Kas padara grāmatu par grāmatu? Vai grāmata ir jebkas, kas uzglabā un nodod tālāk informāciju? Vai arī tam ir saistība ar papīru, sējuma veidu, burtveidolu, tinti, tās svaru tavās rokās, papīra smaržu? Vai šī ir grāmata? Varbūt ne gluži. Bet šī? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, mums jādodas uz grāmatas pirmsākumiem un jāsaprot, kā šie elementi apvienojās, lai radītu ko vairāk nekā atsevišķu daļu kopsummu. Pirmais objekts, ko uzskatām par grāmatu, ir seno rokrakstu krājums – kaudzīte gar vienu malu sasietu lapu. Taču patiesais pagrieziena punkts grāmatu vēsturē bija Johana Gūtenberga iespiedprese 15. gadsimta vidū. Ideja par pārvietojamiem iespiedburtiem radās daudz agrāk Tālajos Austrumos, taču Gūtenberga iespiedmašīna radīja pamatīgas izmaiņas. Pēkšņi mūku un valdošās šķiras elite vairs nekontrolēja tekstu ražošanu. Vēstījumi izplatījās vieglāk, un pastāvīgi varēja ražot arvien jaunas kopijas, tāpēc spiestuves parādījās visā Eiropā. Šī bibliogrāfiskā sprādziena produkts savā ziņā mums ir pazīstams, bet citā – visnotaļ atšķirīgs. Grāmatas skeletu veido papīrs, burti un vāks. Pirms vairāk nekā 2000 gadiem Ķīnā izgudroja rakstāmpapīru; tā priekštecis savukārt bija Ēģiptes papiruss. Taču līdz 16. gadsimtam eiropieši lielākoties rakstīja uz plānām koka plāksnēm un izturīga pergamenta, darināta no nostieptām dzīvnieku ādām. Galu galā papīrs izplatījās arī Eiropā, to izmantoja pergamenta vietā vairumam iespieddarbu, jo tas bija lētāks. Tintes gatavoja, sajaucot dabiskas augu un dzīvnieku izcelsmes krāsvielas ar ūdeni vai vīnu, taču, tā kā ūdens neturas pie metāla burtiem, iespiedprese rosināja pāreju uz eļļu saturošām krāsām. Iespiedēji izmantoja melnu tinti – kvēpu, terpentīna un valriekstu eļļas maisījumu. Un kā ar iespiedburtiem un to izmēru? Pirmie pārvietojamie iespiedburti bija svina sakausējuma stabiņi, kuru augšgalā bija atliets reljefs, apgriezts burta attēls. Tie bija ar rokām darināti un dārgi, un to dizaini tikpat atšķirīgi kā cilvēki, kas greba to veidnes. Standartizācija nebija iespējama līdz pat masveida ražošanas ieviešanai un visiem pieejamas teksta apstrādes sistēmas radīšanai. Runājot par stilu, varam pateikties Nikolā Žensonam par divu Roman burtveidolu radīšanu, kas kalpoja par pamatu tūkstošiem citu, tostarp labi zināmajam Times Roman. To visu vajadzēja kaut kā saturēt kopā, un līdz 15. gadsimta beigām vākus darināja vai nu no koka vai kopā salīmētām papīra loksnēm. Galu galā tos nomainīja tekstilšķiedras kartons, ko sākotnēji, 17. gadsimta beigās, izmantoja augstas kvalitātes sējumiem, bet vēlāk kā lētāku izvēli. Mūsdienās masveidā ražoto vāku ilustrācijas ir mārketinga rīks, bet agrīno grāmatu vāka dizainus izgatavoja pēc pasūtījuma. Pat muguriņām ir sava vēsture. Sākotnēji tās neuzskatīja par estētiski nozīmīgām, un pirmās muguriņas bija taisnas, nevis apaļas. Taisnā forma padarīja grāmatas vieglāk lasāmas, jo ļāva grāmatai ērti gulēt uz galda. Taču tādas muguriņas ikdienas lietošanā viegli bojājās. Noapaļota forma šo problēmu atrisināja, tomēr radās jaunas problēmas, piemēram, grāmata vērās ciet. Tomēr elastīgums bija svarīgāks, īpaši kustībā esošajam lasītājam. Grāmatniecība attīstās, un mēs nomainām iesietus tekstus ar plakaniem ekrāniem un elektronisku tinti – vai šie priekšmeti un faili patiešām ir grāmatas? Vai aptaustāmais vāks un papīra smarža piešķir ko īpašu lasīšanas piedzīvojumam? Vai arī visa burvība dzīvo tikai vārdos, lai kā tie tiktu pasniegti?