Kā arābu fotogrāfe-sieviete
es saviem projektiem vienmēr esmu radusi
daudz iedvesmas pašas piedzīvotajā.
Kaislība uz zināšanām,
kas ļāva man pārvarēt šķēršļus
uz labāku dzīvi,
bija motivācija manam projektam
„Es lasu, es rakstu”.
Savas pašas pieredzes dzīta,
– jo sākotnēji man neļāva
iegūt augstāko izglītību, –
es nolēmu iepazīt un dokumentēt
citu sieviešu stāstus,
kas caur izglītību
bija mainījušas savu dzīvi,
vienlaikus atklājot un apšaubot
šķēršļus, ar ko tās saskaras.
Es pievērsos vairākām
ar sieviešu izglītību saistītām tēmām,
paturot prātā atšķirības
arābu valstu starpā
ekonomisku un sabiedrisku faktoru dēļ.
Tēmas ietvēra sieviešu analfabētismu,
kas šajā reģionā ir visai augsts,
izglītības reformas, programmas
skolu nepabeigušajām sievietēm
un politisko aktīvismu
starp universitātē studējošajām.
Uzsākot šo darbu,
ne vienmēr bija viegli
pārliecināt sievietes iesaistīties.
Tikai pēc tam, kad biju paskaidrojusi,
kā viņu stāsti varētu ietekmēt
citu sieviešu dzīves,
kā viņas varētu kļūt
par paraugu savās kopienās,
dažas piekrita.
Mēģinot rast iesaistošu
un pārdomas rosinošu pieeju,
es lūdzu viņām uz savu attēlu izdrukām
uzrakstīt pašām savas domas un idejas.
Tad šīs bildes rādīja klasēs,
un to mērķis bija iedvesmot
un motivēt citas sievietes
līdzīgās mācību programmās un situācijās.
Aiša, skolotāja no Jemenas, rakstīja:
„Es tiecos pēc izglītības,
lai iegūtu neatkarību
un lai man nevajadzētu
it visā paļauties uz vīriešiem.”
Viena no pirmajām
bija Umma El-Sāda no Ēģiptes.
Kad pirmoreiz satikāmies,
viņa tik tikko spēja uzrakstīt savu vārdu.
Viņa apmeklēja 9 mēnešu
rakstpratības programmu,
ko Kairas priekšpilsētās
organizēja vietējā NVO.
Mēnešus vēlāk viņa jokoja,
ka vīrs esot draudējis izbeigt
viņas skološanos, jo uzzinājis,
ka viņa nu jau lasīt protošā sieva
iet cauri īsziņām viņa telefonā.
(Smiekli)
Bezkaunīgā Umma El-Sāda.
Protams, ne jau tādēļ Umma El-Sāda
iesaistījās programmā.
Es redzēju, kā viņa alkst iegūt teikšanu
pār vienkāršām ikdienas lietām,
sīkumiem, ko uztveram kā pašsaprotamus,
sākot no naudas skaitīšanas tirgū
līdz palīdzēšanai bērniem mājasdarbos.
Par spīti savai nabadzībai
un kopienas uzskatiem,
kas noniecina sieviešu izglītību,
Umma El-Sāda, tāpat kā
viņas ēģiptiešu klasesbiedrenes,
bija gatavas iemācīties lasīt un rakstīt.
Tunisijā es sastapu Asmu,
vienu no četrām
manis intervētajām aktīvistēm.
Sekulārā bioinženierijas studente
ir visai aktīva sociālajos medijos.
Par savu valsti, kas augstu vērtēja
tā dēvēto Arābu pavasari,
viņa sacīja: „Vienmēr esmu sapņojusi
atklāt kādu jaunu baktēriju.
Tagad, pēc revolūcijas,
tādas atklājam ik dienas.”
Ar to Asma domāja reliģiskā
fundamentālisma izplatīšanos reģionā,
kas ir vēl viens šķērslis,
jo īpaši sievietēm.
No visām manis satiktajām sievietēm
vislielāko iespaidu uz mani atstāja Faiza.
Faiza bija spiesta pamest skolu
astoņu gadu vecumā, kad viņu izprecināja.
Laulība ilga gadu.
14 gadu vecumā viņa kļuva
par 60 gadus veca vīra trešo sievu,
un, sasniedzot 18 gadu vecumu,
viņa bija šķirta trīs bērnu māte.
Par spīti savai nabadzībai,
par spīti šķirtenes
sabiedriskajam stāvoklim
ultrakonservatīvā sabiedrībā
un par spīti vecāku pretestībai
pret viņas atgriešanos skolā
Faiza zināja, ka vienīgais veids, kā iegūt
teikšanu pār savu dzīvi, ir izglītība.
Tagad viņai ir 26 gadi.
No vietējās NVO viņa ieguva finansējumu
uzņēmējdarbības studijām universitātē.
Viņas mērķis ir atrast darbu,
noīrēt mājokli
un atgūt bērnus.
Arābu valstis šobrīd piedzīvo
milzīgas pārmaiņas,
un grūtības, ar ko saskaras sievietes,
ir neizmērojamas.
Tāpat kā manis fotografētajām sievietēm
man nācās pārvarēt daudz šķēršļu,
lai kļūtu par to fotogrāfi,
kas esmu šodien,
un šajā ceļā daudzi man teica,
ko varu un nevaru darīt.
Umma El-Sāda, Asma un Faiza,
un daudzas sievietes arābu pasaulē
pierāda, ka ir iespējams
pārvarēt šķēršļus uz izglītību,
kas, kā viņas zina, ir vislabākais veids
pretim labākai nākotnei.
Nu es gribētu nobeigt citējot Jasmīnu,
vienu no četrām aktīvistēm,
ko intervēju Tunisijā.
Jasmīna rakstīja:
„Apšaubi savu pārliecību.
Esi, kas vēlies būt,
nevis tas, ko vēlas viņi.
Nepieņem paverdzinājumu,
jo māte Tevi dzemdēja brīvu.”
Paldies.
(Aplausi)