Tavam sunim patīk ieritināties uz dīvāna, bet tev arī, tāpēc tu padzen viņu nost un iekārtojies pavadīt jauku vakaru. Galu galā tu taču šeit esi cilvēks. Tu esi saprātīga būtne, nevis tikai instinktu vadīta radība. Tu spēj plānot un sapņot, un — ak, vai! — vai tavs suns tevi tikko pārspēja gudrībā un jūtas par to gandarīts? Vai arī viņš tik vien kā sekoja saviem instinktiem? Vai tur vispār ir kāda starpība? Ko viņš domā? Nu, tas atkarīgs no tā, ko mēs saprotam ar „domāšanu”, un kritērijiem, ko izmantojam tās novērtēšanai. Gan Aristotelis, gan Dekarts izmantoja instinkta un saprāta kritērijus, lai dzīvniekus nošķirtu no cilvēkiem. Aristotelis uzskatīja, ka cilvēkiem piemīt saprāts, kamēr dzīvnieki spēj sekot vien dzīvnieciskiem izdzīvošanas un vairošanās instinktiem. Gandrīz 2000 gadu vēlāk Dekarts izvirzīja šīs idejas ekstrēmāku versiju, apgalvojot, ka dzīvnieku sekošana instinktiem ne ar ko neatšķiras no robotu mehāniskajām reakcijām uz apkārtējās vides stimuliem. Taču pret dzīvnieku saprātu vērstā vienprātība sāka mazināties Darvina evolūcijas teorijas ietekmē. Darvins izvirzīja hipotēzi, ka saprāts varētu attīstīties no vienkāršākiem instinktiem. Viņš novēroja, kā sliekas izdara izvēli, ja alā jāievelk neparastas formas lapas, un bija ļoti pārsteigts, jo cilvēks varētu rīkoties līdzīgi, lai atrisinātu līdzīgu problēmu. Ja, kā viņam šķita, cilvēki ir cēlušies no vienkāršākām radībām, tad varbūt mūsu prāts atrodas spektra tālākajā galā, atšķiroties no dzīvnieku saprāta pēc pakāpes, taču ne pēc būtības. Neseni eksperimenti, kas parādījuši daudzu sugu spēju atrisināt sarežģītas problēmas, apstiprina Darvina sākotnējo hipotēzi. Ziloņi izmanto objektus, lai aizsniegtu nepieejamas vietas. Vārnas pašas izgatavo rīkus un prot pielietot ūdens izspiešanu, lai tiktu pie kāruma. Astoņkāji prot atvērt burkas pēc tam, kad redzējuši to darām citus, un spēj atcerēties šo procesu pat pēc vairākiem mēnešiem. Šādi uzdevumi ietver problēmas aspektu apsvēršanu neatkarīgi no konkrētās situācijas un šīs stratēģijas atcerēšanos lietošanai vēlāk. Tomēr, kaut arī dzīvnieki spēj atrisināt sarežģītas problēmas, kā gan lai mēs zinām, ko un vai vispār viņi domā? Tādi uzvedības pētnieki kā Pavlovs un Torndaiks apgalvo, ka dzīvnieki, kuri šķiet domājam, parasti tikai reaģē uz atalgojumu vai sodu. Tā tas bija gadījumā ar Gudro Hansu — zirgu ar pārsteidzošo spēju noklabināt matemātikas uzdevumu atbildes. Taču izrādās Gudrais Hanss nebija īpaši apdāvināts matemātikā, toties viņš lieliski prata nolasīt sava nezinošā dresētāja smalkās neverbālās norādes, kad pārtraukt klabināšanu. Hanss neprata skaitīt, bet vai tas nozīmē, ka viņš nedomāja? Galu galā viņš prata atpazīt niansētus sociālus ziņojumus — šī īpašība viņam bija kopīga ar daudziem citiem ne-cilvēkveidīgajiem dzīvniekiem. Ziloņi viens otru atpazīst, pat ja gadiem bijuši šķirti, un, šķiet, tie pat sēro par saviem mirušajiem. Bites sazinās, izmantojot īpašu kustību deju, lai pastāstītu citām bitēm par barības avota vietu un kvalitāti. Šimpanzes iesaistās sarežģītās maldināšanas shēmās, kas norāda uz to, ka tās ne tikai domā, bet arī saprot, ka to dara citi. Un tad ir pelēkais papagailis Alekss, kurš prata izmantot cilvēku valodu, lai atšķirtu klāt neesošu objektu krāsas un formas un lai saprastu pat tādus abstraktus priekšstatus kā lielāks un mazāks. Tas ļoti izklausās pēc saprāta, nevis tikai nesaprātīgu mašīnu darbības. Taču, kamēr ne-cilvēkveidīgie dzīvnieki spēj atrisināt problēmas un pat sazināties, cilvēku domāšana ietver arī apziņu — spēju pēcāk pārdomāt savu rīcību, ne tikai vienkārši kaut ko izdarīt. Pagaidām neviens no pētījumiem neatklāj, vai sunim piemītošais saprāts, kas ļauj pārspēt mūs viltībā, nozīmē, ka mūsu suns par to spēj izjust arī gandarījumu. Tas, ko patiesībā vēlamies uzzināt, ir — kā ir būt sunim vai astoņkājim, vai vārnai? Prāta filozofi to dēvē par Lielo problēmu, jo mēs varam pastāstīt, kāda ir sajūta, esot cilvēkam, taču neviens nerunā zirgu valodā. Pat tāds runājošs papagailis kā Alekss mums nespēja pastāstīt, ko viņš domāja par krāsām, ko prata nosaukt. Un ja nu apziņai ir dažādas formas? Vai mēs vispār spētu atpazīt bišu apziņu? Runājot par apziņu, kā gan mēs varam pavisam droši zināt, ka apziņa piemīt citiem cilvēkiem? Varbūt viņi ir tikai labi strādājoši zombiji? Lai vai kā, dzīvnieku prāti turpina pārbaudīt mūsu sapratnes robežas, un tas, kā mēs tos definējam, iespējams, atklāj vairāk par mūsu, nevis viņu prātiem.