Es esmu gleznotāja.
Es radu lielizmēra figuratīvas gleznas –
es gleznoju cilvēkus –
lūk, šādi.
Šovakar es vēlos
jums pastāstīt ko personīgu,
kas izmainīja manu darbu un skatījumu.
Mēs visi to piedzīvojam,
un es ceru, ka mana pieredze
kādam noderēs.
Nedaudz par mani –
esmu jaunākā no astoņiem bērniem.
Jā, manā ģimenē ir astoņi bērni.
Man ir seši vecāki brāļi un māsa.
Lai jūs saprastu, kā tas ir –
kad mana ģimene devās brīvdienās,
mēs braucām ar savu autobusu.
(Smiekli)
Mana supermamma vadāja mūs pa visu pilsētu
uz dažādām pēcstundu nodarbībām,
bet ne autobusā.
Mums bija arī parasta automašīna.
Viņa veda mani uz mākslas nodarbībām,
un ne jau vienu vai divām.
No 8 līdz 16 gadu vecumam viņa mani veda
uz visām pieejamām mākslas nodarbībām,
jo tas bija vienīgais, ko vēlējos.
Viņa pat kopā ar mani
apmeklēja nodarbību Ņujorkā.
Esot jaunākā no astoņiem bērniem,
es apguvu dažas izdzīvošanas prasmes.
Pirmais noteikums –
uzmanies, lai tavs lielais brālis
neredz, kā dari ko stulbu!
Tāpēc es iemācījos būt klusa un kārtīga,
kā arī ievērot noteikumus un būt saticīga.
Savukārt gleznojot
es pati radīju noteikumus.
Tā bija mana privātā pasaule.
14 gadu vecumā es zināju,
ka patiešām vēlos būt māksliniece.
Mans plāns bija strādāt par viesmīli,
lai uzturētu sevi gleznojot.
Es turpināju pilnveidot savas prasmes.
Augstskolā ieguvu
maģistra grādu tēlotājmākslā,
un manā pirmajā soloizstādē
mans brālis pajautāja:
„Ko nozīmē tie sarkanie punkti
blakus gleznām?”
Neviens nebija tik pārsteigts kā es.
Sarkanie punkti nozīmēja,
ka gleznas bija pārdotas
un es varēšu samaksāt par īri –
ar gleznošanu!
Manā dzīvoklī bija tikai četras rozetes,
un es nevarēju vienlaikus izmantot
tosteri un mikroviļņu krāsni,
tomēr es varēju samaksāt par īri.
Es biju ļoti laimīga.
Lūk, glezna no tā laika.
Tai bija jāizskatās maksimāli reālistiski.
Tai bija jāizskatās konkrētai un ticamai.
Šeit es biju savrup
un visu pilnībā kontrolēju.
Kopš tā laika es gleznoju cilvēkus ūdenī.
Vannas un duškabīnes
bija ideāla noslēgta vide.
Tā bija intīma un privāta,
un ūdens bija sarežģīts izaicinājums,
kas mani nodarbināja desmit gadus.
Es radīju aptuveni 200 šādas gleznas,
dažas bija 1,8 – 2,4 metrus augstas,
piemēram, šī.
Šai gleznai es sajaucu vannas ūdeni
ar miltiem, lai radītu duļķainību,
uzlēju pa virsu cepamo eļļu
un iesēdināju tur meiteni.
Kad es to izgaismoju,
tas bija tik skaists, ka nevarēju vien
sagaidīt, kad tikšu pie gleznošanas.
Mani virzīja tāda kā impulsīva ziņkārība,
es vienmēr meklēju, ko jaunu pievienot –
vinilu, tvaiku, stiklu.
Reiz es ieziedu sev galvu
un matus ar vazelīnu,
lai redzētu, kā tas izskatīsies.
Nedariet tā!
(Smiekli)
Man veicās labi.
Es meklēju savu ceļu.
Biju apņēmības pilna un motivēta,
man apkārt bija mākslinieki,
allaž devos uz atklāšanām un pasākumiem.
Es baudīju zināmus panākumus un atzinību
un pārvācos uz dzīvokli
ar vairāk nekā četrām rozetēm.
Mana mamma un es
ļoti vēlu bijām nomodā,
apspriežot savas jaunākās idejas
un viena otru iedvesmojot.
Viņa veidoja skaistus māla traukus.
Man ir draugs vārdā Bo,
kurš uzgleznoja
savu sievu un mani dejojam pie okeāna,
un viņš to nosauca „Gaismas gadi”.
Es jautāju, ko viņš ar to domā,
un viņš teica:
„Tas ir tad, kad esi kļuvis pieaudzis,
vairs neesi bērns,
bet tevi vēl nenomāc pienākumu nasta.”
Tā arī bija. Tie bija gaismas gadi.
2011. gada 8. oktobrī
gaismas gadiem pienāca gals.
Manai mammai diagnosticēja plaušu vēzi.
Tas bija izplatījies kaulos un smadzenēs.
Kad viņa man to pateica, es noslīgu ceļos.
Es biju pilnībā satriekta.
Kad saņēmos un paskatījos uz mammu,
es sapratu – nav runa par mani.
Jāizdomā, kā palīdzēt viņai.
Mans tēvs ir ārsts,
tāpēc mums bija milzu priekšrocība –
viņš uzņēmās vadību
un lieliski rūpējās par mammu.
Arī es vēlējos darīt
visu iespējamo, lai palīdzētu,
tāpēc gribēju izmēģināt visu.
Mēs visi to darījām.
Es pētīju alternatīvās zāles,
uztura režīmus, sulas, akupunktūru.
Beidzot es mammai pajautāju:
„Vai tu vēlies, lai es to daru?”
Viņa atbildēja: „Nē.”
Viņa teica: „Nesteidzies,
man tevi vajadzēs vēlāk.”
Mamma zināja, kas notiek,
un viņa zināja to, ko nezināja ārsti,
speciālisti un internets –
kā viņa vēlējas to piedzīvot.
Man tikai bija jāpajautā.
Es sapratu, ka, cenšoties to atrisināt,
es visu palaidīšu garām.
Es sāku vienkārši būt viņai līdzās,
lai ko tas nozīmētu
un lai kāda būtu situācija,
es viņā tiešām ieklausījos.
Iepriekš es pretojos,
bet tagad es padevos,
necenšoties kontrolēt nekontrolējamo
un vienkārši esot tajā kopā ar viņu.
Laiks ritēja lēnāk,
un datums nebija svarīgs.
Mēs izveidojām dienaskārtību.
Es ik rītu agri iekāpu pie viņas gultā
un gulēju blakus.
Mans brālis ieradās uz brokastīm,
un mēs priecājāmies, dzirdot
viņa mašīnu piebraucam.
Es palīdzēju mammai piecelties,
saņēmu aiz abām rokām
un palīdzēju aiziet uz virtuvi.
Mammai bija milzīga paštaisīta krūze,
no kuras viņai patika dzert kafiju,
un viņai patika brokastīs ēst
īru sodas maizi.
Pēc tam mamma gāja dušā,
un tas viņai ļoti patika.
Viņai patika siltais ūdens,
tāpēc es šo procesu padarīju
pēc iespējas lutinošāku,
kā SPA.
Mana māsa reizēm palīdzēja.
Mēs uzreiz sagatavojām
siltus dvieļus un čības,
lai mammai ne mirkli nebūtu auksti.
Es izžāvēju viņai matus.
Vakaros ieradās brāļi ar bērniem –
tas viņai bija dienas jaukākais brīdis.
Ar laiku mēs sākām izmantot ratiņkrēslu,
mamma vairs tik ļoti negribēja ēst,
un viņa dzēra kafiju
no mazākās atrodamās tasītes.
Es pati vairs nevarēju viņu atbalstīt,
tāpēc mēs nolīgām asistenti,
kas palīdzēja ar dušu.
Šīs vienkāršās ikdienas darbības
kļuva par mūsu svēto rituālu,
un mēs tās atkārtojām dienu no dienas,
kamēr vēzis izplatījās.
Tas mācīja pazemību un bija sāpīgi,
un es biju tieši tur, kur vēlējos būt.
Šo laiku mēs dēvējām
par „skaisti briesmīgo”.
Viņa nomira 2012. gada 26. oktobrī.
Tas notika gadu un trīs nedēļas
pēc diagnozes uzstādīšanas.
Viņas vairs nebija.
Mani brāļi, māsa, tēvs un es
sanācām kopā, lai sniegtu
viens otram atbalstu un uzmanību.
Radās sajūta, it kā mūsu ģimenes dinamika
un visas mūsu lomas būtu izgaisušas,
un mēs bijām visi kopā nezināmajā
ar tām pašām sajūtām
un rūpējoties viens par otru.
Es esmu tik pateicīga, ka viņi man ir.
Lielāko daļu laika es pavadu viena,
strādājot studijā,
un man nebija ne jausmas, ka šāda saikne
varētu būt tik nozīmīga, tik dziedējoša.
Tas bija galvenais.
Es to vienmēr biju vēlējusies.
Pēc bērēm man bija jāatgriežas studijā.
Es saliku visu mašīnā
un braucu atpakaļ uz Bruklinu,
kur darīju to, ko vienmēr – gleznoju.
Un notika, lūk, kas.
Atklājās viss manī apslēptais.
Šī drošība, ļoti rūpīgi uzturētā drošība,
ko radīju savās pārējās gleznās,
bija vien mīts.
Tas nedarbojās.
Man bija bail,
jo es vairs nevēlējos gleznot.
Es devos uz mežu.
Es domāju, ka man jāmēģina iziet ārā.
Es paņēmu krāsas,
lai gan negleznoju ainavas,
bet patiesībā es vispār
negleznoju neko konkrētu,
tāpēc man nebija
nekādas piesaistes, nekādu gaidu,
tāpēc varēju būt vieglprātīga un brīva.
Vienu no nenožuvušajām gleznām
es patiesībā atstāju pa nakti ārā,
blakus gaismai mežā.
No rīta tā bija pārklāta ar kukaiņiem.
Man bija vienalga. Tam nebija nozīmes.
Es nogādāju visas šīs gleznas
atpakaļ studijā,
es tās skrāpēju, šur tur iegriezu,
uzlēju uz tām krāsas šķīdinātāju,
uzklāju pa virsu vēl krāsu, zīmēju uz tām.
Man nebija nekāda plāna,
bet es vēroju notiekošo.
Šī ir glezna ar kukaiņiem.
Es necentos attēlot faktisku telpu.
Mani fascinēja haoss un nepilnības,
un ar mani kaut kas notika.
Es atguvu ziņkāri.
Lūk, vēl viens no meža darbiem.
Tomēr tam bija savi ierobežojumi.
Es nevarēju kontrolēt krāsas,
kā to darīju iepriekš.
Maniem darbiem bija jābūt
interpretējamiem un jārosina idejas,
nevis skaidrojošiem vai aprakstošiem.
Tieši šī nepilnīgā, haotiskā,
nevaldāmā virsma
veidoja stāstu.
Es kļuvu tikpat ziņkārīga kā tad,
kad biju studente.
Pēc tam es vēlējos ieviest
šajās gleznās tēlus, cilvēkus,
un man patika šī jaunā vide,
tāpēc es vēlējos ietvert gan cilvēkus,
gan šo atmosfēru.
Kad man radās ideja, kā to izdarīt,
man uznāca neliels nelabums un reibonis,
kas droši vien ir vienkārši adrenalīns,
bet es to uzskatu par patiešām labu zīmi.
Tagad vēlos jums parādīt,
pie kā es strādāju.
Es to vēl nekur neesmu rādījusi,
tāpēc tas droši vien ir kā ieskats
manā topošajā izstādē,
kas parāda manu veikumu.
Plaša telpa,
nevis izolēta vanna.
Es dodos ārā, nevis iekšā.
Atlaižu kontroli,
izbaudu nepilnības,
pieļauju...
pieļauju nepilnības.
Šajās nepilnībās
rodama ievainojamība.
Es sajutu savas kvēlākās vēlmes,
to, kas man visvairāk rūp,
šo cilvēcisko saikni,
kas ir iespējama telpā,
kur nav pretošanās un kontroles.
Es vēlos to parādīt savās gleznās.
Lūk, ko es sapratu.
Mums visiem dzīvē būs lieli zaudējumi,
varbūt tas būs darbs vai karjera,
attiecības, mīlestība vai jaunība.
Mēs zaudēsim savu veselību,
cilvēkus, ko mīlam.
Mēs nevaram kontrolēt šādus zaudējumus.
Tie ir neparedzami,
un tie liek mums noslīgt ceļos.
Es saku – ļaujiet tam notikt!
Nokrītiet ceļos. Esiet pazemīgi.
Necentieties to mainīt
un nevēlieties, lai būtu citādi.
Tā vienkārši ir.
Un tad ir telpa,
sajūtiet šajā telpā savu ievainojamību,
to, kas jums visvairāk rūp,
savas kvēlākās vēlmes.
Esiet ziņkārīgi, lai rastu saikni
ar to, kas patiešām ir šeit –
nomodā un dzīvs.
Mēs visi to vēlamies.
Izmantosim iespēju atrast ko skaistu
nezināmajā, neparedzamajā
un pat šausmīgajā.
Paldies.
(Aplausi)