Džozefs Kellers mēdza skriet
pa Stenfordas Universitātes teritoriju,
un viņu pārsteidza daudzās sievietes,
kas arī tur skrēja.
Kāpēc viņu zirgastes tā šūpojās
no vienas puses uz otru?
Kā matemātiķis viņš nolēma
noskaidrot, kāpēc tas tā.
(Smiekli)
Profesoru Kelleru interesēja daudz kas:
kāpēc tējkannas pil
vai kā sliekas lokās?
Līdz dažu mēnešu nesenai pagātnei
es par Džozefu Kelleru nebiju dzirdējis.
Es par viņu izlasīju New York Times
nekrologā.
Laikraksts viņam bija veltījis
puslappusi redakcijas slejas,
kas, kā varat iedomāties,
ir prestiža vieta šāda mēroga laikrakstam.
Es lasu nekrologus gandrīz katru dienu.
Mana sieva, saprotams, uzskata,
ka ar mani nav viss kārtībā,
jo es dienu uzsāku ar olu kulteni
un "paskatīsimies, kurš šodien nomiris".
(Smiekli)
Bet, ja tā padomā,
laikraksta titullapā
parasti ir sliktas ziņas
un norādījumi uz cilvēku kļūdām.
Piemērs, kur sliktas ziņas
norāda uz sasniegumiem,
ir laikraksta beigās – nekrologos.
Mans pamatdarbs
ir uzņēmumā, kas pievēršas
nākotnes tendencēm,
ko tirgus pētnieki var izsecināt
no pagātnes datiem,
sava veida atpakaļskata spoguļa analīze.
Un mēs sākām domāt: kā būtu,
ja mēs uzstādītu atpakaļskata spoguli
New York Times nekrologiem?
Vai no tā varētu izsecināt,
kā izcelt savu nekrologu,
pat ja vairs nebūsiet dzīvs,
lai to izbaudītu?
(Smiekli)
Vai šis derētu pie olu kulteņa?
(Smiekli)
Tā nu mēs ieskatījāmies datos.
2000 redakcijas sagatavotu,
neapmaksātu nekrologu
20 mēnešu periodā
no 2015. līdz 2016. gadam.
Ko šīs 2000 nāves,
vai drīzāk dzīves, mums māca?
Pirmkārt, mēs apskatījām vārdus.
Šis ir nekrologa virsraksts.
Šis te ir par apbrīnojamo Lī Kvanu Jū.
Noņemot sākumu un beigas,
paliek vien vārdos
skaisti noformulēts deskriptors,
kas mēģina dažos vārdos
ietvert visā mūžā sasniegto.
To lasīt ir aizraujoši.
Lūk, daži slavenākie ļaudis,
kas miruši pēdējos divos gados.
Mēģiniet uzminēt, kuri tie ir!
[Mākslinieks, kas nepakļāvās žanram]
Tas ir Prinss.
[Boksa un 20. gadsimta titāns]
O, jā!
[Muhameds Ali]
[Revolucionāra arhitekte]
Zaha Hadīda.
Mēs savācām šos deskriptorus
un veicām tā saucamo
dabiskās valodas apstrādi,
kur datus ievada programmā,
kas atmet liekos vārdus
– "tas", "un" un tiem līdzīgos,
kas viegli iekļaujas šarādēs, –
un atstāj tikai svarīgākos.
Mēs neaprobežojāmies
tikai ar šiem četriem,
bet iekļāvām visus 2000 deskriptorus.
Un, lūk, kā tas izskatās.
Filmas, tēatris, mūzika, deja
un, protams, māksla ir pārsvarā.
Vairāk nekā 40 procenti.
Jābrīnās, kāpēc tik daudzās sabiedrībās
mēs uzstājam, lai bērni studē inženieriju,
medicīnu, uzņēmējdarbību vai jurisprudenci
un tiecas pēc sasniegumiem tajās.
Un, runājot par profesiju,
palūkosimies arī uz vecumu.
Vidējais vecums, kurā gūst panākumus,
ir 37 gadi.
Tas nozīmē, ka jāgaida 37 gadi...
līdz sasniegsiet kaut ko,
par ko jūs atcerēsies,
vidēji aritmētiski,
44 gadus pēc tam,
ja nomirstat 81 gada vecumā,
vidēji aritmētiski.
(Smiekli)
Lūk, tā ir pacietība.
(Smiekli)
Protams, atšķirības ir arī profesiju ziņā.
Ja esat sporta zvaigzne, jūs droši vien
sasniegsiet virsotni jau pēc 20.
Ja jums ir pāri 40 kā man,
varat nodoties politikas priekiem.
(Smiekli)
Politiķi veic savu pirmo un dažkārt
vienīgo slavējamo darbu pēc 40.
(Smiekli)
Ja gribat zināt, kas ir "citi",
šeit ir daži piemēri:
[Vudū priesteris, šuvējs 9 prezidentiem]
Vai nav aizraujoši uzzināt,
ko cilvēki dara un par ko viņus atceras?
[Atkailinātu krūšu
izklaides programmu pioniere]
(Smiekli)
Mūsu ziņkārība auga augumā,
un mēs gribējām analizēt
vairāk nekā deskriptoru vien.
Tāpēc mēs ievadījām
visu 2000 nekrologu pirmo rindkopu,
bet to mēs izdarījām
divām cilvēku grupām atsevišķi:
slavenajiem cilvēkiem
un sabiedrībā nepazīstamajiem.
Slavenie ir tādi kā Prinss,
Ali, Zaha Hadīda.
Nepazīstamie ir tādi kā Džoselīna Kūpere,
tēvs Karijs
vai Lorna Kelija.
Varu derēt, ka par vairumu no viņiem
neesat dzirdējuši neko.
Apbrīnojami ļaudis,
fantastiski sasniegumi, bet bez slavas.
Tātad, ko mēs iegūstam,
ja analizējam šīs grupas atsevišķi:
slavenos un nepazīstamos?
Ko tas mums pavēsta?
Palūkosimies!
Acīs krīt divas lietas.
Pirmā:
"Džons."
(Smiekli)
Ja šeit ir kāds Džons, jums vajadzētu
saviem vecākiem teikt paldies
(Smiekli)
un atgādināt bērniem
izgriezt no avīzes jūsu nekrologu.
Un otrkārt:
"palīdzība".
No labi nodzīvotajām dzīvēm
mēs guvām daudz atziņu,
un drukā iemūžinātie ļaudis
mums daudz iemācīja.
Šis vingrinājums bija aizraujošs
dzīves kaleidoskopa apliecinājums,
un vēl jo aizraujošāk
ir tas, ka vairums nekrologu
bija veltīti kā slaveniem,
tā arī nepazīstamiem cilvēkiem,
kas paveikuši šķietami neparastas lietas.
Viņi ir atstājuši pozitīvu nospiedumu
dzīves audumā.
Viņi ir palīdzējuši.
Tāpēc, atgriežoties ikdienā,
pajautājiet sev:
"Kā es izmantoju savus talantus,
lai palīdzētu sabiedrībai?"
Jo visnozīmīgākā mācība šeit ir:
ja vairāk cilvēku dzīvotu tā,
lai kļūtu slaveni pēc nāves,
pasaule būtu daudz labāka.
Paldies.
(Aplausi)