Viņa griežas pret tevi vai prom no tevis? To neviens skaidri nezina. Viņa ir noslēpumainā meitene nīderlandiešu meistara Johannesa Vērmera gleznā „Meitene ar pērļu auskaru”. Šo gleznu bieži vien dēvē arī par „ziemeļu Monu Lizu”. Tā pieder nīderlandiešu idealizēto, dažkārt pārspīlēti ekspresīvo gleznu stilam, ko angliski dēvē par tronies, „Meitenei ar pērļu auskaru” piemīt Vērmera darbiem raksturīgais valdzinājums un smalkums. Tomēr šī glezna izceļas starp klusajām, aprakstošajām ainām, ko var ievērot jau no attāluma daudzos Vērmera darbos. „Meitene, kas lasa vēstuli.” „Mūzikas stunda.” „Mākslinieka darbnīca.” Šīs gleznas rada intimitātes sajūtu, joprojām saglabājot savu dziļumu, šo dalījumu parasti uzsver zīmēts aizskars. Mēs varam vērot slaucēju rāmi lejam pienu, bet šis piens nav domāts mums. Mēs esam tikai skatītāji. Vērmera gleznu pārdomātā kompozīcija rada līdzsvarotas harmonijas iespaidu. Ar rūtotu grīdas rakstu daudzos darbos Vērmers parāda, ka lieliski pārvalda perspektīvu un telpiskumu. Šajā tehnikā izmanto sagrozīšanu, lai radītu objekta attālināšanās ilūziju. Citi elementi, piemēram, līnijas, spoguļi un gaismekļi, ataino mirkli noteiktā telpā un novietojumā. Sieviete, kas lasa vēstuli pie atvērta loga, ir novietota tieši tā, lai logs atstarotu viņas seju gleznas skatītājam. Kompozīcijas nolūkos Vērmers pat uzdrošinājās paslēpt molberta kāju. Tieši šo elementu trūkums „Meiteni ar pērļu auskaru” atdzīvina. Gaismēnu jeb kiaroskuro tehnikā Vērmers izmanto melnu, līdzenu fonu, lai vēl vairāk izceltu meitenes trīsdimensionalitāti. Tā vietā, lai būtu iestudētas teātra ainas daļa, viņa kļūst par psiholoģisku personu. Viņas acu skatiens un nedaudz pavērtās lūpas, it kā viņa grasītos ko teikt, ievilina skatiena varā. Parasti portretu glezniecības galvenās tēmas bija muižniecība un reliģiski tēli. Tad kādēļ Vērmers gleznoja nezināmu meiteni? 17. gadsimtā Delftas pilsēta, gluži kā visa pārējā Nīderlande, iebilda pret pastāvošo aristokrātiju un katoļu baznīcu. Pēc astoņus gadu desmitus ilgas pretošanās Spānijas varai nīderlandieši sāka atbalstīt ideju par pašpārvaldi un politisku republiku. Delftas pilsētu neuzraudzīja karaļi vai bīskapi, tāpēc daudzi mākslinieki, arī Vērmers, palika bez ierastajiem mecenātiem. Par laimi, biznesa inovācija, ko vadīja Nīderlandes Austrumindijas kompānija, mainīja šīs valsts ekonomisko ainu. Tā izveidoja tirgotāju slāni un jauna veida mecenātismu. Vēloties tikt attēloti pašu apmaksātajās gleznās, šie tirgotāji izvēlējās vidusšķiras ainas, kas atgādināja viņu pašu mājas un bija pazīstamu lietu ieskautas. Piemēram, kartes, kas parādās Vērmera gleznās, Nīderlandes Zelta laikmets tirgotāji uzskatīja par modernām un laicīgām. Austrumnieciskais turbāns, ko apsējusi meitene ar pērļu auskaru, izceļ arī tirgotāju klases pasaulīgumu. Pati pērle, turības simbols, patiesībā ir pārspīlējums. Vērmers nebūtu varējis atļauties īstu šāda izmēra pērli. Visticamāk tā bija stikla vai alvas lāse, kas nokrāsota, lai izskatītos pēc pērles. Bagātības mirāža atklājas arī pašā gleznā. No attāluma pērle izskatās apaļa un smaga, bet, aplūkojot tuvāk, tā izrādās tikai krāsas triepiens, kas karājas gaisā. Tuvāka izpēte mums atgādina par Vērmera dotībām ilūzijas radīšanā. Lai gan meitenes īsto identitāti, iespējams, nekad neatklāsim, joprojām varam neaizmirstamā veidā priecāties par viņas portretu. Glezna karājas savā pastāvīgajā mājvietā – Mauritshuis muzejā Hāgā, kur tās klātbūtne ir vienlaikus spilgta un maiga. Savā noslēpumainajā veidā viņa simbolizē modernā laikmeta sākumu ekonomikā, politikā un mīlestībā.