Kā konceptmākslinieks

allaž meklēju radošus veidus
izaicinošu sarunu uzsākšanai.

Es daru to ar gleznošanas, tēlniecības,
video un priekšnesumu palīdzību.

Bet, neskatoties uz formātu,

divi no maniem iecienītākajiem materiāliem
ir vēsture un dialogs.

2007. gadā es izveidoju „Lotosu”,

diametrā 2,3 metru lielu

un 270 kilogramu smagu
lotosa zieda atveidojumu stiklā.

Budismā lotoss ir pārpasaulības,

prāta un gara šķīstības simbols.

Bet, ja palūkosieties uz šo lotosu tuvāk,

ieraudzīsiet, ka katra ziedlapa
ir vergu kuģa šķērsgriezums.

Šī slavenā diagramma ir ņemta 
no britu vergturības rokasgrāmatas,

un abolicionisti to vēlāk izmantoja
vergturības zvērību ilustrēšanai.

Mums Amerikā nepatīk runāt par verdzību,

un mēs uz to neraugāmies
kā vispasaules nozari.

Bet, izmantojot šo budistu simbolu, ceru

melnādainās Amerikas vēsturi un traumu
padarīt vispārēju un pārpasaulīgu

un ierosināt diskusiju
par mūsu kopīgo pagātni.

Lai izveidotu „Lotosu”,
mēs izgrebām vairāk nekā 6000 figūriņu.

Un tas vēlāk noveda
pie Ņujorkas pilsētas pasūtījuma

izveidot astoņarpus metru tērauda versiju

kā pastāvīgu instalāciju
pie Īglas zēnu akadēmijas,

melnādaino un latīņamerikāņu zēnu skolas,

kas ir divas šo vēstures notikumu
visvairāk skartās grupas.

Šīs divas grupas ļoti skar
arī kāda nesenāka parādība,

bet ļaujiet novirzīties no tēmas.

Es krāju afrikāņu koka figūriņas

no tūristu veikaliem
un krāmu tirdziņiem visā pasaulē.

To autentiskums un izcelsme
ir ļoti diskutabla,

bet ļaudis tic, ka tām piemīt spēks

vai pat burvju spēks.

Tikai nesen sapratu,
kā to izmantot savā darbībā.

(Šāvieni)

Kopš 2012. gada pasaule
pieredzējusi Treivona Mārtina,

Maikla Brauna, Erika Gārnera,
Sandras Blendas, Tamira Raisa

un neskaitāmu citu neapbruņotu
melnādaino pilsoņu nogalināšanu

no policistu rokām,

kas bieži vien tiek cauri
vispār bez jebkāda soda.

Ņemot vērā šos upurus,

un to, ka vairākas reizes pat pret mani,

likumpaklausīgu Efeju līgas profesoru,

policija ir pavērsusi ieroču stobru,

es radīju šo darbu,
ko nosaucu vienkārši par „BAM”.

Bija svarīgi izdzēst
katras figūriņas identitāti,

lai tās visas izskatītos vienādas
un neievērojamākas.

Lai to panāktu,
iemērcu tās biezā, brūnā vaskā

un aiznesu uz šautuvi,

kur pārveidoju tās ar lodēm.

Bija interesanti

spēlēties ar lieliem ieročiem
un ātrdarbības videokamerām.

Bet mana pietāte pret šīm figūriņām
neļāva nospiest gaili,

likās, ka šautu pats uz sevi.

Beidzot šāvienus veica 
mans video operators Rauls.

Tad es savācu to fragmentus,

izveidoju veidnes
un izlēju tās vispirms no vaska

un tad no bronzas,
kā redzams šajā attēlā,

kurā redzamas
to vardarbīgās veidošanas pēdas

kā kaujas ievainojumi vai rētas.

Kad šo darbu nesen izrādīju Maiami,

kāda sieviete teica,
ka dvēselē jutusi katru šāvienu.

Bet viņa arī jutusi, ka šie mākslas darbi

iemūžina piemiņu par šiem nogalinātajiem,

kā arī citiem rasu vardarbības
upuriem ASV vēsturē.

Bet „Lotoss” un „BAM”
attiecas ne tikai uz ASV vēsturi.

Pagājušogad izstādē Berlīnē

kāds filosofijas students man jautāja,
kas veicinājis šo neseno vardarbību.

Es viņam parādīju 
pastkarti ar linča tiesa

20. gadsimta sākumā

un atgādināju, ka šai vardarbībai
ir vairāk nekā 500 gadu vēsture.

Bet, tikai uzdodot šādus jautājumus

un risinot pārdomātāku dialogu
par vēsturi un rasi,

varam attīstīties
kā cilvēki un sabiedrība.

Ceru, mani mākslas darbi
rada drošu telpu

šādai godīgai sarunai

un sniedz iespēju cilvēkiem iesaistīties

īstā un vajadzīgā sarunā.

Paldies.

(Aplausi)