Ieskatoties naksnīgu debešu tālēs,
redzamas zvaigznes.
Ieskatoties vērīgāk,
redzams vairāk zvaigžņu,
un tālāk – galaktikas,
un vēl tālāk – vēl vairāk galaktiku.
Bet, skatoties arvien tālāk un tālāk,
galu galā ilgu laiku nav redzams nekas,
līdz visbeidzot redzama
blāva, dziestoša atblāzma,
un tā ir Lielā sprādziena atblāzma.
Lielais sprādziens
bija agrīnā Visuma laikmets,
kad viss naksnīgajās debesīs redzamais
bija saspiests ārkārtīgi mazā,
ārkārtīgi karstā, ārkārtīgi blīvā masā,
un no tās radās viss redzamais.
Šo atblāzmu esam ļoti precīzi kartējuši,
un ar „mēs” es domāju cilvēkus,
kas neesmu es.
Šo atblāzmu mēs esam kartējuši
ar izcilu precizitāti,
un viena no tās satriecošajām iezīmēm ir,
ka tā ir gandrīz viendabīga.
14 miljardu gaismas gadu attālumā turp
un 14 miljardus gaismas gadu turp
temperatūra ir vienāda.
Kopš Lielā sprādziena
ir pagājuši 14 miljardi gadu,
tāpēc Visums ir kļuvis blāvs un auksts.
Tagad tā temperatūra
ir –270,4 grādi pēc Celsija.
Bet tā nav precīzi –270,4 grādi.
Mīnus 270,4 grādi ir tikai
ap desmit daļiņām uz miljonu.
Šeit ir mazdrusciņ karstāks
un tur – mazdrusciņ aukstāks,
un tas ikvienam klātesošajam
ir ārkārtīgi svarīgi,
jo vietās, kur bija mazliet karstāks,
bija mazliet vairāk matērijas,
un tur, kur matērijas bija vairāk,
ir galaktikas un galaktiku kopas,
un superkopas,
un visas kosmosā sastopamās struktūras.
Un šīs mazās, sīkās neviendabības,
20 daļiņas uz miljonu,
veidoja kvantu mehāniskie vilnīši
agrīnajā Visumā,
kas izplatījās visā kosmosā.
Tas ir satriecoši,
bet tas nav tas, ko viņi atklāja pirmdien;
pirmdien atklātais ir vēl satriecošāks.
Lūk, ko viņi atklāja pirmdien –
iedomājieties, ka jums ir zvans
un jūs iebliežat pa šo zvanu ar āmuru.
Kas notiek? Tas iezvanās.
Taču nogaidot zvana skaņa pieklust,
klūst arvien klusāka un klusāka,
līdz vairs nav dzirdama.
Redziet, agrīnais Visums
bija ārkārtīgi blīvs,
kā metāls, daudz blīvāks,
un, ja pa to uzsistu, tas iezvanītos,
taču zvanīšana izpaustos
kā pašas laiktelpas struktūra,
un āmurs būtu kvantu mehānika.
Pirmdien atklātais
pierādīja agrīnā Visuma
laiktelpas zvanīšanu,
mūsu tā sauktos gravitācijas viļņus
no sākotnējā laikmeta.
Lūk, kā tos atklāja.
Šie viļņi jau sen ir norimuši.
Izejot pastaigā,
jūs neviļņojaties.
Šie gravitācijas viļņi telpas struktūrā
jebkurā praktiskā nozīmē ir neredzami.
Bet pirmsākumos,
Visumam radot pēdējo atblāzmu,
gravitācijas viļņi
izraisīja sīkas svārstības
mums redzamās gaismas struktūrā.
Tāpēc, ieskatoties naksnīgajās debesīs
arvien dziļāk un dziļāk...
šie puiši patiesībā pavadīja
trīs gadus Dienvidpolā,
veroties augšup, aukstākajā, skaidrākajā,
tīrākajā gaisā, kādu vien varēja atrast,
skatoties dziļi naksnīgajās debesīs
un pētot šo atblāzmu, un meklējot
gandrīz nemanāmās svārstības,
kas ir simbols, pazīme
gravitācijas viļņiem,
agrīnā Visuma zvanīšanai.
Un pirmdien viņi paziņoja,
ka ir to atraduši.
Un, manuprāt, satriecošākais
ir ne tikai pati zvanīšana,
lai gan arī tā ir lieliska.
Tas absolūti satriecošais,
iemesls, kāpēc stāvu uz šīs skatuves,
ir, ka tas atklāj ko ievērojamu
par agrīno Visumu.
Tas atklāj, ka mēs
un it viss mums apkārt redzamais,
būtībā ir viens liels burbulis –
un šī ideja par straujo izplešanos –
viens liels burbulis,
kam apkārt ir kaut kas cits.
Tas nav galīgs šīs izplešanās pierādījums,
taču jebkas, kas nav izplešanās
un kas šo izskaidros,
izskatīsies tāpat.
Tā ir teorija, ideja,
kas pastāv jau kādu laiku,
un mēs nedomājām,
ka reiz to patiešām ieraudzīsim.
Domājām, ka nekad negūsim
pārliecinošus pierādījumus,
bet te nu tie ir.
Taču patiešām trakā ideja
ir, ka mūsu burbulis
ir tikai viens burbulis
daudz lielākā un mutuļojošā
Visuma matērijas katlā.
Mēs nekad neieraudzīsim ārpus tā esošo,
taču, dodoties uz Dienvidpolu
un pavadot trīs gadus,
pētot struktūras tā naksnīgajās debesīs,
varam secināt,
ka, iespējams, atrodamies Visumā,
kas izskatās apmēram šādi.
Un tas mani sajūsmina!
Liels paldies.
(Aplausi)