kā varam to izdarīt, mūsu vienīgā iespēja ir būt un palikt pie galda. Paldies. (Aplausi)