Mafijas bosam Džonam Goti
neko nevarēja piešūt,
un viņš gadiem izvairījās no likuma,
piekukuļojot un iebiedējot
zvērinātos un lieciniekus.
Ar to viņš sev nopelnīja
iesauku Teflona Dons
par godu vienai no
pasaulē slidenākajām vielām.
Teflons bija Apollo apkalpes valkātajos
skafandros izkāpšanai uz Mēness,
Manhetenas projektā
izmantotajās caurulēs un vārstos
un varbūt pat tavā virtuvē
cepampannu un cepumu pannu
nelīpošajos pārklājumos.
Kas ir šī slidenā un cietā viela,
un kāpēc tai nekas nelīp klāt?
Teflons ir politetrafluoretilēna
jeb PTFE tirdzniecības nosaukums.
To 1938. gadā nejauši atklāja
27 gadus vecs amerikāņu ķīmiķis
Rojs Plankets,
cenšoties ķīmisko vielu uzņēmumam DuPont
iegūt netoksisku aukstumaģentu.
Viņa laboratorijas tvertnē
izveidojusies dīvainā, baltā viela
bija ķīmiski inerta,
proti, tā nereaģēja ar citām vielām.
Tai bija arī ārkārtīgi zems
berzes koeficients,
kas nozīmēja, ka citi materiāli
no tā uzreiz noslīdēja nost.
Teflona īpašības ir ideālas,
ja vajag kaut ko slidenu,
ķīmiski izturīgu
vai ūdensnecaurlaidīgu,
tātad tam ir daudz izmantojumu.
Tas atrodams it visur –
kā pārklājums lietusmēteļiem,
rūpnieciskajiem lodīšu gultņiem,
mākslīgajām locītavām,
shēmas platēm
un pat Denveras starptautiskās lidostas
Rocky Mountains stila jumtam.
PTFE apbrīnojamās īpašības
nosaka tā molekulu uzbūve.
Tas ir polimērs,
proti, to veido garas, kopā sasaistījušās
atkārtojošos atomu vienību virknes.
PTFE virkni veido
oglekļa atomu pamatvirkne,
kam piesaistījušies pa diviem fluoriem.
Fluora atomi oglekli sedz kā bruņas,
spirālveidā izkārtojoties ap virkni.
Saites starp oglekli un fluoru
ir ārkārtīgi ciešas.
Gluži kā pāris, kas pievērš uzmanību
tikai viens otram,
ogleklis ar fluoru reaģē tik spēcīgi,
ka parastajiem starpmolekulu spēkiem,
kas izraisa vielu salipšanu,
nav nekādu izredžu.
Pieķerties parasti nespēj
pat slaveni lipīgās gekona pēdas.
Bet paga!
Ja PTFE nekam nelīp klāt,
kā tad to var tik cieši piestiprināt
kam tādam kā panna?
Viena metode ir pannu
apstrādāšana ar smilšu strūklu
vai kodināšana ar ķīmiskām vielām,
virsmu padarot raupju.
Tad uzklāj īpašu gruntējumu,
kas kalpo kā līme.
Precīzs tā sastāvs ir komercnoslēpums,
ko ražotāji neizpauž.
Pannu apsmidzina ar šķidru PTFE
un uzkarsē līdz aptuveni
420 Celsija grādiem.
Slāņi sacietē gludā un slidenā pārklājumā.
Pēc tam uz šīs
ar PTFE noklātās pannas cepot olas,
īpaši ciešās oglekļa un fluora saites
vienkārši nepievērš uzmanību ūdens,
tauku un olbaltumvielu molekulām olās.
Bez šīs mijiedarbības
pārtika vienkārši slīd pa virsmu,
tai nepielīpot.
Varētu jautāt, vai uz pannām
ar PTFE pārklājumu gatavot ir droši?
Atbilde ir jā, ja esi uzmanīgs.
PTFE ir stabils vidējās temperatūrās,
ko izmantotu olu vai zivju cepšanai,
taču par 260 Celsija grādiem
lielākā temperatūrā tas sāk sadalīties,
un, turpinot karsēšanu,
no tā izdalās kaitīgi dūmi.
Uz lielas uguns tukša panna
ātri vien var uzkarst līdz 260 grādiem,
taču lielākā daļa virtuvju
ir gana labi vēdināmas,
lai dūmus izkliedētu.
Agrāk cilvēki arī domāja,
ka kaitīga bija no pannas
nokasīta PTFE nejauša apēšana,
taču pašreiz ir vienprātība
par tā nekaitīgumu.
Tā kā PTFE diez ko nereaģē
ar citām ķīmiskajām vielām,
tas ķermenī nesadaloties.
Tas, vai droši ir ražot teflonu,
gan ir cits stāsts.
DuPont un ar to saistītajam
uzņēmumam Chemours
nu draud miljoniem dolāru tiesas prāvas.
Viņus apsūdz gadu desmitiem ilgā
vides piesārņošanā
un darbinieku un vietējo kopienu
pakļaušanā riskiem,
kas saistīti ar toksiskas vielas – PFOA –
apdraudējumu veselībai.
Šo ķīmisko vielu
izmantoja teflona ražošanā.
Runājot par Džonu Goti,
1992. gadā mafijas bosu beidzot notiesāja
par piecu cilvēku slepkavību
un citiem noziegumiem.
Tas pamudināja FIB
Ņujorkas biroja vadītāju paziņot:
„Teflona vairs nav.
Mafijas bosu klāj līplentes,
un mums viņam visu izdevās piešūt.”