Viņa griežas pret tevi vai prom no tevis?
To neviens skaidri nezina.
Viņa ir noslēpumainā meitene nīderlandiešu
meistara Johannesa Vērmera gleznā
„Meitene ar pērļu auskaru”.
Šo gleznu bieži vien dēvē
arī par „ziemeļu Monu Lizu”.
Tā pieder nīderlandiešu idealizēto,
dažkārt pārspīlēti ekspresīvo gleznu
stilam, ko angliski dēvē par tronies,
„Meitenei ar pērļu auskaru”
piemīt Vērmera darbiem raksturīgais
valdzinājums un smalkums.
Tomēr šī glezna izceļas
starp klusajām, aprakstošajām ainām,
ko var ievērot jau no attāluma
daudzos Vērmera darbos.
„Meitene, kas lasa vēstuli.”
„Mūzikas stunda.”
„Mākslinieka darbnīca.”
Šīs gleznas rada intimitātes sajūtu,
joprojām saglabājot savu dziļumu,
šo dalījumu parasti uzsver
zīmēts aizskars.
Mēs varam vērot slaucēju rāmi lejam pienu,
bet šis piens nav domāts mums.
Mēs esam tikai skatītāji.
Vērmera gleznu pārdomātā kompozīcija
rada līdzsvarotas harmonijas iespaidu.
Ar rūtotu grīdas rakstu daudzos darbos
Vērmers parāda, ka lieliski pārvalda
perspektīvu un telpiskumu.
Šajā tehnikā izmanto sagrozīšanu,
lai radītu objekta attālināšanās ilūziju.
Citi elementi, piemēram, līnijas,
spoguļi un gaismekļi,
ataino mirkli noteiktā telpā
un novietojumā.
Sieviete, kas lasa vēstuli
pie atvērta loga,
ir novietota tieši tā, lai logs atstarotu
viņas seju gleznas skatītājam.
Kompozīcijas nolūkos Vērmers
pat uzdrošinājās paslēpt molberta kāju.
Tieši šo elementu trūkums
„Meiteni ar pērļu auskaru” atdzīvina.
Gaismēnu jeb kiaroskuro tehnikā
Vērmers izmanto melnu, līdzenu fonu,
lai vēl vairāk izceltu
meitenes trīsdimensionalitāti.
Tā vietā, lai būtu
iestudētas teātra ainas daļa,
viņa kļūst par psiholoģisku personu.
Viņas acu skatiens un nedaudz pavērtās
lūpas, it kā viņa grasītos ko teikt,
ievilina skatiena varā.
Parasti portretu glezniecības galvenās
tēmas bija muižniecība un reliģiski tēli.
Tad kādēļ Vērmers gleznoja
nezināmu meiteni?
17. gadsimtā Delftas pilsēta,
gluži kā visa pārējā Nīderlande,
iebilda pret pastāvošo
aristokrātiju un katoļu baznīcu.
Pēc astoņus gadu desmitus ilgas
pretošanās Spānijas varai
nīderlandieši sāka atbalstīt ideju
par pašpārvaldi un politisku republiku.
Delftas pilsētu neuzraudzīja
karaļi vai bīskapi,
tāpēc daudzi mākslinieki, arī Vērmers,
palika bez ierastajiem mecenātiem.
Par laimi, biznesa inovācija,
ko vadīja Nīderlandes
Austrumindijas kompānija,
mainīja šīs valsts ekonomisko ainu.
Tā izveidoja tirgotāju slāni
un jauna veida mecenātismu.
Vēloties tikt attēloti
pašu apmaksātajās gleznās,
šie tirgotāji izvēlējās vidusšķiras ainas,
kas atgādināja viņu pašu mājas
un bija pazīstamu lietu ieskautas.
Piemēram, kartes,
kas parādās Vērmera gleznās,
Nīderlandes Zelta laikmets tirgotāji
uzskatīja par modernām un laicīgām.
Austrumnieciskais turbāns,
ko apsējusi meitene ar pērļu auskaru,
izceļ arī tirgotāju klases pasaulīgumu.
Pati pērle, turības simbols,
patiesībā ir pārspīlējums.
Vērmers nebūtu varējis atļauties
īstu šāda izmēra pērli.
Visticamāk tā bija stikla vai alvas lāse,
kas nokrāsota, lai izskatītos pēc pērles.
Bagātības mirāža atklājas arī pašā gleznā.
No attāluma pērle izskatās apaļa un smaga,
bet, aplūkojot tuvāk, tā izrādās
tikai krāsas triepiens, kas karājas gaisā.
Tuvāka izpēte mums atgādina
par Vērmera dotībām ilūzijas radīšanā.
Lai gan meitenes īsto identitāti,
iespējams, nekad neatklāsim,
joprojām varam neaizmirstamā veidā
priecāties par viņas portretu.
Glezna karājas savā pastāvīgajā mājvietā –
Mauritshuis muzejā Hāgā,
kur tās klātbūtne ir
vienlaikus spilgta un maiga.
Savā noslēpumainajā veidā
viņa simbolizē modernā laikmeta sākumu
ekonomikā, politikā un mīlestībā.