Šis ir bērnudārzs,
ko projektējām 2007. gadā.
Mēs to izveidojām apļa formā.
Tā ir kā bezgalīga riņķošana uz jumta.
Ja jums ir bērni,
zināt, ka bērniem patīk riņķot.
Tā izskatās jumts.
Kādēļ to tā projektējām?
Bērnudārza direktors teica:
„Nē, es nevēlos margas.”
Es teicu: „Tas nav iespējams.”
Bet viņš uzstāja:
„Kā būtu ar tīklu gar jumta malu,
lai tas noķertu krītošos bērnus?"
(Smiekli)
Es teicu: „Tas nav iespējams.”
Un, protams, valdības ierēdnis teica:
„Protams, margām jābūt.”
Bet mēs šo ideju izmantojām ap kokiem.
Ēkai cauri aug trīs koki.
Mums atļāva šo virvi saukt par margām.
Bet virve, protams, nebija bērniem.
Viņi krīt tīklā.
Viņu ir aizvien vairāk,
un vairāk,
vēl vairāk.
(Smiekli)
Dažkārt ap koku ir pat 40 bērnu.
Zēnam uz zara
koks patīk, tāpēc viņš to ēd.
(Smiekli)
Un pasākumu laikā,
tie sēž uz malas.
No apakšas tas izskatās ļoti jauki.
Pērtiķēni zoodārzā.
(Smiekli)
Barošanas laiks.
(Smiekli)
(Aplausi)
Jumtu mēs veidojām pēc iespējas zemāku,
jo gribējām redzēt bērnus uz jumta,
ne tikai zem jumta.
Un ja jumts ir pārāk augstu,
var redzēt tikai griestus.
Kāju mazgātava:
tajā ir dažnedažādi ūdens krāni.
Ar lokanām caurulēm,
ja gribat apšļakstīt draugus,
un duša,
bet pati priekšējā ir gluži normāla.
Bet ja paskatāties uz šo,
zēns zābakus nemazgā,
viņš tajos lej ūdeni.
(Smiekli)
Šis bērnudārzs lielāko gada daļu
ir pilnīgi atvērts.
Un tajā nav robežu
starp iekštelpām un ārtelpu.
Tātad šī ēka, principā, ir jumts.
Un robežu nav arī starp mācību telpām.
Tātad nav nekādas akustiskās barjeras.
Ja ieliekat bērnus klusā kastē,
daži no tiem ļoti satraucas.
Bet šajā bērnudārzā
nav par ko satraukties,
jo nav robežu.
Un direktors saka:
„Ja zēns stūrī negrib palikt telpā,
mēs viņu laižam ārā.
Viņš beigās atnāks atpakaļ,
jo tas ir aplis, tas vienmēr atgriežas.”
(Smiekli)
Bet galvenais ir, ka tādā gadījumā,
bērni parasti cenšas kaut kur paslēpties.
Bet šeit viņi vienkārši aiziet un atnāk.
Tas ir dabisks process.
Un otrkārt, pēc mūsu domām,
ļoti svarīgs ir troksnis.
Jūs zināt, ka bērni troksnī guļ labāk.
Viņi neguļ klusumā.
Un šajā bērnudārzā,
bērniem stundās
ir lieliska koncentrēšanās.
Jūs zināt, ka mūsu suga uzauga
džungļos, kur ir trokšņains.
Viņiem vajag troksni.
Un jūs zināt, ka varat runāt
ar draugiem trokšņainā bārā.
Jums nav jābūt klusumā.
Un jūs zināt, ka šajos laikos
cenšamies visu kontrolēt.
Tas ir pavisam atvērts.
Un jums jāzina,
ka ziemā varam slēpot -20 grādos.
Vasarā varat peldēties.
Smiltis ir 50 grādu siltas.
Un jums arī jāzina, ka esat ūdensizturīgs.
Jūs lietū nekad neizkusīsiet.
Tāpēc bērniem ir jābūt ārā.
Tā mums tiem jāļauj darīt.
Šadi mēs sadalām mācību telpas.
Viņiem vajadzētu palīdzēt skolotājiem.
Viņi nepalīdz.
(Smiekli)
Es viņu tur neieliku.
Mācību telpa.
Un izlietne.
Viņi runājas ap ūdenskrānu.
Mācību telpā vienmēr ir pa kādam kokam.
Mērkaķēns mēģina no augšas
izķeksēt otru mērkaķēnu.
(Smiekli)
Mērkaķēni.
(Smiekli)
Katrā mācību telpā
ir vismaz viens jumta logs.
Un pa šejieni Ziemassvētkos
laižas lejā Ziemassvētku vecītis.
Šī ir piebūve
blakus ovālajai bērnudārza ēkai.
Ēka ir tikai 5 metrus augsta,
bet tai ir 7 stāvi.
Protams, griesti ir ļoti zemi
tāpēc jādomā par drošību.
Mēs izmēģinājām ar mūsu bērniem:
meitu un dēlu.
Viņi mēģināja rāpties.
Viņš sasita galvu.
Viss kārtībā. Viņam ir stiprs galvaskauss.
Viņš ir izturīgs. Mans dēls.
(Smiekli)
Un viņš skatās, vai lekt lejā ir droši.
Un tad mēs ielaidām citus bērnus.
Tokijā, kā jau zināt,
ir šausmīgi sastrēgumi.
(Smiekli)
Priekšā braucošais autovadītājs
ir ļoti nemākulīgs.
Mūsu laikos
bērniem vajadzīgas briesmas
nelielās devās.
Šādos apstākļos
tie mācās viens otram palīdzēt.
Šī ir sabiedrība. Šādas iespējas
mūsu laikos kļūst aizvien retākas.
Šajā zīmējumā parādīts zēna kustības ceļš
no 9.10 līdz 9.30.
Šīs ēkas apkārtmērs ir 183 metri.
Tātad tā nav gluži maza.
Šis zēns no rīta ir veicis 6 kilometrus.
Bet pārsteidzošākais vēl tikai būs:
Bērni šajā bērnudārzā veic vidēji 4 km.
Šie bērni ir daudz sportiskāki,
salīdzinot ar citiem bērnudārziem.
Direktors saka:
„Es viņus netrenēju.
Mēs viņus palaižam uz jumta.
Gluži kā aitu baru.”
(Smiekli)
Viņi visu laiku skrien.
(Smiekli)
Mana doma ir nekontrolēt tos,
pārmēru neaizsargāt,
un viņiem šad tad arī jāklūp.
Viņiem jāgūst kādas skrambas.
Un tas viņiem liek mācīties
kā šajā pasaulē dzīvot.
Manuprāt, arhitektūra
ir spējīga mainīt pasauli
un cilvēku dzīvi.
Un šis ir viens no mēģinājumiem
mainīt bērnu dzīvi.
Liels paldies.
(Aplausi)